Pacientu tiesību regulējumā trūkst harmonijas

Kāds ir jūsu vērtējums – vai Latvijā ir nostiprinājusies izpratne par pacientu tiesībām? Vai tomēr tā vēl ir veidošanās procesā, ņemot vērā, ka šī joma mūsu sabiedrībā ir aktualizējusies salīdzinoši nesen – Pacientu tiesību likums stājās spēkā tikai 2010. gadā.

Šis ir grūts jautājums, jo attiecībā uz tiesisko regulējumu gribētu teikt, ka Latvijai ir laba iespēja nokļūt pacientu tiesību briedumā. Atskatoties uz paveikto, manuprāt, ir ielikti labi pamati, taču ir pagājis zināms laiks, jāskatās uz priekšu, kā varam augt un regulējumu pilnveidot. Tā arī nebūtu problēma pie attiecīgas likumdevēja gribas.  Cita lieta ir gan esošā, gan iespējamā nākotnes regulējuma īstenošana dzīvē un spēja atkāpties no tradīcijām, kas Latvijas medicīnā ir pastāvējušas ievērojamu laiku. Ar to es negribu teikt, ka pacientu tiesības šeit vienmēr bijušas apspiestas vai noliegtas. Sākotnēji, ap Latvijas valsts dibināšanas laiku, pacientu tiesību izpratnes iezīmes ir atrodamas, un tās zināmā mērā tika akceptētas.

Diemžēl okupācijas gados pacientu tiesības plašākā mērā netika atzītas, un šī kultūra, kas izveidojās vairāk nekā 40 gadu laikā, joprojām pastāv. Ar to iespējams cīnīties ar izglītības palīdzību. Tāpēc ir jādomā, vai mūsdienu medicīniskās izglītības programmās ir pietiekami aptverti medicīnas tiesību un ētikas jautājumi. Protams, netrūkst uzteicamu gadījumu, ir lieliski ārsti, kuri paši tiecas izzināt un saprast, meklēt informāciju. Taču, jā, problēma pacientu tiesību jomā pastāv.

Vai runājat par attieksmes maiņu?

Jā, būtiska ir attieksmes kultūras maiņa, izpratnes veidošana, ka pacients ir ārstniecības personas sadarbības partneris ārstniecības procesā. Taču pirmkārt pacients ir cilvēks. Tiklīdz uzlūkojam pacientu kā cilvēku, nevis objektu, saprotam, ka viņam piemīt cilvēkam piemītoša cieņa.

Šie ir pirmie Pacientu tiesību likuma komentāri, kas tapuši kopš tā stāšanās spēkā.  Kas ir to mērķauditorija? Šķiet, tie varētu būt noderīgi ne tikai juristiem un mediķiem, bet arī politikas veidotājiem un pacientiem.

Taisnība. Esam rakstījuši tā, lai tie būtu noderīgi katrai no minētajām grupām. Tāpēc komentāri tapuši, paturot prātā ikdienišķas situācijas ārstniecības darbā un pacientiem eventuāli aktuālus jautājumus. Sadarbojoties ar mediķiem un Veselības inspekcijas speciālistiem, aplūkojot tiesu praksi, esam centušies izzināt praktiskās problēmas, kādi ir pašreizējā regulējuma klupšanas akmeņi. Šis apkopojums savā ziņā ir mēģinājums piedāvāt risinājumus pamatproblēmām, stāstot par jābūtību, sagaidāmo rīcību, kāpēc viens vai otrs līdzšinējais risinājums nav pieņemams. 

Tāpēc ceram, ka šie komentāri būs palīgs arī politikas veidotājiem un, kas jo īpaši svarīgi, arī pašiem pacientiem gūt dziļāku izpratni par to, ko nozīmē pacienta tiesības, kā tās izpaužas un mijiedarbojas ar pašu pienākumiem un kas kavē tās pilnvērtīgi īstenot.

Komentāru ievadā rakstāt, ka virspusēja Pacientu tiesību likuma aplūkošana varētu radīt iespaidu, ka normas ir harmoniski veidotas. Tomēr to padziļināta izpēte izgaismo virkni piemērošanas grūtību. Tiesību normas vietām esot neskaidras, savstarpēji pārklājas, reizumis arī paredz konfliktējošus un grūti salāgojamus risinājumus. Vai varat izcelt dažus būtiskākos problēmjautājumus?

Šī apkopojuma autoru kolektīvs, ko veido deviņi autori,1 ir sagatavojis komentārus par katru Pacientu tiesību likuma pantu. Jāsaka tā – katrā no tiem ir izaicinājumi. Izcelšu tikai dažus, par kuriem, šķiet, nācās lauzīt galvu visvairāk. Proti, tie ir jautājumi, kurus regulē Pacientu tiesību likuma 6. pants (piekrišana ārstniecībai vai atteikšanās no tās), 7. pants (citu personu tiesības piekrist ārstniecībai vai atteikties no tās), 10. pants (pacienta datu aizsardzība) un 13. pants (nepilngadīga pacienta tiesības).

Viens no problēmjautājumiem ir pilngadīga pacienta tiesības pilnvarot citu personu viņu pārstāvēt ārstniecības procesā. Kā šo pilnvarojumu pareizi izmantot? Piemēram, Pacientu tiesību likuma 6. panta septītā daļa noteic, ka pacientam būtu jāinformē ārstniecības iestāde par šādu pilnvarojumu. Vienlaikus šī likuma 7. panta septītā daļa vairs nerunā par pilnvaroto personu, bet nosaka, ka gadījumā, ja pacients nav norādījis personu, kura ir tiesīga viņa vietā piekrist ārstniecībai vai atteikties no tās, un pacientam nav tuvinieku, lēmumu par ārstniecību pieņem ārstu konsīlijs. Jautājums ir: kas šajā gadījumā ir norādītā persona? Vai tā ir pilnvarotā persona? Bet, ja pacients nav informējis ārstniecības iestādi par pilnvarojumu, vai arī tad lēmumu pieņems konsīlijs? Tālāk seko cits jautājums. Latvijā pastāv pilnvarojumi notariālā akta veidā. Vai likumdevējs, nosakot, ka gadījumā, ja pacients nav informējis ārstniecības iestādi par pilnvarojuma esamību, ir domājis šāda pilnvarojuma izmantošanu aprobežot? Šis jautājums kļūst problemātisks situācijās, kad pacienta vienīgais tuvākais nav radinieks.

Atskatoties uz likuma tapšanas vēsturi, ir saprotams, ka likumdevējs nav domājis aprobežot publiskās ticamības pilnvarojumu izmantošanu, bet vēlējies atvieglot pilnvarošanas kārtību ārstniecības procesā, proti, paredzot iespēju dot pilnvarojumu, iestājoties ārstniecības iestādē un attiecīgi noformējot medicīniskos dokumentus. Pēdējā likuma redakcijā tas neparādās, tikmēr saistītās normas nav pielāgotas, radot priekšstatu, ka minētais pants izslēdz pilnvarojumu notariālā akta formā, lai gan tas būtu jāpieņem. No otras puses, pacientam izlasot šī likuma 7. panta septīto daļu, var rasties iluzora paļāvība – ja jau viņš nav informējis ārstniecības iestādi, tas netiks izmantots.

Pacientu tiesību likuma pants arī regulē situācijas, kad pacients nevar lemt. Vai arī šeit saskatāmas pretrunas?

Jā, otra problemātiskā zona ir likuma 7. panta pirmā daļa, kurā ir norādīti divi kritēriji, kad pacients nevar lemt, – sava veselības stāvokļa vai vecuma dēļ. Kas attiecas uz veselības stāvokli, tā ir komplicēta izvērtēšana. Ārsta ziņā ir izvērtēt, vai pacients ir tādā stāvoklī, ka var pieņemt lēmumus. Taču jautājums ir par vecumu. Ko tas nozīmē šī likuma izpratnē? Vai runājam par pacientu, kas ir vecāks, piemēram, par 80 gadiem? Taču zinām, ka cilvēkam var būt ar vecumu saistīta saslimšana, bet skaidrs prāts, bet gadās arī tā, ka pacientam jau 50 gadu vecumā var būt izteiktas demences pazīmes. Bet varbūt runa ir par pilngadīgām personām, kurām iztrūkst brieduma, lai lemtu, vai nepilngadīgiem pacientiem? Savukārt, ja runājam par bērniem, nonākam pie jautājuma par pacienta pārstāvību. Līdz ar to – kā lasīt šo normu? Visticamāk, likumdevējs ir domājis briedumu. Vienlaikus ir skaidrs, ka šeit nevar aptvert vecus cilvēkus un teikt, ka cilvēks vecuma dēļ vien nevarētu pieņemt lēmumu par savu ārstniecību.

Šī panta daļa arī noteic personu loku, kuras var lemt, ja pilngadīgs pacients nav iepriekš norādījis konkrētu pārstāvi, vienlaikus ārsts taču nevar zināt, kāds ir pacienta ģimenes stāvoklis un attiecības ar tuviniekiem. 

Tas ir trešais – sistēmiskais – izaicinājums. Pacientu tiesību likuma 7. panta pirmā daļa noteic virkni personu, kuras var lemt, – pacienta laulātais, bet, ja tāda nav, tuvākie radinieki noteiktā secībā (pacienta bērni, pacienta vecāki, pacienta brālis vai māsa, pacienta vecvecāki, pacienta mazbērni). Kā ārstniecības personai noskaidrot, kas ir šis radinieks, kam ir tiesības lemt? Kā rīkoties situācijā, ja kāds no radiniekiem uzrodas un apgalvo, ka pacientam nav laulātā, bet viņš ir, piemēram, brālis?  Šī norma ir ļoti grūti īstenojama praksē. Tāpēc ir jautājums: kāpēc šī norma tāda ir? Vai nebija iespējami citi risinājumi, piemēram, runāt par tuvāko personu pēc būtības un tad skatīties, cik tālu pieļaujama tās rīcība un  kurā brīdī jāiejaucas, aprobežojot šīs personas rīcību, ja rodas šaubas vai ja vairāki tuvākie nespēj vienoties? Otrs risinājums pie pašreizējās kārtības būtu neskatīties tik strikti uz eventuāliem pārkāpumiem, jo tie var notikt pavisam viegli. Neuzlikt tuviniekiem šo pierādīšanas slogu un ārstam ģimenes ciltskoka izzinātāja lomu, jo, piemēram, mazbērnam pierādīt radniecību varētu būt gana apgrūtinoši, bet meklēt alternatīvus risinājumus.

Kā problemātisku pieminējāt Pacientu tiesību likuma 13. pantu, kas regulē nepilngadīga pacienta tiesības. Kā šī panta komentāru līdzautore rakstāt, ka šis pants ne tikai nereglamentē vairākus būtiskus jautājumus, bet arī tos, kurus reglamentē, atstāj neskaidrus. Vai varat pastāstīt sīkāk? 

Šis pants reglamentē četrus jautājumus – ārstniecību līdz 14 gadiem, ārstniecību no 14 gadiem, ārstniecību no 14 gadiem speciālos gadījumos, kad pacients ir atteicies dot piekrišanu, un, visbeidzot, nepilngadīga pacienta tiesības saņemt informāciju. Šī norma liek uzdot jautājumus, piemēram: ko darīt, ja nepilngadīgais, kam ir 15 gadu, nevar lemt par ārstniecību, bet neviena tuvinieka nav klāt? 13. pants skaidrību uzreiz nevieš. Tas liek meklēt ceļu,  atgriežoties pie 7. panta, tomēr jautājums ir, cik tālu tas ir praktiski iespējams.

Otrs jautājums: kas ir nepilngadīgā bērna likumiskais pārstāvis? No juridiskās puses pārstāvība var būt dažāda. Vecāki ir bērna dabiskie pārstāvji, taču likuma norma ļoti konkrēti runā par likumisko pārstāvi. Ir zināms, ka tiesiskais regulējums atļauj pilnvarot aprūpi pār bērnu citai personai, turklāt Civillikums pieļauj dažāda veida pilnvarojumu, tai skaitā mutvārdos. Tad aktuāls ir jautājums, vai vecmāmiņa ir bērna likumiskais pārstāvis ārstniecības iestādē, ja vecāki ir uzticējuši viņai aprūpēt bērnu, sniedzot mutvārdu pilnvaru.

Šādiem gadījumiem parasti tomēr iesaka noformēt notariālu vai bāriņtiesā apliecinātu pilnvaru.

Jā, par šo jautājumu ir diezgan daudz diskutēts. Arī tiesībsargs savā 2010. gada ziņojumā ir paudis viedokli, ka šādos gadījumos ir pamatoti lūgt uzrādīt notariālo pilnvaru. Te mums ar komentāru līdzautori Lindu Strazdiņu gribētos oponēt. Kādēļ? Pacientu tiesības ir jāskatās cilvēktiesību aspektā. Turklāt ārstniecība, kas neklasificējas kā īpašas kategorijas palīdzība, nav publisko tiesību dimensija. Tā ir civiltiesību dimensija, un ir jāskatās, ko paredz Civillikums. Kā jau minēju, Civillikums atļauj dažāda veida pilnvarojumu. To var izteikt gan mutvārdos, gan rakstveidā, pašrocīgi noformējot uz rūtiņu lapas, kā arī, protams, doties pie zvērināta notāra. Mūsuprāt, gadījumā, kad ir runa par nepilngadīga pacienta pārstāvību, ir akceptējumi visi pilnvarojuma veidi. Pat atzīstot mutvārdu pilnvarojuma vājo raksturu pret trešajām personām, bērna tiesības un intereses uz ārstniecību prasa, ka tā tiek sniegta, kad nepieciešams.

Tomēr kā pierādīt, ka bērnu pavadošā persona ir saņēmusi vecāku mutvārdu pilnvaru? Nav izslēgts, ka ir situācijas, kad, piemēram, vecmāmiņai un bērna vecākiem ir atšķirīgs viedoklis par atsevišķiem ārstniecības pakalpojumiem, piemēram, vakcināciju. Vai vecākiem nav tiesību paļauties uz to, ka laikā, kad bērnu pieskata cita persona, aizmuguriski netiks veiktas kaut kādas manipulācijas, jo ārstniecības iestāde lūgs uzrādīt pilnvaru?

Taisnība, bet, ja bērnam ir nepieciešama palīdzība, no bērnu tiesību perspektīvas to nevar un nedrīkst atteikt. Līdz ar to ir jautājums: kas ir uzskatāms par nepieciešamo palīdzību? Skaidrs, ka tās ir situācijas, kad nevar gaidīt. Nereti tā būs arī iepriekš plānota palīdzība, piemēram, pieraksts uz konsultāciju pie speciālista, uz kuru atved vecmāmiņa.

Runājot par vakcināciju, gatavojot komentārus, ar Lindu Strazdiņu nošķīrām šo vienu gadījumu, kad ir runa par elektīviem veselības aprūpes pakalpojumiem, proti, tie ir pakalpojumi, kuri var gaidīt, kuriem parasti ir preventīvs raksturs. Šādā situācijā, kad ārstniecības personai rodas šaubas, atteikums varētu būt pamatots.

Jūs prasījāt – kā pierādīt? Es uzdotu pretjautājumu – vai vajag pierādīt? Ja bērnam ir nepieciešama palīdzība, valsts pienākums ir rūpēties, ka viņam tā tiek sniegta. Atbildība par bērna veselību un drošību primāri ir vecāku pienākums. Vecāku pienākums ir gādāt, ka bērnus viņu prombūtnes laikā aprūpē persona, kurai viņi uzticas. Nododot bērnu vecmāmiņas vai jebkura cita tuva cilvēka aprūpē, vecāki sniedz vairāk vai mazāk plašas mutiskas instrukcijas. Savukārt, ja šīs cilvēks tās pārkāpj, tad ir jautājums, vai bērna vecāki izdarīja visu iespējamo, lai to novērstu. Ja ir šaubas, ģimenes ārstu vai ārstniecības iestādi, kur glabājas bērna medicīniskie dokumenti, var brīdināt par šādām situācijām. Citiem vārdiem – tas ir civiltiesisks strīds starp pilnvaras devēju un pilnvaras ņēmēju, nevis ārstu un bērna vecākiem. Ārstam nebūtu par to jāuztraucas, bet jārīkojas bērna interesēs. 

Likuma 13. pants paredz, ka nepilngadīga pacienta no 14 gadu vecuma ārstniecība ir pieļaujama, ja saņemta viņa piekrišana. Cik tālu sniedzas bērna, kas vecāks par 14 gadiem, iespējas pieņemt lēmumu par savu ārstniecību? Grūti iedomāties, ka pusaudzis var piekrist kādai nopietnai manipulācijai bez vecāku atļaujas.

Likums ir gana skaidrs – ārstniecība ir pieļaujama, ja pacients, kas sasniedzis 14 gadu vecumu, ir devis piekrišanu. Tas neparedz izvērtēt briedumu, un tā ir problēma. Vienlaikus tiek aizmirsts, kāda ir bijusi normas sākotnējā jēga – nodrošināt, ka pacients tiek uzklausīts, un atvieglot ārstniecību. Piemēram, tas pieļauj, ka katru reizi, kad 14 gadus vecam bērnam ir nepieciešama vakcinācija vai rutīnas ārstniecības pakalpojums, piemēram, ģimenes ārsta apskate, nav nepieciešama vecāka klātbūtne. Taču fakts vien, ka bērns var piekrist ārstniecībai, neizslēdz vecāku pienākumu rūpēties par bērna veselību. Vienlaikus var būt situācijas, kad nepilngadīgā pacienta pārstāvja iesaiste varētu pat nebūt pacienta interesēs. Bieži vien tas attiecas uz seksuālās un reproduktīvās veselības aprūpes pakalpojumiem. Piemēram, nepilngadīga persona no 16 gadiem var lemt par grūtniecības pārtraukšanu bez likumiskā pārstāvja iesaistes.

