Aptaujas Rietumeiropas valstīs liecina, ka vairāk nekā puse iedzīvotāju atzīst: Ziemassvētki ir pats nervozākais laiks visā gadā. Ar kādu apstākļu kopumu tas varētu būt izskaidrojams?
Pirmkārt, cilvēku bailes nedabūt to laimes devu, kura Ziemassvētkos tiem it kā pienāktos. Citiem vārdiem sakot, ir diezgan liela atšķirība starp realitāti un to idealizēto Ziemassvētku modeli, kad pēc kopīga baznīcas apmeklējuma pie ģimenes svētku galda pulcējas vismaz trīs paaudzes, sveču gaismā dziedot dziesmas un baudot maltīti idilliskā gaisotnē. Cenšoties, bet nespējot to īstenot, daudzi piedzīvo tādu kā aizejoša vilciena sajūtu un lielu stresu. Tad atliek apdāvināšanās, ko salīdzinājumā ar citām idealizēto Ziemassvētku daļām ir reālāk piepildīt, taču arī ne bez stresa klātbūtnes.
Kas nosaka dāvanu izvēli?
Impulsi var būt visdažādākie. Bieži izvēle notiek reklāmas, mediju, avīžrakstu, interneta portālu publikāciju iespaidā. Uzskatāms piemērs ir dažādi mūzikas ieraksti, kurus muziķi ar Ziemassvētku tematiku vai citādi cenšas izlaist pirms Ziemassvētkiem, cerot, ka tie tiks pirkti. Un tas, protams, nostrādā – cilvēki, kuriem nepieciešama formāla dāvana, izvēlas tādas, kuras ir "karstas", cerot, ka arī dāvanas saņēmējs par to būs kaut ko lasījis vai dzirdējis. Šobrīd tāds varētu būt grupas "Instrumenti" albums, arī Raimonds Pauls, kura ieraksti teju ik gadu tiek tiražēti kā Ziemassvētku dāvana. Jebkurā gadījumā, ja nekas cits nenāk prātā, tīri labi nostrādās arī šokolāde un vīns.
Cita pieeja - aizbildnieciskas dāvanas, kad izglītojošā vai apgaismojošā nolūkā cilvēki dāvina citiem to, kas pašiem šķiet svarīgs. Piemēram, tev noteikti ir jānoklausās Mālera labākās simfonijas! Un nopērk attiecīgu ierakstu komplektu. Vai arī – tev noteikti jābūt lasījušam Umberto Eko tādu un tādu grāmatu, kuru tad arī uzdāvina. Taču apdāvināšanā ārkārtīgi svarīgs kritērijs, kuru šķietami nav viegli īstenot, ir dāvanas saņēmēja skatupunkta ieņemšana, lai saprastu, vai dāvana viņu patiešām iepriecinās. Mālera simfonijas, iespējams, nav tā labākā dāvana jaunietim, kurš dievina moderno popmūziku. Pārsmalcināta dāvana noteikti nebūs tā labākā cilvēkam ar izteikti praktisku pieeju dzīvei. Iespējams, viņam labāk derēs virtuves mikseris. Tieši tā tam vajadzētu pieiet.
Vēl viena lieta – svarīgi ir uzminēt, kādai iecerētajai dāvanai vajadzētu būt saturiski, bet ideālā gadījumā dāvanai arī vajadzētu nedaudz pārsniegt līmeni, par kādu dāvanas saņēmējs to varētu atļauties nopirkt pats. Piemēram, ja dāvināšanai iecerētā grāmata ir pieejama vienkāršā un arī greznākā izdevumā, tad labākā izvēle ir otrais no tiem, jo, ja dāvanas saņēmējs šo grāmatu pirktu pats, viņš droši vien izvēlētos racionālāko - vienkāršāko un lētāko variantu pat, ja viņam labāk patiktu dārgākais izdevums. Ja jūs viņam uzdāvināsiet tieši to, viņš neapšaubāmi būs ļoti iepriecināts. Līdzīgs piemērs: dārgāka pildspalva. Īpaši jau nevienam tāda nav nepieciešama, taču kā dāvana tā var sagādāt prieku.
Iepriekš minētās dāvanas vairāk ir saistītas ar tādu kā nosacītu sabiedrisko normu ievērošanu, taču dāvanai var būt arī personiskāka misija. Psiholoģijā runā par tādu jēdzienu kā saišu uzturēšana, veidošana. Arī tā ir viena no vēlamajām dāvanas funkcijām. Šādā gadījumā dažkārt kā dāvanu izvēlas arī piedzīvojumu, lēcienu ar gumiju, tūrisma braucienu, koncerta vai teātra apmeklējumu. Pētnieki saka, ka īstermiņā šādas pārdzīvojuma vai pieredzes dāvanas ļoti labi nostrādā, bet ilgtermiņā to iespaids mazinās. Tādēļ, runājot par attiecību stiprināšanu, ļoti liela nozīme ir tam, cik bieži dāvana atgādinās par sevi, cik ilgi tā saņēmējam liks atcerēties dāvinātāju.
Mūsdienu hiperracionālajā pasaulē ieviesusies prakse tieši pateikt, ko cilvēks vēlas kā dāvanu – kādu konkrētu lietu vai naudu. Taču tad neapšaubāmi zūd pārsteiguma moments. Cik liela nozīme ir tieši tam?
Raugoties no ekonomiskām pozīcijām, pateikt, ko tu gribi kā dāvanu, neapšaubāmi ir ideāls variants. Taču pārsteiguma moments ir ļoti, ļoti svarīgs. Te, atgriežoties arī pie jau iepriekš teiktā, var piemitināt: ja jūs zināt dāvanas veidu, ko tās saņēmējs varētu vēlēties, tad pielieciet tai klāt vēl kaut ko tādu, ko šis cilvēks pats neatļautos pielikt vai kas viņam nav ienācis prātā, vai par ko viņš iepriekš nav zinājis. Ar to jūs apliecināsiet, ka saprotat, kas dāvanas saņēmējam ir vajadzīgs, vienlaikus parādot savu ieinteresētību vēl lielākā mērā un sagādājot papildu pārsteigumu.
Kāda, jūsuprāt, sabiedrības acīs ir dāvanas saikne ar tās naudisko vērtību? Kādai vajadzētu būt dāvanas materiālajai vērtībai?
Dāvana ar pārsteiguma momentu var būt nedaudz dārgāka, nekā tās saņēmējs sagaida, taču pārlieku dārga dāvana ir kā abpusgriezīgs asmens. Tad uzreiz parādās vairāki aspekti, ko par to domāt. No vienas puses, dāvinātājs apliecina, ka dāvanas saņēmējs viņam ir ļoti nozīmīgs, ka var atļauties viņam veltīt lielāku naudas summu, bet, no otras puses, to var arī uztvert kā tādu nepatīkamu pārākuma demonstrēšanu. Jārēķinās, ka katrā sociālajā līmenī ir noteiktas naudas summas, ar kurām ir pierasts operēt. Dāvinot kaut ko, kas ir pārāk dārgs konkrētajā līmenī, tas var tikt uztverts arī kā aizvainojums.
Vēl viens aspekts: ja cilvēkam tiek uzdāvināts kaut kas ļoti dārgs, tas apzināti vai neapzināti liek viņam domāt par adekvātu atbildes gājienu. Rodas jautājums, vai un ko dāvinātājs no apdāvinātā sagaida. Tas var radīt dažādus nepatīkamus pārsteigumus. Tāpēc pārspīlējums uz augšu var izraisīt problēmas, kas pirmajā brīdī pat neienāk prātā.
Par dāvanas vērtības apakšējo robežu es pat neko nevaru pateikt. Vienmēr tiek novērtēts tas, ka dāvinātājs dāvanā ir pats ieguldījis savu darbu - kaut ko radījis, uztaisījis savām rokām. Ne vienmēr var noteikt, cik tas maksā, taču ir redzams, ka dāvinātājs ir centies sagatavot dāvanu personīgi. To parasti novērtē ļoti pozitīvi.
Pētījumi atklāj, ka attiecībā uz dāvanas "trāpīšanu mērķī" vērojamas dzimumatšķirības. Proti, sievietes ir krietni pielaidīgākas - viņām ir svarīgāk, ka viņas atceras, ka vispār tiek pasniegtas dāvanas – pat, ja tās "netrāpa". Savukārt vīrieši to uztver daudz saasinātāk, uzskatot, ka, nevarot uzminēt viņa vēlmes, dāvinātājs apliecina nespēju viņu novērtēt. Attiecībā uz sievieti: viņa mani īsti nepazīst, man jābūt uzmanīgam – nav zināms, kā mūsu attiecības var veidoties turpmāk.
Ko mūsdienu sabiedrībā nozīmē dāvanas un dāvināšana? Kāda ir tās sociālā loma?
Tā var būt visdažādākā. Raugoties no psiholoģijas viedokļa, tā lielākoties ir saistīta ar normu ievērošanu – apdāvināt noteiktu cilvēku loku, kura apdāvināšanu nosaka sabiedrībā pieņemtās normas. Līdzīgi kā normas, kuras rada daudzos no mums stresā dzenošo spiedienu Ziemassvētkos noteikti būt laimīgam. Jo tuvāk nāk šie svētki, jo vairāk domājam, kā pēc iespējas pilnīgāk sasniegt iztēlē idealizēto laimes brīdi. Gaidot šo laimi, cilvēks bieži vien nespēj to piedzīvot.
Bieži ir dzirdēts: svētku gaidīšana ir patīkamāka nekā paši svētki.
Jā, arī tas ir saistīts ar dzīvošanu idealizēto Ziemassvētku varā. Bet, kad tie pienāk, bieži vien izrādās, ka cepetis ir piededzis, autobuss nokavēts, mašīna salūzusi; šie sīkumi pazudina gaidītās laimes līmeni. Taču, laikam ejot, nieki aizmirstas, atkal atstājot vietu idealizēto priekšstatu varai. Atmiņa nav objektīva.
Imants Ziedonis savulaik teica, ka laime slēpjas tieši detaļās. Precīzāk – cilvēka spējā saskatīt laimi ikdienas mazajās lietās.
Jā, taču šīs mazās lietas nav tas, ko mēs gaidām, un tas, ko atceramies. Modernajā psiholoģijā ir tāds jēdziens kā atšķirība starp auksto un karsto domāšanu. Tas, ko cilvēks domā par savu emocionālo pieredzi, nav tas pats, ko viņš jūt brīdī, kad ir emociju varā. Mēs atceramies citādāk savu psiholoģisko funkcionēšanu, domāšanu, emocijas, lēmumu pieņemšanas veidus un formas, nekā tas notiek to piedzīvošanas brīdī. Cilvēks arī īsti nespēj prognozēt, kā jutīsies tad, kad šīs emocijas viņam būs.
Kā laimi satvert šai psiholoģiski pretrunīgajā Ziemassvētku gaidu laikā?
Universālu recepšu nav. Taču viens no svarīgākajiem aspektiem, manuprāt, ir tas, ko jau pieminēju – nedomāt egocentriski, tikai no savām pozīcijām. Svētki nav individuāls pasākums, tur ir jābūt kādam vienojošam elementam, un tas pēc definīcijas nevar būt egocentrisks – ir jāņem vērā līdzcilvēku intereses, viedokļi, gaume. Jūs nevarat būt tas aizbildnieciskais izglītotājs, kurš uzskata: es jums iemācīšu svinēt Ziemassvētkus.
Kā, jūsuprāt, izvairīties no teju neizbēgamās Ziemassvētku svinēšanas jezgas iespaida?
Grinčs ir spēcīga personība, bet filmas beigās, vienalga, neiztur un pakļaujas sociālajam spiedienam. Ja ir "akna", tad ir brīnišķīgi, ja ignorējošo pozīciju varat ieturēt līdz galam. Savs gandarījums arī no tā var būt. Skaidrs, ka pretoties grupas spiedienam ir ļoti grūti. Sociālās psiholoģijas eksperimenti liecina, ka to spēj labi ja ceturtā daļa cilvēku. Kā to atrisināt? Gūt prieku no tā, ko tu dari. Ja tu spēj to gūt darbā, kas ir ikdiena, tad svētki tomēr paver vairāk iespēju, kā sniegt gandarījumu sev un citiem.
Labi kristietim, kurš Ziemassvētkos spēj rast ko tādu, kas stāv virs svētku publiskā drudža...
