Iesākumā — ar ko atšķiras postkoloniālais no daudz biežāk izmantotā postpadomju diskursa?
Kaut kādā mērā šie divi jēdzieni mūsu telpā eksistē paralēli. 90. gados, kad sabruka Padomju Savienība, tas, kas agrāk pētniecībā bija padomju studijas, lielā mērā kļuva par postpadomju studijām. Taču tajās dominējošās tomēr bija lielās kultūras — krievu, ukraiņu un baltkrievu, mazākā mērā, protams, arī citas.
Savukārt postkoloniālisms nāk no cita virziena — Rietumu pētniecības, kas saistīta ar Rietumu telpu, sākotnēji ieņemot attieksmi pret bijušajām kolonijām, bet faktiski jautājumu spektrs, kurus caur to var aplūkot, ir daudz plašāks. Tā nav novitāte — attiecināt postkoloniālo diskursu uz postpadomju situāciju. Jau 21. gadsimta sākumā parādījās pirmie teksti. Pirmais raksts par to bija 2001. gadā, pēc tam 2006. gadā arī Violetas Kelertas sagatavotā grāmata par Baltijas postkoloniālismu. Tas bija ceļš, kuru izvēlējās daudzi zinātnieki, – integrēt plašākā teorētiskā spektrā mūsu pieredzi, nepazaudējot arī iespēju runāt no postpadomju perspektīvas. Tas ir pētnieciskā lauka paplašinājums. Un arī vēlēšanās pietuvināties Rietumu pētniecības modelim, ņemot vērā, ka situācija ir bijusi kompleksa – paralēli Krievijas impērijas klātbūtnei Vidzemē un Kurzemē līdz pat pārkrievošanai 19. gadsimta beigās un pat paralēli tai, ir arī milzīga vācu kultūras ietekme. Ja mēs piekrītam koloniālo mehānismu iespējamai saistīšanai ar Baltijas telpu un skatāmies no šīs perspektīvas, līdzību ar citām koloniālām situācijām un kultūrām ir gana daudz.
Vai Latvijas un Baltijas kontekstā var runāt gan par Austrumu, gan Rietumu kolonizāciju?
Pat pirms kristianizācijas dažādas ietekmes strāvas ir bijušas tiklab no Rietumiem, kā no Austrumiem. Rietumi tajā brīdī bija ekonomiskāk stiprāki, ar skaidrāku ideoloģiju – vēlēšanos pilnīgi noteikti kristianizēt arī teritorijas, kas vienas no pēdējām Eiropā vēl nebija pakļautas. Vēlāk, protams, lielas ietekmes nākušas arī no Austrumiem.
Ciktāl saistībā ar to var runāt par visai Baltijai kopīgo pieredzi un cik par atsevišķo Latvijas identitāti?
Pats metodes pielietojums vairāk ir izaudzis no kopīgā. Tie zinātnieki, kuri bija trimdā vai izauga trimdas apstākļos, sāka ar postkoloniālismu nodarboties kā ar Baltijas fenomenu, kurā bija iespējams pozicionēt kopīgās lietas. Tomēr tā vienmēr Baltijas kontekstā ir bijusi dilemma – kopība ir meklēta krīzes brīžos, bet, tiklīdz situācija normalizējas, katram ir svarīga atsevišķā un individuālā attīstība. Mana paaudze pieredzēja, piemēram, Baltijas ceļu un tādu reģionālo vienotību, kāda mūsdienās lielā mērā ir pazudusi. Bet Baltijas valstu vēsture, skatoties gadsimtu pagātnē, ir bijusi ļoti, ļoti dažāda. Tomēr mēs Latvijā neizbēgami nonākam pie tā, ka gan ģeogrāfiski, gan kulturāli esam Baltijas viduspunktā — redzam gan kopīgo vēsturi ar igauņiem, gan kopīgo etnisko identitāti ar lietuviešiem.
Ja mēs runājam par mūsu identitāti, situācija arī nav tik viennozīmīga — ir Vidzemes guberņa, kas vēsturiski bijusi ļoti saistīta ar Igauniju, ir Kurzemes hercogiste, kas nosacīti divus gadsimtus bija neatkarīga, lai gan, protams, vasaļvalsts. Un trešais ir Latgales stāsts, kam liela saistība ar Lietuvas-Polijas valsti, 19. gadsimtā tā bija Vitebskas guberņa. Latvijai tikai nosacīti ir vienota identitāte, tās veidošanās ceļš ir bijis garš un daudzveidīgs.
Vai var teikt, ka okupācijas pieredze atkal visas trīs Baltijas valstis savienoja?
