Publicēts pirms 3 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Publicitātes attēls
Vārdi, kurus izvēlamies, ne tikai ietekmē mūsu psihi, bet arī parāda, cik lielā mērā sabiedrība ir iekļaujoša un nediskriminējoša, teic AIGA VECKALNE, valodniece, Ventspils Augstskolas lektore un latviešu valodas jautājumiem veltītā raidieraksta “Pieturzīmes” vadītāja.
Valsts valodas politikas pamatnostādņu projektā nākamajiem septiņiem gadiem virsmērķī ir uzsvērts, ka tiks stiprināta sabiedrības līdzdalība un individuālā atbildība valsts valodas politikas īstenošanā. Ko liecina jūsu pieredze, vai sabiedrība izjūt atbildību par latviešu valodas saglabāšanu un kopšanu?
Man liekas, ka arī šajā jautājumā sabiedrība ir tikpat dažāda kā citos. Sabiedrība nav viendabīga masa, un ir cilvēki, kas izjūt milzīgu atbildību un apzinās, cik nozīmīgi ir kopt un attīstīt valodu. Un ir cilvēki, kas par to domā mazāk.
Man gribētos cerēt, ka lielākā daļa sabiedrības šo atbildību apzinās. Aiz likuma un pamatnostādnēm vienmēr stāv cilvēks, valodas lietotājs, un tikai katrs individuāli ar savu rīcību varam parūpēties, lai mūsu valoda pastāv, attīstās, lai latviešu valoda ir dzīva arī pēc daudziem gadsimtiem.
Sociālo tīklu vietnēs ik pa laikam manu ierakstus, kuros ir pareizrakstības kļūdas, un ir redzams, ka tās nav pārrakstīšanās kļūdas, bet gan nezināšana. Tādās reizēs aizdomājos, vai visiem vajag mācēt rakstīt un runāt pareizi.
Pati uzskatu, ka jā, visiem vajadzētu mācēt rakstīt un runāt pareizi. Tā ir tāda pati prasme, zināšanas kā jebkas cits, kas mums piemīt. Ja esam eksperti kādā jomā, piemēram, mākslinieki, biznesa treneri, satura veidotāji internetā, lektori, tad ir svarīgi papildus šai prasmei pārzināt valodas normas. Tas liecina par kultūru, izglītību, galu galā par emocionālo inteliģenci, par vērtībām. Tas kopumā liecina par personas zināšanām: ja tiek pieļautas valodas kļūdas, tad diezgan pamatoti rodas šaubas par to, vai cilvēks tiešām ir eksperts savā jomā.
Man rodas jautājums par “gramatikas policiju”, cilvēkiem, kas labo citu kļūdas. Kāda ir jūsu attieksme pret šo tendenci, ko var manīt sociālajos tīklos?
Es pati laikam neesmu galējību cilvēks. Man nav raksturīgi publiski nodarboties ar citu kļūdu labošanu, tāpēc es sevi noteikti nepieskaitu pie šiem “gramatikas policistiem”, kā tos dažkārt dēvē. Noteikti nepiederu arī pie tā dēvētajiem pūristiem. Drīzāk esmu liberāla savos uzskatos.
Jā, protams, es uzskatu, ka jāraksta un jārunā pareizi un par to jādomā, taču vienlaikus, manuprāt, nav arī īsti korekti aizrādīt publiski vai, vēl trakāk, par to veidot publiskus ierakstus. Diez vai tas panāk arī vēlamo efektu. Ja gribam palīdzēt otram cilvēkam, redzam, ka cilvēks šo kļūdu atkārto vēl un vēl, droši vien viskorektākais veids būtu laipna, draudzīga, personīgi adresēta vēstule, nevis publiska apspriešana. Protams, kļūdas var gadīties visiem, mēs neesam roboti. Mans rosinājums būtu ar savu piemēru parādīt, kā ir pareizi.
Prātā nāk pirms laika televīzijā redzēts sižets par “valodas tīrību”. Stāsts bija par kāda Kurzemes bērnudārza audzēkni, kura ģimenē runā ventiņu izloksnē un attiecīgi tas tiek darīts arī bērnudārzā. Sižetā bija jaušams sašutums par bērna valodu. Kādi ir jūsu novērojumi, vai cilvēki Latvijā tiek stigmatizēti valodas dēļ?
