Linda Daniela: Pārmaiņām izglītībā vajadzīga atkāpšanās no piedzīvotā skolā

Pedagoģijas studijas attīstās

Sarunas pirmo jautājumu uzdot rosināja LTV1 raidījuma “Aizliegtais paņēmiens” noskatīšanās. Tā vadītājs Guntis Bojārs atsaucās uz Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības veikto aptauju jaunajiem skolotājiem, kurā vairāk nekā trešdaļa pedagogu atzīst, ka augstskolā sniegtās zināšanas un prasmes neatbilst praktiskajam darbam skolā. Tā uzskata pat 57% skolu direktoru. Kā jūs to komentētu?  

Es arī šo raidījumu redzēju. No vienas puses, protams, jādomā par lielāku augstskolas sasaisti ar skolu un profesionālo vidi. No otras – mēs no izglītota cilvēka sagaidām, ka to, ko ir mācījies, viņš spēj transformēt vidē, kur tas ir nepieciešams. Mācām bērnam skolā matemātiku un to, kā risināt uzdevumus. Pēc tam gribam, lai viņš spētu to pašu izdarīt arī citā veidā. Ja viņš spēj saskaitīt klasē vilcieniņus, tad var saskaitīt arī mandarīnus.  

Nekad nebūs augstākās izglītības tikai un vienīgi ar amatnieciskām prasmēm. 

Es strādāju augstskolā 15 gadus, pirms tam esmu strādājusi skolā. Ir kolēģi, kuri arī tagad darbojas gan skolā, gan augstskolā. Vai viss, ko mācām studentiem, ir noderīgs? Droši vien – ne. Jāpilnveido arī domāšanas prasmes, spēja analizēt procesus. Pedagoģijas studijas attīstās, un mums joprojām ir, kur augt.  

Vēl arvien ir daļa skolotāju, pat starp tiem, kas strādā ilgāku laiku, kuri neprot izvēlēties un lietot sev un izglītojamajiem piemērotākās metodes. Viens otrs saskaras ar problēmām, kas izriet no jaunu mācību līdzekļu nepietiekamības, no tā, ka maz tiek pateikts priekšā. Varbūt to vajadzētu nodrošināt augstskolai? 

Kā uz to raugās. Skolotājam labāka un vieglāka dzīve ir tad, ja viņam ir mācību materiāls, ko var ņemt un adaptēt klasei. Ja nav nekā, viņam jāiegulda daudz enerģijas, lai veidotu savus materiālus. Par to, vai augstskolai jāveido mācību materiāli, man ir dalītas domas. Augstskolai tur ir sava loma. Ja materiāli ir nepieciešami un to sagatavošana iekļaujas mācībspēka slodzē, kāpēc gan ne.  

Mācību materiālus var gatavot cilvēks, kurš ir profesionālis arī mācīšanas procesos.  

Ja mācībspēks ir speciālists savā jomā, bet viņam nav izpratnes par to, kā darbojas bērna prāts, var izveidot tādu materiālu, ko bērns neuztvers. Latvijas Universitātei jau ir veiksmīga pieredze mācību materiālu izstrādē fizikā, bioloģijā, kurus kopīgi veidoja gan mūsu, gan metodisko apvienību speciālisti. Darbam tika piesaistīti arī skolotāji, kuri pārbaudīja un izvērtēja izstrādnes.  

Latvijas Universitātes (LU) un Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sadarbības memorandam* par pedagogu sagatavošanu ir pievienojušās 39 pašvaldības, kā arī Rīgas Tehniskā universitāte un Daugavpils Universitāte. Kāda, jūsuprāt, būs memoranda ietekme uz skolotāju sagatavošanas kvalitātes pilnveidi un skolu nodrošināšanu ar pedagogiem, īpaši, ņemot vērā, ka pēc RPIVA likvidēšanas LU pārņēma vairākas filiāles novados? 

