Naida runai nav vienotas vai universālas definīcijas, taču to var skaidrot kā jebkāda veida izteiksmes formu, kas veicina naidu vai neiecietību sabiedrībā pret kādu noteiktu aizsargājamu grupu. Nereti naida runā tiek pausts aicinājums uz vardarbību, tādējādi pārkāpjot pieļaujamās vārda brīvības robežas. Par publiskiem izteikumiem, kas aicina uz naida noziegumiem vai pauž naida runu, pēc Krimināllikuma paredzēts sods arī ar brīvības atņemšanu. Savukārt uzskats, ka persona internetā ir anonīma, ir tikai mīts, uzsver Latvijas Republikas Tiesībsarga birojs Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas juriste Ilze Ambrasa.
Skaidrojot naida runu, visbiežāk tiek pieminēta Eiropas Padomes Ministru komitejas 1997. gada 30. oktobra rekomendācija Nr. (97) 20 “Par naida runu”, kurā definēts, ka “naida runa” pārklāj visas izteiksmes formas, kas izplata, mudina, veicina vai attaisno rasistisku naidu, ksenofobiju, antisemītismu vai citas naida formas, kuras balstītas uz neiecietību, arī neiecietību, kas nāk no agresīva nacionālisma, etnocentrisma, diskriminācijas un naida pret minoritātēm, migrantiem un ārvalstu izcelsmes cilvēkiem.
“Naida runa ir izteiksmes veids, kas ne tikai aizskar citu cilvēku cieņu, bet arī spēj izraisīt tālejošas sekas – sašķelt sabiedrību vai galējos gadījumos izraisīt vardarbību. Visbiežāk naida runas komentāri ir pieejami digitālajā vidē. Tādējādi ikvienam no mums, piedaloties demokrātiskā diskusijā, ir pienākums veidot kulturālu informatīvo telpu. Savukārt naida runa veido platformu, kas balstās uz cilvēku iebiedēšanu un atstumšanu, kas visbiežāk ir saistīta ar sabiedrības bailēm no atšķirīgā,” skaidro I. Ambrasa.
Kāpēc ir svarīgi atpazīt naida runu un pret to adekvāti vērsties
“Būtiskākais iemesls, kādēļ nepieciešams atpazīt naida runu, ir nepieļaut, ka šāda veida izteiksmes formas būtu pieejamas, un preventīvi novērst iespējamu šāda veida diskusijas attīstību. Ja šāds saturs netiek dzēsts un saglabājas tiešsaistē, tas turpina sasniegt savu mērķi – veicināt naidu un neiecietību sabiedrībā pret kādu aizsargājamu grupu. Adekvāta vēršanās pret naida runu paredz ievērot komentāru kultūru, sākot jau katram pašam ar sevi. Tāpat ir svarīgi kliedēt mītu, ka interneta vidē esam anonīmi, kas nepamatoti vairo nesodāmības sajūtu. Pamanot naida runu tiešsaistē, ieteicams ziņot portāla administrācijai, kā arī policijai un tiesībsargam.
Šo noziedzīgā nodarījuma veidu no citiem atšķir tas, ka lietās par naida runu ir grūti identificēt konkrētu cietušo personu, jo cilvēks, kas raksta šo komentāru, vēršas pret visu personu grupu kā tādu. Šādu noziedzīgu nodarījumu izmeklēšana ir visas sabiedrības interesēs.
Naida runa veido platformu, kas balstās uz cilvēku iebiedēšanu un atstumšanu, kura visbiežāk ir saistīta ar sabiedrības bailēm no atšķirīgā.
Cilvēki reizēm atturas ziņot par šādiem gadījumiem, jo viņus satrauc, ka būs nepieciešams iesaistīties procesā, vajadzēs rakstīt iesniegumu utt., taču tas nav obligāti. Cilvēkam, kas būs ziņojis par naida runu saturošu komentāru, nekāds statuss kriminālprocesā netiek piemērots, ja persona vienkārši informēs tiesībsargu vai drošības iestādes par to, kur un kāds naida runas saturs ir sastopams,” norāda I. Ambrasa.
Sabiedrības iesaiste naida runas novēršanā ir būtiska. Lai ziņotu par šādas izteiksmes formas gadījumiem, pietiek vien ar ekrānuzņēmumu, ko iespējams elektroniski nosūtīt drošības iestādēm, policijai vai Tiesībsarga birojam.
Kā raksturojama situācija ar naida runas izplatību Latvijā
“Tiesībsargs ar zināmu regularitāti pievērš uzmanību anonīmo komentāru saturam interneta ziņu portālos. Mums šķiet, ka naida runa pašlaik ir ļoti aktuāla problēma, atsevišķās sabiedrības grupās ir saskatāma neiecietība pret atšķirīgo, kas, iespējams, balstās uz bailēm no tā.
Naida runa visbiežāk ir pieejama anonīmu komentāru formā, kuros nereti tiek attīstīta diskusija. Jāatzīmē, ka valstī par šāda rakstura noziegumiem ir ierosināts salīdzinoši maz kriminālprocesu. Vienlaikus arvien vairāk cilvēku pēc savas iniciatīvas ziņo par anonīmo komentāru saturu, tomēr šādu gadījumu skaits tāpat ir mazs. Tiesībsarga birojā 20. septembrī notika ekspertu diskusija par naida runas ierobežošanas aktualitātēm. Sarunā kāda interneta ziņu portāla pārstāvis ieskicēja, kā šāda veida saturs tiek dzēsts. Taču mums nav zināms, kāds ir patiesais sabiedrības neiecietības līmenis interneta vidē,” norāda I. Ambrasa.
Augstākās tiesas Judikatūras un zinātniski analītiskās nodaļas apkopojumā norādīts, ka septiņu gadu laikā (no 2012. līdz 2018. gadam) stājušies spēkā 42 Latvijas tiesu nolēmumi par naida runu un vārda brīvību (1 spriedums par Krimināllikuma (KL) 74.1. pantu, 39 nolēmumi (25 krimināllietās) par KL 78. pantu un 2 spriedumi par KL 150. pantu, kā arī 1 spriedums par KL 48. panta 1. daļas 14. punktu).
“Nozīmīgākais instruments ir sabiedrības medijpratības un tiesībpratības veicināšana, kā arī informatīvo pasākumu veikšana, lai skaidrotu, kādēļ šāda veida izteiksmes formas nav pieļaujamas demokrātiskā sabiedrībā, ka tās ir sodāmas, un preventīvi novērstu to izplatību.
Šobrīd problemātisks ir jautājums, kādā veidā veicināt ziņošanu par šāda veida satura pieejamību. Tāpat būtu nepieciešams veidot vienotu izpratni par šāda veida noziedzīgu nodarījumu, kā arī sekmēt tiesībsargājošo iestāžu sadarbību ar interneta portāliem,” tā I. Ambrasa.
Kā cīņu pret naida runu padarīt efektīvāku
“Galvenokārt izglītojot sabiedrību ar informatīvo pasākumu palīdzību un skaidrojot, kādēļ šāda veida izteiksmes formas nav pieļaujamas demokrātiskā sabiedrībā, kā arī kādēļ diskriminācija un atšķirīga attieksme jau pašos pamatos ir aizliegta. Nereti cilvēkiem nav zināmas arī robežas starp vārda brīvības izpausmes formām un reālu naida kurināšanu, kas jau ir sodāma. Lai nodrošinātu minētos pasākumus un veicinātu iecietību, ir nepieciešama visu iesaistīto pušu (interneta portālu, tiesībsargājošo iestāžu, politikas veidotāju, nevalstisko organizāciju un tiesībsarga) ciešāka sadarbība.
Būtu jāveicina sabiedrības informētība par to, ka šādas darbības ir sodāmas un cilvēki interneta vidē nav anonīmi. Ja sabiedrība būs informēta, kādēļ šāda veida saturs nav pieļaujams, kāpēc tam nebūtu jābūt pieejamam internetā un ka tas ir sodāms, paaugstināsies iecietības līmenis un, iespējams, arvien vairāk cilvēku pēc savas iniciatīvas ziņos par šādu saturu,” spriež I. Ambrasa.