Manuprāt, plašākā kontekstā varam runāt par iekļaujošu sabiedrību un iekļaujošu valodu. Iekļaujošā sabiedrībā un iekļaujošā valodā mēs nešķirojam cilvēkus pēc tā, kāda ir viņu izcelsme un kāds ir viņu akcents, kāda ir viņu izloksne. Patiesībā katrs dialekts, katra izloksne ir valodas krāšņums. Tās ir valodas īpatnības, ko gribētos, lai cilvēki saglabā pēc iespējas ilgāk. Bieži vien tieši sabiedrības vai attiecīgās kopienas, kurā cilvēks dzīvo, nievājoša attieksme daudziem liek censties izskaust šīs izlokšņu un dialektu īpatnības, kas, manuprāt, nāk par sliktu valodas daudzveidībai un attīstībai.
Šajā sižetā, par ko jūs runājat, tiešām bija ļoti vienpusējs skatījums: ka tas ir gandrīz vai kaut kas slikts, bet tas nav nekas slikts, tas patiesībā ir skaisti, un tas būtu jāattīsta.
Ja esam emocionāli inteliģenti un gudri cilvēki, mēs apzināmies, kurās situācijās pieturamies pie literārās valodas, kurās varam izcelt savu akcentu, izcelt izlokšņu īpatnības.
Sabiedrība dažkārt nievājoši izturas ne tikai pret izloksnēm un dialektiem, bet arī pret akcentu, piemēram, ārzemēs dzīvojošo latviešu izrunu, kas atšķiras no vietējo latviešu izrunas. Dažkārt var novērot mēdīšanu. Tā var būt arī ar cilvēkiem, kas izauguši Latgalē, krievvalodīgajiem, kuri ir iemācījušies latviski runāt, arī viņiem, protams, ir zināms akcents, tas ir normāli. Mūsu sabiedrība vienkārši varbūt pie tā nav pieradusi, lai gan pierast jau sen bija laiks, neesam vēl gatavi to pilnībā pieņemt. Paskatieties, kas notiek Anglijā vai Amerikā, kur ir tik daudz dažādi izrunas varianti un visi sadzīvo. Mūsu sabiedrībai ir jābūt vairāk iekļaujošai arī valodas jautājumā.
Pieminētajā sižetā tika runāts arī par to, ka skolotājiem bērniem ir problemātiski iemācīties latviešu literāro valodu. Kā atrast balansu starp izloksnēm, akcentu un latviešu literāro valodu?
Man ļoti negribētos komentēt skolotāju darbu, jo es pati nekad neesmu strādājusi par skolotāju, es esmu augstskolas mācībspēks, un tur ir cita specifika. Būtu viegli tagad teikt, ka skolotājiem vajadzētu darīt šādi. Es uzskatu, ka tas ir gan ģimenes, gan skolotāja uzdevums parādīt valodas daudzveidību, iemācīt, cik dažāda ir latviešu valoda, ka mums ir literārās valodas normas, ka mums ir izloksnes. To var izdarīt visādos veidos, piemēram, caur rotaļām. Es katrā ziņā negribētu visu atbildību uzvelt uz skolotājiem.
Pandēmijas laikā aktualizējās jautājums par dažādu ar digitālo vidi saistītu vārdu pareizu lietojumu latviešu valodā. Daudz tiek izmantoti latviskoti angļu valodas vārdi, lai gan eksperti ir ieteikuši atbilstošus latviešu valodas vārdus, piemēram, vārda “vebinārs” vietā iesaka lietot “tīmekļseminārs”. Kas, jūsuprāt, nosaka to, ka daži vārdi iedzīvojas, bet citi sabiedrībai neiet pie sirds?
Galavārds vienmēr pieder valodas lietotājiem. Valodnieki vai nozares eksperti var piedāvāt visu iespējamo, bet jautājums ir, vai lietotājs to izmantos.
Ir dažādi aspekti, viens no būtiskākajiem, manuprāt, ir vārdu īsums. Jo īsāks vārds, jo lielāka iespēja, ka tas iedzīvosies. Apskatāmies kaut vai jūsu pieminētos vārdus “vebinārs” un “tīmekļseminārs”, kurš ir garš saliktenis. Šis ir vēl viens aspekts, vārdi, kas nav salikteņi, droši vien iedzīvosies raitāk. Trešais aspekts ir fonētiskais, vārdi, kas ir ērtāki, vieglāk izrunājami. Jo ērtāk lietojams vārds, jo lielāka iespēja, ka iedzīvosies. Vēl būtisks aspekts ir arī tas, cik ātri valodnieku ieteiktais vārds parādās. Ja tas parādās stipri vēlāk pēc tam, kad pati parādība jau ir ieviesusies, un tās apzīmēšanai ir parādījies kāds anglicisms, jo grūtāk pēc tam būs šo vārdu latvisko atbilsmi ieviest.
Vakar es domāju par vārdu “aplikācija” jeb “lietotne” latviešu valodā. Piedalījos kādā diskusijā, kurā tika runāts par bezmaksas lietotnēm. Visu diskusijas laiku visi dalībnieki izmantoja vārdu “aplikācija”, un es domāju, kāpēc, jo tas ir garāks nekā vārds “lietotne” un arī izrunai nav ērts. Acīmredzot līdzība ar angļu valodas vārdu un tas, ka daudzi izmanto vārdu “aplikācija”, tik skaistam vārdam kā “lietotne” neļauj izpausties.
Tas rāda, ka situācijas ir dažādas, manis nosauktie kritēriji ir vispārīgi, bet katram vārdam, protams, ir savs stāsts un savs veids, kā tas ieviešas vai neieviešas.
Daudz tiek runāts par angļu valodas negatīvo ietekmi uz jauniešu latviešu valodu, piemēram, teikumu konstrukcijas atbilst angļu valodas teikumu konstrukcijām, daudz tiek lietoti anglicismi. Kā tas varētu ietekmēt latviešu valodu ilgtermiņā?
Tas patiesībā ir skumjš un bēdīgs jautājums. Latviešu valoda vienmēr ir bijusi citu valodu ietekmes sfērā. Nesenajā vēsturē tā bija krievu valoda, vēl senākā vēsturē vācu valoda, un šobrīd, protams, tā ir angļu valoda. Angļu valoda patlaban ļoti ietekmē arī daudzas citas valodas, jo satura angļu valodā ir tik daudz. Mēs klausāmies, lasām, skatāmies, ietekme ir nenovēršama.
Jau šobrīd mēs redzam angļu valodas ietekmi ne tikai uz jauniešiem. Viss sākas ar vārdu pārņemšanu, pieliekam latviskās galotnes, un uz priekšu. Vēlāk ietekme parādās teikumu konstrukcijās, arī intonācijās, un tas aiziet dziļākos valodas slāņos, kas nāk par sliktu latviešu valodai un tās attīstībai.
Man ir grūti prognozēt ietekmi nākotnē, bet tās dēļ mēs varam, iespējams, arī zaudēt kaut kādas latviešu valodas īpatnības, ja nesāksim domāt līdzi un nesāksim katrs individuāli rūpēties par valodu.
Arvien biežāk dzirdu frāzes “to jau latviski nevar pateikt”. Latviešu valodā var pateikt pilnīgi visu. Varbūt tie būs divi vārdi viena vārda vietā, varbūt būs jāpalasa kaut kas, jāmeklē latviskais vārds.
Valoda ir saistīta ar domāšanu, mēs bieži vien gribam vienkārši ātri kaut ko pateikt nedomājot. Protams, ja mēs pavadām laiku angliski runājošu avotu vidē, tad pirmais, kas nāks prātā, varbūt būs angliskais vārds. Es aicinātu runāt domājot, un tad angļu valodas ietekme varbūt nebūs tik liela kā tagad. Jauniešu slengs ir normāla parādība, tas ir bijis vienmēr, visos gadsimtos jaunieši ir runājuši savā īpašajā valodā. Tā ir “slimība”, ko pārdzīvo, bet mani satrauc, ka tas nav tikai jauniešu vidū, ka tas ir manu vienaudžu slengs, ka tā runā cilvēki, kas ir vecāki par mani.
Vai, strādājot ar studentiem, jūs manāt, ka viņu latviešu valodas zināšanu līmenis krītas?
Jā, manu, un es ļoti manu angļu valodas ietekmi teikumu uzbūvē, tajā, kā viņi veido teikumus. Studentiem vieglāk padodas tulkot angļu valodā nekā latviešu valodā. Kad viņi tulko latviešu valodā no angļu valodas, tulkojumi ir burtiski. Mazāk pārzina dažādu latviešu valodas vārdu nozīmes un mazāk meklē sinonīmus, valoda ir kļuvusi ierobežotāka, bet man negribētos vispārināt. Sarunas sākumā teicu, ka sabiedrība ir ļoti dažāda, arī studenti ir dažādi.
Starp jūsu zinātniskajām interesēm ir iekļaujošā valoda. Jūs to jau nedaudz pieminējāt vienā no iepriekšējām atbildēm. Lūdzu, pastāstiet plašāk, ko tas nozīmē.
