VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
25. decembrī, 2014
Lasīšanai: 17 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Veselība
7
7

„Skalbes” psiholoģe Marija Ābeltiņa: neprasiet no sevis perfektus svētkus. Laimes sajūtu nevar nopirkt vai uzdāvināt

LV portālam: MARIJA ĀBELTIŅA, krīžu un konsultācijas centra “Skalbes” vadītāja un psiholoģe

Marija Ābeltiņa: „Tas nav vienkārši brīnums. Laimes sajūta ir blakus produkts tam, ko mēs darām un domājam.”

FOTO: Edijs Pālens/ LETA

Krīžu un konsultācijas centra “Skalbes” nodrošinātais uzticības tālrunis ir vienīgais Latvijā, kas strādā divdesmit četru stundu režīmā septiņas dienas nedēļā. Ziemassvētki nav izņēmums. Garās brīvdienas un tumšais ziemas laiks var būt smags un mokošs vientuļiem cilvēkiem. Tāpēc iespēja aprunāties ar kādu var ļoti palīdzēt. Ja cilvēks neredz vairs jēgu turpmāk dzīvot, saruna par to var samazināt pašnāvības risku pat par 30 procentiem, norāda krīzes centra vadītāja un psiholoģe MARIJA ĀBELTIŅA.

Krīzes tālrunis nepārtrauc zvanīt arī svētkos. Vidēji viena saruna ilgst 30-45 minūtes. Diemžēl centrs var nodrošināt tikai divas tālruņa līnijas. Ja zvanītāju ir vairāk - pārējiem līdz savienojumam kāds laika sprīdis jāuzgaida.

Lielākā daļa zvanītāju cietuši no vardarbības. Pārsvarā varmāka bijis kāds no ģimenes locekļiem. Šādu zvanu ir vairāk nekā 40 procenti. Zvana arī cilvēki, kuriem ir psihiskas saslimšanas, piemēram, klīniska depresija. Nereti saruna nepieciešama cilvēkiem, kuru dzīvē piemeklējusi attiecību krīze, šķiršanās vai grūtības ar bērnu audzināšanu. Dažkārt piezvana cilvēki, kurus nomāc rūpes par tuviniekiem. Viņiem nepieciešams padoms, kā rīkoties un palīdzēt. Svētki bieži vien ir smags pārbaudījums tiem, kuri slīkst atkarību purvā vai ir līdzatkarīgi.

Diemžēl vidēji katru dienu piezvana arī kāds, kurš atzīst, ka nopietni domā par to, kā izbeigt šīs zemes gaitas pavisam. Taču pretēji izplatītam pieņēmumam, ka Ziemassvētku laiks cilvēkus pamudina izšķirties par šādu galēju soli, statistikas dati to neapstiprina. Daudz biežāk cilvēki izšķiras pašrocīgi pielikt punktu savai dzīvei pavasara ziedonī – maijā. Lai gan tam nav zinātniska izskaidrojuma, varbūt cilvēku vēlme Ziemassvētkos kļūt labākiem un palīdzēt citiem spēj darīt brīnumus?

Vai krīzes tālrunis iezvanās biežāk Ziemassvētku laikā?

Protams, vairāk zvana vientuļi cilvēki. Tie zvani, kas saistīti ar kādām hroniskām problēmām, varbūt samazinās. Tāpat zvana cilvēki, kuriem notikusi kāda akūta nelaime – kaut kas slikts var atgadīties jebkurā gada laikā, tāpēc šajā ziņā nav atšķirību. Ievērojami lielāku zvanītāju skaitu Ziemassvētkos neesam novērojuši.

Kāpēc ir tā, ka smagā brīdī ir vieglāk izrunāties ar svešu cilvēku, kuru pat neredzi?

Pie krīzes telefona strādā speciāli apmācīti cilvēki, kuri prot uzklausīt tādā veidā, lai cilvēkam paliek vieglāk. Diemžēl ne visi veidi, kā klausāmies otrā un kādu atgriezenisko saiti dodam, palīdz nomierināt emocijas. Piemēram, ļoti izplatīta lieta, ko ikdienā darām – mēs dodam padomus. Taču, ja cilvēks atrodas ļoti spēcīgu emociju varā, padomu došana nevis palīdz, bet vēl vairāk visu saputro. Ir vairākas lietas, kuras svarīgi ievērot, lai otrs cilvēks, kuram šobrīd ir grūti, justos vieglāk.

