Tā vietā, lai panāktu ES dalībvalstu vienprātību jautājumā par aktīvu lomu konflikta noregulējumā, par pieņemamāko iesaistes formu tika atzīta sankciju īstenošana pret Krieviju un finansiāla atbalsta sniegšana Ukrainai (laika posmā no 2014. līdz 2018. gadam – 3,8 miljardi eiro).1
Savukārt NATO skaidri novilka savu kompetences līniju, norādot, ka Ukraina nav tās dalībvalsts, tāpēc tās iesaiste šajā konfliktā nav apsverama. Neskatoties uz NATO lielo politiku, vairākas tās dalībvalstis, tostarp ASV, Lielbritānija, Lietuva, Polija, Latvija un citas, sniedz dažāda apjoma militāro atbalstu Ukrainai.
Visbeidzot, arī Apvienoto Nāciju Organizācijas miera uzturēšanas misija ilgu laiku netika uzskatīta par reālu iespēju. Ukraina iebilda pret šādu ideju, baidīdamās, ka rezultātā būs vēl vieni Krievijas “miera uzturēšanas spēki”, kas noteikti nedarbosies miera interesēs.
Centrālo lomu saglabā EDSO
Ja ir runa par konflikta noregulēšanu, tad centrālā loma ir un paliek EDSO. Tās iesaiste ir divējāda. Pirmais darbības virziens ir konflikta uzraudzīšana, noregulēšana un atrisināšana. Organizācija tiek uzskatīta par Minskas II vienošanās īstenošanas progresa uzraudzītāju, un tās speciālā novērošanas misija ir vienīgā starptautiskā klātbūtne, ko ir pieļāvušas konfliktā iesaistītās puses.
EDSO novērošanas misijas sastāvā ir neapbruņotas civilpersonas, kuras 24 stundas diennaktī atrodas visos Ukrainas reģionos ar mērķi novērot un ziņot par situāciju Ukrainā. Tā arī cenšas īstenot Vīnes dokumentā noteiktos uzticības, caurskatāmības un drošības veicināšanas pasākumus militārajā jomā. Tomēr šī misija tiek vērtēta visai kritiski, akcentējot tās ierobežoto mandātu un minimālo ieguldījumu konflikta noregulēšanā.
Kritiski jāvērtē arī EDSO misijas sniegto ziņojumu saturs, jo Krievijas pārstāvim ļoti bieži ir atšķirīgs redzējums par notiekošajiem procesiem. Neskatoties uz kritiku, šī misija tomēr ir noderīga, lai regulāri uzraudzītu situācijas attīstību konflikta zonā un attiecīgi arī dalībnieku iespējas savākt zināmu izlūkošanas informāciju savām nacionālajām valstīm, jo, būsim atklāti, mūsdienu informācijas laikmetā ar tam raksturīgo viltus ziņu un melu izplatību rietumvalstis neuzticas ne Krievijai, ne pašai Ukrainai. Līdz ar to jebkurš “objektīvs” informācijas avots ir ļoti noderīgs.
Otrs EDSO darbības virziens ir dialoga uzturēšana ar Krieviju bruņojuma kontroles jomā. Šī dialoga iniciators ir bijušais Vācijas ārlietu ministrs Franks Valters Šteinmeiers (Frank-Walter Steinmeier), uzsākot to 2016. gadā, kad Vācija bija prezidējošā valsts EDSO. Šis process ir daļa no Vācijas “divu līmeņu” (dual-track) diplomātijas iepretim Krievijai.
Dialogs sankciju pavadījumā
Viens ceļš ir sankciju konsekventa pagarināšana pret Krieviju, jo Minskas II vienošanās netiek ievērota. Savukārt otrs ceļš ir dialoga veidošana ar Krieviju, lai atgrieztos pie normālām un konstruktīvām attiecībām starp Eiropu un Krieviju, tādējādi nepieļaujot saspīlējumu veidošanos starp abām pusēm, un, iespējams, eventuāli novestu arī pie Ukrainas krīzes noregulēšanas. Viens no saspīlējumiem, kas tiek bieži pieminēts EDSO ietvaros, ir Baltijas jūras reģions, jo abas puses pauž satraukumu par reģiona militarizāciju. Vācijas iniciatīvai ir pievienojušās 15 citas EDSO dalībvalstis.
