Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Ilona Platonova: "Visi valsts atbalsta pasākumi ir vērsti drīzāk uz to, lai tai brīdī, kad cilvēks domā par atgriešanos dzimtenē vai jau ir atbraucis, viņam visa nepieciešamā informācija būtu pieejama vienkāršāk, ar mazāku procedūru skaitu un tostarp elektroniski. Mums kā politikas veidotājiem vispirms jādomā par Latvijas valsti un tiem cilvēkiem, kuri šodien šeit strādā un maksā nodokļus."
FOTO: no Ekonomikas ministrijas arhīva
Ko ar šo visu iesākt? Protams, valdība ir domājusi par ceļiem, kā saglabāt saikni ar Latvijas diasporu mītnes zemēs, palīdzēt uzturēt latvietību un saglabāt valodu, kā arī sekmēt atgriešanos dzimtenē, un viens no instrumentiem šo mērķu sasniegšanai ir Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns 2013.-2016.gadam. Šā dokumenta mērķis ir "noteikt konkrētus atbalsta pasākumus tiem ārzemēs dzīvojošajiem Latvijas piederīgajiem un viņu ģimenes locekļiem, kuri apsver iespēju vai ir jau izlēmuši atgriezties un strādāt Latvijā vai vēlas dibināt savu uzņēmumu vai attīstīt biznesa saiknes ar Latviju". Tomēr izskan viedokļi, ka plāns ir izgāzies, jo aizbraucēju plūsma nav samazinājusies, mājās pārnāk niecīgs skaits tautiešu.
Par to, vai plāns tiešām ir izgāzies un kā risināmi reemigrācijas jautājumi, LV portāla saruna ar Ekonomikas ministrijas parlamentāro sekretāri ILONU PLATONOVU.
Vai valsts ir darījusi visu iespējamo, lai aicinātu tautiešus mājās?
Ārpus Latvijas pašlaik dzīvo vairāk nekā 200 tūkstoši mūsu valstspiederīgo. Pērn mūsu valstī darbavietu skaits palielinājās par 20 tūkstošiem. Kā redzams, proporcionāli tas nav tik liels skaitlis, lai mēs izvērstu kādu kampaņu, lai mēģinātu emigrējušos cilvēkus masveidā dabūt atpakaļ. Bet daļa valstspiederīgo tomēr šeit saskata savu attīstības perspektīvu – vai nu biznesā, vai arī viņu profesija tagad ir pieprasīta, vai arī atgriezties mudina ģimenes apstākļi. Daudzi to dara vēl arī tāpēc, ka jūtas piekusuši vai ļoti ilgojas pēc mājām.
Daudzviet Eiropā jaunas darbavietas pašlaik neveidojas vispār, līdz ar to aina pie mums ir gaišāka nekā šajās valstīs, taču vienlaikus nav tāda, lai nu mestos ļaudis aicināt mājās. Tādēļ mūsu pasākumi nav vērsti uz to, lai kādu pārliecinātu braukt šurp, bet gan lai palīdzētu tiem, kuri lūkojas uz Latviju par spīti tam, ka atalgojums šeit ir zemāks, sociālās garantijas nav tik lielas. Vismaz tuvāko desmit gadu perspektīvā mēs nevarēsim piedāvāt tādus sociālos apstākļus kā Lielbritānija vai Īrija un arī 300 eiro pabalstus par bērnu. Tie ir nesalīdzināmi skaitļi.
Mūsdienu emigrācijai galvenokārt ir ekonomisks raksturs, un kā nosacījumi vienvirziena biļetei uz dzimteni arī tiek prasīta valsts pretimnākšana pārsvarā materiālā izteiksmē - garantētas darbavietas ar neto atalgojumu vismaz 600-800 eiro, vietas bērnudārzos, sociālās garantijas dažādu kompensāciju, pabalstu, māmiņu algu, atvieglotu un valsts garantētu hipotekāro kredītu veidā, kā arī nodokļu atvieglojumi par katru nākamo bērnu…
Mēs jau daudz ko varam gribēt. Bet, kā jau teicu, ir skaidrs, ka šo vēlmju sarakstu šobrīd piepildīt nevaram. Tomēr ir cilvēki, kuri vēlas atgriezties. Pērn tādu bija vairāk nekā 10 tūkstoši, un valdības pirmā prioritāte ir palīdzēt šiem cilvēkiem integrēties. Sliktākais, kas var notikt, ir tas, ka viņi vēlreiz aizbrauc prom.
