Patlaban ārzemēs pastāvīgi dzīvo aptuveni 370 000 Latvijas valstspiederīgo, atklāj jūsu vadībā veiktais pētījums. Tas ir apmēram tikpat, cik iedzīvotāju ir visās Latvijas republikas nozīmes pilsētās, izņemot Rīgu. Daugavpilī, Jelgavā, Jūrmalā, Jēkabpilī, Liepājā, Rēzeknē, Valmierā un Ventspilī kopā. Ko šie skaitļi liek secināt no socioloģijas viedokļa? Vai emigrācija ir katastrofa Latvijai, mūsu nācijai?
Latvijas valstspiederīgo skaits ārzemēs pastāvīgi palielinās, jo īpaši emigrācijas apjomi pieauga krīzes laikā. Neraugoties uz to, ka šobrīd aizbraucēju skaits ir nedaudz samazinājies, kopumā Latvijas diasporas apjoms ārzemēs joprojām palielinās. No Latvijas valsts viedokļa tā ir ļoti nepatīkama situācija, jo sevišķi, ņemot vērā sabiedrības novecošanās procesus. Nākotnē būs ļoti grūti nodrošināt pensijas.
Emigrācijas jautājums Latvijā ir īpaši aktuāls saistībā ar darbaspēka nepietiekamību nākotnē. Prognozes liecina, ka ekonomikas apjoms līdz 2020. gadam varētu pieaugt līdz pusotrai reizei, salīdzinot ar to, kāds tas ir šobrīd. Bet līdz 2030. gadam pat divas reizes. Būs nepieciešami strādājošie, taču to nebūs. Zinām arī, ka Latvijas sabiedrība nav atvērta imigrantiem no citām valstīm. Tāpēc pastiprināti būtu jādomā, kā piesaistīt Latvijai mūsu aizbraukušos, un jo sevišķi – ko darīt, lai sniegtu atbalstu ģimenēm ar bērniem Latvijā, lai tās nebrauktu prom.
Svarīgi ir ne tikai tas, cik daudz ir aizbraucēju, bet arī, kas viņi ir. Un kas ir tie, kuri plāno vai varētu atgriezties. Satraucoši ir tas, ka arvien vairāk aizbrauc tieši jauni cilvēki, cilvēki ar bērniem, ģimenes. Aizbrauc tieši mūsu demogrāfiskais potenciāls. Arvien vairāk cilvēku plāno palikt ārzemēs uz pastāvīgu dzīvi. Tikai 16% plāno tuvāko piecu gadu laikā atgriezties. Tiesa, ir daudz tādu, kuri apsvērtu šādu iespēju, ja mainītos situācija – tādu ir ap 40 procentiem. Tomēr kopumā ir skaidrs, ka liela daļa tuvākajā laikā neatgriezīsies. Tātad situācija kopumā ir visai traģiska.
Premjers Māris Kučinskis februārī kādā intervijā par potenciālajiem reemigrantiem izteicās: "Man nav tiesību viņus šobrīd saukt mājās, kamēr mums nav piedāvājuma." Kā jūsu norādītajā kontekstā vērtēt šādu politisku vēstījumu?
Protams, ka ekonomiskā situācija Latvijā ir tāda, kāda ir, un algu līmeņa ziņā ir grūti konkurēt ar ārzemēm. Taču domāju, ziņa, ka gaidām aizbraukušos atgriežamies, ir pozitīva jebkurā situācijā. Man šķiet, ka vajadzētu atkāpties no priekšstata, ka valsts ir atbildīga un tai ir jānodrošina kādi īpaši apstākļi, pirms tā aicina vai kaut ko sola potenciālajiem reemigrantiem. Ir pasākumi, kuru veikšana dos labu efektu, neraugoties uz to, ka ekonomiskā situācija Latvijā pašlaik nav reemigrācijai labvēlīga.
Runājot par reemigrācijas plānu šajā kontekstā, kā liecina mūsu veiktā aptauja, tam bija mazāks iespaids uz aizbraukušo vēlmi atgriezties nekā viņu pašu individuālajai situācijai. Galvenais faktors, kāpēc cilvēki atgriežas, ir ģimene, draugi, vēlme būt starp savējiem. Arī citi subjektīvi apsvērumi un neekonomiski faktori, kurus risināt var palīdzēt arī valsts. Raugoties no šāda skatupunkta, vienreizējs atbalsts tiem, kas atgriežas, ir vērtīgs, bet ne izšķirošs.
