Mērķis – fiziski aktīva un veselāka Latvijas sabiedrība. Kā panākt cilvēku paradumu maiņu?

Kurš gan nezina, ka atbilstošas un regulāras fiziskās aktivitātes un veselīgas ēšanas paradumi atmaksājas ilgtermiņā un veido pamatu labsajūtai, veselībai un dzīves kvalitātei. Tomēr teorija vairumam Latvijas iedzīvotāju praksē nedarbojas – sportojam pasīvi, ēdam neveselīgi un iedzīvojamies hroniskās veselības problēmās. Turklāt starp Eiropas Savienības (ES) valstīm izceļamies ar īpaši negatīvu tendenci, proti, liekās ķermeņa masas izplatība, kas pieaug līdz ar vecumu, ir teju par 10% augstāka nekā vidējais rādītājs ES (Latvijā – 59,2%, ES – 50,6%).

Kādi ir individuālie un strukturālie iemesli, kas kavē vai veicina Latvijas strādājošo darbspējas vecuma iedzīvotāju, kā arī senioru fiziskās aktivitātes ikdienā, šovasar reģionos koprades darbnīcās pētīja iesaistītie Veselības ministrijas, citu valsts iestāžu un sporta organizāciju eksperti un Rīgas Stradiņa universitātes pētnieki. Pētījumā* iegūto rezultātu mērķis – mainīt neveselīgos paradumus, tos aizstājot ar datos un ekspertu atzinumos balstītu rīcības plānu fizisko aktivitāšu attīstīšanai.

Satraucošie statistikas rādītāji, rīcības plāns un valsts veselības politikas kurss

Statistikas datos veselības jomā Latvija izceļas ar izteikti negatīviem rādītājiem. Latvijas iedzīvotājiem ir krietni īsāks vidējā mūža ilgums nekā citviet ES un augstāks ar dzīvesveida riska faktoriem saistīto nāves gadījumu īpatsvars (Latvijā – 43%, ES – 39%). Arī liekās ķermeņa masas rādītāji Latvijā ir būtiski augstāki, respektīvi, par 10% lielāki nekā vidēji ES (Latvijā – 59,2%, ES – 50,6%). Cilvēki, kuriem ir liekais svars un aptaukošanās, konstatējami visās vecuma grupās, vienlaikus šī problēma pieaug līdz ar vecumu – Latvijā vislielākais iedzīvotāju īpatsvars ar lieko ķermeņa masu ir vecuma grupā no 65 līdz 74 gadiem (vīriešiem – 72,9%, sievietēm – 81,5%).

Lai gan pēdējos gados ar ES struktūrfondu atbalstu Latvijas pašvaldībās ir īstenotas bezmaksas fiziskās aktivitātes un cilvēki tajās ar prieku iesaistījušies, ir skaidrs, ka paliekošu iespaidu uz datiem par liekā svara samazināšanos tas tuvākajā laikā neatstās.

Kā atzina Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) Veselības veicināšanas vadības nodaļas vadītāja Līva Aumeistare, cilvēki apzinās, ka ir kūtri, mazkustīgi un sports, kustība nav viņu ieradumos: “Fiziskās aktivitātes nav vakcinācija, kas veicama periodiski. Tās, katram pašam atrodot laiku, jāveic pastāvīgi. Turklāt būtiskākais, kā cilvēkiem pietrūkst, tostarp fizisko aktivitāšu iekļaušanai individuālajā dzīves ritmā, ir spējas mainīt savus paradumus.”

Viņa norādīja, ka, nosakot valsts politiku un tās galvenās prioritātes konkrētajā jomā, pamatā tiek ņemti vērā statistikas dati. Tā 2025. gadā, apzinoties pastāvošo problēmu, tika pieņemts Rīcības plāns liekā svara un aptaukošanās izplatības pieauguma mazināšanai 2025.–2029. gadam.

Plāns ir balstīts uz piecām prioritātēm:

• profilakse un veselībpratība – sabiedrības izglītošana par veselīgu uzturu, fiziskajām aktivitātēm un ēšanas kultūru;
• skolu ēdināšana un vide – skolēnu ēdināšanas sistēmas pilnveidošana, nodrošinot veselīgas maltītes primāri no vietējiem un ilgtspējīgiem produktiem;
• pārtikas profilēšana un fiskālie instrumenti – pārtikas produktu profilēšana un fiskālās politikas instrumentu izvērtēšana veselīgas pārtikas patēriņa veicināšanai;
• diagnostika un veselības aprūpe – ārstniecības personu apmācība un jaunu algoritmu ieviešana agrīnai diagnostikai;
• atbalsts bērniem un pieaugušajiem – bērnu svara korekcijas programmu paplašināšana un specializētu kabinetu izveide slimnīcās, kā arī valsts apmaksātu risinājumu (tai skaitā bariatrijas operāciju un aptaukošanās mazināšanas kabinetu) paredzēšana pieaugušajiem ar smagu aptaukošanos.

Arī RSU Sabiedrības veselības institūta direktore un asociētā profesore Anda Ķīvīte-Urtāne sarunā apstiprināja: “Cilvēka uzvedību un paradumus ietekmēt ir ļoti sarežģīti. Pamatā tie veidojas agrā bērnībā un nostiprinās jaunībā.” Pētniece, atsaucoties uz zinātniski pierādītiem atzinumiem par dažādu faktoru ietekmi uz cilvēka veselību, uzsvēra, ka pretēji pieņēmumiem par gēnu globālo ietekmi mūsu veselību par vairāk nekā 55% ietekmē paradumi un sociāli ekonomiskie apstākļi. Savukārt veselības aprūpes ietekme lēšama vien 14% apmērā. Tādēļ valstij, veidojot veselības politiku un domājot par Latvijas sabiedrības veselības noturību nākotnē, vairāk jākoncentrējas uz cilvēka dzīves sākumu.

Viņa kā piemēru minēja Eiropas valstis, kurās ir salīdzinoši labi veselības rādītāji un kuras kā prioritāti ir noteikušas profilaksi, un atzina, ka Latvijā valsts veselības politikā pastāv sistēmiskas problēmas, t. i., slimību profilakse ir prioritāte “uz papīra”, sabiedrības veselības pamatnostādnes faktiski ir sabiedrības ārstniecības pamatnostādnes, jo valsts budžeta finansējums masveidā tiek novirzīts seku likvidēšanai – ārstniecībai. “Ārstu un māsu trūks vienmēr. Vairumam cilvēku sāp šodien un viņiem jāpalīdz. Ja turpmāk pieeja netiks politiski izvērtēta un līdzsvarota, Latvijas sabiedrība nekļūs veselāka. Izmaiņas būs tikai tad, kad profilaksi kā veselības politikas prioritāti atzīs, piešķirot atbilstošu finansējumu.”

Raidierakstā pētniece akcentēja arī otru problēmu, respektīvi, sabiedrības veselība Latvijā nav prioritāte visās politikās: “Līdzīgi “zaļajam kursam” un dzimumu līdztiesībai sabiedrības veselībai jākļūst par horizontālo prioritāti. Sarūkot Latvijas iedzīvotāju skaitam, jārūpējas par ikkatru cilvēku, palīdzot tam dzīvot veselīgi un bez hroniskām saslimšanām jau 50 gadu vecumā. Tāpēc tā nav tikai Veselības ministrijas, bet arī Izglītības un zinātnes ministrijas, Satiksmes ministrijas, Finanšu ministrijas un Ekonomikas ministrijas atbildība.”

Koprades darbnīcas. Uz ko norāda pētnieki?

Veselības ministrijas sadarbībā ar Rīgas Stradiņa universitāti šogad veiktais pētījums, piecās pašvaldībās izveidojot koprades darbnīcas un uzklausot dažādu vecuma grupu iedzīvotāju viedokļus par iemesliem viņu pasīvajai attieksmei pret fiziskajām aktivitātēm, bija viena no Rīcības plāna liekā svara un aptaukošanās izplatības pieauguma mazināšanai 2025.–2029. gadam aktivitātēm. SPKC pārstāve Līva Aumeistare pastāstīja, ka darbnīcas notika Daugavpils, Liepājas, Bauskas, Valmieras un Rīgas pašvaldībās. Katrā no tām darbnīcu dalībnieki strādāja divās grupās atbilstoši vecuma kategorijai – darbspējas vecuma cilvēki (18–64 gadi) un seniori  (64+ gadi). Viņa uzsvēra, ka koprades darbnīcu organizēšanā nebija problēmu sapulcināt dalībniekus senioru grupā. Pretēja situācija bija vērojama darbspējas vecuma grupā. Mobilizēt cilvēkus dalībai tajā palīdzēja reģionālie pašvaldību koordinatori.