Vai jāļauj cilvēkam izrunāt visu, pacietīgi klausoties?

Arī. Taču jāklausās ar aktīvas klausīšanās palīdzību. Mēs atspoguļojam cilvēka jūtas, saucam tās vārdos, atpazīstam – apkopojam un strukturējam to, ko cilvēks pateicis. Bieži vien cilvēkam notiek daudz un dažādas lietas, domas un jūtas ir tādā mudžeklī un jūklī, ka mums jāpalīdz izveidot loģisku struktūru. Tas ir tas, ko mūsu konsultanti ir iemācīti darīt.

Bieži vien cilvēks, ja ar to ikdienā nav saskāries, var viegli pieļaut kļūdu un sarunā ar tuvinieku izvēlēties runāt tādā veidā, kas nepalīdzēs, tieši otrādi, vēl vairāk otru uzvilks. Ja kāds sāk moralizēt un teikt: "Nu beidz, tas viss taču nav tik svarīgi, ir vēl trakākas lietas! Paskaties, kas notiek apkārt!", cilvēks sajutīsies vēl sliktāk.

Gadās arī tā, ka citi tik ļoti pārdzīvo to, kas noticis, ka tam, kuram notikusi nelaime, vēl jāmierina otrs, kurš atnācis atbalstīt. Tas rada papildu grūtas emocijas – vainas sajūtu, ka kāds manu problēmu dēļ tā uztraucas. Dažkārt tuvinieki vēlas palīdzēt, bet ir paši iesaistīti, jūtas emocionāli smagi. Tāpēc nepieciešama neitrāla attieksme, un cilvēki nāk uz individuālām klātienes konsultācijām vai izvēlas piezvanīt arī tad, ja saprot, ka var saņemt atbalstu no tuviniekiem, draugiem. Tas ir ļoti svarīgi, bet ne vienmēr palīdz.

Šobrīd ir Ziemassvētku laiks, un dažkārt dzirdam sakām – Ziemassvētku sajūtas nav. Kas ir šī dzīšanās pēc Ziemassvētku sajūtas, un kā tā var ietekmēt cilvēkus, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ prāts uz svētku svinēšanu nenesas?

Domāju, ka šobrīd Ziemassvētku sajūtas tiek ļoti komercializētas. Taču tās ir ļoti individuālas. Tādu Ziemassvētku sajūtu jau nemaz nav. Cilvēki izjūt prieku, bēdas, ilgas vai cerības, bet tādas konkrētas Ziemassvētku sajūtas mūsos nav. Katrs tai piešķir citu saturu. No vienas puses, tas var būt ļoti patīkamu emociju spektrs. Cilvēki izjūt mīlestību un prieku par to, ka var pavadīt laiku kopā ar ģimeni. Ir vairāk brīvdienu. Ja uzsnieg sniegs, var izpriecāties par ziemas atrakcijām. Ja ģimenē ir bērni, kas gaida dāvanas, tā ir papildu brīnuma sajūta. Ir daudz ģimeņu, kurās tiek svinēta Jēzus Kristus piedzimšana. Tā ir šo svētku gaišā puse.

Taču šo sajūtu spektrā ir vēl otra daļa. Komercializācija, nepieciešamība pirkt dāvanas var radīt trauksmi un pavisam citu emociju gammu. Varbūt cilvēks nevar atļauties kaut ko nopirkt? Kāpēc tieši tagad un tieši tādas dāvanas ir jāmeklē? Šis dāvanu meklēšanas drudzis bieži vien ir saistīts ar steigu un ļoti nepatīkamām emocijām.

Vienlaikus publiskā telpā, reklāmās, filmās tiek parādītas laimīgas ģimenes, ar kurām cilvēks nevilšus sevi salīdzina un saprot, ka viņa dzīvē nav tādas ideālas bildītes – skaists vīrs vai skaista sieva un divi ideāli bērni, kas sēž pie brīnišķīgi izpušķotas eglītes un bagātīgi klāta galda, pie kura neviens necūkojas un visi ir laimīgi. Tas bieži vien cilvēkam rada tādu neatbilstības sajūtu un dažreiz pat depresīvas pārdomas – jā, bet man tā nav. Un, ja man tā nav, vai man var būt prieks?

