Tomēr Baltija ir NATO, un NATO līgumā ir 5. pants, pateicoties kuram līdz šim Baltija bijusi relatīvā drošībā. Taču viss mainās un rīt var rasties apstākļi, kuros piektais pants var neatturēt Krieviju. Līdzīgi kā 1939. gadā Poliju neglāba Lielbritānijas un Francijas drošības garantijas. Jā, uz papīra Vācija, uzbrūkot Polijai, nonāca kara stāvoklī ar Franciju un Lielbritāniju – tālaika nozīmīgākajām militārajām lielvarām –, taču realitātē šīs valstis Polijas dēļ nekaroja un palīgā tai nenāca.
Šodien ne viens vien rietumu militārais eksperts un NATO lēmumu pieņemšanas procesa pārzinātājs norāda, ka 5. panta iedzīvināšana 29 NATO dalībvalstīs būs komplicēta. Valstis un intereses ir pārāk dažādas. Ja pirms 10 gadiem kāds teiktu, ka otra lielākā NATO valsts (pēc karavīru skaita) draudzēsies ar Krieviju un iepirks krievu ieroču sistēmas, neviens tam neticētu, taču tagad tā ir realitāte. Trešās lielākās NATO valsts prezidents nule kā paziņojis, ka NATO atrodas komā.
Baltijai tas nesignalizē neko labu, ja neskaita faktu, ka runas par Baltijas drošību aktualizējušās. ASV klajā nākuši divi nopietni pētījumi, kas veltīti Baltijas aizsardzībai: Džeimstaunas fonda [JF] domnīcas pētījums “Kā aizstāvēt Batlijas valstis” un RAND korporācijas pētījums “Kodolieroču loma Krievijas draudu atturēšanā Baltijas valstīs”. Abos pētījumos secināts, ka no militārā viedokļa Baltija ir aizsargāta vāji. Ja Krievijas uzbrukums notiktu šodien, Putinam pietiktu ar pāris dienām, lai pēc Austrumukrainas scenārija sagrābtu Latviju vai kādu tās daļu.
Balstoties uz aprēķiniem par uzbrūkošo Krievijas spēku potenciālo lielumu, Džeimstaunas fonda pētījumā secināts, ka Baltijā ir nepieciešami ievērojami lielāki NATO spēki, nekā tie ir pašreiz. Lai turētos pretī agresoram pirmās 30 dienas, vajadzīgi vismaz 15 mobilo kājnieku bataljoni un 12–15 haubiču vai reaktīvās artilērijas bataljoni. Šobrīd Baltijā ir tikai 11 vieglo kājnieku bataljoni. Kur ņemt trūkstošos spēkus? Tos var nodrošināt NATO partnervalstis, uz Baltiju nosūtot, piemēram, trīs mehanizētās vieskaravīru brigādes. Taču partnervalstis to nedara un acīmredzot arī nedarīs, jo negrib provocēt Krieviju.
Trūkstošos spēkus var nodrošināt arī Baltijas valstis pašas, palielinot savas regulārās armijas vienības līdz septiņām brigādēm: divas brigādes Igaunijā, divas Latvijā, trīs Lietuvā. Tas, kādā veidā to darīt, ir katras valsts ziņā. Ja valsts ir liela un bagāta un potenciālais ienaidnieks atrodas tālu, tad pirmā izvēle noteikti būs profesionālā armija. Baltijas valstis nav nedz lielas, nedz bagātas, un Krievija ir blakus, tādēļ lietuvieši un igauņi papildus profesionālajam dienestam ieviesuši arī obligāto. ASV eksperti to iesaka arī Latvijai.
Latvijas Aizsardzības ministrija turpina to noraidīt. Tā vietā Latvijā tiek veidota visaptveroša valsts aizsardzība – VVA. Pieeja nav jauna. Tā īstenota jau daudzviet – Somijā, Austrijā, Dānijā, Izraēlā, Šveicē, Singapūrā –, taču tur visaptverošā valsts aizsardzība balstās uz obligāto militāro dienestu un rezervistiem, kuri tam izgājuši cauri. Un tas ir loģiski: jo cik gan visaptveroša var būt aizsardzība valstī, kurā vairums vīriešu rokās nekad nav turējuši ieroci?
Aizsardzības mācība skolās un brīvprātīga zemessardze ir daudzviet pasaulē, taču nekur tā neaizstāj regulāro armiju – tādu, kas atrodas kazarmās un ir gatava reaģēt uz draudiem pāris stundu laikā. Lai atturētu Krieviju, eksperti iesaka kaujasspējīgās regulārās armijas vienības Latvijā dubultot. Pagaidām nav skaidrs, vai un kā Latvijas Nacionālie bruņotie spēki to grasās darīt.
