Kā ir mainījies atturēšanas jēdziens?
Kopumā var izdalīt trīs atšķirības atturēšanas pielietojumā Aukstā kara laikā un mūsdienās.
Pirmā atšķirība ir atturēšanas jēdziena nozīme mūsdienu NATO stratēģijā. Varšavas komunikē formulētā atturēšanas stratēģija formāli sastāv no trīs elementiem – kodolspējām, konvencionālajām spējām un izturētspējas celšanas. Tas ļautu pieņemt, ka alianse seko iepriekš pārbaudītai Aukstā kara praksei. Taču īstenotie praktiskie pasākumi un signalizēšana Krievijai ir citāda.
NATO īstenotie pasākumi aprobežojas ar attālinātās atturēšanas konvencionālajiem elementiem, piemēram, izvietojot daudznacionālos bataljonus Baltijas valstīs un Polijā un strādājot pie izaicinājumiem, ar kuriem saskaras papildspēku izvēršana krīzes gadījumā. Lai gan šīs darbības simbolizē NATO politisko vienotību un stiprina atturēšanas stratēģijas konvencionālo elementu, tās ir nepietiekamas, lai nodrošinātu nepieciešamo militāro pret-līdzsvaru Krievijas klātbūtnei Baltijas reģionā.
Papildus atšķirībā no Aukstā kara laika prakses mūsdienu alianses atturēšanas signalizēšana pēc sava rakstura ir izteikti aizsargājoša, atkārtoti apliecinot Krievijai, ka NATO aizsargās savas dalībvalstis. Bet iztrūkst atsaukšanās uz alianses kodolspējām un raķešu sistēmām, kas ir spējīgas trāpīt stratēģiskajiem objektiem Krievijā. Savukārt Krievijas īstenotā atturēšanas stratēģijas signalizēšana ietver visnotaļ agresīvu atsaukšanos gan uz konvencionālajiem spēkiem, gan arī kodolieročiem un tālās darbības raķešu sistēmām. Šis atšķirīgais komunikācijas stils padara vai, precīzāk, rada iespaidu, ka NATO atturēšana ir mazāk ticama.
Tas varētu būt izskaidrojams ar atšķirīgajiem viedokļiem NATO dalībvalstu starpā par to, cik liels drauds ir Krievija. Vai tiešām Krievija ir ienaidnieks politiskā un militārā ziņā? Aukstā kara laikos, kad pastāvēja divi savstarpēji konfliktējoši ideoloģiskie bloki – ASV un Padomju Savienībā, atbildēt uz šo jautājumu bija visnotaļ vienkārši. Tāpēc arī pastāvēja spēcīga un robusta atturēšanas stratēģija, kas nodrošināja situācijas relatīvu paredzamību un stabilitāti.
Mūsdienu NATO mērķis, visticamāk, nav veidot atturēšanas stratēģiju ar agresīvu militāru saturu, jo tādējādi tiktu pārtrauktas jebkādas dialoga iespējas ar Krieviju, un tas varētu potenciāli novest pie situācijas eskalācijas Baltijas vai Melnās jūras reģionā. Tā vietā alianse stiprina atturēšanas stratēģijas politisko elementu, demonstrējot tās politisko vienotību un gatavību reaģēt krīzes situācijā. Taču, ja šis aprēķins ir kļūdains, tad sliktākā scenārija gadījumā NATO riskē nonākt situācijā, kad vāja militārā elementa klātbūtne varētu veicināt Krievijas vēlmi “patestēt” alianses gatavību.
Otra atšķirība no Aukstā kara laikiem ir samazināta kodolieroču nozīme atturēšanas stratēģijā, vismaz no NATO puses. Kodolatturēšanas mērķis ir novērst eskalāciju līdz tādai pakāpei, ka pašu kodolieroču pielietošana vairs nav nepieciešama. Spēja kontrolēt spēka pielietošanu ir kļuvusi par ASV attālinātās stratēģijas pamatu, atturot konflikta sākšanos un konflikta sākšanās gadījumā – saglabājot kontroli pār tā norisi. Šī pati racionalitāte ir arī NATO kodolpolitikas pamatā. Kodolieroči ir izvietoti Eiropā, lai veidotu reģionālo kodolatturēšanu un konflikta gadījumā nodrošinātu eskalācijas kontroli. Respektīvi, kodolieroču mērķis ir tos nepiemērot.
Savukārt Krievijai ir atšķirīga pieeja – izmantot kodolieroču militāro efektu, lai novērstu konvencionālo sakāvi. Līdz ar to Krievijas pieeja ir fundamentāli atšķirīga no NATO, jo aliansei kodolieroču pielietošana ir nevis militāra, bet gan politiska. Krievijas praktiskā kodolieroču politika, kas lielu uzmanību pievērš taktiskajiem kodolieročiem, liecina par tās potenciālu gatavību pielietot kodolspējas ierobežotā apmērā, lai nodrošinātu konvencionālo pārākumu.