Mums jau iepriekš bija dažas filiāles, protams, ne tik daudz. Filiālēm ir noteikta loma, lai nodrošinātu izglītības pieejamību cilvēkiem, kas dzīvo novados un kuriem ir ērtāk studēt tuvu dzīvesvietai. Tomēr allaž jādomā, cik tas izmaksā. Pašvaldības apgalvo, ka filiāles tām ir ļoti vajadzīgas, tiek augstu novērtēta to pieejamība. Vienlaikus saprotam, ka mācībspēki, braucot uz filiālēm, vidēji patērē divas stundas vienā virzienā. Tie ir ne tikai cilvēkresursi, vadot lekcijas, bet arī laika, kas tiek pavadīts ceļā, resursi. Tātad izglītība filiālēs ir resursietilpīga. LU saredz, ka filiāles ir vajadzīgas, un tās arī dod pienesumu. Arī mēs, kas pārstāvam izglītības darbu, uzskatām, ka Latvijai tas ir noderīgi.   

Memorands nav līgums, ar kuru uzņemamies saistības. Tas vairāk attiecināms uz to, ka vēlamies konkrētās problēmas kopīgi risināt.  

Piemēram, LU ir izveidotas jaunas studiju programmas. Varētu domāt, ka esam izdarījuši labu darbu, tāpēc mierīgi dzīvojam tālāk. Tomēr tā nenotiek, jo pasaule mainās. Tādēļ ir svarīgi kopīgi ar pašvaldībām runāt, kas konkrētajā vietā ir vajadzīgs. Atšķiras novadi, vajadzības un redzējumi. Ne katrā novadā varam būt uz vietas, tāpēc ir labi, ka sasaiste pastāv. Zinām, ka mums tiks pateikts, kas pašvaldībām ir nepieciešams, ko darām nepareizi vai nepietiekami.  

Tā bija vērtīga pieredze, kad kopā ar IZM darbiniekiem braucām uz pašvaldībām. Manuprāt, tā bija pirmā reize, kad ministrija kopā ar LU apmeklēja vairākas pašvaldības un piedalījās kopīgās diskusijās. Daļa problēmu ir tādas, kuras varam paši atrisināt, savukārt citas – valstiskas, kas jārisina gan ar finansējumu, gan grozījumiem normatīvajā regulējumā.  

Piemēram, pašvaldības apgalvo, ka vajag vairāk sociālo pedagogu. 2017. gadā LU tika slēgtas programmas sociālajā pedagoģijā un speciālajā pedagoģijā. Minētajās jomās bija daudz studējošo. Brīdī, kad izmaiņas notika, bija ievērojams studējošo skaita kritums.  

Taču pieredze rāda, ka attiecīgo speciālistu nepietiek. No savas puses varam īstenot programmas, bet pašvaldības – nodrošināt darba vietas. Esam gatavi, tomēr akreditācija ilgst apmēram divus gadus. Tātad vajadzētu mainīt studiju programmu akreditācijas kārtību.  

Ja augstskola sevi jau ir pierādījusi, tad var ātrāk pāriet uz institucionālo akreditāciju. Licencēšana, akreditācija, virzienu akreditācija – tie ir cilvēkresursu un finansiāli ietilpīgi procesi.  

Patlaban par jaunajām programmām akreditācijas institūcijai esam samaksājuši vairāk nekā 58 tūkstošus eiro. Turklāt minētajā summā netiek ierēķināti izdevumi par tulkošanu un algas. Ja gribam kaut ko mainīt, tad vēlreiz jāmaksā.

Ja beidzot pārietu uz institucionālo akreditāciju, mēs varētu izmainīt studiju programmas, ja tas ir nepieciešams, un kā kvalificēti eksperti uzņemties atbildību par rezultātu. 

Jūs runājat par sadarbībā un uzticībā balstītu studiju programmu attīstību?

Daudzas pašvaldības jau maksā stipendijas topošajiem pedagogiem, tādā veidā parādot, ka viņi uzticas un mēs spējam nodrošināt programmu īstenošanu. Arī IZM ir paveikusi ļoti daudz, piemēram, piešķirot studentiem palielinātās stipendijas 300 eiro apmērā. Priekšroka ir STEM priekšmetu skolotājiem, jo tur valda speciālistu trūkums. Šādu stipendiju var saņemt arī citi skolotāju izglītības programmās studējošie, ja viņiem ir labas sekmes. Jāmin arī grozījumi Ministru kabineta noteikumos, ar kuriem tiek piešķirts finansējums studentiem nepilna laika studijās. Tā ir ne tikai liela nauda, bet arī atbildība, jo ministrija tāpat vien ar finansējumu nemētājas. IZM mums uzticas. Es teiktu, ka mēs kārpāmies ārā no bedres.  

