Publicēts pirms 4 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Nevienas valsts valdībai nav konkrēta un labi pārdomāta rīcības plāna. Tas tiek veidots šajā vietā un laikā, piemērojoties reālajai situācijai un līdzšinējam tiesiskajam regulējumam.
Freepik
Situācijā, kad visu pasauli ir pārņēmusi Covid-19 izraisītā pandēmija, ikviena zemeslodes iedzīvotāja prātu satrauc daudzi dažādi jautājumi. Šobrīd viena no aktuālākajām diskusiju tēmām ir jautājums par cilvēktiesību būtību un to ierobežošanas pieļaujamību. Galvenais uzsvars tiek likts tieši uz viedokļiem par tiesībām uz dzīvību un veselību un to saistību ar pārvietošanās brīvības un uzņēmējdarbības ierobežošanu, ko centīšos analizēt šajā publikācijā, mazliet pieminot arī starptautiskās sadarbības nepilnības globālās krīzes novēršanā.
Sākumā šķiet, ka diskusija ir lieka, jo kas gan var būt svarīgāks par cilvēka dzīvību? Tomēr iedziļinoties atklājas aspekti, par kuriem ārkārtas situācijā nedrīkst piemirst. Valstu valdībām ir jāuzņemas īpaša atbildība, līdzsvarojot pilsoņu brīvības un sabiedrības veselības aizsardzības pasākumus.
Diemžēl pandēmiju izraisījušais vīruss līdz šim cilvēcei nav bijis pazīstams, līdz ar to nav arī iepriekš sagatavota risinājuma, kā ar to cīnīties. Tāpēc sabiedrībai kopumā un visu valstu valdībām šobrīd ļoti ātrā tempā nākas meklēt risinājumu uzdevumam, kurš ir izveidots tikai aizvakar. Tādēļ nevienas valsts valdībai nav konkrēta un labi pārdomāta rīcības plāna. Tas tiek veidots šajā vietā un laikā, piemērojoties reālajai situācijai un līdzšinējam tiesiskajam regulējumam.
Tiesības uz dzīvību un veselību ir cilvēka pamattiesības, kas tiek garantētas kā valstu ratificētajos cilvēktiesību dokumentos, tā arī Pasaules veselības organizācijas (PVO) un ikvienas valsts konstitūcijā.
Valstij, garantējot šīs tiesības, vienmēr nākas ņemt vērā kā atsevišķas personas tiesības, tā arī sabiedrības tiesības kopumā.
ANO Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (Latvijā ratificēts 1997. gadā) 6. pantā ir noteiktas personas tiesības uz dzīvību. Savukārt ANO Cilvēktiesību komitejas izstrādātā 36. vispārējā komentāra 26. punktā sniegts padziļināts skaidrojums par to, ka pozitīvais valsts pienākums aizsargāt dzīvību nozīmē arī atbilstošu pasākumu veikšanu, lai risinātu tādus vispārējos stāvokļus sabiedrībā, kas var radīt tiešus draudus dzīvībai vai liegt indivīdiem cienīgi izmantot savas tiesības uz dzīvi.
Šie vispārējie pasākumi var ietvert arī dzīvībai bīstamu slimību izplatības ierobežošanu, tāpat pasākumus, kas nepieciešami, lai nodrošinātu personām tūlītēju piekļuvi svarīgām precēm un pakalpojumiem, piemēram, pārtikai, pajumtei, veselības aprūpei, elektrībai, kā arī citus pasākumus, kas veicinātu un atvieglotu atbilstošus vispārīgus apstākļus, piemēram, atbalstītu efektīvus ārkārtas veselības aprūpes pakalpojumus.1
Personas tiesības uz veselību ir noteiktas Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (Latvijā ratificēts 1997. gadā) 12. pantā. Tajā noteikts, ka šī pakta dalībvalstīm ir jāveic pasākumi pilnīgai minēto tiesību realizēšanai, lai nodrošinātu:
Saistībā ar Covid‑19 pandēmiju ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja ir sagatavojusi svarīgu paziņojumu, iesakot valstīm ņemt vērā starptautiskajos cilvēktiesības dokumentos noteiktās saistības. Tajā uzsvērts, ka Covid-19 slimības nelabvēlīgā ietekme bieži vien nesamērīgi ietekmē visneaizsargātāko personu grupu tiesības. Veicot pasākumus, kas nepieciešami šīs pandēmijas apkarošanai, nevienu personu nedrīkst diskriminēt.
Komiteja aicina valstis maksimāli izmantot pieejamos resursus, lai: pienācīgi nodrošinātu ekonomiskās un sociālās tiesības (veselības aprūpes un aizsardzības sistēma, darbs, mājoklis, kā arī pārtika un komunālie pakalpojumi); stiprinātu starptautisko palīdzību un sadarbību, arī dalīšanos ar pētījumu datiem, medicīnisko aprīkojumu un aizsardzības līdzekļiem, kā arī paraugpraksi Covid-19 apkarošanā; un izpildītu savas eksteritoriālās saistības, piemēram, saistībā ar robežu slēgšanu.2
Covid-19 pandēmija skaidri parāda visu cilvēktiesību savstarpējo atkarību un nedalāmību, kas ietekmē gan pilsoniskās un politiskās, gan ekonomiskās, sociālās un kultūras tiesības, jo īpaši tiesības uz dzīvību, veselību, mājokli un pārtiku.
Šo tiesību realizācija prasa valsts rīcību, turklāt vairākos aspektos, ievērojot samērīgumu un proporcionalitāti.
Ņemot vērā apstākli, ka tiesības uz dzīvību sevī ietver ne tikai personas tiesības dzīvot, bet arī tiesības uz dzīvības uzturēšanai nepieciešamo resursu nodrošināšanu, valstu valdībām ir jābūt skaidram redzējumam, kādā veidā šos resursus iespējams nodrošināt, nepalielinot sabiedrības veselības apdraudējumu.
PVO Starptautisko veselības aizsardzības noteikumu (International Health Regulations) 1. pantā jēdziens “sabiedrības veselības risks” ir definēts kā tāda notikuma iespējamība, kas var nelabvēlīgi ietekmēt cilvēku populācijas veselību, īpaši uzsverot tādu notikumu iespējamību, kas var izplatīties globāli vai radīt nopietnas un tiešas briesmas.
Savukārt jēdziens “starptautiskas nozīmes sabiedrības veselības ārkārtas situācija” ir definēts kā ārkārtas notikums, kas ietver:
Starptautisko veselības aizsardzības noteikumu mērķis un darbības joma ir aizsargāt, kontrolēt, novērst un nodrošināt sabiedrības reakciju uz slimības starptautisko izplatību samērīgi sabiedrības veselības riskiem, novēršot nevajadzīgu iejaukšanos starptautiskajā satiksmē un tirdzniecībā.
Minētajos noteikumos ir paredzēta procedūra, saskaņā ar kuru PVO ģenerāldirektors nosaka starptautiskas nozīmes sabiedrības veselības ārkārtas situāciju un izdod attiecīgus pagaidu ieteikumus, ņemot vērā Ārkārtas situāciju komitejas viedokli, kā arī nosaka personu un ceļotāju cilvēktiesību aizsardzību.3
Latvijas Republikas Satversmes 111. pants noteic, ka valsts aizsargā cilvēku veselību un garantē ikvienam medicīniskās palīdzības minimumu.
Savukārt likuma Par ārkārtas situāciju un izņēmuma stāvokli 4. pantā ir noteikts, ka tāda valsts apdraudējuma gadījumā, kas saistīts ar cilvēku veselību un dzīvību, valstī var izsludināt ārkārtas situāciju, kuras laikā Ministru kabinetam ir tiesības likumā noteiktajā kārtībā un apjomā ierobežot valsts pārvaldes un pašvaldību institūciju, fizisko un juridisko personu tiesības un brīvību, kā arī uzlikt tām papildu pienākumus.
Minētā likuma 8. pantā ir noteiktas Ministru kabineta tiesības ierobežot pārvietošanās un pulcēšanās kārtību, noteikt īpašu kārtību transportlīdzekļu kustībai vai šīs kustības ierobežojumus, īpašu saimnieciskās darbības kārtību vai šīs darbības ierobežojumus, īpašu kārtību preču, medikamentu, energoresursu, pakalpojumu un citu materiāltehnisko resursu pieejamībai un citus cilvēktiesību ierobežojumus ārkārtas situācijā.
2020. gada 12. martā ar Ministru kabineta rīkojumu Nr. 103 visā valsts teritorijā tika izsludināta ārkārtas situācija. Vēlāk rīkojums tika papildināts ar aizliegumu no 17. marta veikt starptautiskos pasažieru pārvadājumus. Ar laiku tika pastiprināti ierobežojumi iedzīvotājiem pulcēties publiskās ārtelpās un iekštelpās.
Tomēr pandēmijas laikā ļoti būtiska ir vairāku valstu lēmumu un darbību savstarpēja koordinācija. Vēl nesenā pagātnē Eiropas Savienībā veselības aprūpe bija vienīgi nacionālā kompetence, tika paredzēts vien pārrobežu veselības aprūpes regulējums, kas nebija atbilstošs ārkārtas situācijas vajadzībām vairākās dalībvalstīs vienlaikus.
Taču 2013. gada 17. decembrī tika pieņemts Eiropas Parlamenta un Padomes lēmums Nr. 1313/2013/ES, paredzot Eiropas Savienības civilās aizsardzības mehānisma izveidošanu, kas sākotnēji bija vērsts tikai uz katastrofu un to seku novēršanu. Tomēr 2019. gada 8. aprīlī tika pieņemts arī Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) Nr. 2019/570, ar ko paredzēja lēmuma Nr. 1313/2013/ES īstenošanas noteikumus attiecībā uz rescEU spējām.
Savukārt 2019. gada 18. novembrī pieņemtais Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) Nr. 2019/1930 papildināja Īstenošanas lēmumu (ES) Nr. 2019/570 attiecībā uz rescEU spējām:
2020. gada 19. martā pieņemtais Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) Nr. 2020/414 paredz medicīnisko krājumu veidošanu, bet 2020. gada 26. martā pieņemtais Komisijas Īstenošanas lēmums (ES) Nr. 2020/452 nosaka reaģēšanas spējas uz zemas varbūtības riskiem ar smagām sekām, 3. d) punktā norādot pazīmes, kas raksturo zemas varbūtības riskus ar smagām sekām. Piemēram:
Tātad ārkārtas situācija sabiedrības veselības apdraudējuma gadījumā nav ikdienas prakse, un rīcības plāns šajā situācijā gan valstu, gan valstu grupu līmenī tiek izstrādāts, gan reaģējot uz jau notikušo, gan prognozējot tālāko notikumu gaitu. Turklāt šis rīcības plāns satur visus sabiedrības dzīves aspektus.
Kā secināms no Komisijas Īstenošanas lēmuma (ES) Nr. 2020/452, hipotētiski ar sabiedrības veselības apdraudējumu saistītā ārkārtas situācijā nākotnē pastāv iespēja vadībai darboties centralizēti – Eiropas Savienības līmenī. Tomēr šoreiz tā gāja secen.
Pēdējo nedēļu laikā vairākas ES dalībvalstis ir demonstrējušas solidaritātes piemērus, piemēram, īstenojot intensīvās terapijas pacientu transportēšanas un ārstēšanas pasākumus citās dalībvalstīs, nosūtot uz citām dalībvalstīm ārstus un medmāsas, kā arī piegādājot mākslīgās elpināšanas iekārtas, aizsargtērpus un maskas. Tomēr varam arī novērot dalībvalstu atturību: tās neizmanto Vācijas, Austrijas un Luksemburgas veselības aprūpes sistēmu piedāvājumu uzņemt pie sevis intensīvās terapijas pacientus.
Tam par pamatu varētu būt ES pārrobežu veselības aprūpes tiesiskais regulējums. Iespējams, dalībvalstis cenšas izvairīties no lielām izmaksām, kuras veidotu masveida pārrobežas veselības aprūpes pakalpojumu sniegšana. Diemžēl pandēmijas kontekstā Eiropas Komisijas lēmumi un rīcība ir bijusi novēlota, galvenokārt sarežģītā lēmumu pieņemšanas un tiesiskā regulējuma izstrādāšanas procedūras dēļ.
Publikācijas turpinājumā – par pārvietošanās ierobežojumiem un robežu slēgšanu. Lai gan pārvietošanās brīvība ir viena no cilvēka tiesībām, tomēr tā atšķirībā no absolūtajām pamattiesībām uz dzīvību nav absolūta.
1 General comment No. 36 (2018) on article 6 of the International Covenant on Civil and Political Rights, on the right to life*. CCPR/C/GC/36, 30.10.2018.
2 Committee on Economic, Social and Cultural Rights. Statement on the coronavirus disease (COVID 19) pandemic and economic, social and cultural rights, 06.04.2020.
3 WHO. International health regulations, 3rd ed, 2005.