Tas ir jautājums par identitāti. Skaidrs, ka katram cilvēkam ir vairākas nozīmīgas identitātes. Kādas no tām, iespējams, palīdz iziet ārpus sabiedriski uzspiestajiem normu un vērtību, laimes un prieka uzstādījumiem. Īstam kristietim droši vien arī uzstādījums par dāvanām būtu krietni savādāks nekā tas, par ko mēs nupat runājām. Priekšplānā izvirzītos citi jautājumi, cita būtu izpratne par dāvināšanas ideju, jo tas, kurš šai dienā atnācis uz zemi, ir dāvana visiem cilvēkiem.
Gada beigas daudziem ir psiholoģiski nomācošs periods – uzmācas domas, ka atkal ir pagājis gads, un cilvēks cenšas izdarīt secinājumus par aizvadīto laiku, kas var būt arī neiepriecinoši. Iespējams, tas ir arī viens no tā dēvētās Ziemassvētku depresijas biežākajiem iemesliem?
Jā, te arī pie vainas ir neatbilstība starp ideālo un esošo, reālo. Skaidrs, ka Jaungads ir brīdis, kad cilvēki vēlas kaut ko apņemties, bet tas bieži vien izčākst. Te jāparaugās drusku plašāk – ja cilvēks tik tiešām vēlas kaut ko sasniegt, viņam ir jāizdomā sistēma, kas nepārtraukti sniedz atgriezenisko saiti par to, vai viņš iet nospraustajā virzienā.
Otrkārt, apņemšanos padarot publisku, būs bailes zaudēt pozitīvo priekšstatu par sevi sabiedrības acīs. Jebkura apņemšanās, kas pausta publiski, spiež to ievērot. Taču biežāk iznāk, ka kaut ko apņemamies un tikai gada beigās par to atceramies un saprotam, ka no tā neko vai gandrīz neko neesam sasnieguši. Taču tas ir tik pierasts modelis, ka lielākajai daļai cilvēku diezin vai izraisīs nopietnu depresiju.
Cik piemērots jaunu nodomu īstenošanai ir Jaungads?
Tikpat, cik jebkurš cits datums. Taču ir atsevišķi stimulējoši aspekti. Atverot teju jebkuru interneta portālu vai žurnālu, redzam dažādas aptaujas par gada cilvēkiem noteiktās jomās, par gada notikumiem, to kopsavilkumus un apskatus – tas viss, protams, mudina izdarīt arī personīgākus secinājumus. Šis īpašais notikums un rituālās darbības, kalendārā iestājoties jaunam gadam, pats par sevi vedina uz domām, ka nu ir kaut kas jauns jādara; tiek aktualizētas sociālās normas sākt jaunu dzīves posmu.
Parasti uz Jaungadu ir arī vairākas brīvdienas, kurās cilvēks var apdomāt, kā viņš turpmāk vēlas dzīvot. No šāda viedokļa raugoties, Jaungads tiešām ir laba iespēja to izmantot, lai sāktu ko jaunu un labu, ja vispār esat gatavs ko tādu darīt.
Kas šodienas Latvijas iedzīvotājam ir iepirkšanās, kāda ir tās loma viņa sociālajā un individuālajā dzīvē?
Uz to var paskatīties no dažādiem aspektiem. Viens no tiem ir tā pati laimes perspektīva, tā sauktais hedoniskais* vāveres ritenis – cilvēkiem šķiet, ka, iegūstot noteiktu lietu, tā viņus ierindos augstākā sabiedrības slānī un automātiski dos papildu laimes devu: ja es nopirkšu daudz dārgākas drēbes vai daudz dārgāku auto, es noteikti jutīšos daudz laimīgāks. Cilvēks nokļūst kā vāveres ritenī, no kura, dzenoties pēc arvien dārgākām vai prestižākām lietām, vairs nespēj izkļūt, jo, lai ko viņš neiegādātos, vienmēr būs kāds, kam visa tā ir vairāk. Galu galā šādam cilvēkam patēriņš nekādas pozitīvās emocijas nesniedz.
Viens ilustratīvs piemērs: kāda ģimene, iekrājot naudu, nopērk sen kāroto dzīvokli Ņujorkā pie Centrālparka, kur visi apartamenti maksā miljonus, taču šie cilvēki galu galā jūtas nelaimīgi, jo savā iepriekšējā dzīvesvietā viņi bija paši turīgākie, savukārt šajā namā, izrādās, daudzi ir krietni turīgāki. Bija mainījies atskaites punkts. Objektīvi cilvēks var būt sabiedrības turīgāko piecu procentu vidū, bet, vienalga, justies slikti.
Otrkārt, šī iepirkšanās hedoniskā pasaule daudziem palīdz strukturēt, piepildīt laiku: ja cilvēkam nav ko darīt, viņš var aiziet uz "Spici", paēst, noskatīties kādu koncertiņu, nomierināt savu kultūras patērētāja dziņu.
Treškārt, izrādīšanās tādā bioloģiski evolucionārā nozīmē – cilvēks signalizē citiem sugas īpatņiem, ka dzīvo "zaļi", viņa statuss ir pietiekami augsts no evolucionārās perspektīvas viedokļa. No vīrieša pozīcijām raugoties, - viņam rodas iespējas piesaistīt vairāk pretējā dzimuma pārstāvju un radīt vairāk pēcnācēju.
Latvijā cilvēkiem ir raksturīgi nedomāt ilgtermiņā. Attiecībā uz patēriņu tas izpaužas kā tēriņi pie pirmās izdevības. Racionāli būtu tā, ka tad, kad cilvēks ir sasniedzis pietiekamu labklājības līmeni un viņa ienākumi pieaug, viņa tēriņiem vajadzētu saglabāties apmēram līdzšinējā līmenī, pārējo atstājot kā drošības rezervi nebaltai dienai. Taču Latvijā ir raksturīgi, ka, tiklīdz cilvēks nopelna vairāk, uzreiz vairāk arī tērē – nedomā par nākotni. Taču acumirklīgais ieguvums, ko dod laime nopērkot, piemēram, dārgu auto, darbojas vien salīdzinoši neilgu laiku. Cilvēkiem vispār ir raksturīgi ļauties īstermiņa ieguvumiem, par tiem maksājot ar zaudējumiem ilgtermiņā.
Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki Latvijā nedomā par priekšdienām?
Jāteic, ka, salīdzinot ar citām valstīm, šajā ziņā neesam paši sliktākie, bet apmēram pa vidu, varbūt nedaudz vairāk uz slikto galu. Taču šādas attieksmes iemeslus grūti noteikt. Datus par vērtību veidošanos nav iespējams savākt pat pāris desmitu gadu laikā. Vienu no galvenajiem iemesliem droši vien atsedz vēsture – neticību stabilai nākotnei. Proti, Latvijā krasas un dramatiskas politiskās izmaiņas ir bijušas daudz biežāk nekā Rietumeiropā. Tas veido attieksmi: ja tev pašlaik kaut kas ir, to vajag apēst, kamēr vēl ir izdevība.
Varētu iebilst, ka biežas krīzes varētu tieši mudināt veidot uzkrājumus.
Finanšu institūciju veiktie pētījumi liecina, ka uzkrājumus Latvijā joprojām spēj izveidot tikai ļoti neliela sabiedrības daļa. Jā, te veidojas tas patērētājsabiedrības konflikts starp prasību gūt tūlītēju baudu un prieku un spēju atlikt naudu iekrājumiem.
Kā liecina jau 60 gadus veikti pētījumi attīstības psiholoģijā, bērni, kuriem ir divas iespējas apēst kārumu tūlīt vai pagaidīt desmit minūtes, par to iegūstot divus kārumus uzreiz, lielākoties krīt mirkļa kārdinājumā, nespējot izturēt šo laiku. Tas, izrādās, labi prognozē cilvēka nākotnes izredzes. Bērni, kuri spēj atlikt baudījumu uz vēlāku brīdi, iegūstot vairāk, skolā mācījās labāk, iestājās labākā augstskolā, izveidoja labāku profesionālo karjeru, viņiem bija mazāk problēmu ar atkarību izraisošam vielām.
Jā, sabiedrībā valdošo normu spiedienam ir grūti pretoties. Es personiski ticu, ka darbojas, ja tā varētu teikt, savstarpēja sabiedriska pieskatīšana – ja kāds rīkojas acīmredzami neracionāli, citi viņam par to aizrāda. Ja reiz sabiedrības viedoklis ir svarīgs, cilvēkiem to vajadzētu ņem vērā arī šādā aspektā, jo mēs domājam par to, ko citi par mums domā.
*Hedonisms (grieķu: hēdonē - bauda)