Pirmais solis strukturētā dialoga ietvaros bija dalībvalstu draudu uztveres apzināšana un salīdzināšana. To tālāk turpināja austrieši savā EDSO prezidentūrā 2017. gadā, kas nenoveda ne pie kādiem rezultātiem. Katra valsts prezentēja savas nacionālās doktrīnas, skaidri iezīmējot, ka daļa Austrumeiropas valstu Krieviju uzlūko kā nacionālo apdraudējumu, savukārt Krievija norādīja uz NATO aktivitātēm reģionā kā pieaugošu apdraudējumu tās nacionālajai drošībai.
Tāpēc drīz vien sekoja nākamais solis – uzsākt diskusijas par pašreizējo bruņojuma kontroles līgumu pārskatīšanu. Krievija jau sen ir apturējusi savu dalību vairumā no bruņojuma kontroles līgumiem, tostarp Konvencionālo bruņoto spēku Eiropā līgumā, un iestājas par jaunu regulējumu radīšanu. Taču pārējās kritiski noskaņotās EDSO Eiropas valstis, kuru starpā ir arī Baltijas valstis, uzskata, ka šobrīd nepastāv it nekādas savstarpējas uzticēšanās, lai varētu atvērt diskusijas par bruņojuma kontroles līgumu pārskatīšanu.
Papildus EDSO ietvaros jau vairākus gadus tiek aktīvi strādāts pie Vīnes dokumentu modernizēšanas. Kopumā ir divi jautājumi, pie kuriem EDSO šobrīd darbojas. Pirmais ir “kartēšanas vingrinājums” (mapping exercise), kas paredz, ka katra no pusēm norāda vienības izvietojumu, apmēru, militārās bāzes utt. Lai gan šis attīstības virziens tiek uzskatīts kā vismaz kaut kāds progress, EDSO pārstāvji žēlojas, ka to atbalsta tikai daļa valstu un ka lielās neuzticēšanās dēļ neviens tā īsti netic iesniegto faktu un skaitļu atbilstībai realitātei.
Iknedēļas sanāksmes saspīlētā gaisotnē
Otrs jautājums, kas jau skar konkrēti Vīnes līguma modernizāciju, ir par militāro aktivitāšu ierobežošanu, jo sevišķi to, kuras tiek veiktas robežu tuvumā. Laicīga informācijas sniegšana par militāro aktivitāšu (galvenokārt runa ir par militārajām mācībām) mērķi un apmēriem var pasargāt no pārpratumiem un pārsteidzīgiem lēmumiem. Šobrīd Krievija demonstratīvi nepiedalās šajās diskusijās un negrasās atbalstīt šos labojumus.
Papildus šīm diskusijām EDSO ietvaros arvien vairāk tiek pieminēta nepieciešamība apsvērt speciāla subreģionāla konvencionāla bruņojuma kontroles regulējuma piemērošanu Baltijas valstu reģionam ar mērķi mazināt reģiona militarizāciju un pieaugošo saspīlējumu. Vēsturiski šādi reģionāli bruņojuma kontroles regulējumi tika piemēroti Dienvidkaukāza reģionā, Balkānos un Gruzijā. Baltijas reģiona gadījumā tas varētu nozīmēt ierobežojumus militāro vienību izvietošanai un citām militārajām aktivitātēm pierobežā.
Ņemot vērā reģionā vērojamo militāro asimetriju, pirmajā mirklī šķiet, ka Baltijas valstis pat varētu apsvērt iespēju atbalstīt šādu priekšlikumu, jo tādējādi Krievijai būtu ievērojami jāsamazina sava militārā klātbūtne reģionā. Taču šobrīd Baltijas valstis šādu regulējumu saskata kā apdraudējumu savām interesēm. Pastāv ļoti zema uzticēšanās starp Baltijas valstīm un Krievijas pusi. Nav arī skaidrs, kādu labumu šāds regulējums dotu katrai no pusēm. Līdz ar to iztrūkst politisku priekšnoteikumu šādas iniciatīvas atbalstam.