Tās nonāca līdzīgākā situācijā, bija kopīgs ārējais spiediens. Tomēr tādu organisku kopību redzam arī 19. gadsimta otrajā pusē un 20. gadsimta sākumā, kad jau var runāt par izteiktu nacionālās identitātes veidošanos. Redzam, kā veidojās tādi fenomeni kā Dziesmu svētki, kas nāk no vāciešiem. Vispirms bija igauņiem, pēc tam mums. Ar teātri ir otrādi – mums bija pirmais stacionārais teātris, tūlīt, tūlīt pēc tam igauņiem. Vidzemes guberņas, kurā iekļauta arī Dienvidigaunija, administratīvais centrs bija Rīga, tāpat kā akadēmiskais centrs bija Tartu. Par izteiktu kopību var runāt līdz pat Brīvības cīņām, kurās igauņu karaspēka klātbūtne bija visai būtiska.
Protams, nodibinoties nacionālām valstīm, vairāk tiek domāts par atsevišķo nacionālo identitāti, notiek atdalīšanās. To mēs redzējām arī 20. gs. 90. gadu sākumā — lai iebrauktu Igaunijā, vajadzēja pavadīt vismaz stundu uz robežas. Taču jau 30. gadu beigās, kad saasinājās politiskā situācija Eiropā, mēs redzējām to pašu, ko šodien, – trīs Baltijas valstis cenšas uzturēt kopību.
Var teikt, ka padomju situācija uzspieda vienotu modeli, sasēja arī caur vienu saziņas valodu, kas ir krievu valoda. Protesta izpausmes bija līdzīgākas. Tomēr specifika jau nepazuda.
Kā attīstījās literārie procesi Baltijā gan laikā, kad nacionālā identitāte katrā zemē tikai veidojās, gan brīvvalstī un okupācijā?
Modernās kultūras veidošanās igauņiem un latviešiem bija diezgan cieši saistīta. 19. gadsimta beigas un 20. gadsimta sākums bija modernās pasaules apzināšanās un izpētes laiks, kas paralēli diezgan lielā mērā nāca arī caur folkloru. Lietuviešiem laikmetīgās identitātes veidošanās sākās nedaudz vēlāk, faktiski jau brīvvalsts laikā. Savukārt viņiem sevis apzināšanās daudz vairāk nāca caur vēsturi. Mūsu vēsturiskā dramaturģija arī lielā mērā izmanto Lietuvas vielu, Mindaugs ir gan Rainim, gan Mārtiņam Zīvertam.
20.-30. gadu periods ir interesants ar to, ka notika pievēršanās sadzīvei. Tapa teksti, kas rāda konkrētos dzīves apstākļus, tostarp labāko aprindu dzīvi. Salonkomēdijas žanrs, Jūlijs Pētersons un Elīna Zālīte, burtiski apraksta vai noraksta to, ko redz augstākajā sabiedrībā. Nākamais periods jau pēc Otrā pasaules kara ir tas, kurā dominēja konkrētas shēmas un konstrukcijas, sociālistiskais reālisms, bet no 50. gadu vidus mums caur Gunāru Priedi, igauņiem caur Juhanu Smūlu dramaturģijā notika atgriešanās pie ikdienas. Tāpēc Priede tik ļoti turējās pie konkrētā atspoguļojuma līdz pat mūža beigām. Viņš rādīja to, ka nāk jauna paaudze, kura, iespējams, tik ļoti pat vairs nezina, kas un kā ir bijis, bet vienkārši grib mācīties un dzīvot šajos apstākļos.
Dabiski, ka bezgalīgi jau nevar būt tikai reālisms, un parādījās tas, kas vienlaikus bija gan Rietumos, gan Čehijā, Polijā — absurda dramaturģija. Stilistikas dažādošana. Absurda, lietuviešiem tas ir arī nežēlīgais teātris, pārējās Baltijas valstīs bija pat vairāk. Mums šajā nišā ienāca dzejas teātris, kas bija mūsu specifika.
Savukārt 80. gados atkal meklēja izeju uz vēsturi, bet jau uz nesenāku — igauņu dramaturgs Jāns Krūsvalls lugā "Mākoņu krāsas" pirmais uzrakstīja par Otrā pasaules kara beigām, kā igauņu zemnieki dzīvoja savās mājās un vienkārši vēroja, kā notiek karš, ko pieredzēja cilvēki, kad vara ielauzās viņu dzīvē no vienas un tad otras puses. Pēc tam to izspēlēja arī Gunārs Priede lugā "Centrifūga". Igaunijā tobrīd jau parādījās dzīvesstāstu stāstīšana, kas mums paralēli atklājās kinematogrāfā, kaut vai Jura Podnieka filmās, bet teātrī tikai vēlāk.
Tālākās paralēles, protams, vairāk sazarojas. Spilgtāka kļuva metaforiskā teātra valoda. Lietuvieši bija pirmie. Eimunta Nekrošus izrādes iezīmējās jau 80. gados, pēc tam sekoja virkne citu režisoru. Viņi ļoti spilgti atklājās, pēc tam arī Latvijā, protams, tam pieslēdzās "Nepanesamā teātra arteļa" paaudze. Alvja Hermaņa uznākšana 90. gados, nepārprotami, bija pamanāmāka nekā viss, kas notika dramaturģijā.
Sadzīvei autori pievērušies vairākkārt, bet katrreiz ar citu motivāciju. Vai tie ir mēģinājumi definēt to, kā dzīvo latvietis?
Iespējams, salonkomēdijas žanrs bija pirmais mēģinājums parādīt to, kā dzīvo latvietis kā pilsētnieks. Jau 19. gadsimta beigās bija pirmais mēģinājums ļoti konkrēti parādīt sadzīvi, kāda tā bija mūsu nācijai, bet tad tomēr orientēšanās bija uz laukiem, lauku vidi. Tad, kad sāka rakstīt Rūdolfs Blaumanis, recenzijās bieži tika teikts, ka tā jau ir labi zināmā lauku vide. Tomēr, manuprāt, būtu iespējams argumentēt, ka līdz Blaumanim tēlotā lauku vide bija idealizēta. Tur dzīvoja cilvēki, par kuriem priekšstats tika balstīts literārās klišejās. Blaumaņa paaudze ir tā, kuras darbos pirmoreiz parādījās tiešām izteikta precizitāte. Tāpēc arī Blaumanis ir viens no tiem, kuru joprojām lasa un iestudē. 20. gadsimta pašā sākumā bija rakstnieku paaudze, kas vairāk raksturoja mazpilsētas vidi, īpaši Jūrmalu – gan kā kūrortu, gan pulcēšanās vietu. Tur bija daudz inteliģences, kas to aprakstīja. Rīgas tolaik literatūrā nemaz tik daudz nebija, tikai atsevišķos tekstos. 20. gadsimta 20. un 30. gadi ir pirmais laiks, kad parādījās īsti lielpilsētnieki, literatūrā aptverot visu iedzīvotāju spektru. Savukārt Ulmaņa režīma laikā aktuāla jau bija idealizēta sabiedrības konstrukcija, kas vēlāk zināmā mērā atkārtojās sociālistiskajā reālismā.
Vai to var salīdzināt ar to, kas notika pēc neatkarības atgūšanas, piemēram, iestudējot "Latviešu stāstus"?
Tas noteikti ir izpētes process, cilvēki mēģina saprast, kādi tie latvieši ir. Lielā mērā tas atkārtojas, jā. Man šķiet, ka daudzas lietas, apzināmies mēs to vai nē, notiek cikliski, arī mākslā. Mūsdienās tā lielā mērā ir atgriešanās pie spektra definēšanas, veidojot identitāti, mēs skaidri redzam, ka 90. gados tika pārpublicēts daudz kas no tā, kas bija sarakstīts 20. gados. Un arī teātra ceļš ir tieši tāds. Arī šobrīd redzam pieaugošu interesi par latviešu materiālu, ne tikai lugām, – ir sākusies padomju realitātes restaurācija, kas ir gan atskats pagātnē, gan mēģinājums kritiski izvērtēt.
Kā no postkoloniālisma viedokļa var skatīties uz mūsdienu politisko teātri, sākot ar "Dirty Deal Teatro" iestudēto "Andrievu Niedru" līdz Jaunā Rīgas teātra "Kārkliem"?
Postkoloniālās kritikas metodoloģijas izmantojums nav saistāms tikai ar politisko teātri. Postkoloniālisms ietver dialogu ar citiem vēstījumiem, kas eksistē lielajās kultūrās. 90. gadi lielā mērā ir bijusi atbildes reakcija, kaut vai Māras Zālītes "Margarēta", kas ir sievišķā un latviskā atbilde vācu klasiķa Johana Volfganga Gētes "Faustam". Tā ir klusējošo un noklusēto kultūru stāstu stāstīšana. Tas var izpausties ļoti dažādi – gan kā mēģinājumi filozofiski konstruēt identitāti, gan etnogrāfiski. Spilgts piemērs tam ir arī vēsturisko romānu sērija "Mēs. Latvija. XX gadsimts", kas ir ļoti skaidrs mēģinājums sevi ideoloģiski definēt. Un, protams, būtisks procesa elements ir politiskais teātris. Niša, kas cilvēkus interesē. Ja iepriekš tas vairāk bija anekdotiskā veidā kā "Teātra Žurka", šobrīd politiskais teātris vairāk nodarbojas ar problēmām. Tas lielā mērā saistās ar konkrētām personībām – Gatis Šmits, Valters Sīlis. Piemēram, tādi iestudējumi kā "Kārkli", "Veiksmes stāsts", arī "Svina garša". Nav jau tā, ka kāda mākslas parādība eksistētu izolēti no apkārtējās pasaules. Pats būtiskākais, ko sniedz postkoloniālisma diskurss, ir iespēja saskatīt, ka ļoti daudziem mehānismiem ir nozīmīgas līdzības.