NATO stiprina atturēšanas stratēģijas politisko elementu, demonstrējot organizācijas politisko vienotību un gatavību reaģēt krīzes situācijā. Taču, ja šis aprēķins ir kļūdains, tad sliktākā scenārija gadījumā NATO riskē nonākt situācijā, kad vāja militārā elementa klātbūtne varētu veicināt Krievijas vēlmi “patestēt” alianses gatavību.
Vienlaikus, pat pieņemot tos daudzos pretargumentus, kāpēc aliansei nevajadzētu mainīt komunikāciju uz agresīvāku toni, akcentējot kodolieročus, NATO vismaz būtu jāveic visi tie soļi, lai potenciālas krīzes gadījumā tā vispār būtu gatava efektīvi pielietot savas kodolspējas. Endrjū Korbets (Andrew Corbett), kuram ir ilggadīga pieredze NATO štābā kodolieroču jomā, ir kritisks un norāda, ka šobrīd maz tiek darīts šajā jautājumā. NATO stratēģiskajos štābos kodolspēki un to spējas netiek integrētas kopējā plānošanā un mācībās. Kodolatturēšanas politika joprojām tiek aplūkota izolēti.
Trešā atšķirība no Aukstā kara laikiem ir nemilitāro aspektu nozīme mūsdienu atturēšanas stratēģijās. Mūsdienu karadarbības hibrīda raksturs (plašs kiber-, informācijas, elektronisko un psiholoģisko spēju pielietojums) liek pievērst nebijušu uzmanību nemilitārajiem līdzekļiem. Lai risinātu nemilitāra rakstura apdraudējumus, totālās aizsardzības modelis ir piedzīvojis renesansi vairākās Eiropas valstīs – Zviedrijā, Baltijas valstīs un Polijā. Sistēmiskā (galvenokārt ar to ir domāta kritiskā infrastruktūra) un sabiedrības izturēt spēja tiek uzskatīta par priekšnoteikumu, lai paaugstinātu nacionālā līmenī sabiedrības pretoties spēju un gatavību krīzes situācijās.
Taču mūsdienās to nav vienkārši panākt, jo tas paredz mainīt politikas veidotāju domāšanu, ka nacionālā aizsardzība nav tikai aizsardzības sektora kompetencē. Lai nodrošinātu nacionālo drošību pašreizējā hibrīdkara apstākļos, ir nepieciešama visaptveroša pieeja, kas paredz sektoru – aizsardzības, iekšlietu, satiksmes, izglītības un citu – sadarbību. Diemžēl ļoti bieži konkurence starp sektoriem un nespēja efektīvi sadalīt ierobežotos resursus kavē šādas pieejas veidošanos.
Papildus mūsdienu Eiropas valstu sabiedrību postmodernais raksturs būtiski apgrūtina indivīdu iesaisti valsts aizsardzībā. Tā ir būtiska atšķirība salīdzinājumā ar Aukstā kara laikiem, kad virknē Eiropas valstu bija ieviests totālās aizsardzības modelis ar obligāto militāro dienestu un labi funkcionējošu civilās aizsardzības sistēmu.
Ko atklāj valstu gadījumu analīze?
Deviņu Eiropas valstu gadījumu analīze ļauj izdarīt vairākus secinājumus, kā atturēšanas jēdziens tiek integrēts aizsardzības politikā.
Pirmkārt, visos aplūkotajos gadījumos gan oficiālajā diskursā, gan arī sabiedrības viedokļa aptaujās pēc Krimas aneksijas Krievija tiek uzskatīta par nacionālo apdraudējumu. Izņēmumi ir Norvēģija un Vācija, kur Krievija tiek uzskatīta par Eiropas, nevis nacionālo, drošības apdraudējumu. Krievija ir apdraudējums kolektīvajai drošībai, un konflikta gadījumā šīs valstis neizbēgami tiktu ierautas konfliktā. Tas ir attiecīgi atvieglojis aizsardzības politikas veidotāju iespējas pārliecināt gan politisko eliti, gan sabiedrību par nepieciešamību palielināt izdevumus aizsardzības sektoram.
Otrkārt, visām valstīm ir raksturīgs, ka tām nav vienotas konsolidētas atturēšanas stratēģijas, bet drīzāk daudzkārtaina aizsardzības stratēģija, kas ietver pārnacionālus, reģionālus un nacionālus aspektus. NATO dalībvalstis pārsvarā balstās uz centrālo (aizsardzības stiprināšanas aktivitātes nacionālā līmenī – pašaizsardzības spēju attīstīšana, bruņojuma iegāde, izturētspējas celšana u. c.) un attālināto atturēšanu, ko nodrošina NATO.
