Sociālā tīkla vietnē “Facebook” vairākos profilos, kuros diskusija notika krieviski, bija vērojama ļoti asa reakcija uz prezidenta postulēto – kategoriska iestāšanās par divvalodību un dažādi pret pamatnāciju un valsts valodas politiku vērsti apvainojumi. Vēl arvien ļoti nepatīkama un latviešus noniecinoša, pat diskriminējoša retorika. To nedrīkstētu ignorēt, jo nereti tā pārkāpj vārda brīvības robežas un ir naidīgas, pret Latvijas valsti vērstas šovinistiskas ideoloģijas izpausme.
Pie mums vēsturiski apstākļi izveidojušies tā, ka latviešu valoda ir politiska robežlīnija un lojalitātes indikators. Šodien tās nezināšana rada pastāvīgu diskomfortu ne tikai latviešos, kuri ik dienu nonāk saskarsmē ar latviski nerunājošajiem, bet arī cittautiešos, kam rodas gandrīz nepārvarama atsvešinātība no valsts, tās kultūras, vides un cilvēkiem. Nepārvaldot valsts valodu, iedzīvotājs pats sevi iedzen psiholoģiskā un arī sadzīviskā pašizolācijas geto.
Tomēr ir acīmredzami, ka krievvalodīgie Latvijā dzīvo savā informācijas telpā un ir pašpietiekami. Ikvienas nācijas pārstāvim ir svarīgi saglabāt savu etnisko un kultūras identitāti – arī tad, ja citā zemē zināms tās kopums dzīvo mazākumtautības statusā, tāpat ir saprotama pretestība asimilēšanās riskam. Īpaši, ja runa ir par skaitliski ievērojami lielāku nāciju, kuras saknes barojusi gan impēriskā domāšana, gan reāla citu tautu un valstu kolonizācijas pieredze.
Saliedēšanas politikai par katru cenu nav jābūt asimilējošai, bet tai jāpanāk trīs lietas – lojalitāte, valsts valodas prasme un piederības sajūta valstij. Latviešu valodas pārvaldīšana ir izšķirīgs kritērijs, lai šos mērķus sasniegtu.
Latvijas pašvaldības un atbildīgās institūcijas rīko bezmaksas latviešu valodas kursus, pieejamas arī privātstruktūru organizētas apmācības par maksu un iespējas apgūt valodu tiešsaistē gan diasporas pārstāvjiem un patvēruma meklētājiem, gan šeit mītošajiem krievvalodīgajiem. Dzirdēts, ka bezmaksas kursi joprojām pilnībā neapmierinot lielo pieprasījumu. Pāreja uz pamatizglītību valsts valodā, lai arī stipri novēlota, nākotnē noteikti situāciju mainīs, un latviešu valodu zinošo iedzīvotāju skaits pieaugs.
Tomēr šodien nevar ilgāk atstāt bez ievērības to, ka tādu krievvalodīgo iedzīvotāju skaits, kuri latviski nerunā, aizvien pieaug, sevišķi Rīgā un Daugavpilī. Ierodas arī ukraiņu un baltkrievu viesstrādnieki, kuriem nav nekāda stimula mācīties latviešu valodu, jo var iztikt ar krievu valodu.
Tomēr šodien nevar ilgāk atstāt bez ievērības to, ka tādu krievvalodīgo iedzīvotāju skaits, kuri latviski nerunā, aizvien pieaug, sevišķi Rīgā un Daugavpilī. Ierodas arī ukraiņu un baltkrievu viesstrādnieki, kuriem nav nekāda stimula mācīties latviešu valodu, jo var iztikt ar krievu valodu.
Nedomāju, ka līdz šim mūsu integrācijas politikā darīts viss iespējamais, lai palielinātu sabiedrībā iekļāvušos cittautiešu daudzumu. Būtu tikai saprātīgi izsludināt ideju konkursu, kā efektīvāk šeit dzīvojošos piesaistīt valsts valodas apgūšanai. Igauņi tam pievēršas inovatīvi, bet Latvijā šķietami trūkst spilgtu ideju vai arī tās netiek pienācīgi novērtētas un ieviestas. Piemēram, jauno elektrisko vilcienu ekrānos igauņi drīz pasažieriem mācīšot igauņu valodu. Nesen Narvā un Tallinā Sabiedrības integrācijas fonds atklājis Igauņu valodas mājas – vietu, kur cittautieši saņem plašu programmu: sākot ar konsultācijām par naturalizāciju un valodas kursiem līdz dažādiem integrējošiem kultūras un sociālās iesaistīšanās pasākumiem.
Igauņu valodas māju vajadzībai valodas kursu metodoloģiju īpaši izstrādājuši Tartu Universitātes speciālisti. Katrā mājā ik dienu darbojas trīs konsultanti, pie kuriem var ne tikai iegūt informāciju par naturalizācijas procesu un valodas kursiem, bet ar kuriem var arī cilvēciski aprunāties, un, jāatzīst, tā nudien ir draudzīga, iekļaujoša integrācijas politikas taktika. Igauņu SIF vadītāja Irēne Kjaosāra prezentācijā teica, ka būtiska viņu integrācijas politikas dimensija ir savstarpējas uzticēšanās gaisotnes radīšana un stipru sociālu saikņu veidošana.
Rīgas sabiedriskā transporta un starppilsētu autobusu ekrānos gadiem ilgi vērojamas skaistas ainavas un dzīvnieki vai ēdienu gatavošana. Šie ekrāni ir neizmantots resurss, pat ja pieder privātām kompānijām. Ja vien būtu interese un griba, ar tām, domājams, būtu iespējams vienoties par šim formātam speciāli pielāgotām latviešu valodas mācību minūtēm – cittautieši būtu ieguvēji.
Vai sabiedrisko mediju kanālos LR 4 un LTV 7 pēdējos gados ir nācies dzirdēt un redzēt raidījumus, kuri piedāvātu mūsdienīgu latviešu valodas apmācību? Kādreiz apgalvoja, ka šie kanāli kalpošot sabiedrības saliedēšanai. Vai tie ir bijuši platforma diskusijām, kaut asām, par šķēršļiem saliedēšanas politikā un vēstures interpretācijām? Vai ir atrasti formāti, lai veicinātu starptautu dialogu? Vai nesarunājoties vispār ir iespējams nonākt pie kopsaucēja? Vai sabiedriskajos un arī krieviski raidošajos komercmedijos kaut reizi esam redzējuši valsts apmaksātu jēdzīgu un aizraujošu sociālo reklāmu, kurā cittautieši tiktu uzrunāti par integrēšanās iespējām, tā vairojot viņu piederības sajūtu Latvijai?
Manuprāt, politisku lēmumu pieņēmējiem un to īstenotājiem ir jāatrod talantīgāki un gudrāki veidi integrācijas procesu turpināšanai. Reklāmu viendienītes te nederēs. Neizmantots resurss valstī joprojām ir kultūras vide, radošo profesiju pārstāvji, ar kuru palīdzību būtu iespējams radīt un ieviest inovatīvas idejas nolūkā mazināt lingvistisko un psiholoģisko plaisu starp latviešiem un cittautiešiem. Sašķelta sabiedrība ir drauds valstij.
