Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Freepik
Viens no priekšnosacījumiem ārstniecības rezultātu sasniegšanai ir pacienta līdzestība, kas ietver pacienta sadarbību ar ārstu vai citu pacienta ārstniecībā iesaistīto ārstniecības personu. Vai un kā to ir iespējams sasniegt? Vai vispār ir iespējams izveidot jēgpilnas ārstniecības personas un pacienta attiecības un panākt uzticību, ja starp pusēm pastāv valodas barjera?
Situācija, kad ārstniecības persona nepilnīgi saprot vai vispār nesaprot, kā pacients raksturo savu veselības stāvokli un sajūtas, bet pacients nepilnīgi saprot vai vispār nesaprot nedz ārsta jautājumus, nedz arī rekomendācijas par nepieciešamo ārstniecību un sagaidāmo pacienta iesaisti savas veselības veicināšanā, ne tikai apgrūtina savlaicīgu diagnozes noteikšanu, bet arī rada risku, ka tā tiks noteikta kļūdaini un pacients saņems veselības stāvoklim neatbilstošu ārstniecību.
Tāpat šāda situācija apgrūtina aktīvu pacienta iesaisti ārstniecībā, kas var ne tikai kavēt atveseļošanos, bet arī tikt ņemts vērā tiesību aizsardzības gadījumā, ja pacienta veselībai un dzīvībai ir nodarīts kaitējums.1 Citiem vārdiem sakot – adekvātas komunikācijas trūkums ārstniecībā var radīt pacienta likumā nostiprināto tiesību aizskārumu.
Uz jautājumu, kā svešvalodu lietojumu ārstniecībā regulē likums, proti, vai pacientam ir “tiesības” saņemt konsultāciju svešvalodā, vienkāršas atbildes nav. Jautājums skar vairākas likumā nostiprinātas pacienta tiesības, jo īpaši tiesības saņemt informāciju saprotamā veidā. Tāpat tas skar prasības, kas izvirzāmas ārstniecības personām sakarā ar viņu profesiju un nodarbinātību, kā arī valsts atbildību nodrošināt augstāko sasniedzamo veselības aizsardzības līmeni savā jurisdikcijā un mehānismus, kādā tie tiek īstenoti.
Vienlaikus jāatzīst, ka jautājums nav tikai juridisks. Tam ir arī ētiska, sociāla un politiska dimensija, kas tādā multikulturālā līdzpilsoņu sabiedrībā, kāda vēsturiski attīstījusies Latvijā, ir īpaši svarīgi. Šis jautājums skar arī valsts atbildību pret sabiedrības locekļiem. Tāpat ne mazāk svarīgs ir uzņēmējdarbības aspekts, jo veselības nozares uzņēmēji var vēlēties saviem pacientiem piedāvāt maksimāli pievilcīgu un pieprasījumam atbilstošu tirgus produktu. Tādējādi jautājums aktualizē arī darba tiesiskās attiecības ārstniecības jomā un uzņēmējdarbības brīvību.
Kādi tad ir valsts pienākumi un starptautiskās saistības, un ko paredz Pacientu tiesību likums? Vai ārstniecības personai ir “pienākums” runāt svešvalodā?
Personas tiesības uz veselības stāvoklim atbilstošu ārstniecību ir cieši saistītas ar tiesībām uz augstāko sasniedzamo veselības stāvokli un cilvēka integritātes aizsardzību. ANO Starptautiskā pakta par sociālajām, ekonomiskajām un kultūras tiesībām 12. pantā ir nostiprinātas tiesības uz atbilstošu ārstēšanu, un to saturā ietilpst valsts pienākums nodrošināt ne tikai veselības aprūpes pieejamību un kvalitāti, bet arī tās atbilstību pacienta vērtībām un vieglu piekļuvi.
Pēdējais kritērijs ietver gan fizisku un ekonomisku piekļuves aspektu, piemēram, fizisku un ekonomisku barjeru neesība, lai pacients varētu saņemt nepieciešamo ārstniecību, gan arī informācijas piekļuvi un diskriminācijas aizliegumu. Tas ietver gan sistēmiskos aspektus un attiecīgi pienākumu nodrošināt šādu šķēršļu neesību veselības aprūpes sistēmā, gan arī individuālo aspektu jeb pienākumu to nodrošināt konkrēta pacienta ārstniecībā.
Latvija ir pievienojusies Eiropas Padomes Konvencijai par cilvēktiesību un cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā. No tās 3. panta izriet valsts pienākums nodrošināt taisnīgu pieejamību atbilstošas kvalitātes veselības aprūpei. Šos principus ar Satversmes 89. panta2 starpniecību var sasaistīt ar vairākām Satversmē nostiprinātajām cilvēka pamattiesībām veselības nozarē, jo īpaši vienlīdzības principu un diskriminācijas aizliegumu, kas minēts Satversmes 91. pantā, un valsts atbildību pret sabiedrības locekļiem veselības jomā, kas aprakstīta Satversmes 111. pantā.
Likumdevējs ir izraudzījies informācijas piekļuvi ārstniecībai reglamentēt Pacientu tiesību likuma 4. pantā, ietverot normā kā sistēmisko pusi jeb informāciju par ārstniecību, kas pieejama ikvienam sabiedrības loceklim, tā arī individuālo pusi jeb informāciju, kas pieejama katram pacientam.3 Šā panta piektā daļa noteic, ka “informācija sniedzama pacientam saprotamā formā, izskaidrojot medicīniskos terminus un ņemot vērā pacienta vecumu, briedumu un pieredzi”. Norma satur atvērtu juridisko jēdzienu, proti, “saprotamas formas” prasību, ko juristi savā ikdienas darbā apzīmē kā ģenerālklauzulu. Šī norma uzliek pienākumu ne tikai ārstējošajam ārstam, bet arī jebkurai pacienta ārstniecībā iesaistītajai ārstniecības personai sniegt informāciju pacientam šādā veidā, vienlaikus neprecizējot, kas tieši ir “saprotama forma”.
Jēdziens “saprotama forma” ir piepildāms ar saturu atkarībā no konkrētās situācijas apstākļiem. Gan doktrīnā, gan arī tiesu praksē atzīta ir nepieciešamība šāda jēdziena saturu konkretizēt kazuistiskā ceļā4 [attiecinot likuma normas uz atsevišķiem konkrētiem gadījumiem, red. piezīme].
Proti, saturs atšķirsies ne tikai dažādu pacientu grupu ievaros, piemēram, komunikācijā, kas notiek ar pieaugušajiem pacientiem vai pacientiem bērniem, bet arī ar katru pacientu atsevišķi, ņemot vērā tādus apstākļus kā personas individuālās iezīmes, traucējumi (arī attiecīgās saslimšanas radītie traucējumi), apstākļi un vajadzības.
Tiesību akti atsevišķām kategorijām izvirza precizētas prasības, piemēram, attiecībā uz pacientu bērnu izvērtējams vecuma un brieduma aspekts atbilstoši Pacientu tiesību likuma 13. panta ceturtajā daļā noteiktajam. Savukārt attiecībā uz cilvēkiem ar invaliditāti īpaši vērā ņemami apstākļi, kas var kavēt uztveri un var arī būt saistāmi ar invaliditāti, ja tādi ir, un nodrošināmi saprātīgi pielāgojumi atbilstoši Konvencijai par personu ar invaliditāti tiesībām. Arī šādā gadījumā pielāgojums nav orientēts uz grupu, bet piemērojams atbilstoši katra konkrētā pacienta vajadzībām un apstākļiem.
Tāpat kā nepietiekams briedums vai noteikta saslimšana, kas ir vai nav rezultējusies invaliditātē, arī valodas trūkums vai nepilnīgas valodas zināšanas var apgrūtināt informācijas uztveri. Taču nedz Pacientu tiesību likums, nedz arī kāds cits likums nereglamentē jautājumu par svešvalodu izmantošanu un nenosaka to kā obligātu ārstniecības personu darbā. Gan no Valsts valodas likuma normām, gan no Ministru kabineta noteikumos Nr. 733 “Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu, valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi” paredzētā izriet prasība spēt lietot valsts valodu ārstniecības nodrošināšanā un ārstniecības personu pienākums to pārvaldīt augstā līmenī, kas cita starpā saistās ar sertifikācijas prasībām.
Tomēr, par spīti tam, ka likumā nav noteikts pienākums izmantot svešvalodu, atzīstams, ka svešvaloda var būt viens no līdzekļiem, kā nodrošināt, lai pacients saņem informāciju sev saprotamā veidā, bet katrā ziņā tas nebūtu uzskatāms par vienīgo veidu vai pārāku veidu nekā citi. Tādējādi, ja ārstniecības persona un pacients atrod kopīgu valodu, kuru abi pārvalda pietiekamā līmenī, lai komunicētu par ārstniecību, nav liedzams to izmantot ārstniecības mērķu sasniegšanai.
Ja šo kopīgo valodu nav izdevies atrast, ārstniecības personas drīkst izmantot visus sev pieejamos un atļautos līdzekļus, lai sniegtu informāciju pacientam uztveramā veidā, piemēram, izmantojot tehniskos palīglīdzekļus, uzskates materiālus, kā arī vienkāršotu valodu, tā saucamo “vieglo” valodu.
Tas, ka likums neuzliek par pienākumu sniegt pacientiem informāciju svešvalodā, nenozīmē, ka ārstniecības iestādei kā darba devējam nebūtu iespējas jautājumu risināt ar darba tiesisko attiecību palīdzību.
Piemēram, ārstniecības iestādes kā veselības aprūpes pamata pakalpojumu sniedzēji darbojas tirgū, kurā piedāvā pakalpojumus pacientiem. Cīņa par pacientiem notiek ne tikai ambulatoro un pašu pacientu apmaksāto pakalpojumu ietvaros, bet arī no valsts budžeta līdzekļiem apmaksāto pakalpojumu ietvaros. Tāpat atsevišķas ārstniecības iestādes atrodas tādās teritoriālajās daļās, kurās būtiska daļa pastāvīgo iedzīvotāju valsts valodu nepārvalda.
Uz jautājumu, kā svešvalodu lietojumu ārstniecībā regulē likums, proti, vai pacientam ir “tiesības” saņemt konsultāciju svešvalodā, vienkāršas atbildes nav.
Proti, pagājušā gada sākumā Latvijā no 1 919 968 pastāvīgajiem iedzīvotājiem 1 196 578 bija latvieši,5 kuru pirmā valoda parasti ir latviešu valoda. Tas nozīmē, ka valstī pastāvīgi dzīvo 723 390 cittautiešu, no kuriem kāda daļa valsts valodu nepārvalda tādā līmenī, lai sekmīgi komunicētu par ārstniecību.
Ja ārstniecības iestāde konstatē, ka būtiska daļa tās potenciālo pacientu nepārvalda valsts valodu adekvāti vai arī, piemēram, ārstniecības iestāde specializējas veselības tūrismā, nevar tikt liegts izvirzīt prasību ārstniecības personām zināt konkrētu svešvalodu un tās izmantošanu paredzēt darba līgumā.6
Tomēr vienlaikus akcentējams, ka šī ir tikai teorētiskā jautājuma puse, kura apstākļos, kad valstī trūkst ārstniecības personu, var būt grūti īstenojama praksē. Proti, ārstniecības persona var izvēlēties strādāt tādā ārstniecības iestādē, kurā īpašas svešvalodu prasības netiek izvirzītas.
Kad ārstniecības persona nerunā pacientam saprotamā valodā, bet saziņa citos veidos nav bijusi sekmīga vai efektīvi iespējama, aktualizējas jautājums par tulka iesaisti. Tāpat šis jautājums var aktualizēties tad, ja pacients ir izvēlējies apmeklēt ārstniecības iestādi ar personu, kas brīvprātīgi uzņemas šo lomu vai ir profesionāls tulks.
Likums skaidri nenosaka, kā ārstniecības procesā jāiesaista personas, kuras uzņemas tulka lomu, neatkarīgi no tā, vai to dara profesionāls tulks vai cilvēks, kurš pārzina attiecīgo svešvalodu. Tomēr uz šādas personas iesaisti ir attiecināms Pacientu tiesību likumā noteiktais, piemēram, tiesības uz atbalstu ārstniecības laikā, kas nostiprinātas likuma 5. panta trešajā daļā, kā arī tiesības pieaicināt citas personas, ja tas netraucē ārstniecībai, kas nostiprinātas šā paša panta 7. daļā. Šādas personas iesaisti neliedz arī datu aizsardzības prasības.
Uz jebkuru situāciju attiecināma iespēja saņemt pacienta rakstveida piekrišanu atbilstoši Pacientu tiesību likuma 10. panta otrajā daļā noteiktajam, bet gadījumos, kad iesaistāms profesionāls tulks, vērtējama Vispārīgās datu aizsardzības regulas (VDAR) 9.2. h) un 9.3. panta izpilde, kas šādu rakstveida piekrišanu pat neprasa.
Šis arī potenciāli būtu attiecināms uz nesen aktualizēto jautājumu par surdotulka pakalpojumu izmantošanu veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas laikā. Skaidrības un precizitātes labad gan jānorāda, ka pašreizējais tulku (arī surdotulku) konfidencialitātes pienākums profesijas standartos vērtējams kritiski, kas apgrūtina minētā VDAR pieļautā izņēmuma efektīvu īstenošanu, un atsevišķos gadījumos VDAR 9.2. a) pantā nostiprinātais piekrišanas kritērijs varētu būt aktuāls, bet, ja pacients nav tādā stāvoklī, lai dotu piekrišanu, varētu aktualizēties 9.2. c) pantā paredzētā datu subjekta vitālu interešu aizsardzība.
Varētu arī pieļaut, ka ārstniecībā tiek iesaistīta cita ārstniecības persona, kura konkrēto valodu prot. Šādos apstākļos, domājams, lielākajā daļā gadījumu konkrētā ārstniecības persona rīkojas arī savas profesionālās darbības ietvaros un kļūst “tieši iesaistīta pacienta ārstniecībā”, līdz ar to iepriekš norādītās prasības par citu personu iesaisti nav aktuālas.
Tomēr nevarētu arī pēc būtības izslēgt gadījumu, kurā ārstniecības persona izlīdz ar valodas zināšanām, neesot tieši iesaistīta ārstniecībā (piemēram, atšķirīgas profesionālās kompetences dēļ). Tad varētu vērtēt, vai piemērojami iepriekš minētie principi par citu personu iesaisti. Atšķirībā no tulku konfidencialitātes tiesiskā regulējuma prasības ārstniecības personām ir stingrāk regulētas. Tas nozīmē, ka VDAR 9.3. pantu varētu arī potenciāli piemērot šādiem gadījumiem. Ja pastāv šaubas, vai konfidencialitātes pienākums ir adekvāti regulēts konkrētajā situācijā, vērtējama iespēja piemērot VDAR 9.2. a) vai 9.2. c) pantu.
Kodolīga atbilde uz jautājumu, vai pacientam ir tiesības uz konsultāciju svešvalodā, ir “nē, bet…”. Tālāk seko piebilde, ka pacientam ir tiesības saņemt informāciju saprotamā veidā. Izvēloties līdzekļus, kādus izmantot, lai nodrošinātu, ka pacients ir saņēmis informāciju sev saprotamā veidā, var ņemt vērā gan konkrētajā brīdī pieejamos resursus, arī cilvēkresursus, gan zinātnes un tehnoloģiju attīstības iespējas (izmantojot, piemēram, kabatas tulkotājus, bet, ņemot vērā to lietošanas tiesiskos aspektus, jo īpaši, datu apstrādi un apstrādes tiesiskuma izvērtēšanu), gan arī tādus ierastus līdzekļus kā dažādi uzskates materiāli. Katrā ziņā nav pieļaujams, ka pacients valodas zināšanu trūkuma dēļ nesaņem adekvātu ārstniecību vai tiek radīts cits pacienta tiesību aizskārums.
Autore pateicas Dr. iur. Solvitai Olsenai par vērtīgajām diskusijām saistībā ar šo jautājumu.
1 Sk. plašāk: Tauriņa, L. E. 15. pants. Pacienta pienākumi. Pacientu tiesību likuma komentāri (red. S. Slokenberga), Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 261. lpp.
2 Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija spriedums lietā Nr. 2004-18-0106, secinājumu daļas 5. punkts.
3 Šāberte, L., Strazdiņa, L., 4. pants. Tiesības uz informāciju. Grām. Pacientu tiesību likuma komentāri (red. S. Slokenberga), Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019.
4 Levits, E. Ģenerālklauzulas un iestādes (tiesas) rīcības brīvība. Likums un tiesības, 5. sēj., Nr. 6, 2003.
5 CSB, Pastāvīgie iedzīvotāji pēc tautības gada sākumā, IRG069, aplūkots 2020. gada 28. februārī.
6 Sk. Darba likuma 32. panta divi prim daļu un 40. panta devīto daļu.
Šī publikācija atspoguļo tikai tās autora viedokli. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
