Īsas mācības un eksāmens
Šoruden no slimnīcām skanēja palīgā sauciens – medmāsām, ārsta un māsu palīgiem –, kuri pametuši šo profesiju vai devušies pensijā, atgriezties veselības aprūpē un palīdzēt smagi slimu cilvēku kopšanā. Šajā kontekstā laikā un vietā ir Latvijas Universitātes Rīgas Medicīnas koledžas (LU RMK) neformālās izglītības programma “Ārsta palīgu, māsu, māsu palīgu profesionālās darbības atjaunošanai nepieciešamo teorētisko un praktisko kompetenču pilnveide”, kurā diplomēti ārsta palīgi, māsas un māsu palīgi, kuri kādu laiku nav strādājuši attiecīgajā profesijā un tādēļ “izkrituši” no Ārstniecības personu reģistra, pēc īpašu mācību kursu pabeigšanas un eksāmena nokārtošanas var tikt atjaunoti reģistrā un atgriezties mediķu ierindā.
Mācības un profesionālās kvalifikācijas atbilstības pārbaudes tiek īstenotas ESF projekta “Ārstniecības un ārstniecības atbalsta personāla kvalifikācijas uzlabošana” darbības programmas “Izaugsme un nodarbinātība” ietvaros. Par mācībām nav jāmaksā tiem kursu dalībniekiem, kuri jau atraduši nākamo darba vietu un kuriem ir šīs ārstniecības iestādes rekomendācijas.
Māsām tās ir sešu dienu, ārsta palīgiem – astoņu dienu, bet māsu palīgiem – piecu dienu ilgas mācības tiešsaistē vai klātienē, kas notiek reizi nedēļā. Kursus noslēdz profesionālās atbilstības eksāmens, kuru, sekmīgi nokārtojot, tiek izsniegta apliecība un izziņa, kas iesniedzama Veselības inspekcijā, lai atjaunotu ārstniecības personu reģistrācijas termiņu.
Ceļš līdz šādiem, valsts atbalstītiem, neformālās izglītības kursiem bija pakāpenisks, soli pa solim. LU RMK direktora vietniece izglītības darbā Sarmīte Villere stāsta: “Mūsu koledžā jau iepriekš bija profesionālās atbilstības eksāmens, lai cilvēkiem dotu iespēju atjaunot statusu Ārstniecības personu reģistrā. Taču, redzot, ka daudzi atgriežas profesijā pēc ilga pārtraukuma, turklāt no dažādām vietām, nolēmām – viņiem vajadzētu piedāvāt īsus kursus ar programmu, kurā iekļauta gan teorija, gan prakse, lai palīdzētu atsvaidzināt zināšanas, iepazīstinātu ar jaunajiem algoritmiem medicīnā, neatliekamās medicīnas struktūru, jaunajām tehnoloģijām. Piemēram, Latvijā pirms sešiem, septiņiem gadiem sāka izmantot modernus defibrilatorus, bet tie, kuri medicīnā nav strādājuši, šādu aparatūru nepārzina. Pirms pāris gadiem izveidotie kursi, kaut arī par maksu, bija pieprasīti, un Veselības ministrija atzina, ka speciālistus veselības aprūpes sistēmai varētu piesaistīt plašāk, izmantojot Eiropas Savienības struktūrfondu finansējumu.”
Šis projekts darbojas kopš aprīļa, un tā priekšrocības izmantojušas ap pussimts māsu. Taču kopumā koledžas neformālās izglītības pakalpojums ļāvis atgriezties darbā medicīnā vairāk nekā diviem simtiem vidējā medicīnas personāla speciālistu.
Kā informē S. Villere, mācību process un eksāmeni koledžā ir pielāgoti reģistra pretendentu vajadzībām un iespējām. “Ja cilvēkam ir laiks, viņš var mācīties, nokārtot eksāmenu un atjaunot reģistru viena vai divu mēnešu laikā. Itin bieži darba devējs jau ir atrasts, eksāmens jākārto ātri, jo bez reģistra nevar strādāt. Tad cilvēki mācās paši, uzreiz kārto eksāmenu, un par to arī paši maksā.”
Darbs sertificētu speciālistu vadībā
Skaidrs, ka uz vairāku tūkstošu deficīta fona medicīnai šādā veidā atdoto speciālistu skaits, no vienas puses, tāds nieks vien ir. No otras – spaidīgajos personāla trūkuma apstākļos zelta vērta ir ikviena mediķu saimē atgriezusies medicīnas māsa un palīgs. “Galvenokārt atjaunoties reģistrā vēlas māsas,” novērojumos dalās S. Villere. “Daļa ir strādājušas ārzemēs sociālajā aprūpē, tātad medicīnai diezgan tuvu, un pēc atgriešanās Latvijā viena daļa atkal dodas strādāt pansionātos, visbiežāk tās ir sievietes gados. Pansionātos darbs ir mierīgāks nekā, piemēram, neatliekamajā palīdzībā, un viņām ir vērtīga, ārzemēs iegūta pieredze.
Spaidīgajos personāla trūkuma apstākļos zelta vērta ir ikviena mediķu saimē atgriezusies medicīnas māsa un palīgs.
Vairākas māsas pēc atjaunošanās reģistrā ir atradušas darbu slimnīcās, ģimenes ārstu praksēs un, it īpaši pēdējā laikā, – privātajās klīnikās. Tā ir jauna, bet saprotama tendence – privātā medicīna attīstās, tur ir arī lielāks atalgojums. Pašlaik speciālistiem, kuri strādā ar kovida slimniekiem, atlīdzība par darbu ir lielāka nekā privātajā sektorā, bet šīs piemaksas, protams, nav mūžīgas…
Kaut arī, piemēram, medicīnas māsa Veselības inspekcijā ir noformējusi reģistru, viņai pēc darba pārtraukuma nav sertifikāta, kas saskaņā ar pašreizējo kārtību regulāri jāatjauno. Tādējādi šī māsa drīkst strādāt tikai sertificēta speciālista vadībā. Tāpat sertificēta speciālista vadībā strādā arī ārsta palīgi, senāk – feldšeri un māsu palīgi. Pie mums kursos vai uz eksāmeniem, lai atjaunotu statusu reģistrā, nāk feldšeri, kas diplomu saņēmuši līdz 2004. gadam. Īpaši tagad, pandēmijas laikā, arī nesertificēti darbinieki ir ļoti vajadzīgi, taču viņiem alga ir mazāka. Lai varētu strādāt patstāvīgi, nākamais karjeras solis ir studijas koledžā.”
Jāpiebilst, ka minētā kārtība mainīsies nākamajā gadā līdz ar māsas profesijas reformu, tad šādu māsu darbu vadīs pieredzējuši kolēģi – mentori.
Kārtība mainīsies nākamajā gadā līdz ar māsas profesijas reformu, tad šādu māsu darbu vadīs pieredzējuši kolēģi – mentori.
Ar LU RMK neformālās izglītības programmas palīdzību medicīnā atgriežas pieredzējuši un ieinteresēti speciālisti. Piemēram, Zenta Skangale 1989. gadā ar izcilību absolvēja Rīgas 1. medicīnas skolu. “Bet ģimenē situācija izvērtās tā, ka saslima tēvs un māsas alga bija tik maza, ka nevarēja izdzīvot. Aizgāju no šīs profesijas, sāku strādāt farmācijas biznesā, līdztekus ieguvu augstāko izglītību – bakalaura grādu psiholoģijā. Taču nesen ievēroju, ka daži mani kolēģi, kuriem arī ir vidējā izglītība medicīnā, sāka atkal strādāt slimnīcās, ņemt dežūras. Man ļoti patīk medicīna, un nodomāju, ka es arī tā gribētu. Kursi koledžā bija vienkārši, eksāmenus bija viegli nokārtot. Tagad esmu kvalificēta medicīnas māsa, taču bez sertifikāta, tādēļ jāstrādā tāda kolēģa uzraudzībā, kuram ir šis dokuments.” Zenta secina, ka atbilstošu kvalifikāciju nebūtu sarežģīti iegūt, taču saistībā ar māsu profesijas reformu līdz vasarai tas nav iespējams. “Bet es nežēlojos, jo atgriezos profesijā, kura man patīk un dod emocionālu gandarījumu. Strādāju slimnīcā un nedaudz arī divās privātās veselības medicīnas iestādēs.”
Atgriešanās profesijā un turpmākie nodomi
“Slimnīcas kovida nodaļā ir piemaksa, tur strādāju no deviņiem līdz četriem,” stāsta Z. Skangale. Ārpus šīm stundām un sestdienās ir minētie blakus darbi. “Kad piemaksas vairs nebūs, nāksies strādāt diennaktīm, bet brīvajās dienās citur. Privātajās medicīnas iestādēs medmāsa saņem ap 1200 eiro, bet valsts medicīnā par vienu slodzi atlīdzība ir ievērojami mazāka. Ja es pašlaik strādātu vienu slodzi slimnīcas parastajā nodaļā bez nakts dežūrām, saņemtu 700 eiro. Tālab medmāsas strādā vairāk par vienu slodzi, vairākās slimnīcās. Un kādas viņas ir? Bērni mājās nav pienācīgi pieskatīti, pašas ir noskrējušās. Mums sola algas pielikumu –, bet, cik daudz ir pieci procenti no šādas pamatalgas? Kasiere lielveikalā. Nopelna vairāk. Māsām ir ļoti sarežģītas apmācības, faktiski viņas ir speciālistes ar augstāko izglītību. Kāda te atbildības novērtēšana? Tādēļ arī tik daudz māsu aizbrauc uz ārzemēm vai strādā privātklīnikās.”
Karjeras nākotnes aprises viņai nav skaidras. “Gribēju mācīties arī ārsta palīgu kursos, bet tas bija par sarežģītu – darbi, bērns un vēl mācības. Mans diploms ir tik sens, ka jāmācās trīs gadus. Ja būtu gads, iespringtu un izdarītu.”
Pēc kursu pabeigšanas un reģistra atjaunošanas Zenta māsas darbā nostrādājusi neilgi, un, šķiet, šoreiz tajā ir uz palikšanu. Tomēr atalgojuma dēļ svaru kausi nosveras privātās medicīnas virzienā.
Arī medicīnas māsa Lāsma Laiviņa atzīst – koledžas neformālās izglītības kursi bijuši īstajā brīdī. “Ar šo mācību palīdzību atjaunot statusu reģistrā bija lieliska iespēja. Kursi un pasniedzēji bija ļoti labi, iedvesmojoši, domāju, ka šie kursi ir nozīmīgs atspaids cilvēkiem, kuriem varbūt nav naudas, bet kuri gribētu mainīt savu dzīvi. Jā, uz šī emocionālā pacēluma viļņa jau šogad gribēju ielēkt vēl vienā laivā – ārsta palīgu kursos –, bet nepaspēju. Septembrī nokārtoju statusu māsu reģistrā, kamēr iekārtojos darbā, nebija tik vienkārši. Esmu nolēmusi to uzsākt nākamgad, septembrī. Vēlos kļūt vēl zinošāka.”
Viņa dzimtenē ir atgriezusies pēc sešu gadu prombūtnes Lielbritānijā. Iepriekš strādājusi māsas darbu, ar kuru bijusi ļoti apmierināta, taču, kad ārzemēs mītošās meitas ģimenē ienāca otra meitiņa, devusies turp palīgos.
“Man ir divas izglītības – gan medicīnas māsas, gan sociālā aprūpētāja pirmā līmeņa augstākā izglītība. Nepietiekamu angļu valodas zināšanu dēļ nevienā no šīm specialitātēm ārzemēs nevarēju strādāt, taču atradu interesantu, labi apmaksātu darbu tūrisma jomā. Taču vienmēr zināju, ka atgriezīšos Latvijā un medicīnā. Kad pieteicās vēl trešā mazmeita, šogad kopā pārbraucām mājās. Visiem šeit patīk – gan meitas ģimenei, gan man. Dzīvoju Madonā, strādāju Aknīstes psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Kaut arī uz darbu jābrauc pusotru stundu, to atsver darbs, kuru māku un kurš dod gandarījumu. Arī iepriekš strādāju psihiatrijā. Aknīstē ir ļoti slimi cilvēki, ar viņiem ir jāmāk apieties. Lēnām, bet mūsu ģimenei visi sapņi piepildās.”
Izšķiroši svarīgi ir atalgojums un izglītības sistēma
Par atalgojumu L. Laiviņa runā atturīgi. “Protams, ir pašvaldības medicīnas iestādes, ir valsts slimnīcas un privātais sektors, kur atalgojums atšķiras. Bet arī daudzās vietās, kurās ir laba alga, mediķiem ir jāmaina attieksme. Tāds ir mans novērojums. Šis darbs ir jāmīl, tam ir jābūt sirdī.”
Ir skaidrs, ka vidējā medicīnas personāla trūkuma pamatā primāri ir zemā atlīdzība par darbu. Taču motivējoša noteikti nav bijusi arī sarežģītā tālākizglītības sistēma, kur ik pa pieciem gadiem pašām māsām jāatrod obligātie mācību kursi un par mācībām un sertifikāciju pašām arī jāmaksā. S. Villere atzīst: “Tas, ka kvalifikācija ir jāuztur, ir pašsaprotami, taču Veselības ministrijai tomēr vajadzēja sistēmu sakārtot tā, lai regulārā sertifikācija nebūtu tikai uz māsu pleciem.”
Tādēļ nav brīnums, ka neformālās izglītības bezmaksas programmā dalībnieki piesakās, bet kopumā tā nav pārpildīta. Janvārī un februārī izsludināto mācību grupas gan ir piepildītākas –, kā liecina informācija koledžas mājaslapā, tajās pieteikušos dalībnieku skaits ir ap diviem desmitiem. Atceroties, kaut vai Z. Skangales prognozēto, ka no farmācijas nozares medicīnā varētu atgriezties diezgan daudz bijušo medmāsu, un vēl ņemot vērā to, ka pandēmijas laikā stabilitāti zaudējušas vairākas pakalpojumu nozares, kurās bija noderīga medicīnas māsas kvalifikācija, ir zināms pamats optimistiski lūkoties uz iespējamo māsu skaita papildinājumu. Arī ar neformālās izglītības kursiem, kuri dotu šo atgriešanās iespēju, nākamajā gadā viss ir kārtībā.
No 2022. gada gaidāmas lielas pārmaiņas, jo sākas māsas profesijas reforma, kas pamatā mainīs ne tikai šīs profesijas formālās izglītības sistēmu, bet arī tālākizglītību un māsu profesionālās kvalifikācijas prasības. Jauninājumi skars arī tās māsas, kurām ir senāki diplomi un kuras ir atjaunojušas savu statusu. Būs jaunas mācības, atšķirīgi soļi karjerā, bet tas jau ir cits posms un cits stāsts. Jādomā, reforma ir septiņreiz nomērīta, izsvērta, aprēķināta, ambīcijas salāgotas ar reālajām iespējām, lai novitātes nestu tikai labu un vairotu māsu skaitu ārstniecības un veselības aprūpes iestādēs.
Informācijas pirmpublikācija pieejama Eiropas pieaugušo izglītības e-platformā “EPALE”.
