Latvijas Republikas Senāts lēmumā administratīvajā lietā Nr. SKA 818/2018 atzinis: ja personai jau ir atzītas tiesības uz atlīdzinājumu no Ārstniecības riska fonda, tā vēlāk var saņemt atlīdzinājumu arī civilprocesā vai kriminālprocesā. Ja savukārt personai ir atzītas tiesības uz atlīdzinājumu civilprocesā vai kriminālprocesā, tai vēlāk nevar atzīt tiesības uz atlīdzinājumu no Ārstniecības riska fonda.

Tas nozīmē, ka Ārstniecības riska fonda (ĀRF) ietvaros sagatavotais atzinums un lēmums var kalpot kā pierādījums, lai izvērtētu ārstniecības personas atbildības apmēru vai nosakāmo atlīdzības apmēru civilprocesā vai kriminālprocesā. Tomēr norādīt specifiskus priekšnoteikumus konkrēta atbildības veida pieprasīšanai ir komplicēti, jo tas ir atkarīgs no konkrētās izmeklēšanas iestādes vai vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetences. Proti, Veselības inspekcija (VI) pieņem lēmumu administratīvā procesa ietvaros un ĀRF mērķis nav sodīt ārstniecības personas. Ja pacients izvēlas noteikt ārstniecības personai kādu atbildības veidu, nepieciešamo pierādījumu attiecināmība, pieļaujamība, noteikšana un izvērtēšana ietilpst konkrētās institūcijas, kur pacients ir vērsies, kompetencē.

Latvijas Republikas Senāts spriedumā administratīvajā lietā Nr. SKA-453/2019 norādījis, ka lietās par pacienta tiesībām uz atlīdzību no Ārstniecības riska fonda cēloņsakarības konstatēšanai ir izmantojams pierādīšanas standarts “iespējamības pārsvars”. Ar pierādīšanas standartu “iespējamības pārsvars” netiek prasīts izslēgt visas saprātīgās šaubas par cēloņsakarības esību, bet tikai konstatēt: iespēja, ka cēloņsakarība pastāv, ir lielāka nekā iespēja, ka tā nepastāv.

No minētā izriet, ka, izvērtējot pacienta atlīdzības prasījuma iesniegumu, ir jāņem vērā visi apstākļi un, ja pastāv šaubas, tad ir nepieciešams konstatēt, ka cēloņsakarības iespējamība ir lielāka nekā neiespējamība. Ja VI, veicot ekspertīzi, konstatē, ka cēloņsakarība starp ārstniecības personas rīcību un pacientam nodarīto kaitējumu ir iespējamāka, tad šādā gadījumā var tikt noteikta atlīdzība no ĀRF. Tomēr šis pierādīšanas standarts negarantē, ka, VI konstatējot atlīdzināma kaitējuma esību, konkrēto pierādījumu varēs izmantot cita atbildības veida noteikšanai, jo gan civilprocess, gan kriminālprocess atšķiras no administratīvā procesa, tādējādi pierādījumu iegūšana un izvērtēšana katrā institūcijā ir atšķirīga.

Atbildot uz jautājumu, kā tiek vērtēti gadījumi, kuros kaitējums nav pilnībā pierādāms, bet ir augsta varbūtība, ka kaitējums ir iestājies, norādāms, ka Administratīvā procesa likuma 5. pantā ir noteikts viens no administratīvā procesa principiem – privātpersonas tiesību ievērošanas princips. Tas nozīmē, ka administratīvajā procesā, it īpaši pieņemot lēmumu pēc būtības, iestāde un tiesa piemērojamo tiesību normu ietvaros veicina privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību. Šaubu gadījumā var piemērot iepriekš norādīto pierādīšanas standartu “iespējamības pārsvars”. Ievērojot pacienta labākās intereses, šādā gadījumā lēmums tiks pieņemts par labu privātpersonai.