Lieta ierosināta pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma. Tās izskatīšanā ir lieta par personas reģistrēšanu Psihologu reģistrā, kas tika atteikta, jo persona iepriekš sodīta par noziedzīgu nodarījumu, kas saistīts ar vardarbību. Apstrīdētā norma liedz šai personai strādāt par psihologu neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.
Satversmes tiesa atzina, ka aizliegums ir vērsts uz citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzību. Psihologa darbs ir balstīts uz īpašu uzticēšanos starp psihologu un klientu, taču psihologa iepriekšējā rīcība var ietekmēt ne vien klienta drošības sajūtu, bet arī sabiedrības uzticēšanos psihologa profesijai. Tādēļ personām, kuras vēlas strādāt par psihologu, ir pamatoti izvirzīt paaugstinātas prasības.
Satversmes tiesa ir jau vairākkārt atzinusi, ka uz mūžu noteikti ierobežojumi izslēdz prezumpciju, ka persona dzīves laikā spēj mainīt savu uzvedību, attieksmi un vērtību sistēmu. Konkrētajā gadījumā attiecībā uz psihologa profesiju to var noskaidrot, veicot individuālu izvērtējumu, kura mērķis ir noteikt personu raksturojošās pazīmes, par kurām liecina izdarītais nodarījums un kurām ir būtiska nozīme tieši psihologa darbā. Tas ļautu pamatoti spriest, vai persona arī neparedzamās un mainīgās situācijās spēj rīkoties atbilstoši psihologa profesionālās darbības pamatprincipiem.
Tiesa norādīja, ka šādā individuālā izvērtējumā varētu ņemt vērā nodarījuma kaitīguma pakāpi un aizsargājamās intereses, pret kurām tas bijis vērsts, nodarījuma izdarīšanas kontekstu, personas motivāciju un rīcību pēc nodarījuma, attieksmi pret izdarīto, vecumu nodarījuma izdarīšanas laikā, kā arī laiku, kas pagājis kopš nodarījuma izdarīšanas. Turklāt nav pamata uzskatīt, ka ikviena persona, kura pusaudža vecumā vai jaunībā izdarījusi ar vardarbību saistītu nodarījumu, arī vēlāk dzīvē būs tendēta uz vardarbību un tāda paliks visu mūžu.
Sodāmības fakts pats par sevi ne vienmēr apliecina, ka persona nav piemērota psihologa darbam. Individuālu katra gadījuma izvērtējumu visobjektīvāk var veikt kompetentā institūcija tieši psihologa profesijas ietvaros. Tomēr šāda individuāla izvērtējuma iespējamība rezultātā nebūt negarantē personai atļauju veikt psihologa profesionālo darbību.
Satversmes tiesa secināja, ka uz mūžu noteiktais aizliegums nesamērīgi ierobežo tiesības brīvi izvēlēties un saglabāt nodarbošanos, kas ir nostiprinātas Satversmes 106. panta pirmajā teikumā.
Lai likumdevējs varētu pieņemt jaunu tiesisko regulējumu, apstrīdētā norma zaudēs spēku 2027. gada 1. jūnijā. Savukārt attiecībā uz pieteicēju Administratīvās rajona tiesas izskatīšanā esošajā lietā un citām personām, kuras jau uzsākušas savu pamattiesību aizsardzību, norma atzīta par spēkā neesošu no šo personu pamattiesību aizskāruma rašanās brīža.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stājas spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.
Saistītā lieta: 2025-33-01.
