Publicēts pirms 2 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Gatis Rozenfelds
Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā ir iesniegti Pacientu tiesību likuma grozījumi, kas paredz Latvijas tiesību sistēmā iedibināt jaunu institūtu – iespēju reģistrēt savu gribu un atteikties no atdzīvināšanas ārstniecības metodes vai dzīvību uzturošas ārstniecības, ja pacienta nāve nav novēršama vai radīs tādus veselības traucējumus, kuru dēļ pacients nespēs patstāvīgi par sevi garīgi vai fiziski parūpēties.
Likumprojekts “Grozījumi Pacientu tiesību likumā” paredz, ka savu gribu pacients varētu izteikt jebkurā laikā, veicot atzīmi e-veselības sistēmā. Šo izvēli varētu mainīt. Pacienta izteiktā griba (rīkojums) būtu saistoša arī tad, ja viņš sava veselības stāvokļa vai vecuma dēļ vairs nespētu pieņemt šādus lēmumus.
Jau šobrīd pacientiem Latvijā ir tiesības atteikties no ārstēšanas, taču tikai tad, ja viņi konkrētajā mirklī ir rīcībspējīgi. Tomēr ir gadījumi, kad cilvēks var nonākt reanimācijā jau bezsamaņā. Tādos brīžos ārstiem ir jācīnās par cilvēka dzīvību, piemēram, pieslēdzot pacientu pie dzīvības uzturēšanas iekārtām. Tas var būt arī pretrunā ar pacienta gribu, tādejādi pārkāpjot tā autonomiju.
Autonomija ir viens no medicīnas ētikas pamatprincipiem, skaidro Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes asociētā profesore Signe Mežinska. Šis princips jāīsteno arī cilvēka dzīves noslēgumā.
Pacientam, kura slimība nav ārstējama, ir tiesības piekrist vai nepiekrist ārstniecībai kopumā vai noteiktu ārstniecības un aprūpes metožu izmantošanai. S. Mežinska akcentē, ka medicīnas ētikas literatūrā tiek izcelts arī termins “ārstēšanas veltīgums”.
Tie ir brīži, kad pacienta veselības stāvokļa dēļ medicīniskas manipulācijas vairs nesniedz labumu, tomēr tās tiek turpinātas, tādējādi pagarinot pacienta ciešanas dzīves noslēgumā, piemēram, tuvinieku spiediena dēļ vai nespējot atrisināt veselības aprūpes speciālistu domastarpības par ārstniecības un aprūpes metožu izvēli.
Šādos brīžos ir būtiski, ka ārstiem ir pieejama skaidri pausta pacienta griba, kā arī iepriekšēji norādījumi, ja pacients pats vairs nav spējīgs to darīt zināmu.
Arī Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas viceprezidente Iveta Golubovska secina: “Zināmā mērā neētiski ir nevis paildzināt personas dzīvi, bet gan nāvi, jo mūsdienu medicīnas tehnoloģiju attīstība piedāvā vairāku orgānu aizstājējterapiju, kas paildzina gan cilvēka, gan viņa tuvinieku ciešanas. Intensīvās terapijas pasākumu neveikšana nenozīmē atteikšanos no ārstēšanas kopumā, un pacientam jābūt nodrošinātai ciešanas mazinošai terapijai. No ārstu viedokļa tas būtu atvieglojums, ja tiktu skaidri un nepārprotami pausta pacienta griba.”
Šobrīd Pacientu tiesību likums un Ārstniecības likums ietver normas, kas pacientam sniedz tiesības uz informāciju, tiesības sniegt informēto piekrišanu pirms ārstniecības uzsākšanas, kā arī tiesības atteikties no ārstēšanas.
“Tomēr detalizēta normatīvā regulējuma, ko izmantot brīdī, kad pacients vairs nav spējīgs paust savu gribu, nav. Tāpēc arī Latvijā noteikti ir vajadzīgs juridiski skaidrs, vienkāršs un saprotams veids, kā cilvēkam savas dzīves laikā vai dzīves noslēgumā paust un nepieciešamības gadījumā mainīt savu gribu par ārstniecību, aprūpi un atdzīvināšanas pasākumiem dzīves noslēgumā,” tā S. Mežinska.
Pacienta iepriekšējie norādījumi varētu ietvert viņa viedokli par, piemēram, intubēšanu, atdzīvināšanu, mākslīgās plaušu ventilācijas, antibiotiku, nieru aizstājterapijas vai medicīniski nodrošinātas barošanas un hidratācijas lietošanu dzīves noslēgumā. Ja ir zināma personas griba, tas būtiski atvieglo lēmumu pieņemšanu par ārstniecību un aprūpi un mazina konfliktu rašanās iespējas,” secina S. Mežinska.
Daudzās citās valstīs jau šobrīd pacienti var izteikt t. s. “living will” – viņiem ir pieejama īpaša veidlapa, kuru aizpildot var laikus paust savu gribu par ārstniecību, medicīnisko aprūpi un atdzīvināšanas pasākumiem dzīves noslēgumā.
Kā skaidro I. Golubovska, statistika rāda, ka dažādās valstīs šādu brīvprātīgu pacienta rīkojumu ārstēšanas pārtraukšanai aizpilda apmēram 1–10% pacientu.
Šādu veidlapu arī Latvijā jau ilgstošu laiku izstrādā Latvijas Ārstu biedrība kopā ar Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociāciju, ētikas speciālistiem un juristiem. Jautājums par atteikšanos no veltīgas ārstēšanas aktualizēts jau vairāk nekā pirms diviem gadiem, savukārt pirms gada izveidota speciāla darba grupa.
“Šajā darba grupā ir izstrādāts izvērsts ētiskais un juridiskais ietvars pacienta gribas paušanai un īstenošanai dzīves noslēgumā, kā arī rekomendācijas medicīnisku lēmumu pieņemšanai. Darba grupa ir izveidojusi arī veidlapas paraugu personas gribas paušanai. Šos dokumentus ir komentējušas ārstu profesionālās organizācijas un pacientu organizācijas, kā arī ir notikušas publiskās diskusijas par to saturu. Šobrīd dokumenti tiek pilnveidoti, balstoties uz saņemtajiem komentāriem,” zina teikt LU profesore.
Profesore S. Mežinska uzskata, ka deputātu piedāvātie grozījumi Pacientu tiesību likumā ir atbalstāms centiens risināt ētikas problēmas dzīves noslēgumā.
Vienlaikus viņa norāda arī uz vairākām nepilnībām, kas pamanāmas šobrīd iesniegtajā likumprojekta redakcijā. Piemēram, likumprojektā savlaicīga pacienta atteikšanās no ārstēšanas dzīves noslēgumā definēta kā “informētā nepiekrišana”. Lai gan atsevišķos gadījumos šāds termins tiek lietots angļu valodā, tomēr, pēc S. Mežinskas domām, tas nav veiksmīgs lietošanai latviešu valodā. Viņasprāt, pieņemot šādu regulējumu, būtu nepieciešams arī detalizēts skaidrojums par tā īstenošanu praksē, kā arī pacienta rīkojuma veidlapas paraugs.
Uz semantisku problēmu norāda arī grāmatas “Pacientu tiesību komentāri” līdzautore un zinātniskā redaktore Dr. iur. Santa Slokenberga. Viņa akcentē, ka termins “informēta nepiekrišana” vārdiski rada asociācijas ar Pacientu tiesību likumā jau šobrīd lietoto terminu “informēta piekrišana”. Šos abus terminus, viņasprāt, pretnostatīt nevajadzētu, jo “informēto piekrišanu” likuma ietvaros var attiecināt uz jebkuru ārstniecības pakalpojumu.
Kopumā viņa pozitīvi vērtē iniciatīvu ievērot cilvēktiesības, sargājot pacienta gribu brīžos, kad viņš pats vairs to nespēj paust. Taču pašreizējā likumprojekta redakcijā pētniece saskata vairākas problēmas, kurus likumdošanas procesa gaitā būtu vēlams risināt.
Piemēram, lai gan iesniegtā likumprojekta anotācija ir plaši formulēta, pašreizējā grozījumu redakcijā tiek piedāvāta ļoti detalizēta pieeja. Tā paredz iespēju atteikties no ārstēšanas gadījumos, kad jāizšķiras par reanimāciju vai cilvēka pieslēgšanu pie mākslīgās atdzīvināšanas iekārtām. Vienlaikus grozījumi neparedz, ko darīt citos gadījumos, kad jāizšķiras par pacienta dzīvības glābšanu, piemēram, brīdī, kad nepieciešams pārliet asinis. Tas rada disonanci starp likumprojekta anotāciju un pašu likuma tekstu, secina S. Slokenberga.
Tāpat pašreizējā likumprojekta redakcija paredz, ka ārstējošā ārsta pienākums ir mudināt pacientu apmeklēt citu speciālistu, ja pacients izmanto paredzētās tiesības uz informēto nepiekrišanu. Taču nav padomāts par gadījumiem, kad pacients varbūt vēlētos otra ārsta viedokli saņemt, bet nemaz fiziski to nevar izdarīt, jo atrodas reanimācijā un ir pieslēgts pie dzīvības uzturēšanas iekārtām. Tad jādomā, kā šo pienākumu varētu uzlikt ārstniecības iestādei, kas varētu piesaistīt, piemēram, ārstu no citas slimnīcas. Nav arī skaidrs, vai elektroniski izteiktai personas gribai vienmēr būs tiesisks spēks.