Tā rīkojas, šķiet, diezgan daudzi.
Es tā neteiktu: mēs zinām dažus desmitus, un tas nav milzīgs īpatsvars. Bet nespēja šeit iedzīvoties cilvēkā rada ļoti lielu rūgtumu, un, visticamāk, viņš ne ar kādām barankām vairs nebūs pārliecināms atbraukt vēlreiz. Tāpēc šī atbalsta programma jau sākotnēji nebija orientēta uz to, lai kādu pasauktu mājās, bet gan pateiktu – tos, kuri vēlas atgriezties dzimtenē, mēs gaidām.
Piemēram, izvērtējām personāla atlases procedūras valsts pārvaldē un atzinām, ka tomēr ir iespējams veikt darba intervijas attālināti - skaipā. Virknē institūciju tā bija problēma drošības apsvērumu dēļ. Tomēr nonācām pie secinājuma, ka IT speciālisti var nodrošināt šādu izņēmumu personāla atlases speciālistiem. Zinām, ka, piemēram, Valsts kancelejā nesen atgriezusies jauna darbiniece, kurai pirmā atlases intervija norisinājās tīmeklī.
Šis jauninājums privātajam sektoram, protams, nav saistošs?
Privātajam sektoram nosacījumus nevaram diktēt, bet varam rādīt labo piemēru, rosināt padomāt – ja jūs gribat uzrunāt cilvēku, varbūt nav jāpieprasa saruna klātienē. Ir uzņēmumi, kuri ar to lieliski tiek galā. Piemēram, degvielas tirgotājs "Statoil" atvēra zvanu centru ar aptuveni 200 darbavietām; visiem tur strādājošajiem nepieciešamas skandināvu valodu zināšanas. Latvijā šādu cilvēku nebija daudz, un "Statoil", meklējot piemērotus darbiniekus, ne tikai izmantoja skaipu, bet uzņēmuma pārstāvji devās uz ziemeļvalstu galvaspilsētām un potenciālos kandidātus intervēja klātienē tur. Iznākumā viņi atveda no ziemeļvalstīm vairākus desmitus cilvēku.
Šo darbinieku meklēšanā bija piesaistīta arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūra, Nodarbinātības valsts aģentūra (NVA), bet pēc tam "Statoil" patstāvīgi gādāja gan par pārcelšanās pabalstiem, gan citu pretimnākšanu jaunajiem darbiniekiem. Tostarp par valodu apguvi bērniem, integrēšanos Latvijā. Sūtījām komersantam to skolu sarakstu, kurās pedagogi speciāli apguvuši iemaņas bērnu integrācijai pēc pārcelšanās no citas valsts. Līdz šim ir apmācīti 20 pedagogi; tas nozīmē, ka tikai dažās Latvijas skolās ir šādi profesionāli īpaši sagatavoti speciālisti. Šogad paredzēts apmācīt vēl divas trīs pedagogu grupas.
Tas droši vien attiecas uz pilsētām?
Jā, bet lauku apvidos situācija ir labāka: bērnu tur ir maz, un tālab katra ģimene, kas atbrauc, ir ļoti lielā vērtībā. Pedagogi ir ieinteresēti, lai bērns iejustos klasē. Mēs zinām piemērus, kur atgriezušās pat četru piecu bērnu ģimenes un sastapušās ar ļoti iejūtīgu attieksmi. Bet pilsētās klases ir pilnas, pedagogi tāpat ir pietiekami labi motivēti strādāt un papildu darbus uzņemties ne vienmēr gribas un ir iespējams. Ļoti daudz atkarīgs tieši no skolas direktora nostājas. Ir skolas, kurās bērnus integrē ļoti labi, un ir tādas, kuras to nevēlas, aizbildinoties ar dažādām problēmām. Protams, mēs ik reizi gribētu par šīm problēmām zināt un tad par to runāt ar Izglītības un zinātnes ministriju.
