VVC: Nav pamata uztraukumam, ka likuma prasības mazinātu NVO attīstību

Minētajā intervijā K. Zonberga norāda: "Savukārt pirms pāris gadiem pieņēma striktākas normas attiecībā pret valsts valodas zināšanām biedrību un nodibinājumu valdes locekļiem – tā ir jāzina augstākā līmenī. Savukārt pašvaldības un Saeimas deputātiem valoda jāzina tādā līmenī, lai varētu veikt savus darba pienākumus. Šāda likuma norma atstāj iespaidu uz tiem NVO, kuri piesaista ārvalstu ekspertus. Piemēram, ietekmē fondu “Dots” un Ārvalstu investoru padomi Latvijā, kas visu laiku mērķtiecīgi bija piesaistījis ārvalstu ekspertus, lai būtu attīstība."

Rakstītais sagrozītā veidā atspoguļo valsts valodas politiku Latvijā, tādēļ Valsts valodas centrs sniedz situācijas skaidrojumu atbilstoši regulējumam normatīvajos aktos. Biedrību un nodibinājumu valdes locekļiem valsts valoda jāprot un jālieto augstākajā līmenī tikai tajā gadījumā, ja biedrība veic publiskas funkcijas vai biedrību valdes locekļu darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses. Proti, tie ir septiņi gadījumi, kuri noteikti Valsts valodas likuma 2. panta otrajā daļā: sabiedriskā drošība, veselība, tikumība, veselības aizsardzība, patērētāju tiesību un darba tiesību aizsardzība, drošība darba vietā, sabiedriski administratīvā uzraudzība. Ja neviena no šīm likumīgajām interesēm neskar valdes locekļu darbību, tad valsts valoda augstākā līmeņa 1. pakāpē (C1) nav obligāti jālieto. Jānorāda, ka šī norma pirms spēkā stāšanās tika saskaņota ar NVO un pārrunāta NVO memoranda sēdē 2016. gada 30. novembrī.

Papildus jānorāda, ka šādi grozījumi Ministru kabineta 2009. gada 7. jūlija noteikumos Nr. 733 "Noteikumi par valsts valodas zināšanu apjomu un valsts valodas prasmes pārbaudes kārtību profesionālo un amata pienākumu veikšanai, pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai un Eiropas Savienības pastāvīgā iedzīvotāja statusa iegūšanai un valsts nodevu par valsts valodas prasmes pārbaudi" bija nepieciešami, lai samazinātu atšķirīgu attieksmi un nodrošinātu valsts valodas lietotāju lingvistiskās tiesības.

Tāpat Valsts valodas likumā ir regulējums, kas saistīts ar ārvalstu speciālistu piesaisti, līdz ar to nav pamata uztraukumam, ka ar šīm prasībām tiek mazināta NVO attīstība.

Piekrītam rakstā norādītajam, ka Saeimas deputātiem un pašvaldību deputātiem valsts valoda ir jāprot un jālieto tādā līmenī, lai varētu veikt savus darba pienākumus. Proti, Saeimas deputātam – augstākā līmeņa 2. pakāpē (C2), bet pašvaldību deputātam – augstākā līmeņa 1. pakāpē (C1). Tomēr atšķirībā no biedrību valdes locekļiem šeit nedarbojas izņēmuma princips, jo deputātiem valsts valoda ir jālieto obligāti visās situācijās, nevis tikai tad, ja viņu darbība skar likumīgas sabiedriskās intereses.

Vienmēr jāatceras, ka šajā situācijā labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks, jo tiek nodrošinātas iespējas lietot valsts valodu saziņā gan ar deputātiem, gan ar biedrību un nodibinājumu valdes locekļiem.

Ar sīkāku informāciju par šo noteikumu grozījumu nepieciešamību var iepazīties šeit.