Taču, runājot par neatgriešanās galvenajiem iemesliem, aizbraukušie norāda, ka tie tomēr ir pieņemama darba un sociālā atbalsta trūkums Latvijā. Pēc Ekonomikas ministrijas prognozēm, nopietns reemigrācijas vilnis varētu sākties tikai tad, kad vidējā alga Latvijā būs vismaz uzņemošās valsts minimālās algas apmērā. Pašreiz šajā ziņā aina nav īpaši cerīga – pērn Īrijā minimālā alga bija ap 1500 eiro mēnesī. Lai darbs Latvijā varētu ieinteresēt, no pētījumā aptaujātajiem respondentiem, kuri nosaukuši konkrētu atalgojuma apmēru, trīs ceturtdaļas arī min vismaz 1000 eiro mēnesī. Ko vispār valsts var piedāvāt un ko tai būtu jāpiedāvā šajā situācijā?
Jā, atalgojums ir būtisks, taču ne vienīgais no faktoriem, ar kuriem ir iespējams strādāt un kas atgriešanos Latvijā var padarīt iespējamāku. Svarīgs ir informācijas nodrošinājums par dažādiem potenciālajiem reemigrantiem būtiskiem jautājumiem, kas saistīti ar pabalstiem, pensijām, ja cilvēks atgriežas no ārzemēm, nomaksātajiem nodokļiem u.tml. Reemigrācijas plānā minētā ideja par vienas pieturas aģentūru, kas tik tiešām būtu ļoti vērtīga un varētu sniegt praktisku atbalstu aizbraukušajiem, joprojām nav pilnā mērā realizēta.
Ārzemēs dzīvojošie ļoti kritiski vērtē darba devēju attieksmi pret darbiniekiem Latvijā salīdzinoši ar darba devējiem ārzemēs. Te varam norādīt uz aplokšņu algām, neapmaksātajām virsstundām un citām darba vides problēmām. Ļoti kritiski tiek vērtēta nodokļu sistēma Latvijā. Lūk, jomas, kurās būtu, ko darīt!
Lai cilvēki atgrieztos, ir svarīgi kopumā veidot pārliecību par pozitīvu valsts attīstību. Aizbraukušajiem ir svarīgi, vai viņiem un viņu bērniem Latvijā būs nākotne.
Kāds apstākļu kopums viestu pārliecību par pozitīvu valsts attīstību?
Galvenokārt – kā aizbraukušie novērtēs ekonomisko situāciju Latvijā, kā saskatīs tās attīstības iespējas un arī - kā raudzīsies uz politisko vidi valstī, korupcijas izplatību, rūpēm par iedzīvotājiem. Tam ir milzīga nozīme priekšstata veidošanā par valsti. Diemžēl, kā to redzam aptaujās, šobrīd aizbraukušo vidū ir liela neuzticība Latvijas valdībai – apmēram puse no aptaujātajiem skalā no nulles līdz 10 šo uzticēšanos novērtē ar atzīmi "nulle".
Jūsu pētījuma ietvaros veiktā aptauja liecina, ka 59% emigrantu vispār nav dzirdējuši par kādu reemigrācijas plānu. No tiem 7%, kas par to zina un zina arī, ko plāns paredz, lielākā daļa domā, ka valdībai viņi neinteresē. Pozitīvāks priekšstats paradoksālā kārtā ir tiem, kas par plānu zina, bet nezina, ko tas paredz. Kas tieši rada skepsi un sagādā vilšanos šajā plānā? Kādas ir kļūdas, kuras nevajadzētu pieļaut turpmākās reemigrācijas politikas dokumentos?
Pētījums skaidri parādīja, ka pašreizējā valdības plāna būtība diemžēl tikusi pārprasta. Kā liecina tā pilns nosaukums, tas ir "Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns 2013.–2016. gadam", kura mērķis ir atbalstīt tos, kuri pieņēmuši lēmumu atgriezties vai kuri varētu atgriezties. Taču emigrantu vidū bija izplatīts uzskats, ka plāna mērķis ir tikai aicināt viņus atgriezties Latvijā. Tas arī radīja skepsi pret šo plānu saistībā ar tā iespējām atgriezt cilvēkus Latvijā. Ņemot vērā Latvijas ekonomisko situāciju, gan jāatzīmē, ka neviens plāns pašlaik nevarētu paredzēt perfektus piedāvājumus.
Turpmāk, izstrādājot reemigrācijas atbalsta pasākumus, būtu nepieciešama pilnīgāka komunikācija ar diasporu, lai noskaidrotu, ko atbalsta plānam jāietver, kādi atbalsta mehānismi jāpiedāvā un kā tie konkrēti varētu palīdzēt.
Būtiski atzīmēt, ka emigrāciju un reemigrāciju nevajadzētu uzlūkot kā vienvirziena kustību. Mūsdienās daudzi cilvēki dzīvo ļoti mobilu dzīvesveidu. Kā liecina mūsu veiktā aptauja, 17% aptaujāto dzīvo gan Latvijā, gan kādā citā valstī, bet 40% ārzemēs dzīvojošo ir aizbraukuši no Latvijas vairākkārt. No politikas veidošanas viedokļa tas nozīmē: ja cilvēks atgriezīsies Latvijā, tas vēl nenozīmē, ka viņš noteikti šeit paliks. Tātad ir jāanalizē, kāpēc tik daudzi no atbraukušajiem atkal aizbrauc, un jādomā, ko darīt, lai viņi neaizbrauktu.
Pētījums atklāja, ka pašreizējā valdības plānā jau ir noteikti pasākumi, kurus aizbraukušie tik tiešām vēlētos sagaidīt - vienas pieturas aģentūra, atbalsts valodas apguvei. Būtu jāpalielina finansējums jau esošajiem atbalsta pasākumiem, kuriem tā ir par maz, lai nodrošinātu pilnīgu to realizāciju. Kas notiks pēc pašreizējā plāna beigām, vēl tiek diskutēts. Šobrīd norisinās diskusija par repatriantu statusa paplašināšanu.
Repatriācijas plāna ieviešanu kavējis ļoti plašais - vairāk nekā desmit - iesaistīto ministriju un institūciju skaits. Vai būtu jārada kāda vienota repatriācijas institūcija? Kas tā varētu būt, pēc kādiem principiem to veidot?
Šie procesi ir jāvērtē, ņemot vērā esošo institūciju kapacitāti un iespējas. Ir skaidrs, ka līdz šim diasporas politika bijusi diezgan fragmentēta un tas ne vienmēr ir ļāvis to realizēt tik veiksmīgi, cik būtu iespējams. Tāpēc zināma ar diasporu saistīto funkciju centralizācija būtu vēlama. Patlaban tiek apsvērts, kura varētu būt tā institūcija, kuras paspārnē šī joma nonāks. Ļoti pozitīva loma ir diasporas darba grupai, kura sadarbībā ar Kultūras ministriju darbojas Ārlietu ministrijas paspārnē, kurā ir apvienoti dažādu jomu speciālisti – gan no Kultūras ministrijas, Latviešu valodas aģentūras, Nodarbinātības aģentūras un citām iestādēm, kas, manuprāt, ir lielisks piemērs institūciju sadarbībai, lai nonāktu pie iespējami veiksmīgākajiem risinājumiem.
Ņemot vērā visai ierobežoto finansējuma apjomu, ko Latvijas valsts ir gatava atvēlēt repatriācijas atbalsta pasākumiem, vai varat norādīt tās jomas vai auditoriju, uz kuru šo atbalstu būtu visefektīvāk koncentrēt?
Pētījums atklāj, ka latviešu bērni ārzemēs ļoti strauji asimilējas un zaudē latviešu valodas zināšanas. Tādēļ ārkārtīgi svarīgi ir pietiekamā apjomā sniegt atbalstu valodas apguvei un nostiprināšanai gan ārzemēs dzīvojošo latviešu, gan jau atgriezušos tautiešu bērniem, lai palīdzētu viņiem iekļauties Latvijas skolu sistēmā, uzlabotu latviešu valodas zināšanas. Tieši valoda ir pats galvenais pamats, lai cilvēks varētu atgriezties Latvijā. Latviešu valodas kursi nepieciešami arī latviešu emigrantu dzīvesbiedriem – ārzemniekiem. Tā ir tēma, kas patlaban nav pietiekami aktualizēta.
Vēl viens faktors, kuru būtu vērts apsvērt, domājot par atgriešanās atbalsta pasākumiem, ir mājokļa nodrošinājums reemigrantiem, jo tieši mājokļa problēmu viņi intervijās bieži min kā izšķirošu šķērsli. Šī jautājuma risināšanā aktīvāk varētu iesaistīt pašvaldības. Tomēr primārais ir darba sameklēšana. Ārzemēs dzīvojošie šajā ziņā ir sliktākā situācijā nekā šejienieši, jo darba atrašanā Latvijā joprojām liela loma ir pazīšanās tīkliem, kādu aizbraucējiem bieži vien šeit vairs nav.
Cik zināms, pieci gadi ir laiks, kad cilvēks sāk iesakņoties svešumā. Uz ko, jūsuprāt, vairāk koncentrēties repatriācijas atbalsta pasākumos - uz tiem, kuri izbraukuši nesen, vai tiem, kuri dzīvo svešumā jau daudzus gadus?
Redziet, šis atbalsts noteikti nebūs liels, tāpēc tas nebūs galvenais iemesls, lai cilvēks atgrieztos Latvijā. Atbalsts var dot tikai nelielu grūdienu, lai cilvēks pieņemtu gala lēmumu. Turklāt tā būs vien neliela daļa potenciālo reemigrantu, kuriem valsts atbalsta pasākumi spēlēs kādu lomu lēmumā atgriezties.
Runājot par jūsu minēto laika posmu, ir dažādi viedokļi. Es domāju, ka atbalsta pasākumi nebūtu jākoncentrē cilvēkiem, kuri ir tikko pametuši Latviju, jo tas, iespējams, radītu motivāciju aizbraukt, lai tūlīt jau atgrieztos atpakaļ. Droši vien lielāka atdeve būtu gūstama, fokusējoties uz tiem, kuri ārzemēs jau nodzīvojuši ilgāku laiku.
Atbalsts tiem, kas atgriežas Latvijā, ir vajadzīgs. Taču pēc kādiem principiem to veidot, lai šejienieši nejustos aizskarti par nevienlīdzīgu attieksmi, ko radītu salīdzinošas priekšrocības repatriantiem? Daudziem Latvijā ir viedoklis, ka politikas veidotājiem vispirms jādomā par Latvijas valsti un tiem cilvēkiem, kuri šodien šeit strādā un maksā nodokļus, nevis tiem, kas, viņuprāt, devušies labākas dzīves meklējumos uz citām valstīm, atstājot krīzes smaguma iznešanu uz palicēju pleciem.
Tas ir tiešām būtisks jautājums. Lai arī kādus atbalsta pasākumus veiktu valdība, tiem nevajadzētu būt diskriminējošiem un šķietami netaisnīgiem pret šeit dzīvojošajiem. Taču jāsaprot, ka atbraucēji sniegs nozīmīgu pienesumu Latvijas ekonomikai, tādēļ katra no mums interesēs ir, lai šie cilvēki atgrieztos Latvijā. Es gan saprotu, ka šī brīža grūtajos ekonomiskajos apstākļos daudziem šo sakarību ir grūti saskatīt. Taču, raugoties no makroekonomiskā viedokļa, tas sniegs labumu mums visiem, mūsu valstij, mūsu bērniem.
Pirmkārt, kā tas nesen tika uzsvērts arī Pasaules latviešu ekonomikas formā, ārzemēs dzīvojošie tautieši tur ir apguvuši jaunas prasmes un zināšanas, kuras varētu būt lietderīgas pielietojumam Latvijā. Aizbraukušajiem ir izveidojušies ekonomiskie kontakti ar cilvēkiem viņu mītnes zemēs, kas var veidot pārrobežu sadarbību ekonomikas, izglītības, zinātnes un citās jomās. Daudzi Latvijā atgriežas ar ārzemēs iegūtu izglītību. Arī vecās diasporas pārstāvji, atgriezušies Latvijā, ir sabiedriski un ekonomiski ļoti aktīvi, veido savus uzņēmumus.
Jāatgādina, jau šobrīd emigranti sniedz ļoti ievērojamu atbalstu Latvijā dzīvojošajiem. Vairāk nekā trešdaļa regulāri nodrošina finansiālu palīdzību tuviniekiem Latvijā. Vēl apmēram tikpat to dara reizēm. Latvijas Bankas aplēses liecina, ka tikai 2014. gadā vien ārzemēs dzīvojošie uz Latviju pārskaitīja 600 miljonus eiro, no kuriem liela daļa nokļuva apritē šeit, tika nomaksāta nodokļos un tiešā veidā deva labumu Latvijas ekonomikai.
Mums Latvijā vispār ir ļoti raksturīgi uz visu, arī emigrantiem un reemigrantiem, raudzīties tikai no ekonomiskā aspekta, ekonomiskā ieguvuma vai zaudējuma viedokļa. Taču daudzi atgriežas ar patriotisma motivāciju, viņi vēlas būt starp savējiem, Latvijā. Ja šādiem tautiešiem ar savu atbalstu varam palīdzēt spert pēdējo izšķirīgo soli, lai atgrieztos, vai tad tas nebūtu to vērts?
Jūs minējāt straujo latviešu valodas prasmju zudumu emigrantu bērniem. Latviešu skoliņas apmeklē tikai 10% latviešu bērnu. Kādus atbalsta pasākumus šajā jomā vajadzētu veikt Latvijas valdībai?
Ļoti daudz gan ir atkarīgs no vecāku motivācijas vest bērnus uz latviešu skolām. Bez tās nekas nenotiks, lai ko Latvijas valsts piedāvātu. Savukārt motivācija lielā mērā ir atkarīga no tā, vai šie vecāki plāno atgriezties Latvijā vai ne. Runājot par latviešu skoliņām, protams, ir svarīgi, cik tālu skola atrodas – jo tuvāk tā ir, jo lielāka iespēja, ka bērns to apmeklēs. Svarīgi arī, kā tiek organizēts darbs šajās skolās. Ja vecās diasporas vidē tās lielākoties strādāja uz brīvprātības principiem, tad nesenās emigrācijas vidē tas ne vienmēr darbojas un skolotāja darbam var būt nepieciešams atalgojums.
Uzturēt latviešu valodas zināšanas bērniem, dzīvojot ārzemēs, no vecāku puses prasa lielu piepūli. Primārais, lai bērniem saglabātu latviešu valodu, ir tās lietošana ģimenē, bet to valsts nevar ietekmēt. Valsts var sniegt un jau šobrīd sniedz atbalstu mācību līdzekļu izstrādē un nodrošināšanā ārpus Latvijas dzīvojošajiem bērniem – dažādām skolām, nometnēm. Aptaujas liecina, kas tas tiek ļoti pozitīvi novērtēts. Pieprasījums pēc nometnēm latviešu bērniem šobrīd ir pat lielāks nekā piedāvājums.
Kādas perspektīvas ir tālmācībai?
Tai ir ļoti liela nozīme, tādēļ pozitīvi vērtējama iecerētā tālmācības apmācību attīstība. Ir ļoti būtiski, lai bērns lasītu grāmatas latviešu valodā. Latvietību palīdz saglabāt arī datorspēles, filmas, interaktīvi materiāli latviešu valodā. Un, protams, saiknes uzturēšana ar Latviju un latviešiem.
Meklējot risinājumus latvietības zuduma mazināšanai diasporā, iespējams, ir jājautā, kāpēc 40. gadu emigranti spēja uzturēt latvietību trīs paaudzēs bez jebkāda atbalsta no Latvijas, bet tagadējie vairs ne? Kā liecina aptauja, tikai 15% latviešu respondentu ir diasporas organizāciju biedri.
Kara laika bēgļi Latviju pameta pilnīgi citos apstākļos ar pilnīgi citu attieksmi pret valsti. Tādējādi viņiem bija arī cita motivācija saglabāt latvietību. Zinām ļoti daudzus stāstus par to, kā vecāki patiešām ļoti pamatīgi strādājuši, lai saglabātu latviešu valodu ģimenē, pastāvējuši uz to, lai bērni ģimenē runātu latviski. Jaunās emigrācijas pārstāvji, sevišķi tie, kuri aizbraukuši krīzes laikā, bieži vien jūt aizvainojumu pret savu valsti un šo aizvainojuma sajūtu pārnes arī uz visu, kas saistīts ar Latviju.
Vai saistībā ar latvietības uzturēšanu nav jārunā ne vien par motivāciju, bet arī varēšanu? Proti, 40. gadu emigrācijai, atšķirībā no pašreizējās, bija pakļauta lielākoties latviešu inteliģence, kultūras darbinieki, kuriem savā ziņā bija daudz vieglāk nodrošināt latvietību uzturošas aktivitātes trimdā.
Zināmā mērā tā varētu būt. Taču, no otras puses, dati neliecina, ka sliktākas valodas zināšanas būtu ģimenēs, kurās strādā vienkāršāku darbu.
Taču, lai pārnestu kultūru no paaudzes uz paaudzi svešā vidē, svarīga ir ne vien vēlme, bet arī diezgan specifiskas zināšanas un prasmes.
Taisnība. Bet, kas ir interesanti, pirms dažām dienām runājām ar kolēģi Māru Zirnīti, kura, pētot kara laika emigrāciju, nonāk pie līdzīgiem secinājumiem. Viņa skaidro, ka izaicinājumi 40. gadu emigrācijas latviešu bērniem bija visai līdzīgi – arī viņi negribēja būt baltie zvirbuļi, centās iekļauties jaunajā vidē un reizēm dusmojās uz vecākiem, ka tie vēlas viņiem uzspiest latvisko. Tomēr vecāki uz to ļoti uzstāja. Te atkal runājam par motivāciju. Cieņai pret latviešu kultūru un valodu ir izšķiroša nozīmē, lai vecāki saglabātu motivāciju to uzturēt.
Vismazāk, kā liecina jūsu pētījumi, par atgriešanos Latvijā domā pensijas vecuma cilvēki, kā arī tie, kuri ieguvuši augstāko izglītību. Visbiežāk vēlas atgriezties jauni cilvēki līdz 30 gadu vecumam, nestudējošie un tādi, kas nestrādā savā kvalifikācijā. Kādus risinājumus prasa šī tendence?
Domājot par atbalstu repatriantiem, jāskatās arī uz situāciju konkrētās nozarēs Latvijā. Profesiju griezumā – izteikti daudz aizbrauc medicīnas darbinieku, bet starp tiem, kuri plāno atgriezties, viņu ir ļoti maz. Kamēr medicīnas darbinieku atalgojums būs tik zems kā patlaban, neviens valdības plāns, nekādi tās aicinājumi viņus atpakaļ nedabūs. Tātad, ja runājam, piemēram, par medicīnas darbiniekiem, ir jārisina problēmas medicīnas nozarē. Tas pats attiecīgi sakāms par izglītības sistēmu, zinātni un citām nozarēm.
Jūsu vadītajā pētījumā kā viens no repatriācijas sekmīguma riska faktoriem ir minēts politiskās gribas trūkums. Arī jaunās valdības deklarācijā patlaban repatriācija nav prioritāšu sarakstā. 82% aptaujāto uzskata, ka Latvijas valdībai viņi kā cilvēki neinteresē.
Aizbraukušie no Latvijas veido būtisku resursu, tas ir liels zaudējums Latvijas valstij. Un šo zaudējumu jutīsim ik gadu, jo vairāk – gan saistībā ar ekonomikas attīstību, gan demogrāfijas tendencēm. Tāpēc diasporas reemigrācijas atbalsta pasākumiem vajadzētu būt valdības pienācīgi novērtētiem. Ja politikas dokumentos novēršamies no repatriācijas problēmas, tai pašā laikā zinot, ka diasporas apjoms ārzemēs nemitīgi pieaug, tā ir ļoti negatīva ziņa ārkārtīgi lielajai mūsu tautas daļai, kura šobrīd dzīvo ārpus Latvijas. Politikas dokumentiem ir arī nozīmīga simboliska loma. Emigrējušajiem ir svarīgi redzēt, ka valdība viņus ir pamanījusi, ka viņi Latvijas politisko vadību interesē kaut vai deklaratīvā līmenī.
Ja Latvijā atgriezīsies kaut nedaudzi, bet ekonomiski aktīvi cilvēki ar jaunām prasmēm, tas valsts ekonomikai var dot ļoti daudz. Uz to norāda arī fakts, ka savi repatriācijas plāni un politika ir arī Polijā, Rumānijā un citās valstīs. Tas nozīmē, ka arī šīs valstis apzinās diasporas lomu un nepieciešamību palīdzēt cilvēkiem atgriezties. Emigrācijas radītās problēmas izjutīsim ar katru gadu arvien vairāk, tādēļ novērsties no diasporas un reemigrācijas jautājumiem nudien nevajadzētu.