Gribu uzsvērt - visi valsts atbalsta pasākumi ir vērsti drīzāk uz to, lai tai brīdī, kad cilvēks domā par atgriešanos dzimtenē vai jau ir atbraucis, viņam visa nepieciešamā informācija būtu pieejama vienkāršāk, ar mazāku procedūru skaitu un tostarp elektroniski. Diemžēl Latvijā vēl aizvien nav institūcijas, kura nodarbotos ar šādas informācijas apkopošanu un izplatīšanu. Ekonomikas ministrija patlaban to nodrošina ar saviem resursiem - jau pusgadu mums ir speciālists, kas apkopo nepieciešamo informāciju un ievieto portālā "Latvija.lv".
Šķiet, ka te ir neizpratne no emigrējušo tautiešu puses – viņi it kā sagaida reālu materiālu atbalstu, bet jūs runājat vairāk par informatīviem pasākumiem.
Tajā brīdī man jāuzdod jautājums šiem emigrējušiem tautiešiem – kā tad ar tiem, kuri palika, pārdzīvoja ekonomisko krīzi, savilka jostas, pacieta mazās algas un šobrīd mēģina ekonomiku uzstutēt atpakaļ? Kādēļ viņiem vajadzētu būt sliktākiem nosacījumiem nekā tiem, kuri aizbraukuši projām?
Es ikreiz, vērtējot reemigrācijas atbalsta pasākumus, raugos, vai tas solis, ko mēs spersim, neveicinās vēl kāda Latvijas iedzīvotāja izbraukšanu? Ja vairāk bonusu būs tiem, kuri aizbraukuši, tad kādēļ man vispār palikt šeit? Ja ieviešam kādu speciālu atbalsta programmu, tad motivējam pārējos braukt prom. Mums kā politikas veidotājiem vispirms jādomā par Latvijas valsti un tiem cilvēkiem, kuri šodien šeit strādā un maksā nodokļus.
Katrā ziņā, ja cilvēks ir kādus gadus bijis prombūtnē, nu atgriezies Latvijā un kādu brīdi grib izmantot sociālo nodrošinājumu – bezdarbnieka pabalstu –, tad viņam tas jāprasa tajā valstī, kurā viņš līdz šim ir strādājis un maksājis nodokļus. Tā nosaka arī Eiropas Savienības tiesiskais regulējums. Ir ļoti svarīgi, ka cilvēks iepriekš ir nokārtojis visas formalitātes un ir tiesīgs šādu pabalstu saņemt. Tādēļ ir svarīga NVA struktūrvienības EURES iesaiste - tā nodarbojas tieši ar pārcelšanās jautājumiem, var sniegt konsultācijas, kurā valstī kāda veida pabalsti ir pārceļami.
Tad pirmais, ko varam ieteikt, ir sazināties ar šo NVA struktūrvienību un iegūt vajadzīgo informāciju?
Tas ir tad, ja cilvēks dzimtenē atgriežas bez konkrēta darba piedāvājuma. Ideālais scenārijs tomēr ir, ka cilvēks jau laikus meklē darbu attālināti. Tādēļ esam sakārtojuši, ka NVA mājaslapā ir redzami visi sludinājumi. Divus gadus skaidrojām uzņēmējiem – nepietiek izsludināt vakances savā vietnē, sludinājumi jāievieto NVA, tādējādi sasaistot ar diasporas mājaslapām. Vairāk nekā gada darbs aģentūrai bija sazināties ar katru no šiem portāliem, vienoties par to, kādā formātā un kāda tipa sludinājumus iespējams tur izvietot. Jo, piemēram, sludinājumus, kur sola minimālo algu, mūsu diasporas ļaudis pilnīgi noteikti nevēlas redzēt. Ir pat meklēts papildu finansējums, kā ieprogrammēt šos banerus, lai tie būtu redzami. Tagad kopumā vairāk nekā desmit Īrijas, Lielbritānijas un Briseles latviešu portālos ir pieejama informācija par NVA vakancēm.
