Tiesas spriedums lietās C-163/24 | Statul Român – Ministerul Finanţelor Publice un Curtea de Apel Bucureşti un C-293/24 | Ferreira da Silva e Brito u. c.
Tiesa citastarp apstiprina, ka pārkāptajai normai jābūt tādai, kas privātpersonām piešķir tiesības, un ka valsts tiesas prettiesiskā bezdarbība, ja tā par šīs normas interpretāciju neuzdod jautājumu Tiesai, var veicināt atbildības konstatēšanu.
Lietā C-163/24 Rumānijas lauksaimnieks 2007. gadā pieprasīja lauksaimniecības atbalstu par 264,71 ha lielu platību. Pēc pārbaudes Rumānijas kompetentā iestāde uzskatīja, ka patiesi atbalsttiesīga platība ir tikai 180,62 ha, un noraidīja viņa pieteikumu. Pret šo lēmumu celtās prasības tika noraidītas, jo Bukarestes apelācijas tiesa 2012. gadā atteicās vērsties Tiesā, lai lūgtu regulas par lauksaimniecības atbalsta integrēto pārvaldības un kontroles sistēmu* interpretāciju. Tādēļ lauksaimnieks cēla prasību pret Rumānijas valsti sakarā ar Savienības tiesību pārkāpumu. Kad tā pati Bukarestes apelācijas tiesa saņēma apelācijas sūdzību, tā tomēr vērsās Tiesā jautājumā it īpaši par to, vai sākotnējais atteikums iesniegt lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu varētu izraisīt Rumānijas valsts atbildību.
Lietā C-293/24 Portugāles aviokompānijas Air Atlantis darbinieki, kuri tika atlaisti no darba pēc šīs sabiedrības likvidācijas 1993. gadā, apgalvoja, ka “uzņēmuma pārejas” ietvaros direktīvas par uzņēmumu pāreju** izpratnē Transportes Aéreos Portugueses bija pārņēmusi tās darbības daļu. Tāpēc viņi pieprasīja tikt integrēti pēdējā minētajā uzņēmumā. 2009. gadā Portugāles Augstākā tiesa, pirms tā apstiprināja Portugāles zemāko instanču tiesu lēmumus par darbinieku apelācijas sūdzību noraidīšanu, atteicās vērsties Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu par jēdzienu “uzņēmuma pāreja”. Tādēļ darbinieki Lisabonas civillietu tiesu palātās cēla prasību pret Portugāles valsti sakarā ar atbildību par Savienības tiesību pārkāpumu, kurā vainojama Augstākā tiesa. Tā kā šī pirmās instances tiesa vērsās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, Tiesa 2015. gadā nosprieda, pirmkārt, ka šajā gadījumā patiešām ir notikusi uzņēmuma pāreja un, otrkārt, ka Augstākajai tiesai bija jāiesniedz lūgums sniegt prejudiciālu nolēmumu.*** Neraugoties uz šo spriedumu, Portugāles tiesas, kas izskatīja lietu pēc būtības, noraidīja darbinieku prasību, citastarp pamatojoties uz to, ka Tiesa spriedumā ir balstījusies uz judikatūru par jēdzienu “uzņēmējsabiedrības pāreja”, kas izveidojusies pēc Portugāles Augstākās tiesas 2009. gada sprieduma. Pēc ārkārtas kasācijas sūdzības saņemšanas arī Augstākā tiesa galu galā vērsās Tiesā, lai noskaidrotu, vai tās 2009. gadā ieņemtā nostāja ir pietiekami būtisks Savienības tiesību pārkāpums, kas varētu izraisīt Portugāles valsts atbildību.
Attiecībā uz nosacījumiem, lai iestātos dalībvalsts atbildība par Savienības tiesību pārkāpumu, Tiesa atgādina, ka privātpersonām, kurām, iespējams, nodarīts kaitējums, ir tiesības uz atlīdzinājumu, ja ir izpildīti trīs kumulatīvi nosacījumi: pārkāptās Savienības tiesību normas mērķim jābūt piešķirt tām tiesības, šīs normas pārkāpumam jābūt pietiekami būtiskam un starp šo pārkāpumu un nodarīto kaitējumu jāpastāv tiešai cēloņsakarībai. Šis princips attiecas arī uz gadījumiem, kad pārkāpums izriet no nolēmuma, ko pieņēmusi tāda tiesa, kuras lēmumi nav pārsūdzami saskaņā ar valsts tiesību aktiem.
Tādējādi lietā C-163/24 Tiesa norāda, ka gadījumā, ja runa ir par pienākuma vērsties ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu neizpildi, dalībvalsts atbildība var iestāties tikai tad, ja līdzās šai neizpildei ir pārkāpta arī tāda Savienības tiesību norma, ar kuru ir piešķirtas tiesības privātpersonām. Proti, šī pienākuma vērsties ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu neizpilde pati par sevi nevar būt pietiekama, lai iestātos dalībvalsts atbildība. Tomēr šajā lietā, pirmkārt, attiecīgā norma regulā par integrēto lauksaimniecības atbalsta pārvaldības un kontroles sistēmu nepiešķir nekādas tiesības lauksaimniekam, kurš ir pieprasījis lauksaimniecības atbalstu, jo šīs normas vienīgais mērķis ir aizsargāt Savienības finanšu intereses. Otrkārt, apstākļi, kādos rīkojās attiecīgais rumāņu lauksaimnieks, neļāva viņam atsaukties uz kādā citā regulā ietverto Savienības tiesību normu, kas attiektos uz attaisnojamas kļūdas gadījumu.
Lietā C-293/24 Tiesa konstatē, ka attiecīgās direktīvas par uzņēmuma pāreju normas tiešām paredz piešķirt tiesības privātpersonām, un tādēļ pirmais nosacījums, lai iestātos Portugāles valsts atbildība saistībā ar Augstākās tiesas 2009. gada spriedumu, ir izpildīts. Attiecībā uz otro nosacījumu – par pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu, ko izdarījusi attiecīgā tiesa, – Tiesa norāda uz trim elementiem, kurus tā uzskata par izšķirošiem. Tātad, pirmkārt, Tiesa konstatē, ka risinājums tās 2015. gada spriedumā jau izrietēja no tiesu prakses, kas bija spēkā pirms Portugāles Augstākās tiesas 2009. gada noraidošā sprieduma, jo tajā tika pieļautas vairākas kļūdas Savienības tiesību interpretācijā. Otrkārt, pietiekami būtiska Savienības tiesību pārkāpuma rādītājs šajā lietā ir arī apstāklis, ka Portugāles Augstākā tiesa atkāpās no norādēm, kas izriet no tiesu prakses pirms minētā 2009. gada sprieduma, nevērsdamās Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālu nolēmumu, lai gan tai šādā gadījumā ir tāds pienākums. Treškārt, minētā Augstākā tiesa nevarēja nezināt, ka tās šajā spriedumā izmantotās metodoloģiskās pieejas atbilstība Savienības tiesībām tieši bija galvenais jautājums lūgumā sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas tajā laikā bija izskatīšanā Tiesā, un tas liecina par minētās valsts tiesas izdarītā Savienības tiesību pārkāpuma neattaisnojamo raksturu. Ņemot vērā šos dažādos apstākļus, 2009. gada spriedums, šķiet, pietiekami skaidri liecina par pietiekami būtisku Savienības tiesību pārkāpumu, bet tas tomēr jāpārbauda iesniedzējtiesai, tāpat kā cēloņsakarība starp šo pārkāpumu un zaudējumiem, kuru atlīdzinājumu pamatlietā lūdz bijušie Air Atlantis darbinieki.
|
Vispārējās tiesas kompetencē ir izskatīt un izlemt lūgumus sniegt prejudiciālu nolēmumu, kas attiecas tikai uz:
Pašu pamatlietu Tiesa vai Vispārējā tiesa neiztiesā, taču valsts tiesai tā ir jāatrisina atbilstīgi Tiesas vai Vispārējās tiesas nolēmumam. Šis nolēmums ir vienlīdz saistošs arī citām dalībvalstu tiesām, ja tām jāatrisina līdzīga problēma. |
Neoficiāls dokuments plašsaziņas līdzekļu vajadzībām, kas Tiesai nav saistošs. Faktu un tiesiskā regulējuma izklāsts attiecas uz atbilstošo laikposmu un ir balstīts uz lietu materiāliem.
Spriedumu pilnteksts un rezumējums (ja tāds ir) (C-163/24 un C-293/24) tiek publicēts CURIA tīmekļvietnē spriedumu pasludināšanas dienā.
* Komisijas Regula (EK) Nr. 796/2004 (2004. gada 21. aprīlis), ar ko paredz sīki izstrādātus noteikumus, lai ieviestu savstarpēju atbilstību, modulāciju un integrēto administrēšanas un kontroles sistēmu, kura paredzēta Padomes Regulā (EK) Nr. 1782/2003, ar ko ievieš kopīgus tiešā atbalsta shēmu noteikumus saskaņā ar kopējo lauksaimniecības politiku un izveido dažas atbalsta shēmas lauksaimniekiem.
** Padomes Direktīva 77/187/EEK (1977. gada 14. februāris) par dalībvalstu tiesību aktu tuvināšanu attiecībā uz darbinieku tiesību aizsardzību uzņēmumu, uzņēmējsabiedrību vai uzņēmumu vai uzņēmējsabiedrību daļu īpašnieka maiņas gadījumā.
*** Tiesas spriedums, 2015. gada 9. septembris, Ferreira da Silva e Brito u. c., C-160/14 (skat. arī paziņojumu presei Nr. 96/15).