Sarunas koprades darbnīcās pētniece A. Ķīvīte-Urtāne raksturoja kā vaļsirdīgu un atklātu apļa diskusiju, kurā pieredzējuši sarunu vadītāji ne tikai uzdeva jautājumus un uzklausīja dalībnieku teikto, bet arī dalījās ar personīgo pieredzi: “Garajos, daudzu stundu sarunu ierakstos nav sociāli pareizu atbilžu. Piedāvājot grupu dalībniekiem sarunas tēmu, problēmu motīvi netika meklēti no nulles. Pasaulē tie ir izpētīti un sistematizēti, proti, cilvēku uzvedību ietekmē spējas (fiziskās, psiholoģiskās), iespējas (fiziskās, sociālās), kā arī motivācija (automātiskā, refleksīvā). Tādēļ zinātnē jau atzītais mūsu pētījumā, konkrēti, atklātajās sarunās ar grupu dalībniekiem, tika izmantots, izvērtējot Latvijas sociālajai un kultūrvidei raksturīgās izpausmes.” 

Kāpēc fiziskās aktivitātes grupu dalībniekiem nav kļuvušas par ieradumu? Kā atbilde visbiežāk tika minēts jau bērnībā iegūtais riebums pret sporta (fizkultūras) stundām, no kurām labprāt izvairījās un bēga.

Pētniece A. Ķīvīte-Urtāne to nodēvēja par traumējošu pieredzi, kuru veidojis sporta kā mācību priekšmeta uzstādījums – orientācija uz augstiem sasniegumiem. “Ja sporta stundas tiktu veidotas kā izkustēšanās brīdis starp pārējām mācību nodarbībām, tās radītu citas izjūtas – prieku, patīkamu nogurumu un atpūtu no mācību stundām – un atraisītu radošumu un domāšanu.”

Lai gan visi dati vēl nav izanalizēti, A. Ķīvīte-Urtāne akcentēja, ka pētnieki nodos pasūtītājam noderīgu materiālu turpmākajai veselības politikas plānošanai un “tā nebūs šaušana pa zvirbuļiem ar lielgabaliem”, jo katru no koprades darbnīcās atklātajiem faktoriem var ietekmēt ar zinātniski pierādītām metodēm. Starp citiem atzinumiem viņa minēja pārdomas, kā fiziskajās aktivitātēs iesaistīt vīriešus, kam ir izteikti sliktāki veselību veicinošie paradumi un īsāks vidējais mūža ilgums.

L. Aumeistare skaidroja, ka līdzšinējie pašvaldībās ar ES fondu līdzekļiem organizētie projekti iedzīvotāju fiziskās aktivitātes veicināšanai bija grupu nodarbības. Tajās ar lielu atsaucību piedalījās sievietes, kurām psiholoģiski ir izteikta nepieciešamība socializēties. Savukārt vīriešiem tādas nepieciešamības nav, viņi grupu nodarbības neatzīst un nevēlas publiski izrādīt savas fiziskās spējas. Tie daži vīrieši, kuri koprades darbnīcās piedalījās, norādīja, ka viņus motivē individuāli apmaksātas aktivitātes. A. Ķīvīte-Urtāne kā neizmantotu resursu fizisko aktivitāšu sekmēšanai nosauca darba devēju iesaisti, jautājot, vai katrā darba vietā ir pieejama duša, ja, piemēram, darbinieks uz darbu atbrauc ar velosipēdu.

Nav brīnumu ārpusē!

Uz pēdējo sarunā izskanējušo jautājumu par vienu paradumu, kuru viņas vēlētos redzēt mainītu katra Latvijas iedzīvotāja ikdienā, viešņas atbildēja šādi:

L. Aumeistare: “Zemessardzei ir brīnišķīga iniciatīva, ko zina visi, – mana Latvija ir mana atbildība. Līdzīgi katram jāraugās uz savu veselību – mana veselība ir mana atbildība. Kopā mēs veidojam Latvijas veselību. Veselība lielā mērā ir atkarīga no mūsu izvēlēm.”

A. Ķīvīte-Urtāne: “Ikvienam cilvēkam, īpaši krīzes apstākļos, ir svarīga psiholoģiskā noturība. Covid-19 laikā veiktais pētījums atainoja, ka psiholoģiskā noturība un lielāka gatavība krīzes situācijām ir cilvēkiem, kuri ikdienā praktizē t. s. “lielisko piecinieku” – nodarbojas ar fiziskajām aktivitātēm, ievēro veselīgu uzturu un kuriem ir pietiekami daudz miega, seksa, hobiju un vaļasprieku. Tātad – nav brīnumu ārpusē, tie ir mūsos! Es vēlētos, lai cilvēki Latvijā būtu vairāk redzami vidē, skrienot, nūjojot, pastaigājoties ielās un parkos.”