VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Elīna Gulbe
LV portāls
15. novembrī, 2016
Lasīšanai: 16 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Kultūrpolitika
3
6
3
6

Laila Pakalniņa: “Ausma” tapa, jo šobrīd ir bīstams laiks. Mums vienmēr kāds atnāk

LV portālam: LAILA PAKALNIŅA, režisore

Laila Pakalniņa: “Ņemot vērā to, cik daudzas Latvijas filmas nonāk ārzemju festivālos, situācija ir ne tikai adekvāta, bet pat pārspēj ieguldītos līdzekļus.”

FOTO: Aiga Dambe, LV portāls

18. novembrī, tieši gadu pēc filmas “Ausma” pirmizrādes, režisore LAILA PAKALNIŅA iecerējusi noskriet 35 kilometrus garo Sanseta bulvāri Losandželosā. “Ausma Saulrieta bulvārī” – tā iesaukta plānotā akcija, kas būs daļa no filmas kampaņas, kandidējot uz ASV Kinoakadēmijas balvu “Oskars” labākās ārzemju filmas titulu. Valsts svētkos režisore Latvijai un tās iedzīvotājiem novēl brīvību un bilst: “Man liekas, ka mēs nekad nevarēsim teikt, ka Latvijas pastāvēšana vairs nav apdraudēta.”
īsumā
  • Filmu iekļaušana lielajos festivālos autorkino režisoram ir tāds kā alibi, ka drīksti strādāt.
  • Es gribētu domāt un pēc rezultātiem tā izskatās, ka "Oskaru" tomēr saņem labākās filmas, nevis tās, kuras ieguldījušas daudz reklāmas kampaņā.
  • Man bail, ka, ja mēs kļūsim par valsti, kur taisa konkurētspējīgu komerckino, uz kuru lauzīsies popkorna ēdāji, cietīs kultūra, cilvēka smadzenes un gars.
  • Tas, ka Latvijā ir Latvijas filmu nedēļa, skan diezgan jocīgi.
  • Ja aktierkino mēs strādājam ar salīdzinoši maziem budžetiem, tad dokumentālajā kino mums jau ir smieklīgs finansējums.

Jūsu darbi pabijuši visos trīs ievērojamākajos Eiropas kinofestivālos – Kannās, Berlīnē un Venēcijā. Ko jums kā režisorei no Latvijas nozīmē būt pasaules kino apritē?

Tādam režisoram kā man, kas faktiski strādā pēc savas sajūtas un pārliecības un taisa to, ko pasaulē sauc par arthouse vai autorkino, kura primārais mērķis nav izpatikt skatītājam, filmas atlase šiem festivāliem ir tāds kā alibi, ka drīksti strādāt. Ir jau vēl vesela rinda citu ļoti svarīgu festivālu, un ir kritiķi, kuri pievērš uzmanību filmām, bet šie A klases festivāli no publicitātes viedokļa ir svarīgi tāpēc, ka cilvēki tos ir dzirdējuši. Ja viņi nav redzējuši vai principā neskatās manas filmas, viņi vismaz ir dzirdējuši, ka tās ir tur bijušas.

Līdzīgi ir arī ar ASV Kinoakadēmijas balvu "Oskars"?

Ar "Oskaru" ir citādāk tāpēc, ka ne uz vienu no šiem lielajiem starptautiskajiem festivāliem filmas neizvirza valsts. Manuprāt, tas ir labi, ka festivāls pats tās atlasa. Es zinu, ka Kannu festivāli kādu brīdi funkcionēja, lūdzot valstis sūtīt savas labākās filmas, bet viņi ātri vien saprata, ka programma no tā sāk degradēties, jo ir dažādi iemesli, kāpēc valsts neaizsūtīs vienu, bet otru filmu. Citreiz tas ir kompromiss, citreiz konjunktūra.

"Oskariem" filmas izvirza valsts, un tā ir arī atšķirība no Eiropas Kinoakadēmijas balvas, kur darbus var izvirzīt valsts, bet tas nenozīmē, ka šie ierosinājumi jāņem vērā, un filmas tur var nonākt arī citos veidos. Es domāju, ka "Ausma" viņu atlasē nonāca caur festivāliem. Savukārt šo nosaukumu "Oskari", kurus varētu saukt par Amerikas "Lielajiem Kristapiem", ir dzirdējis katrs cilvēks, un par neko citu tik daudz neraksta.

Ar izvirzīšanu labākās ārvalstu filmas nominācijai viss tikai sākas. Par "Oskariem" tiek teikts, ka jāveic milzīgs ieguldījums mārketingā, lai filma nonāktu līdz balvai.

Jā, es par to agrāk nebiju domājusi, bet tas manā galvā pašlaik rada lielu, zināmā mērā pat nepatīkamu jautājumu, uz kuru, atbildot pozitīvi, būtu jāsaka, ka karalis ir pliks. Es gribētu domāt un pēc rezultātiem tā izskatās, ka "Oskaru" tomēr saņem labākās filmas, nevis tās, kuras ieguldījušas daudz reklāmas kampaņā. Atskatoties uz iepriekšējo gadu uzvarētājiem - "Saula dēls", "Ida", "Mīlestība" –, visas ir ļoti labas filmas, un zināmā mērā jau iepriekš paredzams, ka tās būtu varējušas vinnēt, tāpēc es ceru, ka pašu "Oskaru" nevar nopirkt.

Tomēr man ir jautājums – cik lielā mērā tas, ka filma iekļūst īsajā sarakstā vai saņem nomināciju, ir atkarīgs no ieguldītās naudas? Turklāt tā īsti pat nav reklāmas kampaņa, jo, cik man līdz šim ir stāstīts, mēs nevaram to darīt no šejienes, nevaram izdomāt kaut kādus interesantus trikus. Pērkot PR kampaņas pakalpojumus, netiek pirkta reklāma, bet gan sakari - pārsvarā viena cilvēka sakaru loks, kuru viņš var iespaidot. Pašlaik jau sāku dzirdēt skaitļus, cik kura valsts iegulda, un man rodas jautājums – vai ieguldīt līdzekļus, faktiski uzlabojot viena publicista dzīves apstākļus, ir jēga, lai iekļūtu tā saucamajā īsajā sarakstā vai pat dabūtu nomināciju? Ja šis ieguldījums ir atbilstošs tam, par kādu varētu uzfilmēt jaunu filmu, es izvēlētos uzņemt filmu.

Mūsu budžets ir mazs, bet es domāju adekvāts, un es to attaisnoju ar faktu, ka mēs mēģinām popularizēt gan šo filmu, gan Latvijas vārdu. Nedomāju, ka tajā būtu jāiegulda šausmīgi daudz. Man kā cilvēkam, kurš vismaz pretendē taisīt kaut ko, kam ir sakars ar mākslu, šīs spēles ar filmu sarakstiem liekas bezjēdzīgas. Līdz šim esmu centusies nevirzīt savas filmas šajā sacensībā, esmu pat izņēmusi filmu no Latvijas konkursa. Šogad "Ausmu" neizņēmu, jo mani zināmā mērā pārliecināja tas, ka ar to var parādīt, ka, jā, pie mums arī taisa kino! Tomēr pārieguldīt šajā procesā… Es zinu, ka vairākas izvirzītās filmas ir uzsākušas crowdfunding (pūļa finansējuma – red.) kampaņas. No sākuma man arī bija tāda ideja, bet tad es pārdomāju, jo būtībā tas nozīmē vākt ziedojumus, un kam? Vāksim, lai uzlabotu kāda cilvēka dzīves apstākļus Amerikā? Tad labāk vāksim ziedojumus, uzlabosim dzīves apstākļus kādam šeit. Es drīzāk iestājos par naudas vākšanu filmas radīšanai, bet ne popularizēšanai.

Jūs kādā intervijā atzīmējāt, ka pat Eiropas fondu finansējumam kino jomā mainās kritēriji un naudas devēji gaida filmas finansiālos panākumus.

Viņi pieprasa komerciālo potenciālu, un ar to mēs tuvojamies bīstamai lietai. Protams, mēs gribam, lai filmas skatās, tāpēc jau tās tiek radītas. Tomēr man liekas, ka risinājums nebūs tajā, ka mēs taisīsim komercfilmas. Mums jādara viss, lai pamazām kaut kas mainītos izglītībā, kultūrā. Būtiski, lai kino kā māksla tiktu pasniegta skolā, bet tas saistīts ar daudz ko citu – grāmatu lasīšanu, mūzikas klausīšanos. Man bail, ka, ja mēs kļūsim par valsti, kur taisa tikai konkurētspējīgu komerckino, uz kuru lauzīsies popkorna ēdāji, cietīs kultūra, cilvēka smadzenes un gars.

Jūs ar "Ausmu" viesojāties dažādās Latvijas pilsētās. Kādi iespaidi radās no šiem pasākumiem?

Atceros, ka tad, kad mēs piedāvājām "Ausmu" izrādīt, man bija pārsteigums par divām pilsētām, kuras attiecās un vispār negribēja dzirdēt par latviešu kino. Tās bija Madona un Liepāja, kuras es līdz šim uzskatīju par ļoti kulturālām un latviskām pilsētām. Tomēr tas neko nepasaka par šo pilsētu iedzīvotājiem, vairāk - par konkrēto kinoteātru politiku. Liepājā galu galā "Ausmu" parādīja kopā ar citām latviešu filmām. To nosauca par Latviešu filmu nedēļu. Es saprastu, ja mēs rīkotu itāļu vai poļu filmu nedēļu, pat lietuviešu, bet tas, ka Latvijā ir Latvijas filmu nedēļa, skan diezgan jocīgi. Jā, viņi zina, ka skatītājs nenāk uz latviešu filmām, bet man liekas, ka jābūt kaut kādai misijas apziņai. Vai mēs varam iztikt bez filmām latviešu valodā? Tas ir tāpat kā iztikt bez grāmatām latviešu valodā - ir cilvēki, kuri var, kuriem nevajag, citi vispār grāmatas nelasa, bet tad mēs pamazām varam iztikt arī bez šīs tautas.

Tātad filmu veidotājam Latvijā ir jāiegulda daudz spēka, lai viņu filma nonāktu pie skatītāja?

"Ausma" bija specifiska filma, jo nekas nenāca viegli. Man bija apņemšanās, ka tad, kad filma būs gatava, vismaz pāris nedēļas es ar to braukšu pa Latviju, bet tas nav psiholoģiski un fiziski viegli, es noguru. Tomēr, runājot par to, vai ir jāiegulda fizisks un garīgs spēks, lai filma aizietu pie skatītājiem Latvijā, droši vien ir. Kaut gan tagad arvien vairāk ir Nacionālā kino centra atbalsts, arī finansiālais - mārketinga kampaņai, kur uzsvars tiek likts tieši uz filmas izrādīšanu kinoteātros visā Latvijā. Ir arī vairākas apvienības, kuras nodarbojas ar to, ka rāda filmas ne tikai kinoteātros, bet arī kultūras namos, bibliotēkās, kur citādi nebūtu tehnisko iespēju.

Vai Latvijas kino industrija uz Eiropas fona vēl joprojām izskatās skumīgi?

Es domāju, ka tas, kas te notiek, ir ļoti adekvāts finansējumam, un, ņemot vērā, cik filmu nonāk ārzemju festivālos, situācija ir pat ne tikai adekvāta, bet pat pārspēj ieguldītos līdzekļus. Piemēram, Čehijā bija mirklis, kad tika saražots daudz filmu, bet neviena no tām nenonāca Kannās, Venēcijā, Berlīnē. Šobrīd situācija ir citādāka - vismaz divas, trīs filmas ceļo, bet tās ir dažas no divdesmit. Mums te ir jātrāpa simtprocentīgi, un tā arī notiek. Tomēr nav tā, ka katrai filmai ir jāpatīk visiem skatītājiem. Manuprāt, filmām ir jābūt dažādām, nevar būt viena recepte, kā taisīt kino.

Tā varbūt ir ķecerīga doma, bet, ja ar tik ierobežotiem līdzekļiem, mēs varam sasniegt labus rezultātus, varbūt apstākļi kino industrijā nemaz nav tik slikti?

Ir slikti, ja režisors taisa vienu spēlfilmu desmit gados. Tas ir kā katru reizi sākt visu no sākuma. Man liekas, ka ir jābūt iespējai strādāt, var gribēt un negribēt, bet iespējai jābūt. Protams, ka mums nevajag ļoti daudz filmu, bet divas, trīs, četras gadā nav normāls skaits. Es domāju, ka desmit būtu atbilstoši.

Jūsu veidoto filmu saraksts ir iespaidīgs. Kas jūs motivē darboties šajos finansiāli nelabvēlīgajos apstākļos?

Šis ir mans izteiksmes veids, un tas ir tas, kā es runāju un zināmā mērā elpoju, ja pārstāšu taisīt filmas, pārstāšu elpot. Tas ir tas, kā es dzīvoju, bet tas nenozīmē, ka tā ir finansiāli izdevīga lieta. Ja grib nodarboties ar naudas pelnīšanu, vajag izvēlēties citu profesiju. Tad ir jākļūst par publicistu ASV, Losandželosā pirms "Oskaru" kampaņās, jo viņi saņem vairāk nekā režisors par filmu.

Mana filmogrāfija varbūt izskatās liela, jo esmu nepārtraukti taisījusi dokumentālās filmas, kuras ir daļēji sāktas un vismaz līdz kaut kādam punktam taisītas par nulles budžetiem. Aktierfilmas bez budžeta veidot es negribētu.

Vai tāpēc mums ir proporcionāli vairāk dokumentālo filmu?

Diemžēl Latvijā ir pieņēmums, ka dokumentālajam kino ir jābūt lētākam. To var uztaisīt lētāk, bet, ja aktierkino mēs strādājam ar salīdzinoši maziem budžetiem, tad dokumentālajā kino mums jau ir smieklīgs finansējums. Turklāt, tiklīdz ir nepieciešams lielāks budžets, tas jau izskatās nepieklājīgi. Liekas - ko tad vajag dokumentālajam kino? Tomēr patiesībā ļoti bieži ir nepieciešams izstiept ražošanu laikā atšķirībā no aktierkino, kur viss notiek ļoti koncentrēti. Labi, mēs varam nemaksāt režisoram, bet bez viņa ir vēl citi cilvēki, kuriem par darbu ir jāsaņem alga, jāmaksā par kameru, par daudz ko. Katrai filmai ir savs zemākā budžeta slieksnis. Ļoti daudzi cilvēki strādā par mazām algām, esmu pat dzirdējusi, ka bez naudas, bet cik ilgi viens režisors var teikt: "Esmu talantīgs, ticiet man, nāciet pie manis strādāt!" Labi, vienā filmā mākslinieks strādā par brīvu, nākamajā producents pieņems to par pašsaprotamu, bet cilvēkam taču vajag ēst!

Mazo budžetu gadījumā viena no iespējām taupīt ir šausmīgi blīvs darbs, bet tā ir tāda cilvēku spēku izsūkšana, jo nogurums jau nav tikai fizisks, bet arī garīgs. Es bieži pēc filmēšanām murgoju, jo darbs bijis pārāk intensīvs. Mēs jau nezinām, kā dedzinām paši sevi un citus. Līdz ar to es esmu par saprātīgiem filmēšanas periodiem ar saprātīgu brīvo dienu skaitu, jo brīvdienas jau arī nav tam, lai gulētu ar kājām gaisā, bet sagatavotos nākamajai filmēšanai.

Man jau liekas, ka te naudu nemētā apkārt. To var spriest pēc filmām, kuras ir tapušas. Pat tajos darbos, kuri man nešķiet ļoti veiksmīgi, es redzu līdzekļu trūkumu.

Kāpēc "Ausmu" uzņēmāt tieši tagad, kad mēs ļoti cenšamies distancēties no padomju gados piedzīvotā?

Tāpēc, ka šobrīd ir bīstams laiks. Neviens periods nav vienkāršs, bet par to, kas notiek tagad un tad, kad mēs sākām filmēt "Ausmu", vairs nevar teikt "sarežģīts", bet jau "bīstams". Es gribēju veidot sociāli atbildīgu filmu, jo bija emocionālā vēlme kliegt. Kino, kā jebkura cita māksla, nav obligāti jātaisa par mūsdienām, lai par tām runātu. Lielākā daļa Šekspīra iestudējumu runā par mūsu, nevis par Šekspīra laiku, tāpat kā Rainim ir jēga ķerties klāt, lai runātu nevis par Latviju pagātnē, bet par Latviju šodien un nākotnē. Es jau bieži saku, ka, protams, varētu taisīt filmu arī par viduslaikiem, bet man patīk iespēja kaut ko paņemt no savām atmiņām un likt klāt tam intuīciju un fantāziju. Mēs sev noteicām, ka necenšamies taisīt padomju laiku reālitāti, bet pasaku, runājot tādiem vārdiem, kādus izmantoja propagandas mehānisms, lai parādītu, cik ir bīstami ļauties manipulācijām.

Vai kopš filmas pirmizrādes apkārtējā situācija ir mainījusies?

Starptautiski tā ir vēl vairāk sarežģījusies, un Latvija nav atrauta no starptautiskās vides. Piedevām, es gribēju šo filmu veidot vairākos līmeņos. Tā nav tikai politika – tas ko dara Krievija un Amerika, bet jebkas, kur ļaujies, lai kāds cits domā tavā vietā kaut vai tad, kad pērc kādu zīmolu. Patiesībā jau komunisms arī ir sava veida zīmols - cilvēkiem ir iestāstīts, ka tas ir vislabākais, kas pasaulē ir iespējams, ka tam ir jāseko, un nekas cits nav un nevar būt, visi pārējie ir ienaidnieki.

Skatoties nākotnē, ko jūs gribētu novēlēt Latvijai?

Brīvību visos šī vārda līmeņos – gan valstij, gan katram cilvēkam personīgi, jo par to arī ir "Ausma". Brīvība ir līdzvērtīga Latvijas pastāvēšanai, jo man liekas, ka mēs nekad nevarēsim teikt, ka Latvijas eksistence vairs nebūs apdraudēta. Es nedomāju tikai politiski, kā Ukrainu numur divi, bet jebkurā līmenī, arī cilvēku, bērnu, valodas līmeņos. Ir ļoti viegli uzgrūst vainu kādam citam, nevis skatīties uz sevi. "Ausmā" vispār nav krievu, ne jau tāpēc, ka es domāju, ka viss notika bez viņu līdzdalības un valsts pati okupējās, bet es negribēju rādīt, ka mēs esam baigi labie, bet atnāca sliktie krievi vai amerikāņi, vai musulmaņi… Mums vienmēr kāds atnāk, bet mēs – pozitīvie, labie, patriotiskie - savu patriotismu turam sirdī, un tajā pašā laikā skrienam aiz svešām varām, kur vairāk spēka un naudas.
Labs saturs
6
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU