Pieteicēja – auto pārvadātāja – bija vērsusies administratīvajā tiesā, lai panāktu, ka Valsts ieņēmumu dienests izdod tai labvēlīgu administratīvo aktu un piešķir atbalstu apgrozāmo līdzekļu plūsmas nodrošināšanai. Pieteikumā bija norādīts, ka pieteicējas saimniecisko darbību ir ietekmējusi prasība darbiniekiem iegūt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu, ko daļa tās darbinieku nebija vēlējušies darīt, kā arī vispārējais apgrozījuma kritums Covid-19 pandēmijas laikā.
Administratīvā apgabaltiesa pieteikumu noraidīja, norādot, ka laika periodā, par kuru pieteicēja vēlējās saņemt atbalstu – 2021. gada novembrī –, atbalsta saņemšanai jau bija noteiktas stingrākas prasības nekā iepriekš, proti, atbalsts tika paredzēts tikai tām personām, kam saimnieciskā darbība bija ierobežota tieši un konkrēti, nevis tās tikai saskārušās ar netiešu ietekmi. Prasība iegūt vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu ir uzskatāma par darbinieku, nevis darba devēja ierobežošanu, tādēļ ar to nav pietiekami, lai konstatētu, ka pastāv tiešs ierobežojums.
Pieteicēja iesniedza kasācijas sūdzību, kas tika pamatota ar argumentiem, ka tiesa piemērojusi kļūdainu tiesību normu un interpretējusi saimnieciskās darbības ierobežojuma jēdzienu nepamatoti šauri. Senāts šiem argumentiem nepiekrita, norādot, ka pieteicējas darbinieku nevakcinēšanās bija pašu darbinieku izvēle, nevis Covid-19 ierobežošanai paredzēto pasākumu neizbēgamas sekas un ka likumdevējs tieši paudis gribu attiecīgajā laika periodā piemērot stingrākus kritērijus atbalsta piešķiršanai, izdodot jaunus atbalsta piešķiršanas noteikumus ar atpakaļvērstu spēku. Pieteicējai nevarēja rasties tiesiskā paļāvība, ka, nosakot jaunu atbalsta piešķiršanas periodu, tiks piemēroti tādi paši kritēriji kā iepriekš. Tādēļ kasācijas sūdzība tika noraidīta.