No valsts puses tātad esam centušies šo informāciju padarīt vienkāršāku, pieejamu caur NVA un "Latvija.lv". Tagad NVA vietnē pieejama arī informācija par amatu konkursiem valsts iestādēs, ko apkopo "Latvijas Vēstnesis" - atverot pirmo lapu pie CV datubāzes, redzam vienu logu ar uzņēmēju sludinājumiem un otru, kurā ir oficiālie valdības sludinājumi. Tas ir ļoti svarīgi.
Pavasarī bija konference par pašvaldību iesaisti reemigrācijas jautājumu risināšanā. Jums ir kāda informācija, vai šajā jomā ir kāda virzība?
Jau no paša sākuma esam uzsvēruši, ka lielu daļu no pakalpojumiem, kas ļoti vajadzīgi Latvijas iedzīvotājiem, piemēram, bērnu iekārtošana skolā, pirmsskolas izglītības iestādēs, dažādos pulciņos, sniedz nevis valdība, bet pašvaldības. Tas nozīmē, ka katrā pašvaldībā ir atšķirīga kārtība, kā lietas risināmas.
Šobrīd portālā "Latvija.lv" ir izstrādāta tehniska iespēja, lai katra pašvaldība varētu ievietot precīzu informāciju, un tādējādi emigrējušie iedzīvotāji vienuviet varēs uzzināt, piemēram, par sākumskolām vai mazuļu iekārtošanu bērnudārzā. Mēs plānojam tuvākajā laikā uzrunāt pašvaldības, aicinot izmantot šo iespēju un padarīt savu informāciju pieejamāku. Tādējādi interesenti tiešā ceļā varēs izvēlēties pašvaldību, uzreiz iegūt informāciju, nemeklējot attiecīgās pašvaldības vietni un nemaldoties tajā. Turklāt informācija pašvaldību mājaslapās bieži vien ir orientēta uz vietējiem iedzīvotājiem – piemēram, nāciet pieteikties noteiktās dienās noteiktā laikā. To nevar izdarīt cilvēks, kas šobrīd atrodas ārpus Latvijas.
Pašlaik daudzas pašvaldības strādā pie pakalpojumu elektronizācijas, un dažas jau to ir izdarījušas. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas speciālisti iepriekš mazliet bažījās – kamēr pašvaldībām nav normatīvajos aktos noteikta pienākuma šajā datubāzē iesaistīties, tās to nedarīs. Bet jau divas pašvaldības (Cēsis un Carnikava) šo iespēju izmanto pēc pašu iniciatīvas un bez jebkāda papildu publiskā finansējuma publicē savu informāciju portālā.
Rīgas šajā tīklā vēl nav. Bet ārzemēs dzīvojošie valstspiederīgie savus bērnus bērnudārza rindā var laikus pieteikt elektroniski, un atbraucot tā varbūt jau būs pienākusi vai vismaz sarukusi. Īpašu ārpuskārtas uzņemšanu atbraucējiem galvaspilsētas pašvaldība neveidos iepriekš minēto līdztiesības apsvērumu dēļ.
Taču ir pašvaldības, kam ir papildu vietas bērnudārzos un ir iespējas šādu pretimnākšanu izrādīt. Ir arī pašvaldības, kuras nodrošina pietiekamu finansējumu, lai bērnu varētu ievietot privātajā bērnudārzā.
Otra lieta, ko pašvaldības, arī Cēsis, ir izmēģinājušas – ievietot portālā "Latvija.lv" sadaļu "Te ir darbs". Tās atskārta tieši to pašu, ko arī mēs jau no paša sākuma esam norādījuši NVA un kas prasīja ilgstošas diskusijas ar uzņēmējiem, – sludinājumos par vakancēm ir obligāti jānorāda atalgojums. Tad cilvēki ārpus Latvijas vismaz var sākt rēķināt, vai var atļauties pretendēt uz šo darba vietu un atbraukt.
Tas svarīgi vēl arī tādēļ, ka šobrīd cilvēki īsti netic mutiskiem solījumiem, jo situācija ar Latvijas uzņēmumiem ir ļoti atšķirīga. Ir uzņēmēji, kuri maksā konkurētspējīgu atalgojumu, bet ir arī tādi, kuri cenšas maksāt minimālo algu par ļoti augstām prasībām – teju divas augstākās izglītības, svešvalodu zināšanas un tā tālāk. Turklāt šo algu pat neizmaksā, apmānot cilvēkus. Šī uzņēmēju daļa, protams, ļoti diskreditē Latviju un biznesa vidi. No tā cieš godprātīgie uzņēmēji, kuri patiešām rūpējas par saviem darbiniekiem.
Ja atalgojums ir publicēts, tad tas ir ticami. Turklāt ir cilvēki, kuri ir ar mieru atgriezties, arī saņemot mazāku atalgojumu nekā mītnes valstī, jo arī izmaksas Latvijā tomēr ir zemākas – pēc dažādiem aprēķiniem aptuveni 70 procentu no tām izmaksām, kādas ir Eiropā. Kā redzams realitātē, Latvijā darba samaksa bieži vien ir daudz mazāka nekā minētā proporcija.
Tomēr ir arī labi apmaksāti arodi un amati. Taču - cik daudzi uz tiem var pretendēt?
Jā, ir profesijas, kurās atalgojums ir tuvs šim optimālajam, bet tās pārsvarā ir ļoti augsti kvalificētas profesijas. Kā liecina statistika, arī šobrīd tajās atalgojums turpina kāpt, jo atbilstošu speciālistu Latvijā trūkst. Jebkurā pasaules ekonomikā cilvēkus ar vidējo izglītību vairs nevienam īsti nevajag. Vajag vai nu speciālistus ar vidējo profesionālo, vai augstāko izglītību. Pasaulē trūkst miljoniem inženierzinātņu vai informācijas tehnoloģiju speciālistu. Daudzas pašvaldības, it īpaši Latgalē, ir centušās bērnus noturēt vidusskolās, un tādējādi Latvijas jaunatnei ir nodarīts milzīgs kaitējums: šie absolventi dažādu objektīvu iemeslu dēļ augstskolās neiestājas (varbūt par to pat nav domājuši), bet darbavietu šādiem cilvēkiem faktiski nav, jo viņiem nav profesijas. Tirgus konjunktūra ir mainījusies: mazkvalificēto darbu aizstāj tehnika, un pieprasījums pēc šāda darbaspēka ļoti strauji samazinās.
To taču redzam – jaunās, platības un jaudu ziņā lielās ražotnēs strādā vien kāds desmits augsti kvalificētu darbinieku, kas šīs automātiskās līnijas un agregātus vada.
Šis ir ļoti svarīgs aspekts tādā kontekstā, ka emigrējušie cilvēki var skatīties Ekonomikas ministrijas sagatavotās darba tirgus prognozes un, ja vēlas atgriezties Latvijā, apgūt profesijas, pēc kurām šeit varētu būt pieprasījums. Jo arī Īrijā vai Lielbritānijā ir pieejama profesionālā apmācība. Turklāt - jo cilvēks būs konkurētspējīgāks tajā vidē, jo arī Latvijā viņam būs lielākas izredzes.
Bet cilvēki var papildināt profesionālās zināšanas arī šeit Latvijā. Esam ieguldījuši 120 miljonu eiro profesionālās izglītības stiprināšanā - gan sakārtojot telpas, gan nodrošinot modernu mācību procesu. Piemēram, uzņēmumi ļoti "izķer" jaunos būvniecības speciālistus un žēlojas, ka to arvien trūkst. Katrā reģionā ir pa vienam mācību centram mašīnbūvē, kur iegādātas labas iekārtas, programmējamie darbagaldi.
Ja cilvēks ārvalstīs nav izticis no pabalstiem (ir jau arī tāds emigrantu slānis) un viņam ir kādi uzkrājumi, tad arī pēc atgriešanās dzimtenē viņš varētu apgūt pieprasītu profesiju un atrast pietiekami labi atalgotu darbu?
Šādi piemēri ir. Atbraucēji nodibina arī paši savus uzņēmumus. Mēs zinām par frizieru saloniem, autoremonta darbnīcām, zemnieku saimniecībām. Šie cilvēki ārzemēs ir nolūkojuši, kā vadīt biznesu, pārdot preces vai pakalpojumus un, atgriežoties Latvijā, jau ir izdomājuši, kā ražīgi strādāt un būt veiksmīgiem. Esmu redzējusi, cik veiksmīgi saimnieko šādi zemeņu un ziedkāpostu audzētāji.
