TIESĀS
>
Pazīsti tiesu varu!
TĒMAS
Santa Blumberga
LV portāls
06. jūnijā, 2022
Lasīšanai: 18 minūtes
RUBRIKA: Tiesāšanās
TĒMA: Tieslietas
5
5

Apgalvojums par politisku viedokli neattaisno naida kurināšanu

Naida runa ir izteiksmes veids, kas ne tikai aizskar citu cilvēku cieņu, bet arī spēj izraisīt tālejošas sekas – šķelt sabiedrību, radīt bailes un pat veicināt vardarbību. Tādēļ par publiskiem izteikumiem, kas pausti, piemēram, kādā no sociālo tīklu platformām un ir vērsti uz nacionālā un etniskā naida izraisīšanu, likumā ir paredzēta kriminālatbildība.

īsumā
  • Par darbībām, kas vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu, Krimināllikums paredz sodu, t. sk. arī ar brīvības atņemšanu.
  • Apsūdzētā persona tiešsaistes sociālajā tīklā Facebook publicēja izteikumus, kuru saturs tika vērsts uz nacionālā un etniskā naida un nesaticības izraisīšanu pret latviešu un citu tautību cilvēkiem.
  • Apsūdzētā persona apgalvoja, ka viņa izteicienu mērķis bija publiski paziņot sabiedrībai par Latvijas valdošās politiskās elites realizējamo politiku, tāpēc visi viņa izteicieni esot ar politisku raksturu.
  • Tiesa secināja, ka apsūdzētās personas publiskie apgalvojumi neitrālam lasītājam var radīt priekšstatu, ka latviešu tautības cilvēki ir negatīvi noskaņoti pret citiem sabiedrības locekļiem vai pat bīstami savas etniskās piederības dēļ, kā rezultātā publikāciju lasītājiem var rasties bailes, nepatika un naids pret cilvēkiem, kuri ir piederīgi latviešu tautai.
  • Tiesa atzina, ka apsūdzētās personas izteikumu kontekstā bez ievērības nevar atstāt sociālpolitisko situāciju Latvijā, kad starp latviešu un krievu tautām piederīgajiem vēsturiski ir izveidojušies aizspriedumi.
  • Tiesa atzina, ka pati par sevi valsts varas un valdošās politikas kritika nav atzīstama par nacionālā naida izraisīšanu, taču apsūdzētās personas izteikumi ir vērsti uz nacionālā un etniskā naida un nesaticības izraisīšanu.
  • Augstākā tiesa atzinusi, ka noziedzīgos nodarījumos, kas saistīti ar naida runu, jāvērtē izteikumu saturs kopumā, ne tikai atrauti skatot atsevišķus izteikumus, konteksts, kādā izteikumi pausti, un tas, kā apstrīdētos izteikumus vērtētu neitrāls lasītājs.

Krimināllikuma 78. pants par darbībām, kas vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu, paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai probācijas uzraudzību, vai sabiedrisko darbu, vai naudas sodu.

Ja minēto darbību izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgais darbinieks vai tā izdarīta, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar īslaicīgu brīvības atņemšanu, vai ar probācijas uzraudzību, vai ar sabiedrisko darbu, vai ar naudas sodu.

Ja minētā darbība ir saistīta ar vardarbību vai vardarbības draudiem, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem un ar probācijas uzraudzību uz laiku līdz trim gadiem vai bez tās.

Lietas būtība

Ar Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas (pirmās instances tiesa) 2020. gada spriedumu krimināllietā1 persona (Apsūdzētais) atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kas paredzēts Krimināllikuma 78. panta otrajā daļā, – par darbībām, kas vērstas uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida vai nesaticības izraisīšanu, izmantojot automatizētu datu apstrādes sistēmu. Apsūdzētajam piespriests sods – nosacīta brīvības atņemšana uz vienu gadu un pārbaudes laiks uz diviem gadiem.

Apsūdzētais, izmantojot datoru ar interneta pieslēgumu, kas uzskatāms par automatizētu datu apstrādes sistēmu, būdams reģistrēts tiešsaistes sociālā tīkla Facebook lietotājs, apzinoties, ka katrs pievienotais ieraksts tiek publicēts interneta vidē un kļūst pieejams neierobežotam skaitam interneta lietotāju, kuri reģistrējušies šajā sociālajā tīklā, tīši publicēja izteikumus, kuru saturs tika vērsts uz nacionālā un etniskā naida un nesaticības izraisīšanu pret latviešu, lietuviešu, igauņu un citu tautību cilvēkiem (piemēram, norādot, ka Baltijas valstu “pamatnācijas elite” kara laikā ar lielu prieku piedalījās ebreju, čigānu, slāvu iznīcināšanā, apgalvojot, ka Latvijā nacisma glorifikācija ir valsts politikas elements, paužot, ka amerikāņu karaspēka ievešanas Latvijā mērķis ir represiju organizēšana pret krieviem, ebrejiem un citām tautībām).

Par pirmās instances spriedumu Rīgas tiesas apgabala prokurors iesniedza apelācijas protestu, lūdzot atcelt minēto spriedumu daļā par noteikto sodu, norādot, ka Apsūdzētajam nav piemērojama Krimināllikuma 55. pantā paredzētā nosacītā notiesāšana, jo prokurora ieskatā pirmās instances tiesai nevarēja rasties pārliecība, ka Apsūdzētais turpmāk neizdarīs līdzīgus noziedzīgus nodarījumus, ņemot vērā, ka Apsūdzētais savu vainu neatzīst.

Apelācijas sūdzību iesniedza arī Apsūdzētais un Apsūdzētā aizstāve, zvērināta advokāte, norādot, ka tiesa nepareizi novērtējusi pierādījumus lietā, uz kuriem tā balstīja spriedumu. Apsūdzētais esot antifašists un internacionālists, kam pierādījums ir viņa ilggadējās politiskās un sabiedriskās aktivitātes kā krievu kopienas tiesību aizstāvim, un kura vienīgais mērķis bija publiski sabiedrībai paziņot par Latvijas valdošās politiskās elites realizējamo politiku, tāpēc Apsūdzētā publikācijas pēc savas būtības ir tiesībsargājošas, un visi Apsūdzētā izteicieni ir ar politisku raksturu.

Īpašo vēsturisko apstākļu nozīme

2021. gadā Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģija2 (apelācijas instance), izskatot apelācijas protestu un sūdzības, atzina, ka pirmās instances spriedums ir atceļams tikai daļā par noteikto sodu.

Apelācijas instance konstatēja, ka lietā nav izmantojami atsevišķi pierādījumi, uz kuriem tika vērsta uzmanība Apsūdzētā apelācijas sūdzībā, tomēr uzsvēra, ka kriminālprocesā ir iegūtas pietiekamas ziņas par faktiem, lai varētu secināt, ka Apsūdzētais ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kā paredzēts Krimināllikuma 78. panta otrajā daļā.

Turklāt Apsūdzētais nevienā brīdī nav noliedzis, ka ir rakstījis apsūdzībā norādītos komentārus publiski pieejamā datu apstrādes sistēmā, bet tikai noliedzis, ka tie vērsti uz nacionālā un etniskā naida un nesaticības izraisīšanu.

Apsūdzētā apgalvojumi, ka “amerikāņu tanki ir Latvijā, lai apspiestu šeit krievvalodīgos un koncentrētu viņus nometnēs”, neatbilst patiesībai, bet izraisa naidu.

Apsūdzētā apgalvojumi, ka publikāciju vienīgais mērķis ir paziņot par savām bažām saistībā ar Latvijas valdošās politiskās elites realizējamo politiku, ar lietā esošajiem pierādījumiem neguva apstiprinājumu, jo tādi Apsūdzētā apgalvojumi kā “amerikāņu tanki ir Latvijā, lai apspiestu šeit krievvalodīgos un koncentrētu viņus nometnēs”, kā arī “16. marta atceres pasākumi ir saistīti ar vēlmi atjaunot 1941.–1945. gadu etniskās tīrīšanas”, neatbilst patiesībai, bet izraisa naidu, un personas, kuras iepazīstas ar publikācijas saturu, var reaģēt, un var rasties konflikti starp latviešiem un krievvalodīgajiem.

Tika secināts, ka Apsūdzētā publiskie apgalvojumi neitrālam lasītājam var radīt priekšstatu, ka latviešu tautības cilvēki ir negatīvi noskaņoti pret citiem sabiedrības locekļiem vai pat bīstami savas etniskās piederības dēļ, kā rezultātā publikāciju lasītājiem var rasties bailes, nepatika un naids pret cilvēkiem, kuri ir piederīgi latviešu tautai.