Informatīvajā telpā tiek kultivēta "pareizā" Ziemassvētku sajūta. Kā pārdzīvot šo laiku tiem, kuri tā nejūtas?

Ja tiek piedāvāts kaut kāds standarts - mūsu ziņā ir izvēle to pieņemt vai nepieņemt. Ja mēs to pieņemam kā savu, tad varam izjust ciešanas un neatbilstību. Bet varam ļaut sev piedzīvot Ziemassvētkus tā, kā paši to vēlamies – varbūt mierīgi, bez prieka, eiforijas un brīnuma meklējumiem. Apcerīgi. Ikdienišķi. Cilvēkam var būt skumjāki dzīves posmi, tāpēc nav jādzīvo pašpārmetumos, ka kaut ko darām citādi. Tas ļoti atvieglo dzīvi un nepalielina negatīvās emocijas.

Visbiežāk skarbākais mūsu soģis esam mēs paši. Šo vērtējumu, ka neatbilstam kaut kādiem standartiem, ka neesam īsti normāli, izdarām mēs paši. Tāda sevis nievāšana dubulto vai pat trīskāršo negatīvās sajūtas. Tāpēc ir svarīgi šo procesu pārtraukt un domāt par to, kā es gribu un varu justies šajos apstākļos.

Tomēr ne visi cilvēki atrod sevī spēku un spēj savas izjūtas racionāli izvērtēt. Krīzes tālrunis saņem arī zvanus no cilvēkiem, kuriem vairs nav spēka dzīvot?

Jā, nedēļā saņemam aptuveni septiņus šādus zvanus. Ja cilvēkam ir klīniska depresija, procentuāli ir ļoti augsts risks, ka viņš izdarīs pašnāvību. Ir novērots, ka pasliktinājumi ir rudenī. Pie mums šis tumšais laiks ir ļoti izteikts un pastiprina depresīvas noskaņas. Uzliesmojums raksturīgs arī pavasarim, jo viss plaukst un smaržo – veidojas atkal šī neatbilstības sajūta.  Es pieņemu, ka svētkos nav tāds uzliesmojums, jo kopumā cilvēki cenšas sastapt tuviniekus vai draugus.

Latvijā vidēji tiek veiktas 504 pašnāvības katru gadu jeb gandrīz 42 pašnāvības katru mēnesi. Tas nozīmē, ka vairāk nekā viens cilvēks ik dienu izvēlas aiziet no šīs dzīves.  Attiecībā pret iedzīvotāju skaitu Latvija ierindojas 3.vietā Eiropas Savienībā un 10.vietā pasaulē. Taču, ja skatāmies, kas ir valstis, kurās šī nelaime sastopama vēl biežāk, redzam, ka tās ir bagātas labklājības valstis. Kāpēc tā ir? Vai tā ir neizbēgama ekonomiskās attīstības blakne?

Tiešā veidā tas nekādā gadījumā nav saistīts ar labklājību. Drīzāk tā ir virkne dažādu faktoru sakritība, un izcelt vienu cēloni nevar. Tad taču tas būtu izskausts. Ir vairākas lietas. Pirmkārt, cik ļoti apzināmies, ka par savu garīgo veselību ir jārūpējas laicīgi? Mūsu sabiedrībā aizvien ir daudz stereotipu un aizspriedumu par to, vai es drīkstu vispār vērsties pēc palīdzības, ja ir parādījušās garīga rakstura grūtības. Valda uzskats: ja es pamanu depresijas pazīmes, man jācīnās un ar to jātiek galā pašam. Taču bieži vien problēma kļūst hroniska un tad diemžēl pašnāvības risks palielinās. 

Ir vēl viens aspekts, par ko runā daudzi pētnieki – kultūrās, kas vērstas uz kolektīvām, nevis individuālām vērtībām, pašnāvību risks ir krietni mazāks. Tiesa, palielinās citi riski, kas saistīti, piemēram, ar personas brīvības zaudēšanu u.tml. Taču būtiski ir, vai sabiedrībā un kultūrā kopumā ir pieņemts būt atklātiem, runāt par savām emocijām un tās izpaust.  Kādas emocijas pieļaujams izpaust?

Pie mums emociju izpaušana nav ikdienišķa parādība. Diemžēl neizrādām un nedalāmies arī ar pozitīvām emocijām. Mēs vairāmies izteikt atzinību vai uzslavu. Mums nav raksturīgi satiekoties apkampties. Varbūt jaunieši vai ļoti tuvi cilvēki to dara biežāk, bet pat ne visās ģimenēs tā ir pieņemts. Bērni pieaug un pieskārienu kļūst mazāk. Taču tās ir lietas, kas ilgtermiņā veido pavisam citādu vidi, kurā ir vieglāk dzīvot arī tad, ja kaut kas nav izdevies. Tādā vidē cilvēks zina, ka nepieciešamības gadījumā saņems sapratni, palīdzību un dzirdīgas ausis.

Tikai vienkārša saruna par pašnāvības domām var samazināt risku, ka cilvēks izšķirsies par šādu soli, par 30 procentiem. Kā saruna var palīdzēt?

Cilvēki, kuri piezvana uz krīzes tālruni, nereti atzīst – biju izlēmis to izdarīt, bet pēc sarunas kļuva vieglāk. Es šobrīd to nedarīšu.

Pamatideja ir tāda – ja spējam samazināt emociju intensitāti un izmisums kaut nedaudz mazinās, cilvēks pie galējiem līdzekļiem neķersies. Viņš mēģinās atrast kādu citu risinājumu, un līdz ar to risks kļūs mazāks. Pašnāvības risks samazinās ne tāpēc, ka mēs kaut kādā veidā ar speciālām metodēm atrunājam cilvēku. Pašnāvība visbiežāk ir izmisuma solis, kad cilvēks vairs neredz citu izeju un spriedze, bailes, satraukums, emocionālas sāpes arvien pieaug. Saruna var palīdzēt šo izjūtu intensitāti mazināt. Ja viens no faktoriem samazinās, cilvēks pats var ieraudzīt, ka ir vēl citas iespējas. Cilvēkam ir dabīgi gribēt dzīvot.

Pētījumi rāda, ka vairākums cilvēku, kuri izdara pašnāvību, pirms izšķirošā lēmuma vēršas pie citiem ar mēģinājumu par to runāt. Radinieki un draugi pēc notikušās traģēdijas atzīst – jā, tagad es saprotu, ka viņš vēlējās par to runāt, bet es izvairījos. Nāves tēma – tās ir vienas no lielākajām bailēm, un ir saprotams, ka cilvēki nevēlas par to runāt. Bet, ja cilvēks vēršas pie viena, pie otra un trešā un neviens nevēlas uzklausīt, tad spriedze paliek un pieaug.

Bet dažkārt ikdienas steigā mēs varbūt neaizdomājamies, par ko cilvēks ar mums vēlas parunāt? Visticamāk, šāda saruna nesāksies ar vārdiem - zini, es gribu izdarīt pašnāvību. Kam būtu jāpievērš uzmanība?

Gan jā, gan nē. Piemēram, atnāk cilvēks un saka – es negribu vairs dzīvot.

Tipiska atbilde būs - ko tu runā muļķības!

Tā ir aizsardzības reakcija. Cilvēks var arī teikt tā – zini, es vairs neredzu nekam jēgu, es vairs nekur nepiedalīšos. Tad, kad manis vairs nebūs, jūs varēsiet darīt to un to.

Tās ir frāzes, kurām vajadzētu pievērst uzmanību.

Jā. Dažreiz citi saka – kā es varu zināt, vai radinieks nemanipulē? Varbūt viņš vienkārši grib pievērst sev papildu uzmanību. Šī ir ļoti riskanta lieta. Es teiktu, labāk vienmēr pārbaudīt un aprunāties nekā paļauties uz to, ka tā ir tikai tāda runāšana. Līdzīgi kā gadījumos ar varmāku, kurš izsaka draudus. Pat ja draudi visbiežāk īstenoti netiek, labāk būt gataviem reaģēt. Tāpat ir, ja cilvēks runā par pašnāvību – tam ir jāpievērš uzmanība. Ziniet, dažkārt dzirdu sakām – viņi jau griež vēnas neskaitāmas reizes un nekas nenotiek. Nē, mēs nekad nezinām, kad būs tā reize, kad kaut kas notiks. Ja cilvēks sev to nodara, tas liecina par ļoti spēcīgām garīgām un psiholoģiskām grūtībām tikt galā ar dzīvi.

Valda uzskats, ka cilvēku līdz galējai rīcībai nereti noved ekonomiskā situācija valstī, tomēr no jūsu teiktā izriet, ka pamatā ir tas, kā mēs paši ikdienā veidojam attiecības, viens pret otru izturamies gan sabiedrībā, kolektīvā, gan ģimenē.

Nenoliedzami, krīzes, varas maiņa vai vēl kādi ārēji apstākļi palielina to cilvēku skaitu, kas nonāk personīgajā krīzē. Jā, tie riski palielinās. Bet tas nebūt nenozīmē, ka krīzes gadījumā būs vairāk pašnāvību.  Piemēram, šobrīd ekonomika it kā iet uz augšu, bet mēs saņemam zvanus no cilvēkiem, kuriem ir ieilgušas psiholoģiskas problēmas. Viņi ir paņēmuši kredītus uz trīsdesmit gadiem. Vēl 20 vai 25 gadi būs jāmaksā un to psiholoģiski ļoti grūti izturēt. Nav tā, ka vienmēr sakrīt gan ārējie, gan iekšējie apstākļi, lielāka ietekme ir dažādu faktoru un kultūras mijiedarbībai.

Ko psihologs var pateikt par sabiedrību, kurā dominē tik lielas gaidas pēc līdera, kurš atnāks un visu sakārtos?

Ir jauki, ja kaut kas mūs iedvesmo. Taču domāju, ka vislabākie psihologi sev varam būt mēs paši. Protams, ja laicīgi tam pievēršam uzmanību. Jā, ne visi ir gana stipri, lai paši izprastu un apzinātos savas problēmas, taču ticu tam, ka ikviens var mainīt savu dzīvi uz pozitīvo pusi. Kāds saka: "Bet man ir grūti pateikt labas lietas. Neesmu tā pieradis." Tad gribu teikt – būt jaukiem vienam pret otru, atpazīt un pārvaldīt savas emocijas var iemācīties, tikai tam jāvelta laiks un uzmanība. Tas, kā mēs uzvedamies, kā darām lietas, un tas, ko savā galvā domājam, ietekmē to, kā jūtamies. Mainot vienu vai otru, iegūstam citas emocijas.

Tas nav vienkārši brīnums. Tas ir ikdienas darbs, ko mēs darām - palīdzēt cilvēkiem atrast iekšējos resursus, lai mainītos un darītu lietas citādāk un līdz ar to justos labāk.

Varbūt tur slēpjas Ziemassvētku brīnums - cilvēki cenšas būt kaut nedaudz labāki pret saviem tuviniekiem vai pret svešinieku uz ielas, un to var ikviens. Atliek novēlēt ne tikai paspēt nopirkt īstās dāvanas, bet arī apstāties un pavērot, vai mums apkārt esošie cilvēki jūtas labi. 

Jā, noteikti. Nepieprasiet no sevis perfektus svētkus! Centieties sajust to, kas pašiem šobrīd visvairāk vajadzīgs. Uzdrīkstieties to realizēt. Varbūt gribas satikt senus draugus vai radiniekus, ko simt gadus neesat redzējuši. Ir vērts pārvarēt sevi un piezvanīt. Bet varbūt gribas svētkos sarīkot pikniku mežā? Laimes sajūta ir blakus produkts tam, ko mēs darām, ko mēs domājam. Mēs nevaram aiziet un laimes sajūtu nopirkt kā dāvanu. Tā rodas vien tad, kad esam saskaņā ar sevi.

Biedrība "Skalbes" Krīzes tālruņi:

Lattelecom +371 6 7222922

Bite +371 2 7722292

Labs saturs
7
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU