Publicēts pirms 6 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Valsts aizsardzības sistēmas mērķis ir valsts neatkarības un suverenitātes saglabāšana.
FOTO: Rebeka Žeire
Valsts aizsardzībai jābūt visaptverošai un jābalstās uz visas sabiedrības un valsts institūciju gatavību pārvarēt krīzi, noturību pret ārējo ietekmi, kā arī spēju pretoties un pašatjaunoties pēc izaicinājumiem un krīzēm, secina Aizsardzības ministrija. LV portāls skaidro, kādi ir visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas mērķi un kādus pasākumus tā ietver.
Aizsardzības ministrijas (AM) informatīvajā ziņojumā “Par visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanu Latvijā” kā mērķi un uzdevumi noteikti:
“Šāda visaptveroša pieeja valsts aizsardzībai spēs ilgtermiņā nodrošināt Latvijas iedzīvotāju atbildīgu attieksmi pret valsti un tās drošību, mazināt plaisu starp iedzīvotājiem un valsts pārvaldes institūcijām, kā arī novērst šķelšanos starp Latvijas valstspiederīgajiem,” skaidro AM Militāri publisko attiecību departamenta Preses nodaļas vadītāja Anete Gnēze.
Jau šobrīd spēkā esošajā Valsts aizsardzības koncepcijā ir iestrādāti pamatprincipi plašākai starpinstitucionālajai sadarbībai un nepieciešamo militāro un civilo spēju attīstībai. Tā kā draudi mainās un drošības vide kļūst arvien komplicētāka, nepieciešams nepārtraukti pilnveidot aizsardzības instrumentus, stāsta A. Gnēze. Viņa uzsver, ka sabiedrības iesaistei valsts aizsardzības jomā jāvelta papildu uzmanība. Līdz ar to ir uzsāktas diskusijas par to, kā stiprināt valsts noturību pret visdažādākajiem izaicinājumiem.
Saskaņā ar AM informatīvo ziņojumu Latvijas apdraudējuma līmenis ir sasniedzis tādu sarežģītības pakāpi, ka valsts aizsardzība tikai ar militāriem līdzekļiem vairs nav pietiekama, jo neaptver visas hibrīdapdraudējumu šķautnes. Šim nolūkam ir jāpielāgo valsts aizsardzības sistēma, lai tā balstītos iedzīvotāju un valsts institūciju savstarpējā uzticībā un partnerībā, kā arī visas sabiedrības atbildīgā attieksmē pret valsti un tās drošību.
Visaptveroša valsts aizsardzības sistēma ir neitrālu valstu izvēle – tās mērķis ir nodrošināt valsts aizsardzību vienīgi ar pašu resursiem un līdzekļiem. To mēdz saukt arī par totālo aizsardzību, vienlaikus ziņojumā norādīts, ka tas ir šaurāks jēdziens nekā “visaptveroša valsts aizsardzības sistēma”.
Totālā aizsardzība paredz galveno aizsardzības funkciju nodrošināšanu tikai caur aizsardzības sektora iesaisti, piemēram, lielāku valsts bruņoto spēku atbildību un pilnvarojumu veikt dažādas aizsardzību stiprinošas darbības miera laikā. Savukārt visaptveroša valsts aizsardzības sistēma paredz ne tikai bruņoto spēku atbildību un pilnvarojumu nodrošināt svarīgu funkciju darbību, bet arī citu valsts pārvaldes institūciju, nevalstisko organizāciju (NVO), privātpersonu un citu pušu atbildību un iesaisti valsts aizsardzībā un aizsardzības plānošanā jau miera laikā.
Šādas vai līdzīgas sistēmas darbojas arī citās pasaules valstīs, piemēram, Somijā, Šveicē, un Singapūrā, taču Latvija nevar pārņemt citu valstu pieredzi visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas izveidē, jo Latvijai ir atšķirīga ģeopolitiskā situācija, proti, Latvijā pastāv vēsturiski izveidojusies Krievijas ietekme iekšpolitikā, kā arī Latvija ir NATO dalībvalsts.
Ziņojumā norādīts, ka, ieviešot visaptverošu valsts aizsardzības sistēmu valstī, tā nebūs pretrunā ar NATO kolektīvās aizsardzības mērķiem, plāniem un citām iniciatīvām reģionā. AM skaidro, ka visaptveroša valsts aizsardzības sistēma Latvijas izpratnē ir visu Latvijas iedzīvotāju atbildīga attieksme pret valsti un tās drošību.
Visaptverošas valsts aizsardzības sistēmas ieviešanas sākotnējā posmā AM rosina fokusēties uz:
Līdz 2019. gada 1. augustam valsts institūcijas AM iesniegs savu izvērtējumu un rīcībpolitikas priekšlikumus par visaptverošas valsts aizsardzības ieviešanu. “AM ir ieinteresēta plašā diskusijā ne tikai starp valsts institūcijām, bet sagaida arī sabiedrības priekšlikumus, kā efektīvāk nodrošināt valsts aizsardzību,” uzsver A. Gnēze.
“Esošie drošības vides apdraudējumi ir sarežģīti un attiecas ne tikai uz militāriem izaicinājumiem, bet skar arī tādas jomas kā informācijas vide, kibervide, pilsoniskās sabiedrības funkcionēšana, finanšu sektors un citas,” skaidro A. Gnēze. Viņa turpina, ka ārvalstu atbalstīti un mērķtiecīgi vadīti pasākumi nolūkā destabilizēt vai ietekmēt situāciju kādā valstī un sabiedrībā ir kļuvuši par mūsdienu realitāti – to pierāda atsevišķu valstu iejaukšanās citu valstu politiskajos procesos, izmantojot ietekmēšanas kampaņas, kiberuzbrukumus un citus nemilitārus līdzekļus. Hibrīdkarš ir kļuvis par dažu valstu ārpolitikas turpinājumu, lai ar nemilitāriem līdzekļiem panāktu labvēlīgus nosacījumus savu nacionālo interešu aizstāvībai ārvalstīs.
Latvijā ir īpatnēja iekšpolitiskā un ārpolitiskā situācija, kura veidojusies vēsturiski ciešā Krievijas informācijas vides, politikas, ekonomikas, enerģētikas un citu jomu ietekmē. “Pēdējo gadu novērojumi un notikumi reģionā rāda, ka Krievijā valdošais nedemokrātiskais politiskais režīms ilgtermiņā nav ieinteresēts atbalstīt Latvijas suverenitāti, t.i., pieļaut Latvijas neatkarīgu ārpolitiku un iekšpolitiku,” stāsta A. Gnēze. Kā piemērus viņa min notikumus Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā, kā arī Latvijas attīstības virzību, kas principu un vērtību ziņā atšķiras no Krievijas un ir pietiekams pamats, lai uzskatītu, ka Krievija ir ieinteresēta saglabāt ietekmi Latvijas iekšpolitiskajos procesos.
AM un NBS ir atbildīgi par valsts militāro aizsardzību un regulāri informē sabiedrību gan ar drukāto, gan audiovizuālo, gan interneta, gan sociālo mediju starpniecību par valsts aizsardzības jautājumiem un drošības situāciju. Savukārt civilā aizsardzība ir pasākumu kopums, kurus īsteno valsts un pašvaldību institūcijas un sabiedrība. Valstī šie abi aizsardzības pasākumu kopumi ir ietverti sistēmā, kuru regulē spēkā esošie normatīvie akti, piemēram, Nacionālās drošības likums, Mobilizācijas likums, likums “Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli”.
Valsts aizsardzības koncepcija paredz, ka valsts aizsardzības sistēmas mērķis ir valsts neatkarības un suverenitātes saglabāšana. Tajā norādīts, ka valsts neatkarība un suverenitāte ir iespējama ar visas sabiedrības iesaisti, valdības rīcībspēju un militāru spēku, savukārt valsts aizsardzība ir visas sabiedrības, valsts institūciju un valsts aizsardzības sistēmas atbildība.
“Ikviens iedzīvotājs var izdarīt izvēli, kā aizsargāt valsti, piemēram, kļūt par karavīru NBS, dienēt Zemessardzē, pievienoties Jaunsardzei, apgūt rezervista militārās apmācības kursu, kļūstot par militāri sagatavotu rezerves karavīru, vai arī apliecināt patriotisku attieksmi, ar atdevi un atbildību veicot savus ikdienas pienākumus,” uzsver A. Gnēze.
Turpmāk LV portāla publikācijās lasiet, kas ir civilā un militārā aizsardzība, kādi ir katras uzdevumi un kā rīkoties ārkārtas gadījumos.