Ja valsts nodrošina labu atalgojumu, tai ir tiesības prasīt augstus kvalitātes rādītājus. Es ticu, ka situācija pamazām sakārtosies.  

Priecājos, ka to apzinās visi iesaistītie, jo ilgu laiku izglītība tikusi uzskatīta par tādu vidi, kur strādā dīvaiņi, kam mācīšana ir hobijs, par ko nav jāmaksā. Šāds viedoklis kļūst arvien mazāk aktuāls, jo dažkārt izrādās, ka skolotājs neprot labi strādāt vai arī par hobiju vēlas saņemt konkurētspējīgu atalgojumu.  

Memorandā ir teikts, ka mēs nevis “mētājamies ar atbildības prasījumiem”, bet esam vienoti un kopīgi risinām problēmas. 

Vai es pareizi sapratu, ka jūs esat gatavi atjaunot studiju programmas gan sociālajā pedagoģijā, gan speciālajā pedagoģijā? 

Pie tā tiek strādāts, un tāds ir plāns. Mazāk šaubu ir attiecībā uz speciālo pedagoģiju, savukārt par sociālo pedagoģiju vēl notiek sarunas. Ir doma, ka viņus var mācīt kopā ar sociālajiem darbiniekiem. Vai tas būs veiksmīgs risinājums?  

Dati liecina, ka šogad LU sociālā darba programmu absolvēja deviņi cilvēki. Nedomāju, ka deviņi cilvēki spēs aizvietot pat šo speciālistu trūkumu.  

Daudzi pedagogi apguva kursus sociālajā pedagoģijā. Mēs aicinām tikai tos cilvēkus, kuri jau ir ieguvuši izglītību. Ja pedagogs papildus apgūst arī sociālo pedagoģiju, viņš var palielināt vai dažādot savu slodzi. Ir daudz problemātisku bērnu, un viņu skaits pieaug. Ja mēs mācētu profilaktiski risināt vairākas problemātiskas lietas, ko dara sociālais pedagogs, iespējams, nevajadzētu tik daudz izglītības psihologu, kuru arī trūkst. Rudenī studentus vēl nevarēsim uzņemt, jo nepagūsim iziet licencēšanas procesu. 

Iecere apvienot sociālā darba un sociālās pedagoģijas studijas ir viens no tiem gadījumiem, kad notiek atgriešanās pie tā, kas kādreiz jau bija un ko vēlāk noliedza saistībā ar pāreju uz studiju virzieniem, jo studijas divos dažādos virzienos nevarot būt. 

Jā, it kā apgalvo, ka vajagot mēģināt veidot daudzfunkcionālas programmas, bet tad, kad nonākam pie kastītēm, jāsaprot, kurā no tām ielikt. Tas ir absurds.1

Jāturpina uzturēt augstas prasības  

Tagad parunāsim par studiju uzsākšanu. Kā jūs nosakāt reflektantu piemērotību pedagoga darbam? Labi zināms, ka dažreiz vēlas studēt cilvēks, kurš konkrētajam darbam nav piemērots. Viņš pat var pabeigt studijas, iegūt diplomu un kvalifikāciju. Kāds labums no viņa būs skolā? 

Pedagoģijas studiju programmās nevar iestāties, ja priekšmetā, kuru reflektants grib mācīt, vērtējums ir zemāks par septiņām ballēm. Piemēram, lai mācītos par fizikas skolotāju, vērtējumam jābūt vismaz septiņi, kas ir vairāk, nekā tiek prasīts, lai iestātos fizikas studiju programmā.  

Kopš 2020. gada prasību latiņa ir pacelta gana augstu, un tas ir mīts, ka ņemam pretī visus, kuri to vēlas. Nedaudz zemākas prasības ir reflektantiem pirmsskolas skolotāja studijās, taču vidējam vērtējumam vienalga jābūt labam. Esam saņēmuši diezgan daudz sūdzību, ka neuzņemam visus gribētājus. Turamies pretī, jo mums vajag gudrus jauniešus, kuri spēj kļūt par zināšanu tālāknesējiem. Pirmais izlaidums četrgadīgajā programmā būs 1. jūnijā. Tas kļūs par atskaites punktu, kad skolās ienāks kvalificēti skolotāji. Arī pēc tam nepieciešams uzturēt augstas prasības.  