Vai latviešu teātrī, tāpat kā kino, šobrīd aktuāli arī mēģinājumi skaidrot traumatisko vēstures pieredzi?
Manuprāt, šobrīd ir otrais vilnis. Pirmais bija 90. gados, kad gan Latvijā, gan trimdā daudz tika publicēti neizrunātie, aizliegtie stāsti, jo arī trimdā bija dažādas traumatiskas pieredzes, par kurām iepriekš nerunāja. Tagad ir pagājusi vēl viena paaudze, ikdienas komunikācijā nākas daudz vairāk saskarties ar cilvēkiem, kuri par vēsturisko situāciju daudz ko gribētu zināt un saprast, bet padomju laiku viņi nav piedzīvojuši. Tā vienlaikus ir vēlēšanās gan zināt, gan savā pieredzē dalīties.
Vai ir iespējams definēt, kas ir tie uzdevumi, kurus šobrīd latviešu teātris un arī tā pētniecība vēlas risināt?
Man nav vienas atbildes uz šo jautājumu. Domāju, ka situācija mākslā un pētniecībā ir gana atšķirīga. Runājot par mākslu un konkrēti teātri, ir bijis ļoti būtisks un panākumiem bagāts periods, kurā latviešu teātris ir izgājis ārpus nacionāli norobežota lauciņa. Te visvairāk jāmin Jaunais Rīgas teātris. Tas ir kaut kas, kas latviešu teātrī nekad agrāk nav bijis. Protams, tam blakus ir bijis arī daudz kas cits. Šobrīd, manuprāt, notiek atgriešanās pie savas auditorijas uzrunāšanas un palīdzēšana savam skatītājam soli pa solītim izaugt un veidoties. Ne velti pēdējos gados "Spēlmaņu naktī" visvairāk balvu bijis Nacionālajam teātrim, kas šobrīd ir teātris ar visskaidrāko repertuāra politiku, kas sabalansē gan mūsdienu autorus, gan klasiku, ļoti mērķtiecīgi audzējot arī latviešu materiālu.
Savukārt pētniecībā integrācija Rietumu kontekstā pilnā mērā vēl nav notikusi. Vairāk esam strādājuši ar lietu pārvērtēšanu, faktoloģiskās bāzes radīšanu. Pašlaik ir brīdis, kad jau varam eksistēt paralēli. Kaut ko jaunu var pateikt tad, ja skatāmies uz sevi Rietumu kultūras un metodoloģijas attīstības ietvarā. Vai tas būs postkoloniālisms vai, teiksim, ekokritika, jebkurā gadījumā ir jāskatās pāri sava šķīvīša malai.
Kas Jūs pašu šobrīd interesē pētniecībā?
Mani vairāk nekā iepriekš interesē mūsdienu situācija, mēģinājumi saprast mūsdienu procesus teorētiskā skatījumā, kam impulss ir bijusi tieši vēstures romānu sērija "Mēs. Latvija. XX gadsimts". Taču smaguma punkts objektīvi, arī pēc zināšanām, ir 19. un 20. gadsimta mija, skatoties uz modernās latviešu kultūras veidošanos. Tikko kopā ar kolēģiem esam pabeiguši šī perioda literārajai kultūrai veltītu grāmatu. Pavasarī tai jābūt publicētai. Darbs turpinās. Jo vairāk strādāju, jo interesantāka personība man liekas Blaumanis. Šogad Vācijā iznāks grāmata ar Blaumaņa paša tulkotiem vai vācu valodā sarakstītiem tekstiem, kas ir būtisks solis, lai parādītu, kā Latvijā tapušajā literatūrā līdzvērtīgi atklājas tas pats, kas ir noticis Eiropas modernās kultūras veidošanās procesā.
1Benedikts Kalnačs. 20th Century Baltic Drama: Postcolonial Narratives, Decolonial Options. Bielefeld: Aisthesis, 2016
