Labdien! Vēlos saņemt skaidrojumu par Ārstniecības riska fonda atlīdzības aprēķinā piemēroto N1 koeficientu. Uzskatu, ka lietā N1 koeficients 0,4 ir noteikts nepamatoti augsts un neatbilst Veselības inspekcijas ekspertīzes atzinumā konstatētajiem faktiem par manu veselības stāvokli. Vai Veselības ministrijas praksē ir gadījumi ar samazinājuma apmēru, piemēram, samazinot N1 koeficientu no 0,4 līdz 0,2, ja daļa no koeficienta piemērošanas nav pietiekami pamatota? Tāpat, ja ir iespējams, vēlētos noskaidrot tiesu praksi. Vai administratīvo tiesu praksē ir gadījumi, kuros N1 koeficients tiek samazināts tikai daļēji, piemēram, no 0,4 uz 0,3 vai 0,2, nevis pilnībā atcelts? No man pieejamajiem nolēmumiem izriet, ka praksē koeficients parasti tiek vai nu pilnībā atcelts, piemēram, no 0,4 uz 0, vai atstāts negrozīts. Vēlētos noskaidrot, kāpēc ir ieviesta prakse, saskaņā ar kuru Veselības inspekcijas ekspertīzē tiek vērtētas arī pacienta hroniskās saslimšanas, kuras nav cēloņsakarībā ar pamatslimību vai nodarīto kaitējumu. Kādēļ šādām saslimšanām tiek piemērots koeficients, tādējādi ietekmējot kopējo pacienta veselības stāvokļa novērtējumu un iespējamo kaitējuma atlīdzinājuma apmēru? Vai pacientam ir tiesības saņemt detalizētu skaidrojumu par katru Veselības inspekcijas ekspertīzes atzinumā norādīto hronisko saslimšanu, kas ņemta vērā, nosakot N1 koeficientu, tostarp skaidrojumu par to, kā šī saslimšana konkrētajā ārstniecības periodā ietekmēja pacienta veselības stāvokli, kādā veidā tā ietekmēja nodarītā kaitējuma novērtējumu un kāda bija tās ietekme? Vai pacienta hroniska slimība pati par sevi var samazināt atlīdzības apmēru, ja nav pierādīts, ka bez ārstniecības pārkāpuma konkrētais kaitējums būtu iestājies tādā pašā apmērā?
Uzsveram, ka atbilde sniegta vispārīgi, pamatojoties uz jautājuma būtību.
Ārstniecības riska fonda (ĀRF) mehānisms tiek īstenots administratīvā procesa ietvaros, un uz to attiecas Administratīvā procesa likumā noteiktie principi un priekšnoteikumi.
Savukārt Ministru kabineta noteikumu Nr. 1268 “Ārstniecības riska fonda darbības noteikumi” 2. pielikumā ir noteikti pacienta veselībai vai dzīvībai nodarītā kaitējuma (arī morālā kaitējuma) noteikšanas kritēriji un metodika. Kaitējuma apmēra noteikšana ir komplekss process, kurā tiek piemērotas MK noteikumu Nr. 1268 2. pielikuma 2. punktā norādīto kritēriju koeficientu vērtības. Ievietojot tās noteikumu 9.1 punktā minētajā formulā, tiek iegūts konkrētajai personai nosakāmās atlīdzības apmērs.
Noteikumu Nr. 1268 2. pielikuma 2.1. apakšpunkta ietvaros tiek izvērtēts personas veselības stāvoklis, slimības raksturs un smagums ārstniecības procesa sākumā. Tiek vērtēta vienas vai vairāku hronisku slimību esība un to tieša vai daļēja attiecināmība uz nodarīto kaitējumu. Atbilstoši izvērtējumam ir paredzētas kritērija koeficienta vērtības diapazonā no 0,40 līdz 0 (0,40; 0,30; 0,15; 0). Tādējādi tiek vērtēts, vai personai pastāvēja tāda hroniska slimība vai vairākas hroniskas slimības, kas varēja veicināt kaitējuma attīstību neatkarīgi no ārstniecības personu rīcības. Piemēram, ja personai ir attīstījies insults un anamnēzē iepriekš diagnosticēta hipertensija (paaugstināts asinsspiediens), tā var tikt uzskatīta par būtisku hronisku slimību, kas neatkarīgi no ārstniecības personu rīcības pati par sevi varēja veicināt insulta attīstību. Tomēr ikviens klīniskais gadījums tiek izvērtēts individuāli, analizējot ekspertīzes laikā iegūtos faktus un piemērojot konkrētajam klīniskajam gadījumam atbilstošāko kritērija koeficienta vērtību.
Veselības inspekcija (VI), izvērtējot konkrēto gadījumu, nosaka kaitējuma apmēru un tam piemērojamos koeficientus, balstoties uz lietā pieejamo informāciju un pierādījumiem. Tas tiek uzskatīts nevis par jau noteikta koeficienta “samazināšanu”, bet konkrētajam gadījumam atbilstošas koeficienta vērtības noteikšanu. Ja persona uzskata, ka VI koeficientu noteikusi nepareizi vai nepamatoti, tā lēmumu var apstrīdēt Veselības ministrijā (VM), kas pārbauda arī piemēroto koeficientu pamatotību.
Noteikumu Nr. 1268 2. pielikuma 2.1. apakšpunkta kritērija piemērošana ir vērtēta arī tiesu praksē. Piemēram, Latvijas Republikas Senāta 2026. gada 28. aprīļa sprieduma administratīvajā lietā Nr. SKA-125/2026 9. punktā analizēta personai pastāvošas hroniskas slimības ietekme uz nodarīto kaitējumu. Konkrētajā administratīvajā lietā atzīts, ka saaugumu slimība nav uzskatāma par tādu hronisku slimību, kas ir tiešā saistībā ar pieteicējas saslimšanu un kuras dēļ atbilstoši noteikumu Nr. 1268 2. pielikuma 2.1.2. apakšpunktam būtu nosakāms lielāks koeficients un attiecīgi būtiski samazināms pieteicējai izmaksājamās atlīdzības apmērs.
Hronisko slimību izvērtēšanas nepieciešamība skaidrota arī Latvijas Republikas Senāta 2025. gada 3. jūnija sprieduma administratīvajā lietā Nr. SKA-393/2025 10. punktā. Tajā norādīts, ka gadījumā, ja pacientam jau pirms ārstniecības ir saslimšanas, kas pašas par sevi var veicināt tālāku nelabvēlīgu seku (kaitējuma) iestāšanos, tas attiecīgi samazina nelabvēlīgo seku rašanos tieši un tikai ārstniecības dēļ.
Līdz ar to, nosakot taisnīgu atlīdzību, ir pamats ņemt vērā tādus apstākļus, kā, piemēram, hroniskas saslimšanas, kas objektīvi varēja ietekmēt kaitējuma smagumu neatkarīgi no ārstniecības personu darbībām. Tādēļ VI, nosakot atlīdzināmā kaitējuma apmēru, vērtē hroniskas saslimšanas un citus apstākļus, kas objektīvi varēja ietekmēt kaitējuma attīstību neatkarīgi no ārstniecības personu rīcības. Noteikumu Nr. 1268 2. pielikuma 2. punktā noteikto kritēriju piemērošana ļauj pēc iespējas objektīvāk un taisnīgāk noteikt personai izmaksājamās atlīdzības apmēru.
VI, pieņemot administratīvo aktu, pamato katra MK noteikumu Nr. 1268 2. pielikuma 2. punktā noteiktā kritērija koeficienta vērtību un norāda apstākļus, kas ņemti vērā tās noteikšanā. Ja tiek vērtētas hroniskas saslimšanas, administratīvajā aktā tiek skaidrots, kādas hroniskas slimības personai pastāvēja un kā tās ietekmēja kaitējuma attīstību. VI savus secinājumus pamato ar pierādījumos balstītiem medicīnas avotiem, tostarp zinātnisko literatūru, klīniskajām vadlīnijām, algoritmiem vai klīniskajiem ceļiem. Tādējādi personai tiek sniegts skaidrojums par piemērotā kritērija nozīmi un tā ietekmi uz nosakāmās atlīdzības apmēru.
Hroniskas slimības esība pati par sevi nav pamats atlīdzības samazināšanai, proti, ir jāpamato, ka konkrētā slimība ir ietekmējusi kaitējuma rašanos vai tā apmēru. Vispirms tiek izvērtēts, vai personai ir nodarīts atlīdzināms kaitējums, tostarp vērtējot ārstniecības personu rīcības profesionalitāti, sniegto veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti un ārstniecības laikā nodrošinātos apstākļus. Ja tiek konstatēts atlīdzināms kaitējums, pēc tam vērtē arī citu apstākļu, tai skaitā hronisku slimību, nozīmi kaitējuma attīstībā. Lai hronisku slimību ņemtu vērā atlīdzības apmēra noteikšanā, pamatojoties uz zinātnisko literatūru, klīniskajām vadlīnijām vai citiem pierādījumos balstītiem medicīnas avotiem, jābūt pamatotam, ka konkrētā slimība objektīvi varēja ietekmēt kaitējuma rašanos vai tā apmēru neatkarīgi no ārstniecības personu rīcības.
Ja jums ir jautājumi par konkrētu klīnisko gadījumu un tajā veikto izvērtējumu, aicinām iesniegt VI normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā noformētu iesniegumu, lai VI varētu sniegt detalizētu situācijas skaidrojumu un atbildes uz interesējošajiem jautājumiem.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 200 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!