Ar reflektantiem notiek arī motivācijas sarunas. Es teiktu – daļa pretendentu tajās tiek atsijāti, tomēr nevaru apgalvot, ka tie ir visi, kuri nav piemēroti. Neesam uzņēmuši arī cilvēkus, kuru sekmes ir labas un kuri norāda, ka gribot mācīties par pedagogu. Vienlaikus daži ir izslīdējuši caur filtriem. Tādu nav daudz.  

Nepiemērotība nereti atklājas tieši studiju praksēs.  

Šovasar ieviesīsim mūsu psihologu izstrādāto t. s. domāšanas testu reflektantiem. Tas būs papildu filtrs. Testā būs iekļautas it kā vienkāršas lietas, tostarp par lēmumu pieņemšanu, spēju reaģēt dažādās situācijās. Vispirms aprobēsim testu četrgadīgajā programmā, pēc tam tas būs visām pedagogu studiju programmām Latvijā. 

Kaut arī pastāv paaugstinātas prasības, reflektantu interese ir liela. Konkursa nebija vienīgi topošajiem vācu valodas skolotājiem. 

Konkurss uz budžeta vietām angļu valodas skolotājiem bija vairāk nekā seši cilvēki uz vienu vietu, matemātikas – vairāk nekā divi, latviešu valodas – vairāk nekā trīs.  

Tā ir laba zīme, kas liecina, ka cilvēkus tomēr interesē pedagoģijas studiju uzsākšana.  

Vēlākajā studiju procesā nereti rodas problēmas. Vairāki studenti paralēli studijām strādā. Tādēļ viņiem nav laika studēt. Ja ir parādi, students tiek izslēgts. Tādā gadījumā viņš zaudē arī tiesības strādāt par skolotāju. Saņemot izziņu par studijām, skola domā, ka mēs viņu mācām. Ja viņš kaut ko dara nepareizi, tad uzskata, ka esam viņu nepareizi mācījuši. Ir studenti, kuri apvainojas un sola sūdzēties par izslēgšanu. Ir arī tādi, kas lūdzas, lai dod izziņu pat tad, ja ir parādi, jo tas ir naudas jautājums. Vai tad esot papīra žēl?! Nē, mums ir žēl, ka viņš iet ar LU vārdu. Dažkārt pat skolu direktori zvana, lai ieliekam sekmīgu vērtējumu, jo students ļoti vajadzīgs darbā. Mēs tādus negribam. Ministrija nāk pretim ar stipendiju, lai studentam nevajadzētu tik daudz strādāt un viņš varētu atvēlēt vairāk laika mācībām.   

Kā jūs vērtējat to, ka students, kurš nupat iestājies un vēl nav neko mācījies, jau no pirmā kursa strādā skolā? Pat cilvēks, kurš jau ir ieguvis pedagoga kvalifikāciju, nevar uzreiz sākt mācīt citu priekšmetu. Pirmkursniekam nav pedagoga kvalifikācijas, elementāro darbam nepieciešamo zināšanu un prasmju.  

Ļoti negatīvi. Ja kāds man ļautu pieņemt lēmumus, es viņus nelaistu skolā. Iemesls ir pavisam vienkāršs.  

Ir gaiši cilvēki, kuri labi mācījušies skolā, bet, ja gribam pārmaiņas izglītībā, tad vajadzīgs atkāpšanās ceļš no tā, kas piedzīvots skolā.  

