Patlaban Eiropas Savienībā laukā izmet ap 40% no saražotās pārtikas. Latvijas Tirgotāju asociācija 2014. gadā aprēķināja, ka no Latvijas veikaliem atkritumos nonāk vairāk nekā 20 tonnas pārtikas dienā. Kāda ir statistika – cik pārtikas atkritumu gadā saražojam?
Pārtikas atkritumi kā termins likumdošanā nav īsti definēts. Līdz ar to nav skaidra definējuma, ko saprotam ar pārtikas atkritumiem. ZM pārziņā ir tikai dzīvnieku izcelsmes blakusproduktu atkritumu uzskaite, kas rodas fermās un kautuvēs, bet kopumā par atkritumu apsaimniekošanu un uzskaiti atbild Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM). ZM kompetencē ir mēģināt palīdzēt samazināt pārtikas atkritumos izsviežamo daļu.
Sazinoties ar VARAM, ministrija LV portālam paskaidroja, ka Latvijā nav precīzu datu par pārtikas atkritumu daudzumu. Šobrīd Eiropas Savienībā (ES) notiek diskusijas, ka būtu jānosaka pārtikas atkritumu definīcija un jāizveido metodoloģija to novērtēšanai.
Tiesa, tā tas ir. ZM rīcībā ir atsevišķi pētījumi par pārtikas atkritumiem, kas rāda apmēram vienādu ainu. Piemēram, Latvijas Lauksaimniecības universitāte 2010. gadā secinājusi, ka pāri par 30% no visiem pārtikas atkritumiem rodas no mājsaimniecībām. Savukārt 2012. gadā ES pētījumā atklāts, ka mājsaimniecības kopumā visās dalībvalstīs izmet līdz pat 46% pārtikas produktu. Bet esmu pārliecināta, ka Latvijai šis cipars ir krietni zemāks, jo mēs Latvijā, Baltijā pēc mentalitātes tik daudz laukā nemetam. Bet tomēr pārtikas atkritumu apjoms mums ir gana liels.
Vai tas, ko ielieku kompostā, arī ir pārtikas atkritums?
Protams, tikai to nav iespējams uzskaitīt. Atkritumu apjoms, kas rodas mājsaimniecībās laukos, kurām tos nesavāc centralizēti, nav apzināms.
Kā samazināt pārtikas atkritumus, pirms tie par tādiem ir kļuvuši? Kāds ir ZM redzējums?
ZM redzējums vēl nav skaidrs, jo veicam dažādus priekšdarbus, lai saprastu sabiedrības, tirgotāju un ražotāju viedokli. Ministrijas mājaslapā ir aptauja, kuru aicinām aizpildīt. Esam arī izsūtījuši vēstules ražotājiem un tirgotājiem, lai uzzinātu, ko viņi domā par vienu no sadaļām, kādā veidā varētu samazināt atkritumus – par produktu tirgošanu pēc to derīguma termiņa "Ieteicams līdz".
Protams, tirgošana pēc derīguma termiņa "ieteicams līdz" nav vienīgais un labākais veids, kādā var samazināt pārtikas atkritumus. To var izdarīt dažādos citos veidos, piemēram, primārā ražošanā neizmest ārā tik daudz kroplīgu burkānu, kartupeļu, iespējams, tie ir izmantojami kā citādāk. Neražot tik daudz, ka nespēj pārdot. Ražotājiem vairāk piedomāt pie derīguma termiņa noteikšanas. Varbūt ir iespējams tos likt garākus, ne ar tik lielu rezervi, kā ražotāji to dara, lai pasargātu sevi no dažādām patērētāju sūdzībām par to, ka viņiem šķiet – šis produkts nav vairs īsti labs. Par to ir jārunā.
Savukārt tirgotājiem būtu jādomā par to, vai vajadzētu piepildīt savas noliktavas ar milzum daudz produktiem, kurus grūti noteiktā termiņā iztirgot.
Marķējumā ražotāji atbilstoši saražotajam produktam norāda derīguma termiņu "Ieteicams līdz" vai "Izlietot līdz". Norādītie derīguma termiņi ir atšķirīgi, tāpēc svarīgi saprast, ko tie nozīmē.
Ar derīguma termiņu "Ieteicams līdz" ražotājs pasaka, ka līdz noteiktam laikam produkts ir 100% kvalitatīvs un nekaitīgs. Pēc tam sāk kristies kvalitāte – nedaudz izmainās krāsa, garša, smarža, vēl pēc kāda laika produktā sāk veidoties procesi, kas kļūst bīstami veselībai, piemēram, notiek oksidēšanās procesi, var sākt veidoties kancerogēnas vielas, utt. Kas zina šo izmaiņu brīdi? Neviens!
Savukārt "Izlietot līdz" datumu parasti liek gaļas izstrādājumiem, gataviem zivju produktiem (izņemot konservus), piena produktiem u.tml. Pēc derīguma termiņa dienas "Izlietot līdz" pārtiku uzskata par nedrošu un uzturā to lietot nedrīkst.
Pašlaik situācija ir tāda, ka patērētājs nekad nav vainīgs, ja viņš nopircis un apēdis sliktu produktu. Ir vainīga tikai valsts, ražotājs vai tirgotājs.
Bet vai vajadzētu noteikt arī patērētāja atbildību?
Ja nonāksim pie tā, ka, iespējams, varēs pirkt produktus pēc derīguma termiņa beigām, tad šī atbildība ir jānosaka. Tad tā būs tikai mana kā pircēja atbildība.
Ar patērētāju ir jārunā arī par to, cik viņi pērk un pēc tam izmet ārā – savas ēdienreizes un pirkumi ir jāplāno nopietnāk.
Ir jārunā par plānošanu it visiem – ražotājiem, tirgotājiem, patērētājiem.
Kā vērtējat ieceri ļaut atsevišķu kategoriju pārtikas produktus izplatīt vai pārdot ar beigušos derīguma termiņu?
Atbildes, kuras jau esam saņēmuši no tirgotājiem un ražotājiem, liecina, ka attieksme ir diezgan negatīva. Ļoti daudzi ir uzsvēruši, ka produktu ražošana un tirgošana tiek ļoti strikti plānota. Līdz ar to pārtikas atkritumu, kuriem ir beidzies derīguma termiņš, nav daudz.
"Maxima" veikalos bieži tirgo produktus ar pēdējās dienas derīguma termiņu. Savukārt "Rimi" šādi produkti pircējiem vispār netiek piedāvāti.
Šādu kārtību nosaka paši veikalu tīkli. Tie izvēlas savu politiku. Tajā pašā laikā veikali ir diezgan atbalstoši ziedojumiem, pat ne pēc, bet gan dažas dienas pirms derīguma termiņa beigām. Taču – nav, kas šos produktus savāc. Veikali nav gatavi veidot savu loģistikas tīklu, kas, piemēram, divreiz nedēļā veikalos savāks produktus, lai tālāk tos nogādātu zupas virtuvēs vai dzīvnieku patversmēs. Veikalu tīkli nav gatavi to darīt, bet ir gatavi dot produktus, ja kāds to dara.
Ziedojumos nereti nonāk ne tikai produkti, kuriem ir dažas dienas līdz derīguma termiņa beigām, bet, piemēram, makaroni, kuriem ir bojāts fasējums un tas nav ietekmējis produkta kvalitāti.
Ja galvenā problēma ir loģistika, kā to varētu atrisināt?
Tas ir labdarības vai citas nevalstiskās organizācijas ziņā. Ja tās ir gatavas savākt produktus, tad to kompetencē būtu nodrošināt transporta iespējas. Protams, tie ir finanšu līdzekļi. Tad droši vien būtu jādodas uz Labklājības ministriju un jālūdz atbalsts – transporta, telpu, saldētavu u.c. iespējām. Svarīga būtu informatīvā puse – lai izveidotu interneta vietni vai sistēmu, kura ziņotu gan labdarības organizācijai, gan veikalu tīklam, kādi produkti konkrētā dienā no kurienes ir jāsavāc. Tiktu izveidots tāds kā mazs apgādes tīkls.
Pēdējos gados ir dzirdēts, ka, piemēram, veikalu tīkli "Rimi" un "Maxima" Rīgā daļu bojātās pārtikas piegādā Zooloģiskajam dārzam, tādējādi rūpējoties par to, lai mazāk produkcijas tiktu iznīcināts. Veikalu tīkls "Mego" piedāvā privātpersonām, kurām ir mājdzīvnieki, slēgt līgumu par bojātās pārtikas saņemšanu, galvenais – sunim vai kaķim ir jābūt izveidotai pasei.
Jā, tādas iespējas ir. Pārtiku var atdot arī dzīvnieku barības ražošanai, piemēram, kažokzvēru fermām. Taču tas nav tik vienkārši – arī šādos gadījumos ir stingras pārtikas kvalitātes atbilstības prasības. Dzīvnieki tiek baroti ar kvalitatīviem produktiem. Bet, piemēram, kas attiecas uz augļiem un dārzeņiem – ja uz Zooloģisko dārzu tiek aizvestas zemenes no Rīgas tirgus, jo nav zināma izcelsme, tās patēriņam ir ļoti drošas, jo primāri jau bija paredzētas cilvēkiem.
Šādos gadījumos tirgotājam būtu jāslēdz līgums ar organizācijām, kurām vēlētos atdot pārtiku.
Lasīju, ka pērn februārī Francijā pieņēma likumu, kas aizliedza lielajām pārtikas tirdzniecības ķēdēm iznīcināt pāri palikušos produktus, kuriem beidzies derīguma termiņš. Tie jāatdod vai nu labdarības zupas virtuvēm, vai fermeriem lopbarībai. Vai šāds likums būtu jāievieš arī Latvijā?
Jāvēro, kā veiksies frančiem. Protams, ES dalībvalstīm ir iespēja rakstīt normatīvos aktus šādām lietām.
Patlaban ES ir izveidojusi platformu, kurā ir saaicināti kopā dažādu institūciju pārstāvji gan no valsts, nevalstiskajām un labdarības organizācijām, gan finanšu, atkritumu apsaimniekošanas un citu jomu pārstāvji, lai ar visiem kopā mēģinātu risināt atkritumu problēmu. Pārtikas atkritumi ir tikai viena no problēmas sadaļām.
ES līmenī top divi vadlīniju projekti – par pārtikas ziedošanu un par pārtikas, kas nonāktu atkritumos, pārstrādi un atdošanu dzīvnieku barībai. Tos cer pieņemt līdz šā gada pavasarim. Vadlīnijas domātas ES dalībvalstīm, lai aptuveni vienādi visi gatavotu normatīvos aktus, ja kāda valsts izvēlēsies izmainīt likumdošanu derīguma termiņu zaudējušu pārtikas produktu izmantošanai. Bet šobrīd nevaru pateikt Latvijas attieksmi, jo patlaban aptaujājam ražotājus, tirgotājus un patērētājus.
Kad beigsies aptauja?
Patērētāju aptauja beigsies februāra vidū. Ražotāji un tirgotāji, kuri savas atbildes intensīvi ministrijai jau sūta, kā jau iepriekš teicu, – neatbalsta to, ka produktus vajadzētu ļaut tirgot pēc derīguma termiņa beigām. Kad aptaujas dati būs zināmi, sauksim kopā visas iesaistītās puses, lai izkristalizētu galīgo lēmumu. Un pēc tam būs jāpieņem politisks lēmums.
Nozares eksperti decembra diskusijā atzina – ja Brisele ļautu izplatīt vai tirgot atsevišķu kategoriju produktus ar beigušos derīguma termiņu, Latvija varētu kļūt par nosacītu izgāztuvi, kur zemās pirktspējas dēļ masveidā legāli iepludinās šādus produktus.
Ražotāji baidās, ka, pastāvot brīvai tirdzniecībai starp ES dalībvalstīm, Latvijā tiks ievesti produkti pēc vai tuvu derīguma termiņa beigām, ar to sagraujot vietējo uzņēmēju darbību. Analizējot situāciju ar iedzīvotāju finansēm un iespēju iepirkties, tiek prognozēts, ka cilvēki pirks lēto ievesto pārtiku.
Kāda būtu jūsu nostāja šajā jautājumā kā pircējai?
Es negribētu, ka Latvijas veikalus pārpludina produkti no ES ar beigušos derīguma termiņu. Personīgi man pilnīgi pietiek, ja varu nopirkt produktu ar vēl derīgu lietošanas termiņu. Un cik es ilgu laiku to noturu mājās ledusskapī – tā ir mana problēma. Ja es lemju to ēst vecu un man pēc tam paliek slikti, tad es zinu, kāpēc. Bet, ja veikalā es varēšu nopirkt produktu pēc derīguma termiņa beigām... Latvijas patērētājs neatzīsies, ka tādu veikalā ir nopircis.
Ražotājiem ir bažas par to, ka viņi nevarēs pierādīt, ka patērētājs ir nopircis produktu pēc derīguma termiņa beigām. Jo veikalā būs divi identiski iepakojumi – tikai ar atšķirīgiem derīguma termiņiem.
Taču ir diezgan daudz produktu, kuriem minimālo derīguma termiņu "Ieteicams līdz" var nenorādīt. Šajā kategorijā ietilpst, piemēram, cukurs, vārāmā sāls, etiķis, košļājamā gumija, dzērieni, kuru spirta tilpumkoncentrācija ir vienāda vai lielāka nekā 10%, vīni u.c.
Jā, tiem minimālo derīguma termiņu var arī nenorādīt, tie ir derīgi "mūžīgi".
Bet pagaidām vēl šo "Ieteicams līdz" norāda.
Ja produkts stāv, piemēram, desmit gadus un nav izmainījies, tad derīguma termiņu varētu arī nelikt.
Un tas ir viens no veidiem, kā samazināt pārtikas atkritumus. Eiropa domā arī par to, vai varētu būt citi produkti un to grupas, kuriem varētu ļaut nelikt derīguma termiņu. Bet par to pašlaik ir diskusijas, lēmuma vēl nav.
Kurš, jūsuprāt, vēl varētu būt šāds produkts, kuram varētu ļaut nelikt derīguma termiņu?
Pašlaik neesam lūguši zinātniekiem šāda veida izpēti par kādu Latvijā ražotu produktu grupu. Bet tas noteikti nebūtu Latvijas jautājums, tas ir Eiropas kopējā tirgus jautājums. Jo tad visās 28 dalībvalstīs ir jābūt šiem produktiem vienādiem.
Piemēram, ES regulā ir noteikts, ka svaigiem augļiem un dārzeņiem nav jānorāda derīguma termiņš. Un tas arī tiek ievērots.
Kā vērtējat ieceri ļaut atsevišķu kategoriju pārtikas produktus izplatīt vai pārdot ar beigušos derīguma termiņu sociāli mazaizsargātām iedzīvotāju grupām? VARAM lēš, ka tādā veidā varētu būt pozitīvi ieguvumi.
ZM patērētāju aptaujā vēlētos sasniegt arī sociāli mazaizsargāto personu grupas, izzināt, kāds ir viņu viedoklis par pārtikas lietošanu, kurai beidzies derīguma termiņš.
Protams, pārtikas produktu ir ļoti laba lieta, bet vai tiem jābūt pēc derīguma termiņa beigām? Tas ir atklāts jautājums. Uzņēmumi ir atbildīgi, lai produkti līdz derīguma termiņa beigām būtu droši un kvalitatīvi. Pēc derīguma termiņa beigām komersanti to vairs negarantē. Vai šie produkti, kuriem ražotājs vairs negarantē 100% kvalitāti un nekaitīgumu, ir tas, kas būtu jāatdod maznodrošinātiem? Varbūt tomēr vispirms ir jārunā par tiem produktiem, kuriem tūlīt beigsies termiņš un kurus vēl kvalitatīvus un atbilstošus varētu dot labdarībai? Tās ir manas personīgās pārdomas par šo jautājumu.
Gan ASV, gan Lielbritānijā un citur pasaulē tūkstošiem cilvēku rokas atkritumu konteineros, jo uzskata, ka ēdienam jābūt par velti, un atkritumos pie kafejnīcām vai lielveikaliem var atrast vēl svaigu un lietojamu pārtiku. Šī kustība plašāk zināma kā frīganisms, taču Latvijā nav attīstījusies. Lielveikalu pārtikas konteineri atrodas slēgtās teritorijās, un tiem tuvoties ir pat aizliegts.
Par šo jautājumu ar veikalu tīkliem esam runājuši jau pirms vairākiem gadiem. Mazumtirgotāji ir pret tikai tāpēc, ka nespēj pie atkritumu konteineriem nodrošināt kārtību. Komersanti ir atbildīgi par atkritumu izvešanu, apsaimniekošanu, kā arī par drošību. Viņi pie atkritumu tvertnēm nevar nodrošināt fizisku kārtību – lai tur nebūtu kautiņu, izgāšanas zemē, piesmērēšanas utt. Nevar nodrošināt cilvēkus, kuri izdalītu produktus, piemēram, rindas kārtībā, pirms tos iemet atkritumos. Mazumtirgotājiem nav tādu štata vienību, un tādas komersanti arī netaisījās ieviest.
Droši vien ir kādas lietas, ko katrs pats jau tagad varam darīt, lai nevairotu pārtikas atkritumus. Piemēram, Latvijā katrs piektais iedzīvotājs nopērkot vairāk, nekā spēj apēst.
Esmu jau teikusi: Neejiet uz veikalu izsalkuši, vispirms paēdiet! Nepiepērciet tirdzniecības ratus ar kaudzi un pēc tam pusi neizmetiet ārā! Nepērc vairāk, kā tev vajag!
Akciju laikā noteikti vajadzētu pievērst uzmanību arī pārdotā produkta derīguma termiņam. Var pirkt desmit pudeles eļļas, ja tās derīguma termiņš ir pietiekami garš. Eļļa, starp citu, ir diezgan bīstams produkts, jo tā pēc derīguma termiņa beigām oksidējas.
Tāpēc ir jāplāno savi pirkumi. Bet, ja pērkam vairāk nekā vajag, jāskatās derīguma termiņi.