Alianses dalībvalstīm ar postkomunisma pieredzi atturēšanas jēdziens ir kaut kas jauns, kā nozīme valsts aizsardzības stratēģijā tika izvērtēta tikai pēc Varšavas samita. Savukārt tādām valstīm kā Vācija, Norvēģija un Somija vēsturisku un politisku iemeslu dēļ nopietns papildu elements aizsardzības stratēģijā bez atturēšanas ir arī dialoga uzturēšana ar Krieviju.
Atturēšana un dialogs tiek uzskatīti par diviem savstarpēji papildinošiem, nevis viens otru izslēdzošiem elementiem. Respektīvi, valstis aktīvi bruņojas un atbalsta NATO iniciatīvas, bet vienlaikus meklē veidus, kā mazināt radušos saspīlējumu Rietumu un Krievijas attiecībās. Visbeidzot, kas ir paradoksāli, valstu gadījumu analīze parāda, ka neatkarīgi no tā, vai valsts ir NATO dalībvalsts (izņemot Baltkrieviju), tā paļaujas uz ASV lomu nodrošināt atturēšanu ar sodīšanu. Līdz ar to ASV ieņem centrālo lomu jebkuras atturēšanas politikas diskusijā un kalkulācijā.
Treškārt, nacionālā līmenī valstis ir fokusējušās uz aizsardzības sektora stiprināšanu, kas pēdējā desmitgadē piedzīvoja ļoti nozīmīgus samazinājumus. Pat Vācijas pēdējie aizsardzības spēju atzinumi liecina, ka tā nav spējīga pilnvērtīgi nodrošināt savu ieguldījumu kolektīvajā drošībā. Ir jāveic ievērojami ieguldījumi bruņojuma modernizēšanā un personāla resursos.
Valstis, kurām ir ierobežoti resursi visu uzsākto iniciatīvu īstenošanai aizsardzības jomā, aprobežojas tikai ar pašaizsardzības spēju attīstīšanu, tādējādi ja ne atturot, tad vismaz signalizējot Krievijai, ka būs sagaidāma pretestība konflikta gadījumā. Savukārt tādas valstis kā Somija un Zviedrija pauž ambīcijas pat īstenot ierobežota apmēra atturēšanu ar sodīšanu, plānojot iepirkt raķešu sistēmas, kuras ir spējīgas trāpīt stratēģiskajiem objektiem Krievijā. Interesantā kārtā Krievija šīs darbības neuztver kā provokatīvas. Problēma ir tā, ka šādu ofensīvu spēju attīstīšana pat ierobežotā apmērā ir ārkārtīgi dārga, kas tādējādi Baltijas valstu gadījumā īsti nav īstenojama ambīcija.
Bez aizsardzības sektora stiprināšanas vairumā valstu pastiprināta uzmanība tiek pievērsta nemilitāriem pasākumiem sabiedrības izturētspējas celšanai, lai novērstu Krievijas apdraudējuma hibrīda raksturu, – propaganda, ietekmēšanas operācijas un citas.
Visbeidzot, ceturtkārt, ņemot vērā Krievijas militāro pārspēku reģionā un ierobežotos finanšu resursus, kuri ir nacionālo valstu rīcībā, vairums valstu izceļ reģionālās sadarbības nozīmi. Tomēr dalījuma NATO un ne-NATO dalībvalstīs Baltijas jūras reģionā dēļ un saistībā ar atšķirīgajām nacionālajām interesēm starp Rumāniju, Bulgāriju un Turciju Melnās jūras reģionā reģionālā sadarbība saskaras ar nopietniem politiskiem šķēršļiem.
Iespējams, pats būtiskākais jautājums par atturēšanas jēdzienu mūsdienu ģeopolitiskajā kontekstā ir par to, vai atturēšana kļūs par pastāvīgu fenomenu ilgākā laika perspektīvā, vai tomēr tas būs kārtējais “modes vārds”, kurš ātri vien izzudīs no politiskās dienaskārtības un politikas veidotāju diskursa. Tas, visticamāk, būs atkarīgs no Krievijas uzvedības ārpolitikā un Rietumu draudu uztveres.
Nesenās Krievijas prezidenta vēlēšanas liecina, ka Krievija nemainīs savu agresīvo uzvedību ārpolitikā. Līdz ar to atbildēt uz jautājumu, vai atturēšana ir bijusi veiksmīga stratēģija vai tomēr ne, varēs tikai turpmākajos gados, jo, kā liecina līdzšinējā politika, atturēšanas jēdziena iekļaušana alianses stratēģijā joprojām ir aktīvā procesā.
Rakstā tiek atspoguļots autores personīgais viedoklis, kurš nav uzskatāms par Aizsardzības ministrijas vai Nacionālo bruņoto spēku oficiālo nostāju.