Pirmās instances tiesa bija atzinusi, ka, ņemot vērā Latvijas Republikas sarežģīto vēsturi, okupāciju, neatkarības atgūšanu, Latvijas valsts svētkos notiekošā lāpu gājiena noniecināšanu, kā arī izteikumu publiskošanu pirms 16. marta, 16. martā un pēc 16. marta, kas ir (neoficiāla; šeit – red. piez.) leģionāru atceres diena, pastāv liela iespējamība, ka Apsūdzētā publikācijas varēja uzkūdīt vienu Latvijas etnosu pret citu Latvijā dzīvojošu etnosu.

Sabiedrībā joprojām tiek mēģināts uzturēt tās sašķeltību ar dažādiem izteikumiem par vienu vai otru tautu.

Arī apelācijas instances tiesa secināja, ka bez ievērības nav atstājama sociālpolitiskā situācija valstī, kad starp latviešu un krievu tautām piederīgajiem vēsturiski ir izveidojušies aizspriedumi, kas ar laiku ir novecojuši. Tomēr sabiedrībā joprojām tiek mēģināts uzturēt tās sašķeltību ar dažādiem izteikumiem par vienu vai otru tautu. Tādēļ iepriekš minētie un citi Apsūdzētā publicētie izteikumi nepamatoti var kopumā negatīvi ietekmēt krievu tautības cilvēku viedokli par latviešiem un izraisīt savstarpējas nesaskaņas.

Apsūdzība kā politiskā izrēķināšanās

Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir paudusi, ka Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 10. pants pieļauj tikai nelielus ierobežojumus politiskām runām un debatēm par sabiedriski svarīgiem jautājumiem, kā arī norādījusi, ka dominējošais varas stāvoklis, kuru valdība ieņem valstī, rada nepieciešamību tai būt piesardzīgai uz krimināltiesiska rakstura līdzekļu lietošanu, it īpaši, ja ir pieejami cita veida līdzekļi, lai atbildētu uz nepamatotiem uzbrukumiem un kritiku no pretiniekiem.3

Apsūdzētais apelācijas sūdzībā pauda apgalvojumu, ka krimināllietā esošās liecinieku liecības ir vērtējamas kritiski, jo visas šīs personas ir valsts varas pārstāvji, 12. Saeimas deputāti un politiski nozīmīgas personas, kuru politiku Apsūdzētais ir pakļāvis asai kritikai, tāpēc minētās personas Apsūdzēto uztver kā politisko ienaidnieku un tādā veidā pauž savus subjektīvos viedokļus.

Ievērojot minēto, apelācijas instances tiesa atzina, ka pati par sevi valsts varas un valdošās politikas kritika nav atzīstama par nacionālā naida izraisīšanu, taču Apsūdzētā Facebook profilā ievietotie teksti, no kuriem izriet, ka latviešu tautas cilvēki ir negatīvi noskaņoti pret krievu, ebreju un citu tautību cilvēkiem, kuri dzīvo vai uzturas Latvijā, ka latviešu tautai piederīgie atbalsta nacismu, ka latviešu, lietuviešu un igauņu tautības cilvēki savas etniskās piederības dēļ ir bīstami citiem sabiedrības locekļiem, ka latviešu tautības cilvēki savas nacionālās piederības dēļ neciena citu tautību cilvēkus, ka amerikāņu karavīri ir personas, kuras tiecas pazemot citus, un tiem ir tendence izdarīt noziedzīgus nodarījumus, ir vērsti uz nacionālā un etniskā naida un nesaticības izraisīšanu.

Ieraksti Facebook, no kuriem izriet, ka latviešu tautai piederīgie atbalsta nacismu, ir vērsti uz nacionālā un etniskā naida un nesaticības izraisīšanu.

Kaut arī liecinieki ir valsts varas pārstāvji un politiski nozīmīgas personas, šis apstāklis nekādā ziņā nevar būt pamatā, lai viņu liecības netiktu atzītas par Apsūdzētā vainas pierādījumu lietā vai lai uzskatītu, ka šīs personas pauž subjektīvos viedokļus, vēloties izrēķināties ar Apsūdzēto kā politisko ienaidnieku, jo liecinieki, izlasot Apsūdzētā publicētos rakstus, ir tikai informējuši policiju par Apsūdzētā publiski pausto izteikumu izvērtēšanu un to, kā viņi uztvēruši izteikumu saturu, uzsverot, ka krimināllietā nav ziņu, ka kādam no lieciniekiem būtu personiska vai citāda ieinteresētība šajā lietā.

Naida kurināšanas pazīmes

Krimināllietā, lai konstatētu, vai Apsūdzētā publiskie izteikumi ir tādi, kas vērsti uz naida kurināšanu, tika veikta lingvistiskā ekspertīze, kuras rezultātā eksperts izdarīja šādus secinājumus:

  1. Dominējošā tēma visos ekspertīzei iesniegtajos tekstos, kuru autors ir Apsūdzētais, ir Latvijas krievu nacionalitātes (atsevišķos gadījumos pieminēta arī ebreju nacionalitāte un citas nacionalitātes) iedzīvotāju diskriminēšana, iebiedēšana un iznīcināšana. Tiek pretnostatīti amerikāņi pret krieviem, latvieši pret krieviem.
  2. Šādas vienotas tēmas esamība Apsūdzētā izteikumos ļauj runāt par propagandas paņēmienu (divu vai vairāku nacionalitāšu, nāciju pretnostatījums) izmantošanu netiešā veidā, kuru nolūks, iespējams, ir izraisīt nacionālu vai etnisku naidu.
  3. Algoritms, kas izveidots, lai noteiktu, vai tekstā ir izteikumi, kas var izraisīt nacionālo, etnisko vai rasu naidu, no 17 pazīmēm uzrādīja apstiprinošu atbildi par 6 pazīmēm Apsūdzētā izteikumos. Tie ir gan tiešā, gan netiešā formā, un arī netiešā forma ir iedarbīgs adresāta sapratnes ievirzīšanas veids.
  4. Tekstos, kuru autors ir Apsūdzētais, ir izteikumi, kas vērsti uz nacionālā, etniskā, rasu vai reliģiskā naida izraisīšanu. Tie ir kvalificējami kā potenciāli naidu izraisoši, jo atbilst šādām pazīmēm:
    • izsaka nepatiku, antipātijas vai negatīvu vērtējumu;
    • ir tendenciozi atlasīta informācija par notikumiem, vēsturi, idejām;
    • izraisa baiļu sajūtu kādas nacionalitātes pārstāvjos;
    • piedēvē bīstamus nolūkus un naidīgas darbības kādai nacionalitātei;
    • norāda uz kādas nacionalitātes pārākumu;
    • veido un nostiprina negatīvus etniskos vai nacionālos stereotipus.

Soda jautājums

Apelācijas instances tiesa konstatēja, ka pirmās instances tiesas spriedums daļā par noteikto sodu ir atceļams, jo minētajā krimināllietā netika ievērotas personas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, proti, pirmās instances tiesa bija pieļāvusi ilgstošu kriminālprocesa dīkstāvi – iztiesāšana pēc krimināllietas saņemšanas tiesā uzsākta tikai pēc 10 mēnešiem, bija ilgs pārtraukums starp tiesas sēdēm, neskatoties uz kriminālprocesa nelielo apjomu un nelielo lietā iesaistīto personu skaitu (viens apsūdzētais, astoņi liecinieki), un izskatīšana pabeigta ar pirmās instances tiesas spriedumu tikai pēc teju četriem gadiem.

Prokurora iebildumus, ka Apsūdzētais neatzīst savu vainu, tādēļ viņš varētu izdarīt jaunus līdzīga rakstura noziedzīgus nodarījumus, tāpēc viņu nepieciešams sodīt ar reālu brīvības atņemšanu, apelācijas instance atzina par nepamatotiem, norādot, ka, lai arī Apsūdzētā prettiesiskās rīcības kaitīgums ir vērtējams kā smags noziedzīgs nodarījums, tomēr Krimināllikuma 35. pantā definētos soda mērķus4 ir iespējams panākt arī bez Apsūdzētā izolācijas no sabiedrības.

Apelācijas instance vērsa uzmanību uz Augstākās tiesas Senāta pausto atziņu, ka viens no taisnīgas tiesas elementiem ir personas tiesības sevi neapsūdzēt, kas cita starpā ietver arī tiesības neatzīt savu vainu.5

Apelācijas instances tiesa krimināllietas izskatīšanā bija guvusi pārliecību, ka Apsūdzētais, ņemot vērā viņa izglītību un dzīves pieredzi, spēs izvērtēt savu rīcību un turpmāk atturēsies no prettiesisku darbību veikšanas, tāpēc Apsūdzētā pakļaušana brīvības atņemšanas soda izciešanai būtu pārāk bargs viņa ietekmēšanas līdzeklis.

Apelācijas instances tiesa Apsūdzētajam piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz 10 mēnešiem un pārbaudes laiku uz 2 gadiem.

Ņemot vērā, ka Apsūdzētais iepriekš nebija sodīts un kopš noziedzīga nodarījuma izdarīšanas bija aizritējuši vairāk nekā seši gadi, apelācijas instances tiesa Apsūdzētajam piesprieda nosacītu brīvības atņemšanu uz 10 mēnešiem un pārbaudes laiku uz 2 gadiem.

Augstākās tiesas atziņas

Par apelācijas instances spriedumu prokurors iesniedza kasācijas protestu, un apsūdzētā aizstāve iesniedza kasācijas sūdzību, bet Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departaments 2022. gada 7. aprīlī nolēma6 atteikt ierosināt kasācijas tiesvedību krimināllietā apsūdzībā par nacionālā naida kurināšanu. Senāts atzina, ka kasācijas protests un sūdzība iesniegti ar mērķi panākt apelācijas instances tiesas nolēmuma atcelšanu nevis juridisku, bet faktisku iemeslu dēļ. 

Senāts konstatēja, ka apelācijas instances tiesa ir vērtējusi apsūdzētajam ar pirmās instances tiesas spriedumu noteiktā soda pamatotību kontekstā ar attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, kura izdarīšanā apsūdzētais atzīts par vainīgu. Tiesa atzinusi par iespējamu apsūdzēto notiesāt nosacīti un pamatojusi, kādēļ tā guvusi pārliecību, ka apsūdzētais, neizciešot sodu, turpmāk neizdarīs likumpārkāpumus.

Līdz ar Senāta lēmumu stājas spēkā apelācijas instances tiesas spriedums.

Augstākās tiesas Senāts jau iepriekš skaidrojis7, ka lietās, kurās Krimināllikuma 78. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvās puses izpausme ir saistīta ar naida runu, personas nodoma izvērtēšanai var būt nozīmīgi vairāki apstākļi.

Piemēram, izteikumu satura izvērtējums kopumā, ne tikai atrauti skatot atsevišķus izteikumus, konteksts, kādā izteikumi pausti, kā apstrīdētos izteikumus vērtētu neitrāls lasītājs.

Izteikumu saturs ir būtisks elements naida vai nesaticības izraisīšanā, un tā satura analīze var ietvert izteikuma provokatīvās un tiešuma pakāpes noteikšanu, kā arī izteikuma formas, stila, argumentu rakstura izvērtējumu.

Tiesa var pamatot savus secinājumus ar komentāra teksta izvērtējumu kopumā, lietas materiāliem pievienoto eksperta atzinumu.                      

1 Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2020. gada 17. decembra spriedums krimināllietā Nr. 11840001615.

2 Rīgas apgabaltiesas Krimināllietu tiesas kolēģijas 2021. gada 8. septembra spriedums krimināllietā Nr. 11840001615.

3 Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 4. novembra sprieduma lietā “Balsytė-Lideikienė v. Lithuania”, iesnieguma Nr. 72596/01 81. punkts; Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2000. gada 16. marta sprieduma lietā “Özgür Gündem v. Turkey” iesnieguma Nr. 23144/93 60. punkts.

4 Soda mērķis ir: 1) aizsargāt sabiedrības drošību; 2) atjaunot taisnīgumu; 3) sodīt vainīgo personu par izdarīto noziedzīgo nodarījumu; 4) resocializēt sodīto personu; 5) panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas.

5 Augstākās tiesas 2018. gada 6. novembra lēmums lietā Nr. SKK-643/2018.

6 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2022. gada 7. aprīļa lēmums lietā Nr. SKK-245/2022.

7 Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāta Krimināllietu departamenta 2018. gada 28. marta lēmums lietā Nr. 11840001413, SKK–16/2018.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU