Tie, kuri nav grāmatu draugi, Māras Svīres vārdu noteikti zinās kā Latvijas kultūras kanonā iekļautās filmas "Limuzīns Jāņu krāsā" scenārija autori. Pēc Māras Svīres scenārija tapusi arī rakstnieka Vladimira Kaijaka romānos balstītā latviešu tautas likteņu sāga, daudzsēriju filma "Likteņa līdumnieki". Tās ir mūsu kultūras visplašāk pazīstamās un redzamās ikonas, bet kopumā viņai ir 28 grāmatas. Šajā ražīgajā rudenī no tām astoņas patlaban piedāvā grāmatnīcas, bet drukāšanai nodots Vladimira Kaijaka romāns, ko viņš pirms trim gadiem nepaspēja pabeigt un kam pēc ilgām pārdomām ar beigu daļu punktu pielika viņa. Ar MĀRU SVĪRI šoreiz runājam par dzīvi, atbildību pret valsti un godaprātu.
Daži cilvēki saka – viņi būtu gribējuši dzīvot citā gadsimtā, citā vietā. Kā jūs jūtat sava mūža laiku?
Ja man ļautu izvēlēties, es gribētu dzīvot 25. gadsimtā. Jo par to neko nezinu. Pat tiem, kuri raksta fantastikas romānus, ir mūsu gadsimta domāšana, viņi var kaut ko izgudrot, bet es par to kā īstenību nedodu ne piecas kapeikas.
Ja kaut kas tad vēl būs...
Gan jau būs! Par iepriekšējiem gadsimtiem es daudz ko – gan patiesību, gan nepatiesību – esmu uzzinājusi. Kaut gan rakstītā vēsture nekad nav patiesa.
Jūsu eseju jeb, kā pati sakāt, gudrībiņu grāmatā "Ja pulkstenis nenodos" ir atziņa – vēsturi katra valsts un katra paaudze pielaiko sev kā tērpu...
Tā ir. Vēsturnieks vienmēr ir saistīts; pat ja viņš uzraksta patiesību, nekur nav teikts, ka nākamais, kas šo laiku apcerēs, to nesagrozīs. Kādu faktu vajag vien noklusēt, kādu - izcelt, un būs gluži cita aina. Vara to pieprasa. Kādā neziņā esam dzīvojuši, cik daudz mums tika noslēpts! Piemēram, mēs, piecdesmito gadu skolnieki, par 1934.-1936. gada represijām Krievijā nezinājām neko. Pat pieaugušie Latvijā nezināja. Uzzinājām tikai pēc Staļina nāves. Tad man jau bija 20 gadu. Redz, tā raksta vēsturi!
Manai ģimenei nebija traģisku ciešanu. Smagi bija tiem, kuru ģimenes, tuvinieki reāli cieta no represijām 1941. un 1949. gadā. Taču laiks bija savdabīgs: nācās atšķirt to, ko tev stāsta, no tā, ko redzi, un domāt pašam ar savu galvu. Brīnos par tiem, kuri saka – ļaudis svēti ticēja padomju propagandai. Cilvēki vienkārši pieņēma spēles noteikumus. Kas cits atlika? Ielās bija plakāti ar lozungiem "Uz priekšu, uz komunisma uzvaru!", bet tajā pašā laikā visi zināja anekdoti – ar komunisma uzvaru ir tāpat kā ar horizontu: jo vairāk tam tuvojies, jo vairāk attālinās...
Kā radošas profesijas cilvēks spēja izvairīties no šādas ideoloģijas popularizēšanas? Bijāt nākamā paaudze aiz rakstniekiem un dzejniekiem, kuri tieši slavināja Staļinu, komunismu.
Par četrdesmitajiem, piecdesmitajiem gadiem varu spriest vienīgi pēc literāriem darbiem, jo pati vēl biju bērns. Droši vien Annai Saksei silti ieteica uzrakstīt rožainu romānu par kolektivizāciju. Un Sudrabkalns un citi bija nobijušies – ja neslavēs Staļinu un Ļeņinu, tad diezin kā pašam klāsies. Nemetīsim akmeņus uz tiem, kuri toreiz tā darīja. Vēlāk nāca Hruščova atkusnis, pēc tam atkal grožu pievilkšana, bet septiņdesmito gadu beigās, astoņdesmitajos, kad es sāku rakstīt, nejutu nekādu ideoloģisku pasūtījumu. Taču, nenoliedzami, rakstnieki zināja, par ko nevajag rakstīt un saprata, ka sarkanās līnijas pārkāpt bija bīstami.
Tagad ir daudz tā dēvēto ķēķa disidentu, kas nosoda šo, teiksim, izdzīvošanas taktiku un sakās pretstāvējuši režīmam...
... no pagultes, jo paši neko nedarīja. Jāteic, ka Rakstnieku savienība, sākot ar sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem, ar savu autoritāti ļoti palīdzēja rakstniekiem un par viņiem iestājās arī saistībā ar publicēšanas liegumiem. Rakstnieki bija sociāli ļoti aktīvi – uz sanāksmēm Rakstnieku savienībā tika aicinātas gan kompartijas vadošās amatpersonas, gan ministri, un viņu klātbūtnē pauda ļoti asus viedokļus, ko citviet atklāti neapsprieda. Man liekas, ka šiem augstajiem funkcionāriem bija pat mazliet bail no rakstniekiem. Ja tas, ko viņiem sacīja acīs rakstnieku sapulcēs, būtu runāts kaut kur aiz stūra un noklausīts, domāju, pieķertajiem būtu lielas nepatikšanas. Atceros, reiz Alberts Bels sapulcē jautāja: "Ja suni var iemācīt uzkāpt kokā, kāpēc Soboļevu (partijas Centrālās komitejas sekretāru) nevar iemācīt runāt latviski?"
Rakstnieki, protams, bija ļoti dažādi, viņiem bija domstarpības, bet viedokli spēja paust vienoti. Tie, kuriem tas nepatika, stāvēja malā un klusēja.
Tagad šādas rakstnieku sabiedriskās aktivitātes pieklusušas. Vai tādēļ, ka nākušas citas paaudzes, kas vairs nav tik sabiedriski aktīvas? Vai varbūt tam neredz jēgu?
Nevar teikt, ka nav nekādas piedalīšanās. Nesen Lielajos kapos rakstnieces Ineses Zanderes vadībā rīkoja saietu pret kapu tramvaja projektu. Arī es nesaprotu: kas tur brauks, no kurienes uz kurieni? Tie, kuri dārgajos Skanstes torņos dzīvo tagad un dzīvos nākotnē, pārvietojas ar savām mašīnām. Kuram no turienes vajadzēs tikt līdz Barona un Pērnavas ielas stūrim? Ko viņš tur darīs? Tramvajam būs jāšķērso Brīvības, Miera un Valdemāra iela, kur tāpat jau noslogoti krustojumi. Rīgas domei vajadzētu kliedēt neziņu ar publisku šā projekta sociāli ekonomiskā pamatojuma skaidrojumu, aprēķiniem, shēmām, kāpēc tas šķiet vajadzīgs.
Kāpēc, jūsuprāt, tā ir – kur četri latvieši, tur trīs partijas?
Lasīju Alvja Hermaņa "Dienasgrāmatu", viņš raksta - latvieši ir tādi, kas dzīvo katrs savrup savā meža mājā. Varbūt patiešām latvieši tiktāl ir individuālisti, ka domās dzīvo savā "meža mājā" ar sajūtu, ka apkārt visi ir nelabvēļi. Tāpēc labāk ieņemt aizstāvēšanās pozīciju. Bet tajā pašā laikā katrs grib būt pirmais – vislabāk valstī.
Tā arī dzīvojam – daudzdzīvokļu mājās kaimiņus nepazīstam, nesveicināmies; ja jumts tek, tad tā ir augšējā stāva iemītnieka rūpe, ja pagrabā ūdens – lai cieš apakšējais, citiem ne silts, ne auksts...
Tāpēc, ka esam tik savrupi, mums ar tām partijām arī neveicas. Saprotu, ka pret partiju kā tādu daudziem joprojām ir alerģija, arī man. Taču, ja reiz Latvijā ir partiju sistēma un no tās izvairīties nevar, tad man atkal ir jautājums – kāpēc šie cilvēki, kas ir partiju vadībā, nedomā valstiski. Kāpēc koalīcijas partijas nevarētu veidot vienu lielu, spēcīgu partiju? Vai viņi visi nav par brīvu, pārtikušu, drošu, latvisku un plaukstošu Latviju? Tā varētu būt vienojošā ideoloģija, viss pārējais ir pakārtots. Bet īstas ideoloģijas nav nevienai partijai, vismaz es nesaskatu. Tātad tās ir tikai ambīciju un personisku interešu vadītas grupas.
Bet kā ar to tikt galā? Atkal Māras Svīres citāts: "Ja visi cilvēki domātu, mēs dzīvotu citādi."
Tā ir mana pārliecība. Ļaudis kritizē pie varas esošos, bet nāk jaunas vēlēšanas, jauni solījumi, un viss tiek aizmirsts, nobalso par tiem pašiem. Tuvojas pašvaldību vēlēšanas, bet latviskās partijas Rīgā nevar vienoties, nespēj izveidot kopīgu, spēcīgu sarakstu. Katra iegūs niecīgu skaitu balsu, un atkal četrus gadus varēs vaidēt un šausmināties.
Pēc loģikas: jo cilvēkiem vairāk varas, jo vairāk viņiem vajadzētu domāt. Var jau būt, ka viņi daudz domā, bet vajadzētu tālāk domāt, tālāk plānot. Domai ir jābūt ar virzību uz nākotni. Arī lēmumus, likumus pieņemot - izteikt tos īsi un skaidri, nesamudžinot un nedodot iespēju interpretācijai. Konsekventi palikt pie tā, kas solīts. Piemēram, tagad pamazām taisās vaļā no mikrouzņēmumiem, paaugstinot nodokļus.
Jā, bet pat lieli, labi pelnoši uzņēmumi nodokļu taupīšanas nolūkā mikrouzņēmumus kā ārpakalpojumu sniedzējus izmanto tur, kur ir reālas darba tiesiskās attiecības. Tādējādi cieš gan valsts, gan paši sīkie uzņēmēji, kas padarīti sociāli mazaizsargāti.
Tas ir cilvēka dabā – meklēt katru šķirbiņu, kur atrast izdevīgumu. Tāpēc vajadzīgs precīzs normatīvais regulējums, likuma sargi un arī sabiedriskā doma. Ja kāds ar varu apveltīts cilvēks ne tā nošķaudās, precas vai šķiras, ir pilni klaču žurnāli. Bet, ja kāds ir izvairījies no nodokļu maksāšanas vai citādi noziedzies, tas publiskajā telpā kaut kā aizslīd, jo sabiedrību neinteresējot. Taču tieši tam vajadzētu interesēt sabiedrību! Lai negodīgums būtu apkaunojošs zīmogs un beigas karjerai. Bet tā nav! Pat notiesāt nespēj! Taču esmu studēta juriste, un tādēļ man nepatīk, ka pie varas esošos apsaukā par zagļiem un krāpniekiem, kaut nav pierādījumu.
Izplatīts ir viedoklis, ka pašlaik Latvijā trūkst izcilu personību. Vai piekrītat?
Turklāt visos līmeņos un jau sen. Kāpēc? Saka, bijušie laiki samaitājuši. Nav tiesa. Tie, kuriem tagad piecdesmit gadu, toreiz tikko sāka patstāvīgu dzīvi. Cilvēks nevarēja būt ideoloģiski samaitāts jau 20 gadu vecumā. Tās paaudzes cilvēkiem un vēl jaunākiem tagad vajadzētu būt harizmātiskajiem vadoņiem. Kur viņi ir? Vaina acīmredzami ir pēdējos 25 gados. Vai tāpēc, ka viņus partijās nelaida pie vārda? Nākamie politiķi bija jāaudzina, un vecajiem jāprotas laikus paiet malā. Dīvaini, ka popularitāti iegūst cilvēki, kas saredz tikai to, kas ir slikti. Bet kur ir oriģināla domāšana un zināšanas, kas jādara, lai būtu labi? Pieļauju, ka tādi cilvēki strādā savā specialitātē un nevēlas tikt iemesti tajā katlā, ko par politiku sauc.
"Limuzīnā Jāņu nakts krāsā" ir atspoguļoti daudzi cilvēku netikumi – mantkārība, liekulība, cinisms, pat cietsirdība, bet viss tā labdabīgi, iecietīgi, ar smaidu no malas raugoties.
Man ir grūti izdomāt negatīvo personāžu. Laikam tādēļ, ka pati nevienam neesmu vēlējusi ļaunu, varbūt gan sāpinājusi negribot un nezinot.
Bet dzīvē viņus saskatāt?
Kad par tādiem lasu, tad redzu. Dzīvē ne visai saskatu. Jo, kā jau teicu, es prasu pierādījumus un uzreiz nemaz neticu, ka cilvēks grib ļaunu. Nu kam gan nepiemīt sliktas īpašības? Jā, cilvēki manos darbos nav ļauni. Ja "Limuzīna" sakarā paskatāmies uz to laiku – kaut arī cilvēkam nauda bija, mašīnu dabūt nevarēja, bet tik dikti gribējās! Vai brīnums, ka zūd skaidrais saprāts? (Starp citu, vārds "limuzīns" ir no brīvās Latvijas laikiem, tā sacīja mana mamma.)
Ko rakstnieks ar savu darbu var izdarīt? Kāda tam īstenībā ir jēga?
Patiesību sakot, neko. Literatūra nav pārmācības nams. Svarīgi, lai, izlasot jebkuru darbu, ne tikai manu, cilvēks kaut vienu dienu par to padomātu. Palaikam pie tā atgrieztos. Tad mērķis ir sasniegts. Man nepatīk sēdēt pie galda un rakstīt, bet domāt un izdomāt. Nevaru teikt, ka rakstot domāju par lasītāju. Agrāk gan – par vienu vienīgu: uzrakstīšu un iedošu Vladimiram izlasīt!
Arī " Limuzīnu" es uzrakstīju Vladimiram par prieku. Viņš aizbrauca filmēt Atlantijas okeānā "Zem apgāztā mēness", bija prom divus mēnešus vai pat ilgāk, un es sapratu, ka viņu ļoti iepriecināšu, noliekot priekšā garstāstu, kā toreiz sacīja. Tā bija 1976. gada vasara.
Tā nu jūs ar "Limuzīnu" un Streiča filmu esat kļuvusi par nacionālo dārgumu...
Varētu teikt, ka es ar "Limuzīnu" iebraucu latviešu literatūrā, jo tas bija mans pirmais nopietnais darbs. Pirms tam tikai daži stāsti.
Jā, es to rakstīju Vladimiram. Bet, kad rakstīju turpinājumu viņa nepabeigtajam romānam, tad domāju, lai notikumi un teksts būtu viņa tonalitātē, un kaut arī (kā parasti) viņš par sižetu neko nebija stāstījis, man bija svarīgi turpināt Kaijaka garā.
Romāns jau bija nodots izdevniecībā, bet jūs nolēmāt pārrakstīt beigas. Kāpēc?
Noklausījos Kaijaka "Baiļu" radiolasījumu un sapratu, ka manas beigas, kā viņš teiktu, ir par mīkstu. Tajā pašā vakarā izdomāju, otrā rītā sēdos un pārrakstīju. Ne jau daudz, pāris pēdējās lappuses. Lai galvenais varonis beidzot rīkojas kā īsts vīrietis.
Vēl esat teikusi – kopš šaisaulē nav Vladimira, dzīvojat ar prāta, ne sirds prieku.
Tā ir. Kopš vairs nav Vladimira, es nevienam cilvēkam tā īsti vajadzīga vairs neesmu. Jo ir tādas izjūtas un sajūtas, sarunas, kur neviens viņa vietā nespēj būt. Tāpēc es mierīgi varu dzīvot viena. Vasaras mājās Staburagā balsī runājos ar Vladimiru, ar kokiem, ar puķēm, ar mākoņiem. Jo – cik ilgi var turēt muti ciet?! Bet ļoti priecājos, ja atbrauc bērni vai kāds mīļš ciemiņš. Ziemā Rīgā dzīvojam kopā ar mazmeitu un viņas meitām, satiekam ļoti labi. Īstenībā es ar visiem varu sadzīvot, ieskaitot pat runci un kāmjus, kaut gan man dzīvnieki vairāk patīk pa gabalu, teiksim, bildēs.
Jūs Staburagā dzīvojat ne tikai vasarā?
Gadus desmit mēs tur dzīvojām visu laiku. Tā ka man šķiet – īstās mājas ir tur. Lai gan, kad esmu dzimtajā Jaunlaicenē, jūtos tur piederīga, kaut man nav agrīnu bērnības atmiņu. Vienīgi istabas logs, uz kura bija asperāgs kā zaļa migliņa. Tas mammai bija ļoti mīļš ilgus gadus. Pēc tam jau nāk atmiņas par Alūksnē pavadīto laiku, un arī tur ir manas mājas.
Mēs ar Vladimiru par visu ko jokojām, bet īstenībā tās bija nopietnas lietas – par dzīvošanu, par miršanu... Mēs runājām arī, ka esmu sešus gadus jaunāka, tātad man sešus gadus ilgāk jādzīvo. Trīs gadus esmu nodzīvojusi bez viņa, tagad rēķinu, ka vēl trīs būtu jānodzīvo. Ilgstoši būt atraitnēs tomēr ir ļoti garlaicīgi. Ļoti. Bet pēc Vladimira nekādu vecumdienu draugu negribu! Brīnos par cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot līdz 100 gadiem: tie vairs nebūs mani astoņpadsmit, pat ne četrdesmitie gadi, bet arvien grūtāki un bālāki, jo vecums kā parādība nav nekas patīkams. Tas ir nelietīgs - paslepens un zaglīgs. Pamazām kaut ko paņem bez brīdinājuma – rīt tu to vairs nevarēsi! Kurpes un zābakus arvien vēl uzauju bez apsēšanās. Kad apsēdīšos, tad patiešām būšu veca. Tā esmu sev pateikusi. Pret vecumu vajag cīnīties, protams, prātīgi.
Bet dzīvojat ļoti intensīvu radošo dzīvi un piedalāties tik daudzos pasākumos. Šoruden vēl bija pulka Māras Svīres 80. dzimšanas dienas sarīkojumu, kaut arī pirms tam teicāt, ka būsiet ceļojumā Portugālē un nekas nenotiks.
Jā, biju domājusi nesvinēt nemaz. Mazmeita Maija, kopš bērnības zinot manu sapni par Meksiku, bija solījusies mani turp aizvest, tiklīdz pati sāks pelnīt, un šogad saka – mātama, braucam uz Meksiku! Es atbildu – ai, nu jau vairs nē... Negribas tās daudzās neērtās stundas lidmašīnā. Bet uz Portugāli gan – nonākt tajā klinšu ragā, kas ir vistālākais Eiropas rietumu punkts un pamāt ar roku pāri Atlantijas okeānam Amerikai un Meksikai, kas turpat vien ir, tikai drusciņ ūdens pa vidu. Maija bija izveidojusi brīnišķīgu maršrutu līdz pat Portugāles dienvidiem. Tiku savā Roka ragā, pat pabradāju pa okeānu, un gandrīz viss bija kā izsapņots.
Ir tā, ka es visu redzu gara acīm. Redzu, ko rakstu, lasu; visa dzīve man ir viens liels kino un noteikti labāks par to, ko varētu ieraudzīt ekrānā. Dzirdu, kā runā mani varoņi stāstos un filmu scenārijos.
Tomēr iznāca vesela jubilejas pasākumu sērija?
Jā, gribēju tikai Portugālē, un viss. Bet tā neizdevās. Jau septembrī kopā ar Dainu Avotiņu Staicelē ļoti jauki nosvinējām viņas 90 un manus 80 gadus. Bet 16. oktobrī vedekla mani, manu māsu Liju Brīdaku un viņas vīru Zigurdu aizveda uz dzimto Jaunlaiceni, uz sirsnīgu jubilejas pasākumu. Atjaunotajā Raiņa un Aspazijas namā Rīgā, Baznīcas ielā, bija mans jau pavasarī norunāts autorvakars, toreiz nodomāju, ka vienīgais (bet nu jau trešais).
Grāmatu svētku ietvaros 28. oktobrī Staburaga saieta namā notika, jāteic, mans godināšanas vakars, jo no manis nekas netika prasīts, tik vien kā būt klāt. Cilvēku bija daudz, pat stāvēja kājās, saņēmu daudz puķu, labu vārdu, sajutu brīnišķīgu attieksmi un apliecinājumu, ka, četrdesmit gadus tur dzīvojot, esmu kļuvusi par Staburaga iedzimto. Jā, un Jaunjelgavas dome mani iecēla par novada goda pilsoni.
Rakstniecei Mārai Svīrei ir 28 grāmatas. Vesela rinda plauktā. Tas ir daudz?
Nav daudz. Ja mēs abi būtu gribējuši kļūt slaveni, būtu vajadzējis vairāk sēdēt pie galda. Bet mēs gribējām dzīvot. Reiz Kaijaks man sacīja – tu man esi nozagusi vismaz piecas grāmatas! Jā, mēs pavadījām laiku dažādos pārgājienos, braucienos, visādās citādās izdarībās un vienkārši pie Daugavas. Kādreiz, kad benzīns vēl bija lēts, sēdāmies mašīnā un braucām, kur acis rāda – apkārtni pētīt.
Jūs nodzīvojāt kopā 46 gadus. Tagad puse laulību izjūk ļoti ātri. Ir kāda gudrība, kā saglabāt mīlestību uz mūžu?
Svarīgi ir negrauzt otru cilvēku ar pārmetumiem un nebūt principiālam sīkumos. Tā mēs izvairījāmies no sadzīves strīdiem. Es apbrīnoju tos cilvēkus, kuri ir iepazinušies agrā jaunībā un savu pirmo mīlestību saglabā laimīgā laulībā. Mums abiem bija otrā laulība. Varbūt izklausās cietsirdīgi, bet otrajā laulībā saprātīgs cilvēks klusībā ļoti mācās no pirmās laulības kļūdām. Aplams ir uzskats, ka dzīvesbiedram jāzina viss, kas ar otru noticis iepriekš. Gluži pretēji - mēs norunājām, ka sākam savu ēru mūsu dzīvē un iepriekšējo ēru nepieminēsim. Tas pasargā no nepamatotas greizsirdības un pārpratumiem.
Treškārt, vajag ļaut cilvēkam saglabāt savu telpu, uzticēties un nelīst viņa dvēselē. Ļaut būt neatkarīgam un patstāvīgam. Cik cilvēks vēlēsies, tik pastāstīs. Bet tas iespējams, ja attiecībās valda uzticība.
"Likteņa līdumnieki" ir vērienīgs tautas likteņu atainojums no muižu laikiem līdz mūsdienām. Vai Vladimirs veica lielu izpētes darbu?
Viss ir no paša novērojumiem, viņa vecāku dzīves, dzimtā pagasta notikumiem, cilvēku likteņiem. Viņš rakstīja godīgi, neko nepadarot ne labāku, ne sliktāku konjunktūras dēļ. Tagad ir jaunā konjunktūra – maksimāli sabiezināt melnās krāsas, īpaši par pagātni. Nesaku, ka vajadzētu rakstīt saldus gabalus, nebūt nē, bet dzīve jārāda tāda, kāda tā ir vai bijusi.
Es gan Misiņa bibliotēkā no vecām avīzēm ņēmu tekstu pagastvecākā runai piensaimnieku sapulcē. Kaijakam romānā runu nevajadzēja rakstīt, bet man scenārijā gan.
Kas, jūsuprāt, mūs sagaida nākotnē?
Protams, es nezinu. Tas būtu tikpat kā spriest par dzīvi pēc nāves. Tomēr pieļauju, ka ir iestājies civilizācijas pagrimuma periods, pārāk daudz nežēlības, un to, it kā par normu atzīstot, akceptē kino, literatūra. Negribu kā vārna ķērkt par pasaules galu, bet pašreizējie notikumi ir biedējoši. Šķiet, Dievam bija kāds nolūks pasauli iekārtot tā, ka tautas dzīvoja tajās vietās un klimatiskajos apstākļos, kas tām visvairāk piemērotas, tam pielāgots bija arī viņu dzīvesveids, pat izskats. Tagad viss ir sajaukts, un sajaukts tiek arvien vairāk, rodas problēmas, ar kurām nevar tikt galā. Bēgļu straumi varētu apturēt tikai, izbeidzot karus un atjaunojot izpostītās zemes. Uzņemt teju visus Tuvos austrumus un Āfriku Eiropā nav iespējams. Viņi nāk ar citu ticību, attiecību kultūru, viņi nav pieraduši strādāt, kā strādā šeit. Viņiem jāpalīdz tur, pašu zemē. Varbūt līdz 25. gadsimtam, kad es gribētu dzīvot, viss būs noskaidrojies kā pēc vētras – kad atkal ūdeņi ir tīri un dzidri.
