"Fakts, ka daudz latviešu dzīvo ārpus Latvijas, nav problēma. Problēma ir pārāk mazais latviešu skaits Latvijā. Diaspora pati par sevi ir iespēja Latvijai un latviešiem. Mums ir jāiet kā pa naža asmeni, lai līdzsvarotu šos divus procesus," uzsvēra komisijas priekšsēdētājs Ilmārs Latkovskis.
Jā, ārvalstīs aizbraucēji iegūst ne tikai izglītību, bet arī jaunas profesionālās iemaņas, prasmes uzņēmējdarbības veidošanā, un būtu labi, ja, pārbraukuši dzimtenē, viņi to visu liktu lietā. Taču ziņas no ārzemēm nav iepriecinošas: atgriežas vien nedaudzi, un daļa no viņiem, apgrozījušies mūsu spaidīgajos apstākļos, pērk atkal biļeti uz Īriju, Lielbritāniju, Norvēģiju vai kādu citu valsti; šoreiz tā patiešām var būt tikai vienā virzienā.
Lai gan emigrācijas apjomi pēdējos gados sabremzējušies, mūsu valstspiederīgo skaits ārzemēs turpina pieaugt. Lūk, svaigas ziņas no Īrijas: pērn tur reģistrējušies 1312 iebraucēji no Latvijas. Protams, tie nav deviņi tūkstoši, kā pirms desmit gadiem, un pat ne trīs tūkstoši, kā pirms pieciem gadiem, bet var lēst, ka iedzīvotāju skaita ziņā vienu mazu pašvaldību tik un tā Īrija (tikai Īrija!) no iedzīvotājiem ir iztukšojusi.
Lielākā vienas diasporas aptauja Eiropā
Lai vispusīgi apzinātu situāciju Latvijas emigrantu kopienās un sniegtu padziļinātu situācijas izvērtējumu no pašu ārzemēs dzīvojošo tautiešu skatupunkta, pērn ar Eiropas Sociālā fonda atbalstu tika uzsākts projekts "Latvijas emigrantu kopienas", kas noslēgsies šā gada augustā un ietver arī minēto pētījumu. To veic 11 Latvijas Universitātes (LU) Filozofijas un socioloģijas institūta un LU Ekonomikas un vadības fakultātes pētnieki. Viņu starpā – tādi cienījami eksperti kā prof. Dr.math. Mihails Hazans, kas emigrācijas tēmu analizējis jau ilgstoši, Dr.sc.soc. Aivars Tabuns un citi zinātnieki.
"Tik vērienīga pētījuma par mūsu valstspiederīgo kopienu ārvalstīs Latvijā vēl nav bijis, un šī ir lielākā vienas valsts diasporas aptauja, kas īstenota Eiropā (piecu mēnešu laikā – no augusta līdz oktobrim – informācija iegūta no vairāk nekā 14 tūkstošiem respondentu)," stāsta I.Mieriņa.
"Aktuāls ir jautājums, vai un kad aizbraukušie domā braukt atpakaļ."
Pētījuma ģeogrāfiskais pārklājums aptver 118 valstis, tā mērķgrupa – visi latvieši un Latvijas valstspiederīgie. No iepriekšējiem pētījumiem atšķirīga ir arī respondentu piesaistes kanālu daudzveidība: tajā iesaistīti vairāki sociālie mediji, interneta portāli, vēl citi avoti, nozīmīga bijusi arī sadarbība ar Ārlietu ministriju.
Šī ir pirmā un vienīgā latviešu diasporas aptauja, kas pretendē uz rezultātu vispārināmību. Tas nozīmē, ka aptaujā gūtie rezultāti jau kā svērtie dati būs attiecināmi ne tikai uz respondentu loku, bet latviešu un Latvijas valstspiederīgo diasporu kopumā.
Darbā izmantots plašs pētniecības metožu spektrs un kā vēl vienu atšķirīguma pazīmi var uzsvērt to, ka analīze veikta no vairāku saistīto nozaru aspektiem, kas ļauj izdarīt jauna līmeņa secinājumus par pētāmo problēmu. Pētījumā ir aptvertas šādas tēmas:
- migrācijas vēsture - kur dzīvo mūsu tautieši;
- aizbraukšanas iemesli;
- nodarbošanās un integrēšanās sabiedrībā;
- apmierinātība ar dzīvi;
- identitāte, saikne ar dzimteni un piederības sajūta Latvijai;
- valodu prasmes un lietojums;
- sekošana līdzi notiekošajam Latvijā un ārzemēs, izmantotie informācijas kanāli;
- politiskās attieksmes;
- tīklošanās ar latviešu diasporu ārzemēs, dalība diasporas organizācijās, latviešu skoliņās, nometnēs un citos pasākumos;
- atgriešanās plāni – motivācija un šķēršļi;
- ģimene un bērni – valodu zināšanas, kontakti ar Latviju.
Aizbraukšanas laiks un iemesli
Tā kā pētījums ir ļoti plašs, turpmāk iespējami īsi par galveno. Turklāt ar piebildi – tā kā šī raksta tapšanas laikā vēl nebija publiskoti pētījuma svērtie dati, tad turpmāk tekstā minētie tieši aptaujā iegūtie provizoriskie skaitļi var būt nedaudz atšķirīgi, taču galvenās tendences tas nemaina.
Un tātad – kā liecina aptaujas dati, pirmais vērā ņemamais emigrācijas vilnis sācies līdz ar jauno tūkstošgadi; tā apmērs divkāršojās 2004.gadā, bet straujāko kāpumu ievadīja ekonomiskā krīze 2008.gadā, sasniedzot augstāko virsotni 2010.gadā. Kopš tā laika emigrācijas līkne jumta slīpumā pakāpeniski virzās uz leju, bet izbraucēju apjoms joprojām ir divreiz lielāks kā 2008.gadā.
Kā aizbraukšanas galvenais iemesls minētas finansiālās grūtības, nespēja "savilkt galus kopā" (vairāk nekā 18% respondentu), otrajā - iespēja daudz labāk nopelnīt, kā arī iegūt labu izglītību vai veidot karjeru (līdzvērtīgi pa teju 10%).
Nākamie iemesli (aptuveni pa 8%) ir došanās līdzi ģimenes locekļiem, vēlme uzlabot dzīves kvalitāti un apprecēšanās ar ārzemnieku. Turpmāk dilstošā secībā minēti tādi emigrēšanas iemesli kā "neredzēju nākotni Latvijā", vēlme apskatīt pasauli, iegūt jaunus draugus; nespēja Latvijā atrast darbu; tikt galā ar parādu saistībām; vēlēšanās dzīvot stabilā, sakārtotā valstī; nepatika pret Latvijā notiekošajiem procesiem, politisko vidi; rūpes par savu bērnu labāku izglītību un/vai nākotnes izredzēm; labākas sociālās garantijas; studijas, mācības, prakse; pieklājīgas pensijas nopelnīšana, pārliecības trūkums par iespējām Latvijā uzaudzināt bērnu.
Cik daudzi un kad plāno atgriezties dzimtenē?
Protams, ja ceturtā daļa tautiešu aizbraukuši un arvien vēl ir daudzi, kas lūkojas uz koferu pusi, aktuāls ir jautājums, vai un kad aizbraukušie domā braukt atpakaļ.
Pētījums iepriecinošu ainu nerāda. Tuvākajā pusgadā atgriezties plāno tikai ap 4% latviešu, cittautiešu – pat nedaudz mazāk.
"Starp aizbraukšanas iemeslu pirmajā vietā ir finansiālās grūtības."
Pilnīgi noteikti sešu mēnešu laikā Latvijā neatgriezīsies aptuveni 70% emigrantu.
Nākamo piecu gadu laikposmā pārliecību vai vismaz vēlēšanos atgriezties Latvijā izsaka 18% latviešu, mazāks ir cittautiešu īpatsvars. Noraidoša attieksme ir aptuveni pusei visās aptaujāto grupās: gan starp latviešiem, krieviem un cittautiešiem. Trešā daļa pieļauj, ka pie noteiktiem nosacījumiem tas gan būtu iespējams.
Kopumā aina veidojas šāda. Biežāk piecu gadu laikā atgriezties plāno:
- latvieši;
- jauni cilvēki vecumā līdz 30 gadiem;
- tie, kuri strādā būvniecībā vai lauksaimniecībā;
- ar zemāku izglītības līmeni;
- kuri ir praksē vai nespēj atrast darbu;
- tie, kuriem Latvijā ir dzīvesbiedrs vai bērni;
- Īrijā un valstīs, kas izveidojušās pēc PSRS sabrukuma, dzīvojošie.
Piecu gadu laikā atgriezties neplāno galvenokārt:
- krievu tautības cilvēki;
- cilvēki ar augstāko izglītību;
- tie, kuri ieguvuši izglītību veselības aizsardzības un sociālās aprūpes jomā;
- tie, kuri pievienojušies ģimenei ārzemēs vai kuru dzīvesbiedrs nav latvietis;
- tie, kuriem ir bērni ārzemēs;
- tie, kuri ārzemēs pavadījuši vairāk nekā divus gadus;
- Vācijā dzīvojošie;
- sievietes.
Kā apstākļus, kas kavē atgriezties Latvijā, ārzemju latvieši biežāk nosauc nespēju atrast pieņemamu darbu, sociālā atbalsta trūkumu, profesionālās izaugsmes un uzņēmējdarbības iespēju trūkumu un faktu, ka jau iekārtojušies uz dzīvi ārvalstī, skaidro I.Mieriņa.
Pētījums arī liecina, ka mūsu tautieši ārzemēs ir bīstami dziļi iesakņojušies. To liecina kaut vai tas, ka apmierinātības ar dzīvi ārzemēs vidējais rādītājs ir ļoti augsts – aptuveni astoņas no 10 iespējamām ballēm. Protams, ir neveiksminieki, kam dzīve svešumā nešķiet tīkama, bet ar dzīvi kopumā nav apmierināti tikai 5% respondentu.
Kā traucējošs faktors, lai atgrieztos, jāmin arī jaukto laulību lielais īpatsvars; ilgāk ārzemēs dzīvojot, ļaudis zaudē dzimto valodu: katra trešā respondente sieviete un katrs piektais vīrietis, kas Latvijā mājās runāja latviešu valodā, šobrīd to vairs nedara. Likumsakarīgi, ka arī diasporas bērnu latviešu valodas prasme krietni atpaliek no mītnes zemes valodas zināšanām. Tajā pašā laikā vecāki ļoti vēlas, lai bērni brīvi runātu latviešu valodā.
Piederība savai etniskajai grupai un saistība ar dzimteni
Latvisko identitāti palīdzētu stiprināt piedalīšanās diasporas organizāciju darbā un pasākumos. Taču, kā liecina aptauja, tikai 15% latviešu respondentu ir šo organizāciju biedri. Kā galveno iemeslu viņi min laika un intereses trūkumu, kā arī grūtības nokļūt līdz aktivitāšu norises vietai. Vēl mazāks ir to ārzemēs dzīvojošo īpatsvars, kuri piedalās kādā latviešu interešu grupā, latviešu kopienas pasākumos, un arī latviešu skoliņas apmeklē nedaudz vairāk par 10% aptaujas dalībnieku bērnu. Tajā pašā laikā vairāk nekā 70% bērnu skatās multfilmas un spēlē datorspēles latviešu valodā, gandrīz 70% bērnu interesējas par ģimenes vēsturi, ap 60% lasa grāmatas latviešu valodā, mācās valodu mājmācības ceļā un interesējas par notiekošo Latvijā.
Latviešu diasporas pārstāvji kopumā jūtas vairāk piederīgi cilvēkiem no dzimtenes, nevis savas mītnes zemes iedzīvotājiem; aptuveni divas trešdaļas respondentu emocionāli ir cieši vai ļoti cieši saistīti ar Latviju, savukārt daļa no pārējo respondentu skaita nereti jūtas kā Eiropas vai pasaules pilsoņi.
Vairāk nekā 40% jaunās paaudzes diasporas pārstāvju iesaistījušies domubiedru grupās kādā no emigrantu un diasporas vēstkopām/blogiem, tādējādi uzturot savstarpējās saiknes.
Interesanti arī, ka vairāk ar Latviju emocionāli jūtas saistīti tie cilvēki, kuriem svešatnē klājas grūtāk, vai arī tie, kam dzimtenē pirms emigrēšanas bijuši salīdzinoši labāki dzīves apstākļi. Mazāka vilkme ir tiem, kuri tālumā jūtas labi nodrošināti un komfortabli, kā arī tā respondentu grupa, kas emigrācijā devusies ļoti smagu finansiālo apstākļu dēļ.
"Apmierinātības ar dzīvi ārzemēs vidējais rādītājs ir ļoti augsts."
Tad ir jautājums – kādi apstākļi tomēr mudina atgriezties? Pirmām kārtām ģimenes un draugi, tad – ilgas pēc dzimtenes, pazīstama, saprotama valodas vide, atrasts prasībām pieņemams darbs, nekustamais īpašums, kā arī vēlēšanās, lai bērni dzīvo un mācās savā etniskajā dzimtenē.
Tomēr šīs vēlmes īstenošanai ir arī svarīgi kavēkļi: gandrīz 80% respondentu norāda uz neiespējamību atrast sev pieņemamu darbu Latvijā, nepietiekamu sociālo atbalstu (70%), iekārtošanos uz stabilu dzīvi ārzemēs (70%), profesionālās izaugsmes vai uzņēmējdarbības iespēju trūkumu (60%) dzimtenē, vilšanos Latvijas valstī (60%), bažas par bērna iekļaušanos izglītības sistēmā (40%), lielākā daļa ģimenes un draugu nedzīvo Latvijā, nenokārtotas parādsaistības (vairāk nekā 10%), kā arī neliela daļa pauž bažas par valodas grūtībām. Beigās sanāk paradokss: tautiešus mājās aicina emocionālas (nemateriālas) vērtības, bet šķēršļi ir ļoti reāli, lielākoties finansiālas dabas.
Lai darbs Latvijā varētu ieinteresēt, aptuveni trešdaļa respondentu no tiem, kuri nosaukuši konkrētu atalgojuma apmēru, min summu zem 1000 eiro, aptuveni pusi apmierinātu atalgojums 1000 eiro mēnesī, bet teju trīs ceturtdaļas piesaistītu 1500 eiro mēnesī.
Pētījuma secinājumi un uzdevums
Pētījuma "Latvijas emigrantu kopienas: nacionālā identitāte, transnacionālās attiecības un diasporas politika" secinājumi ir šādi:
- lielākā daļa no tiem, kas aizbraukuši, neatgriezīsies – vismaz ne tuvā nākotnē; jākoncentrējas uz emigrācijas plūsmas mazināšanu;
- tie, kuri ir aizbraukuši, nav Latvijai zuduši. Latviešu diasporas vidū vērojama vēlme saglabāt nacionālo identitāti un valodu – ir ļoti svarīgi to atbalstīt;
- izaicinājums – uzturēt bērnu latviešu valodas zināšanas;
- emigrācijas pamatā ir ekonomiski iemesli, taču migrāciju atpakaļ šobrīd pamatā virza neekonomiski iemesli;
- ārpus Latvijas dzīvojošie ļoti kritiski vērtē Latvijas valdību un nodokļu sistēmu, kā arī darba devēju attieksmi;
- jauktās laulības rada jaunas problēmas un to risinājumus.
Šā plašā pētījuma mērķis ir ļoti nozīmīgs:
- sniegt migrācijas stāvokļa sākotnējo novērtējumu; izstrādāt migrācijas un reemigrācijas procesu novērtēšanas metodoloģiju;
- analizēt nacionālo identitāti emigrantu kopienā un tās lomu integrācijā mītnes zemes sabiedrībā vai atgriešanās plānos;
- sniegt zinātniski metodisko atbalstu diasporas politikas (tostarp reemigrācijas pasākumu un komunikācijas instrumentu) izstrādē un veidošanā;
- izvērtēt atsevišķu rīcībpolitiku (ārzemju studiju kreditēšana, reemigrācijas veicināšanas politika, migrācijas uzskaite) efektivitāti.
Tas viss ir ļoti vajadzīgs, lai patiešām tiktu skaidrībā, ko un kā darīt. "Iegūto datu analīzi esam tikko uzsākuši, un tā norisināsies vēl ilgi, un rezultāti par dažādām tēmām tiks publicēti zinātniskos rakstos un monogrāfijās," skaidro I.Mieriņa.
Taču bažas par aizbraucēju daudz kritizēto valsts pretimnākšanu un rīcībspēju rada kaut vai minētajā Saeimas komisijas sēdē acīmredzamais: skaidri apzinoties, cik svarīga ir latviešu valodas prasmju uzturēšana bērniem ārzemēs, ilgstoši nespējam paveikt tādu mazumu kā latviešu valodas tālmācības programmas izstrāde un šādas sistēmas ieviešana.
Ļoti plašu un interesantu informāciju par minēto pētījumu (no 26.janvāra arī prezentāciju par svērtajiem datiem) var iegūt vietnē migracija.lv.