Ja ģimene ilgāk bijusi svešumā, tai nereti nav kur atgriezties... Taču arī jaunā valsts garantiju programma dzīvokļa iegādei nebūs tāda, ka jebkurš reemigrants, kam nelieli uzkrājumi, nu tiks pie dzīvokļa, vai ne?
Šis valsts atbalsts īstenībā nav paredzēts tiem, kuri nevar atļauties par mājokļa kredītu samaksāt no algas. Bet gan Rīgā, gan ārpus tās ir diezgan attīstīts mājokļu īres tirgus, un bieži vien arī darba devēji mēģina nākt pretī, īrējot vai nu atsevišķas dzīvojamās telpas kopmītnēs, vai dzīvokļus. Tas atkarīgs no katra uzņēmēja. Piemēram, Uldis Pīlēns 20 gados no piecu cilvēku uzņēmuma izveidojis ļoti lielu uzņēmumu grupu daudzās pasaules valstīs, nodarbinot 1200 cilvēku. Kvalificētajiem speciālistiem šis komersants piedāvā dienesta dzīvokļus, kā arī sadarbībā ar pašvaldību nodrošina bērnudārzu un citus pakalpojumus. Bet tas ir jautājums par uzņēmēja spēju novērtēt savu speciālistu nozīmi. Ir Latvijā uzņēmēji, kuri nespēj darbiniekiem samaksāt pat minimālo algu.
Vai nevēlas to darīt, jo paši vēlas dzīvot pārmēru grezni?
Esam arī pieredzējuši, ka paši īpašnieki izzog savus uzņēmumus; citās Eiropas valstīs tas vai nu nav iespējams, vai notiek ļoti reti. Latvijā nav šīs ilgstošās uzņēmējdarbības pieredzes, tradīciju, bet ir vēlme pēc ātras peļņas. Bija taču savulaik cilvēki, kuri privatizēja ražotnes un pat nemēģināja uzsākt ražošanu, bet nodeva iekārtas metāllūžņos, jo tā varēja ātrāk nopelnīt. Taču ir arī labie piemēri – kā akciju sabiedrība "Valmieras stikla šķiedra".
Viens no uzņēmumiem, kur strādā diezgan daudz reemigrantu?
Krīzes laikā viņi samazināja darbinieku skaitu, bet tagad, kad atkal atkopušies, caur paziņām meklēja bijušos darbiniekus, kuri aizbraukuši. Atalgojums rūpnīcā ir pietiekami augsts, sociālās garantijas arī, un viņi atguva šos speciālistus.
Tomēr pēc desmit un vairāk gadu prombūtnes cilvēkiem nākas dzimtenē faktiski iesakņoties no jauna, ne visi kļuvuši turīgi un atbraucot vēlas kādu sociālo atbalstu. Ir izstrādāts jauns Repatriācijas likumprojekts, kas šādu iespēju dotu. Ja cilvēks emigrējis vairāk nekā pirms 10 gadiem, viņam pienāktos tāds kā bezdarbnieka pabalsts. Kāda ir likumprojekta virzība?
Jā, likumprojekts ir apstiprināts valdības sēdē 12.augustā. Gala lēmums par tā apstiprināšanu būs jālemj Saeimai. Izstrādājot likumu, mums bija doma, ka pabalsts pienākas ne tikai pašam reemigrantam, bet arī viņa laulātajam. Bieži vien ir tā, ka, ģimenei atgriežoties, vienam ir darba piedāvājums, bet otram nav. Latvijā algu līmenis tomēr neļauj vienam strādājošajam brīvi uzturēt dzīvesbiedru un bērnus. Tālab esam mēģinājuši palīdzēt tam otram cilvēkam pārvarēt šo posmu līdz darba atrašanai.
Tātad jāsaprot, ka cilvēkiem dzīves atsākšanai dzimtenē netiks nolikta priekšā paplātīte ar papildu pabalstiem, piemaksām, un Reemigrācijas plāns nekam tādam nav bijis paredzēts?
Domāju, ka valdībai vispirms jāparūpējas, lai šāds serviss būtu pieejams Latvijas iedzīvotājiem, un tas ir jādara Nacionālā attīstības plāna kontekstā. Sarūgtinoši, ka tik maz cilvēku piedalījās šā plāna apspriešanā un tikpat maz arī tā izpildes vērtēšanā – vai tiešām pareizi sekojam prioritātēm, vai pašlaik veiktie pasākumi tiešām bruģē ceļu ilgtermiņa attīstībai.
Emigrācija norisinās ļoti daudzās valstīs – piemēram, Indijā, Meksikā un citviet; Īrijā tas dažādu apstākļu dēļ notiek jau 200 gadu, un šīs valsts piemērs liecina - cilvēki atgriežas tad, kad situācija valstī uzlabojas. Par to ir ļoti daudz pētījumu, mums nekas no jauna nav jāizzina. Ja cilvēki brauc prom nabadzības dēļ, viņi, visticamāk, šajā zemē vairs neatgriezīsies. Bet atgriežas viņu bērni. Tāpēc reemigrācijas atbalsta pasākumos lielu uzsvaru likām uz to, ka bērniem ir jāsaglabā emocionālā saite ar Latviju.
Lielākais finansējums – 200 tūkstoši no atvēlētajiem 380 tūkstošiem eiro – ir paredzēts bērnu nometnēm, lai viņi atbrauktu un iepazītu savu dzimteni. Šie bērni iegūs gluži citu izglītību, citu skatījumu uz dzīvi un, atgriežoties Latvijā, nesaskarsies ar nabadzību, jo būs gluži citā izglītības statusā un līmenī, nekā bijuši viņu vecāki. To liecina Indijas pieredze, kur milzīgs investīciju apjoms iegūts tieši no nākamās paaudzes emigrantiem. Šī pieredze mums ir jāņem vērā un jāizmanto.
Kad Latvija atguva neatkarību, tā paaudze, kura savulaik emigrēja, bija jau pietiekami veca, uz palikšanu atgriezās retais, toties atbrauca viņu bērni. Piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, Vita Tērauda, Kārlis Streips un daudzi citi Latvijai ir devuši lielu pienesumu dažādās jomās.
Ir svarīgi, lai mēs mīlētu valsti, kurā dzīvojam, un attiecīgi par to domātu un gādātu. Šāda aizbraukšana un atgriešanās notiek visās valstīs; iedzīvotāji brauc projām pat no Skandināvijas, lai kāda pārpilnības valstība tā šķistu. Mūsējie apgalvo - Īrijā viss ir tik labi! Bet no turienes pēdējo četru gadu laikā uz Ameriku, Kanādu, Austrāliju izbraukuši 80 tūkstoši cilvēku, jo neuzskata turienes apstākļus par pieņemamiem? Man gribas salīdzināt šo sajūtu ar Latvijas iedzīvotāju noskaņojumu: mums nekas savā valstī nepieder, mēs neprotam ar savu valsti rīkoties, blakus ir lielākas, bagātākas valstis, tur būs drošāk un labāk!
Bet, piemēram, briti ir sena nācija ar ļoti senām tradīcijām, un viņi par savu valsti pastāvēs arī grūtos brīžos. Īri tai brīdī, kad ir problēmas, laidīsies prom. Atvainojiet, latvieši dara tieši to pašu. Šobrīd, kad Krievijas un Ukrainas militārais konflikts atbalsojas pie mums, tik daudz cilvēku saka – ja būs problēmas, es mukšu! Nevis cīnīsies par savu valsti. Tas nu jāsaprot, ka ir nopietns risks vispār Latvijas tālākai pastāvēšanai, ja mums nebūs pietiekami daudz savas zemes patriotu, kas gatavi par to stāvēt un krist, kā tas bija 1918.gadā. Tad iespējams, ka mēs kā valsts kādu dienu vairs nepastāvēsim.
Tas nav zaudējums, ja cilvēki aizbrauc projām ar ideju par Latviju un to saglabā, zaudējums ir tad, ja viņi aizbrauc bez cerības atgriezties, jo netic šai valstij. Tādēļ valdība tik lielu nozīmi piešķir dialogam ar tiem cilvēkiem, kuri ir aizbraukuši, reālai sadarbībai un komunikācijai ar viņiem.