Visbeidzot S. Slokenberga norāda uz publisku debašu trūkumu šajā jautājumā, jo grozījumi Pacientu tiesību likumā dibina jaunu tiesību institūtu medicīnā un bioloģijā, kā arī skar būtiskas tiesiskās un ētiskās normas. Lai gan pašreizējo grozījumu tapšanā ir iesaistītas vairākas nevalstiskās organizācijas, tomēr nav bijis iespējams iepazīties ar šo organizāciju viedokli, kā arī nav zināms, kāds būtu dažādu sabiedrības grupu viedoklis šajā konkrētajā jautājumā. Viņa norāda, ka ir būtiski, lai grozījumi nav tikai “plāksteris” šībrīža tiesiskajam regulējumam, radot iluzoru pacienta autonomijas aizsardzību.
Atbildīgā Saeimas komisija grozījumus varētu sākt skatīt augustā Andris Skride Viens no likumprojekta iniciatoriem un Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas priekšsēdētājs Foto: Edijs Pālens, LETA Kāpēc ir būtiski pieņemt šos Pacientu tiesību likuma grozījumus?
Šis likumprojekts paredz nodrošināt iespēju personai izteikt savu gribu, iepriekš to reģistrējot, situācijā, ja persona nevēlas, lai viņai tiktu veikti atdzīvināšanas pasākumi vai viņa tiktu pieslēgta dzīvības uzturēšanas iekārtām. Šāda prakse ir izplatīta visā pasaulē, veicinot personas autonomijas un cilvēka cieņas principa ievērošanu ārstniecībā. Paredzētie grozījumi atvieglos lēmuma pieņemšanu ārstiem un pacienta piederīgajiem gadījumos, kad persona ir neārstējami slima un tai ir prognozējama nāve. Izmaiņas arī samazinātu veselības budžeta izdevumus, kas šobrīd tiek novirzīti, piemēram, pieslēdzot pie dzīvības uzturēšanas iekārtām neārstējami slimus pacientus.
Kādas varētu būt situācijas, kad pacientam būtu nepieciešams sniegt šādu iepriekšēju piekrišanu?
Mūsdienās preparāti un tehnoloģijas ļauj paildzināt pacientu dzīves ilgumu, tomēr dažos gadījumos cilvēks drīzāk cieš no savas dzīves paildzināšanas. Diagnožu un situāciju kopums, kad pacientam būtu nepieciešams sniegt iepriekšēju piekrišanu, ir visai plašs. Kā galveno vajadzētu uzsvērt neārstējamas onkoloģijas slimības pēdējā stadijā. Tikpat būtiskas ir neārstējamas neiroloģiskas slimības ar funkciju zudumu.
Vai ir jau zināms, kad grozījumus paredzēts izskatīt Sociālo un darba lietu komisijā un kādu ekspertu viedokļi nepieciešami, lai grozījumi veiksmīgi darbotos praksē, salāgojot tos ar pacientu tiesībām?
Diskusijas Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā plānots uzsākt augustā, lai apzinātu iesaistīto pušu viedokļus. Svarīgi ir uzklausīt gan mediķu, gan pacientu viedokli, jo tās ir divas galvenās grupas, kuras ietekmētu jaunie grozījumi. Jau likumprojekta izstrādes gaitā notika konsultācijas ar dažādu jomu speciālistiem, tostarp ārstiem, juristiem, pacientiem u. c. Komisijas sēdē tiks aicinātas valsts un nevalstiskās institūcijas un nozares eksperti, piemēram, Veselības ministrija, Latvijas Ārstu biedrība, pacientu biedrības, Rīgas Stradiņa universitāte, Latvijas Universitāte u. c. Komisijas sēdē, kā vienmēr, varēs piedalīties ikviens interesents.
Kādas varētu būt potenciālās grūtības, diskutējot par grozījumiem? Vai šobrīd ir iespējams tās prognozēt?
Diskusiju laikā, visticamāk, būs dzirdami gan atbalstoši, gan neatbalstoši argumenti. Pirmkārt, procesuālo jautājumu sakārtošana attiecībā uz risinājumu tam, kā pacients var izteikt savu gribu. Piemēram, diskusijas varētu izraisīt jautājumi par to, kā pārliecināties par apstākli, ka persona gribu paudusi adekvātā stāvoklī, kā savu gribu varēs izteikt seniori un personas, kurām ir ierobežotas digitālās prasmes, kādas būs personas autentifikācijas prasības, izsakot šo gribu. Otrkārt, par to, kā pacients var mainīt savu gribu, proti, par to, cik regulāri tiktu nosūtīts paziņojums no e-veselības par iespēju pārskatīt savu lēmumu. Treškārt, kā pacients vai viņa piederīgie var pārliecināties, ka šajā gadījumā tiešām nepastāv nekādi citi risinājumi, kas tomēr nodrošinātu izdzīvošanas iespējas, piemēram, pēc smagas diagnozes noteikšanas u. c. medicīniskiem gadījumiem. Ceturtkārt, kuros brīžos pacienta izteiktajai gribai elektroniski būs priekšroka salīdzinājumā ar tuvinieku viedokli konkrētajā situācijā, vai nebūtu jāparedz iespēja, līdzīgi kā pieņemot lēmumu par aborta veikšanu, nodrošināt psiholoģisko atbalstu un izvērtējumu šādas gribas izteikšanai. |