Latviešu valodā to bieži dēvē par politkorektumu, un arī vārdnīcā tezaurs.lv mēs atrodam politkorektuma definīciju, ka tā ir valoda, kas nediskriminē pēc dažādām pazīmēm. Es izvēlos runāt drīzāk par iekļaujošu valodu tādēļ, ka tas vairāk sasaucas ar iekļaujošu sabiedrību. Apzīmējums nāk no angļu valodas “inclusive language”.
Iekļaujoša valoda ir kaut kas plašāks nekā tikai valoda. Tas drīzāk ir attieksmes un domāšanas maiņas jautājums. Vārdiem ir liela nozīme, vārdi ir viens no iedarbīgākajiem līdzekļiem, tie spēj ne tikai dziedēt, bet arī sāpināt.
Iekļaujošo valodu parasti iedala septiņās kategorijās, tās ir pazīmes, pēc kurām valoda var diskriminēt: vecums, invaliditāte, dzimums un dzimumidentitāte, laulība un civilās partnerattiecības, seksuālā orientācija, rase, etniskā piederība un reliģija vai ticība. Kā tas izpaužas? Tipisks piemērs: mēs pasakām “garīgi slims cilvēks”. Uzsvars ir nevis uz cilvēku, bet gan uz garīgo slimību, uz diagnozi. Iekļaujošajā valodā pirmajā vietā ir cilvēks, nevis diagnoze, nevis vecums, nevis slimība. Ar vārdiem mēs varam novērst to, ka mēs šos cilvēkus savā veidā diskriminējam, tādēļ tā vietā, lai teiktu “garīgi slims cilvēks”, mēs sakām “cilvēks ar garīgiem traucējumiem” vai “cilvēks ar psihiskiem traucējumiem”. Jā, tas padara valodu formālu, nedaudz sarežģītāku, birokrātiskāku, bet tas izceļ cilvēku. Tāpat ir ar vārdu “invalīds”. Invaliditāte nedefinē šo cilvēku, viņš ir cilvēks ar invaliditāti.
Valoda mainās, kādreiz bija pieņemami teikt “akls” un “kurls”, bet tagad tas vairs nav pieņemami, tāpat arī nav pieņemami teikt “nēģeris”. Latviešu valodā vārdam “nēģeris” ir sena vēsture, tāpat kā vārdiem “žīds” un “čigāns”. Vārdus “žīdi” un “čigāni” var atrast arī tautasdziesmās, bet vēstures notikumi ir parādījuši, ka šie vārdi tikuši izmantoti, lai diskriminētu, lai darītu pāri, un tā ir mūsu atbildība, vai mēs turpinām tos izmantot tagad, ņemot vērā vēsturiskos notikumus. Ja paši cilvēki, kuri ir šajā grupā, norāda, ka viņi negrib, lai viņus tā sauc, tad mūsu pienākums ir šo lūgumu respektēt, pat ja tas būtu viens vai divi cilvēki Latvijā. Kāpēc to nedarīt, tas drīzāk ir par cieņpilnu un pieklājīgu komunikāciju. Cieņas un tolerances mūsu skarbajā vidē nevar būt par daudz.
Te minami arī stereotipi. Ja domājam par dzimumu kategoriju, nāk prātā tādi stereotipi kā daiļais dzimums un stiprais dzimums, visas sievietes ir tādas, sieviešu loģika, tu nu gan esi kā bāba. Visi šie izteicieni stereotipizē un ietekmē arī mūsu psihi. Pētījumi liecina, ka vīrieši joprojām ļoti reti izvēlas iet pie terapeita tieši tādēļ, ka “īsts vīrietis taču neraud”. Mēs varam šos stereotipus netiražēt savā valodā.
Kā Latvijas sabiedrībai veicas ar pieturēšanos pie iekļaujošās valodas?
Sabiedrība par to sāk domāt, Latvijā arvien biežāk par to runā. Jaunieši ļoti pie tā piedomā. Tāls ceļš vēl priekšā, bet mēs noteikti esam uz pareizā ceļa.
Jūs pārvaldāt vairākas svešvalodas, esat arī čehu un slovāku valodas tulkotāja un tulce. Katrai valodai ir savs ritms. Vai, jūsuprāt, lietotās valodas ritms ietekmē runātāja mentalitāti?
Es domāju, katra valoda, ko mēs apgūstam, iedod mums sava veida jaunu personību. Tā ir kā tāda vēl viena dzīve, ko varam izdzīvot. Nezinu, vai jūs esat pamanījusi, bet cilvēki arī nedaudz mainās, kad runā citā valodā. Dažkārt mainās balss tonis un tembrs, tāpat arī nedaudz mainās uzvedība.