Neskaidra ir arī Pacientu tiesību likuma 10. panta sestā daļa, kas nosaka nepilngadīgā pacienta likumiskā pārstāvja tiesības saņemt informāciju par šī pacienta veselības stāvokli, izņemot 13. pantā noteikto. Taču 13. pants neko nepasaka par datiem. Ja šo pantu interpretē ļoti šauri, proti, nepilngadīgā ārstniecība pēc 14 gadu vecuma ir pieļaujama, ja ir saņemta pacienta piekrišana, iznāk, ka vecākiem nav jāsniedz informācija un vecāki vairs nevar īstenot rūpes par savu bērnu. Tas nav savienojams ar bērnu tiesību aizsardzības pamatprincipiem un nav bijis likumdevēja mērķis.

Komentāros daudzkārt uzsvērts, ka Pacientu tiesību likums “uzliek ārstniecības personām augstus komunikācijas standartus”, tai skaitā sniegt pacientam saprotamu informāciju. Kā un vai to iespējams realizēt sistēmā, kur ārsta konsultācijai tiek atvēlētas 15–20 minūtes?

Šie komunikācijas standarti pirmkārt ietver pavisam elementāru pieklājību, kas nereti ārstniecības gaitā tiek izlaista. Vai ar pacientu vienmēr sasveicinās? Vai ārstniecības persona iepazīstina ar sevi? Likums prasa, lai ārstniecības process norisinātos cieņpilni un pacients būtu informēts par to, kas viņu ārstē. Protams, mēs varam prezumēt, ka pacients prot lasīt un ir iepazinies ar uzrakstu pie kabineta durvīm, kā arī var jautāt, bet tas neatbrīvo ārstniecības personu no pienākuma iepazīstināt ar sevi un pastāstīt par savu lomu ārstniecības procesā. Tas neaizņem daudz laika un nodrošina, ka gana veikli ir izpildīts gan Pacientu tiesību likuma 4. panta otrajā daļā, gan arī 5. panta otrās daļā noteiktais.

Otrkārt, pacientam ir jāsaņem informācija par viņa veselības stāvokli un ārstniecības procesu, lai izpildītos informētās piekrišanas nosacījumi, kas ir pamata nosacījums ārstniecības pieļaujamībai. Taču bieži vien runa ir par rutīnas ārstniecību. Piemēram, ja pacients ierodas uz kārtējo vizīti, katru reizi šī informācija detalizēti nav jāatkārto, izņemot situācijas, ja ir papildu jautājumi un ārstam tie būtu jānoskaidro. Reizēm pietiek atgādināt, ka viss noris tāpat kā iepriekš, un, ja jautājumu nav, bet pacients līdzdarbojas, uzskatāms, ka piekrišana saņemta.

Ne visa informācija ir nododama mutvārdos. Likums neaizliedz informāciju pacientam nodot dažādos veidos, piemēram, rakstveidā, ar izdales materiāliem. Iespējams, pacientam jādod laiks apdomāties un pirms lēmuma pieņemšanas jāatnāk vēlreiz. Katrs gadījums ir individuāls. Ir situācijas, kad ar 15 minūtēm ir vairāk nekā pietiekami, taču ir gadījumi, kad ar to nepietiek un ir jāmeklē alternatīvi risinājumi.

Ārstniecības persona parasti zina, kādi ir galvenie jautājumi, kuri pacientam varētu būt aktuāli pie konkrētām saslimšanām, šo informāciju var sagatavot iepriekš, kā arī to var sniegt medicīnas māsa. Taču jāpatur prātā, ka tad, kad pacients sniedz informēto piekrišanu, tā ir jāsniedz ārstniecības personai, kura veiks medicīnisko iejaukšanos, nevis asistējošam personālam. Protams, akūtās situācijās ārsti ir atbrīvoti no laika kavēšanas informācijas sniegšanas nolūkā.

Komentāros ir norāde uz pacienta tiesībām tikt informētam par ārstēšanās procesu, kā arī par iespējām saņemt pakalpojumu, pakalpojumu sniegšanas organizēšanas kārtību. Kā novērtēt, vai informācija ir pieejama? Piemēram, iespējams, kaut kur kaut kādā valsts iestādes mājaslapā tā ir, bet cilvēki nezina, kur meklēt. 

Protams, informācijai par veselības aprūpi ir jābūt pieejamai. Tas ir viens no tiesību uz veselības aizsardzību pamatelementiem. Latvijā tā ir Veselības ministrijas atbildība, taču ir virkne citu valsts pārvaldes iestāžu, kas atbild par kādu konkrētu veselības aprūpes jomu. Parasti šo iestāžu mājaslapā informācija ir pieejama. Jautājums ir: vai pacients zina par šādu iestāžu un mājaslapu esamību? Taču informāciju arī nevar pacientam iebarot, kā putniņš atnes putnēnam barību. Pacientam ir arī jāgrib to saņemt, proti, caur rūpēm par sevi, tai skaitā pašam aktīvi meklējot un noskaidrojot vajadzīgo informāciju. Ja informācijas trūkst, ikviens var vērsties konkrētā iestādē un lūgt sniegt skaidrojumu. Izņēmums ir cilvēki, kuri objektīvu iemeslu dēļ paši nevar izzināt. Tad ir izmantojami atbalsta mehānismi, kas palīdz informāciju iegūt un izprast.

Šajā ziņā aktuāls ir jautājums par veselības mācību skolā, kādas zināšanas par veselības aprūpi Latvijā tiek nodotas jaunajai paaudzei. Diemžēl plašākas diskusijas par šī mācību priekšmeta saturu lielā mērā ir bijušas tikai seksuālās un reproduktīvās veselības kontekstā, kas ir būtiska, bet tikai maza veselības aprūpes un tiesību daļa. Piemēram, katram cilvēkam būtu jāprot sniegt pirmo palīdzību. Tikpat pašsaprotami būtu, ja katrs cilvēks Latvijā zinātu, ka veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību organizē Nacionālais veselības dienests.

Protams, bieži redzams, ka ārstniecības iestādes “grēko”, izdrukājot liela apjoma dokumentus un piespraužot pie ziņojumu dēļa, domājot, ka katrs to var izlasīt, uztvert un saprast. Vai ir norāde, kur pacientam vērsties, ja viņam ir papildu jautājumi, kā tiek nodrošināts, ka persona, kas nespēj lasīt, var šo informāciju iegūt, kā tiek komunicēts, ka ir alternatīvi ieguves veidi?

Droši vien svarīgi piebilst, ka Pacientu tiesību likums ietver ne tikai pacienta tiesības, bet arī pienākumus, tai skaitā līdzestību un līdzdarbību. Komentāros var lasīt tēzi, ka pacientu tiesības nozīmē, ka lēmumu ārstniecībā pieņem pacients. Pieļauju, ka lielākoties tā nav ierasts domāt par ārstniecības procesu.

Vai ne tā? Arī pacients mūsu sabiedrībā nav tā audzināts, ka viņam ir tiesības. Viņš nereti par savām tiesībām reizēm atceras tikai tad, kad ir noticis būtisks aizskārums vai nodarījums veselībai. Vai par šīm tiesībām atceras pacienta tuvinieks.

Taču tad, kad runājam par pacientu, mēs pirmkārt runājam par viņa paša pienākumu pret sevi – vai persona rūpējas par savu veselību? Ne tikai šī likuma izpratnē vien. Pat Satversmes ievadā ir teikts, ka ikviens rūpējas par sevi un saviem tuviniekiem. Arī Ārstniecības likums 5. pantā noteic ikviena pienākumu rūpēties par savu, tautas, savu tuvinieku un apgādībā esošo personu veselību. Tad, kad nonākam pacienta lomā, Pacientu tiesību likums noteic, cik tālu tas ir iespējams, pacientam ir jāiesaistās savā ārstniecībā.

1 Izdevums tapis Dr.iur. Santas Slokenbergas zinātniskajā redakcijā. Komentāru autori: Agnese Gusarova, Ronalds Rožkalns, Santa Slokenberga, Olita Staņislavska, Linda Strazdiņa, Laura Šāberte, Liene Elizabete Tauriņa, Ilze Vilka, Niāra Zālīte.