Turklāt, raugoties no militārā viedokļa, šāda lokāla reģionāla bruņojuma kontrole ir uzskatāma par novecojušu, jo, piemēram, Krievijas bruņojumā ir tālās darbības augstas precizitātes raķetes, kuras var sasniegt Baltijas valstu stratēģiskos objektus arī no ļoti liela attāluma. Visbeidzot, šobrīd nav arī pamata uzskatīt, ka pati Krievija būtu ieinteresēta atbalstīt šādu priekšlikumu, ņemot vērā tās militāro spēku klātbūtni Kaļiņingradā un tās Rietumu militārajā apgabalā.
Līdz ar to EDSO nevedas ne Ukrainas–Krievijas konflikta noregulēšana, ne arī dialoga veidošana ar Krieviju. EDSO amatpersonas ir ļoti skeptiskas par kādu jaunu iniciatīvu radīšanu un žēlojas, ka iknedēļas sanāksmes Hofburgā, Vīnē, tiek aizvadītas saspīlētā gaisotnē un bez rezultātiem.
Eiropas un Latvijas gūtās mācības
Raugoties uz strupceļu, kāds ir izveidojies diplomātiskā līmenī, viss liecina par to, ka Ukrainas–Krievijas konfliktam ir lemts pārvērsties par vēl vienu “iesaldēto konfliktu”, lai gan līdz tam vēl ejams ceļš, jo Ukrainas teritorijas austrumos joprojām iet “karsti” (kā to rāda arī salīdzinoši nesenie notikumi Kerčas šaurumā).
Ko tas nozīmē Eiropai un Latvijai? Eiropas līmenī tas noteikti nozīmē ievērot konsekvenci attiecībā uz sankciju pagarināšanu, ja netiek īstenota Minskas II vienošanās. Tas noteikti ir ES primārais uzdevums. Tik vienkārši. Lai gan iztrūkst pētījumu par to, cik ļoti sankcijas pret Krieviju ir efektīvas, Krievijas prezidenta Vladimira Putina centienus divpusējā kārtā uzrunāt ES valstis (Centrāleiropas valstis, Itāliju, Grieķiju) un tādējādi šķelt ES vienoto nostāju par sankcijām var novērot ik dienu. Tas liecina, ka sankcijas apgrūtina Krievijas politiskās elites darbību. Šobrīd, tikai pateicoties ļoti pārliecinošai Vācijas līderībai (Francijai pieslienoties), ES sankcijas tiek pagarinātas.
Kas attiecas uz NATO gūtajām mācībām un to, kas būtu darāms aliansei, jau rakstīju iepriekš. Alianse ir uz pareizā ceļa, jo tās galvenais uzdevums ir atturēt Krieviju no militāras agresijas, kas līdz šim tai ir izdevies.
Visbeidzot, Latvijas gūtās mācības ir vairākas, un noteikti tās ir vērts analizēt atsevišķi. Nosaukšu divas galvenās:
- pirmkārt, Krievija nav labvēlīgi noskaņota kaimiņvalsts. Tā vairākas reizes ir skaidri pierādījusi, ka postkomunistiskajā telpā uzskata par pieņemamu savu ārpolitisko mērķu sasniegšanā izmantot militāru agresiju. Tas nozīmē, ka Latvijas aizsardzības sektors ir jāstiprina ne tikai uz “Ukrainas krīzes viļņa” pamata, bet gan ir jāpastāv ilgtermiņa pieejai, atvēlot atbilstošu finansējumu un mērķtiecīgi attīstot kritiski nepieciešamās pašaizsardzības spējas;
- otrkārt, ņemot vērā mūsu ārkārtīgi mazo iedzīvotāju skaitu, ļoti svarīga ir pēc iespējas lielāka sabiedrības iesaiste dažādos veidos un līmeņos. Jaunizstrādātais visaptverošās valsts aizsardzības sistēmas modelis noteikti ir pareizais virziens, taču šobrīd tā ir tikai Aizsardzības ministrijas iniciatīva. Lai izdotos tiešām attīstīt šādu aizsardzības modeli, ir jāvairo izpratne, ka nacionālā drošība ir visu, nevis tikai aizsardzības un iekšlietu sektora jautājums.
Rakstā tiek atspoguļots autores personīgais viedoklis, kurš nav uzskatāms par Aizsardzības ministrijas vai Nacionālo bruņoto spēku oficiālo nostāju.