Mēs zinām, ka jādara citādi, taču students neko tādu nav piedzīvojis, tāpēc viņš atstrādā to, ko ir pieredzējis. Diemžēl realitāte ir tāda, ka daudzi studenti pirmajā kursā jau strādā par skolotājiem. Valsts apgalvo, ka tas ir ļoti labi, jo tādējādi viņi tiek laikus iesaistīti nozarē. Šādi skolotāji zināmā mērā eksperimentē ar jaunajiem cilvēkiem, ar kuriem strādā. Es uzskatu, ka to varētu sākt pēc pirmā kursa, vai arī labs variants ir tāds, kā pastāv darba vidē balstītajā pedagogu studiju programmā, kur notiek intensīvas mācības vasarā. Tad vismaz esam paspējuši studentam kaut ko iedot, pirms ļaujam mācīt bērnus. Turklāt konkrētie studenti jau ir savas jomas speciālisti, kuri neilgā laikā apgūst, kā strādāt klasē, vērtēt, uzturēt disciplīnu, izvēlēties metodiku, veidot stundu plānus u. tml.  

Uzreiz pēc vidusskolas un atpūtas vasarā doties atpakaļ uz skolu, tikai citā statusā – tas nav nopietni. 

Reformai jābūt sakārtotai 

Izmantošu iespēju uzdot dažus jautājumus par aktuālajām pārmaiņām izglītības sistēmā, par kurām diskusijas nerimst un tik drīz, šķiet, arī nebeigsies. Patlaban izglītībā notiek otras vērienīgākās reformas pēc deviņdesmito gadu sākuma, kad veidojām izglītības sistēmu neatkarīgajā Latvijā. Kā jūs vērtējat izglītības satura reformu, tās veiksmes un neveiksmes?  

Vai jūs domājat kompetenču pieeju? Man nebūs viennozīmīgas atbildes. Kaut kādai reformai noteikti vajadzēja būt. Bija jāpārskata, kas mums ir labs un kas nestrādā, lai to pārveidotu.  

Reforma, manuprāt, bija sistēmai traumējoša, jo tika apgalvots, ka tas, ko darījām, bija nepareizi, muļķīgi u. tml.  

Zinām, ka Igaunija solīti pa solītim uzlaboja to, kas viņiem ir. Rezultāti rāda, ka šobrīd pēc skolēnu sasniegumiem Igaunija ir pirmajās vietās. Vēlreiz uzsvēršu, ka reforma būtībā bija pareiza, taču pārāk apjomīga, ar daudziem nezināmajiem. Nonācām punktā – mācību materiālu nav, visi zina, ka jāstrādā citādi, tomēr vien retais saprot, kā tas jādara.

Protams, tas bija izaicinājums projekta vadības komandai. Ieceres gan jau bija pozitīvas. Neviens nemestos iekšā tajā trakumā, ja gribētu panākt ko sliktu, tomēr tas radīja lielu slogu. Kad cilvēkam visu laiku saka – šodien tu mainīsies šādi, bet rīt citādi –, tad jau ceturtajā dienā viņam gribas pastāvēt malā un pagaidīt, kad tas beigsies un kad mēs strādāsim. Lai arī kādā veidā sākam ar bērnu strādāt, jāpanāk, lai viņš domātu un no vienkāršām domāšanas operācijām pamazām nonāktu pie sarežģītām, spētu analizēt un iegūtās zināšanas pārnest mazliet citādā vidē, kā arī patstāvīgi radīt jaunas zināšanas no tām, kas viņam jau ir. Manuprāt, reformai ir gan veiksmes, gan vājie punkti.  

Katrā procesā gadās kļūdas, kas vienlaikus dod arī jaunas atziņas. Tās jāatzīst, jāmēģina labot un jāiet tālāk.  

Viens no vājākajiem punktiem ir mācību materiāli. Esmu dzirdējusi, ka projektā neesot apsolīti mācību materiāli. Nezinu, kā patiesībā bija, bet, ja tā ir taisnība, tad pārmaiņām nevajadzēja uzreiz būt tik visaptverošām, bija nepieciešams rīkoties pakāpeniski. Protams, ir viegli izteikties, ja pats neesi to darījis. 

Kāds ir jūsu viedoklis par skolu tīkla reformu, kas it kā virzās uz priekšu, tomēr vienlaikus ir puslīdz iesaldēta? 

Es uzskatu, ka skolu tīkls ir jāsakārto, ņemot vērā apdzīvotību, dzimstību. Jābūt skaidrībai, kā tiek nodrošināta pieejama un kvalitatīva izglītība. Labi zinām situācijas, kad bērni kļūst par ķīlniekiem izteiktai vēlmei paturēt skolu. Tas ir cēli, bet būtiskākais ir bērns, kurš vāji finansētajā skolā nesaņem, piemēram, jaunākos mācību materiālus. Līdzīgi ir ar interešu izglītību, pulciņiem, bibliotēku. Noteikti jāņem vērā arī satiksmes nodrošinājums. Bērns var saslimt vai citu iemeslu dēļ viņam jātiek mājās. Kādā veidā? Nekādā, ja vecāki nevar viņam atbraukt pakaļ. Beigās var rasties situācija, ka cilvēki pārceļas no lauku teritorijām, jo negrib mocīties ar izglītības ieguvi bērnam.  

Turklāt nepieciešams saprast, no kurām teritorijām nedrīkst pieļaut cilvēku pārcelšanos.  

Ir jāiegulda papildu resursi, varbūt jāpiemēro speciālais koeficients, lai skolotājs paliktu attiecīgajā vietā. Tāda teritorija varētu būt pierobežā. Divi skolēni uz vienu skolotāju ir pārāk resursietilpīgi. Esmu dzirdējusi, ka pastāv skolas, kur viens skolotājs māca visu, kur vien rodama brīva slodze. Vai tas ir kvalitatīvi? Diezin vai. Ja mācīs skolotājs bez atbilstošas kvalifikācijas, bērni nesaņems kvalitatīvu izglītību.  

Ja gribam, lai laukos katrā vietā būtu skola, mēs tādējādi iecērtam sev kājā, jo ierobežojam bērna redzesloku. Tad viņam šķiet, ka viss labais ir Anglijā, Īrijā, Vācijā.  

Iespējams, pēc skolu tīkla reformas būtu pieejami daudz labu skolotāju. Latvijā esot tādi rekordisti, kas strādā piecās skolās. Ja pedagogs varētu strādāt vienā skolā, kur būtu pietiekama slodze, viņam nevajadzētu lieki tērēt laika un finanšu resursus (diez vai par braukšanu kāds vēl maksā). Viņš varētu atpūsties un tik ātri neizdegt, varbūt pat nodrošināt skolēniem papildu konsultācijas, uzņemties audzināt klasi, nevis tikai ieskriet pie skolēniem un doties prom.  

Reformai jābūt sakārtotai, bez politiskiem uzstādījumiem. 

Jūs esat arī Promocijas padomes izglītības zinātnēs priekšsēdētāja, tādēļ vēlētos uzzināt jūsu vērtējumu par doktorantūras modeļa maiņu.   

Domāju, ka ir labi. Jaunie zinātnieki ir vajadzīgi. Nevaru sūdzēties, jo izglītības zinātnēs ir daudz jauno doktorantu, tomēr zinu jomas, kur viņu trūkst. Universitāte var ieņemt augstāku vietu reitingā, ja ir vairāk jauno zinātnieku. Kaut arī jaunajā doktorantūras modelī netiek piedāvāta milzu nauda, tas ir labāk, nekā tad, ja cilvēks to dara tikai ideālu vārdā. Daļa to izdarīs, bet, vai bez finansējuma mēs nepazaudējam kādu gaišu prātu, kuram jādara arī kaut kas cits? Visam ir sava cena.  

1 Autora piezīme: Nosakot pedagogiem nepieciešamo izglītību, nav paredzēta vienkārša iespēja skolotājam pārkvalificēties par sociālo pedagogu. LV portāls jau iepriekš ir rakstījis arī par citām situācijām, kad pedagoga iespējas pārkvalificēties ir sarežģītas. Piemēram, personai, kurai ir augstākā izglītība mācību priekšmetam atbilstošā zinātnes nozarē, ir tiesības strādāt par vispārējās izglītības pedagogu, ja ir iegūta skolotāja kvalifikācija vai apgūta profesionālās kompetences pilnveides programma pedagoģijā. Mācību priekšmetam atbilstošā zinātnes nozare nosakāma, ņemot vērā Latvijas zinātnes klasifikāciju, kas neatbilst izglītības klasifikācijai. Tās ir problēmas, kas jāatrisina normatīvo aktu līmenī. Plašāk par tēmu >> Vispārējās izglītības pedagogam nepieciešamā izglītība, profesionālā kvalifikācija un pārkvalifikācija.