Kādi aktuāli iemesli patlaban liek meklēt sadarbības iespējas ar Latvijas izcelsmes zinātniekiem ārzemēs?
Latvijā pastāvīgi tiek runāts par nepieciešamību veicināt zinātnes izcilību un konkurētspēju. Šī konkurētspēja un izaugsme mūsdienās lielā mērā atkarīga no atvērtības un gatavības veidot starptautiskus sadarbības tīklus un projektus, iesaistīties tajos, nodrošināt studentu un zinātnieku mobilitāti, informācijas un resursu apmaiņu ar zinātniekiem citās valstīs. Šeit ievērojamu pienesumu un palīdzību var sniegt ārvalstīs dzīvojošie Latvijas izcelsmes zinātnieki. Diemžēl, neraugoties uz lielo diasporas apjomu un vismaz daļas ārzemēs strādājošo zinātnieku vēlmi un gatavību palīdzēt un sadarboties, šis potenciāls šobrīd netiek pilnībā izmantots. Protams, ir izņēmumi, taču lielākoties saiknes starp emigrējušajiem un Latvijā esošajiem zinātniekiem ir vājas, sporādiskas un trūkst mehānismu to stiprināšanai.
Otrkārt, Latvijā daudz runāts par nepieciešamību veicināt inovācijas un virzīties uz produktu ar augstu pievienoto vērtību radīšanu. Taču bieži aizmirstam, ka šādu produktu izstrāde nav iespējama bez ievērojama ieguldījuma zinātnē. Ārvalstīs dzīvojošie Latvijas izcelsmes zinātnieki ar savu pieredzi un zināšanām var sniegt nenovērtējamu pienesumu tehnoloģisko inovāciju izstrādē un zināšanu pārneses veicināšanā, daloties ar savu pieredzi, kontaktiem un zināšanām.
Šo apsvērumu dēļ šobrīd LU Diasporas un migrācijas pētījumu centrā sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministriju esam uzsākuši pētījumu par zinātnieku tīklošanos – savstarpēju kontaktu meklēšanu un uzturēšanu –, kurš parādīs, cik cieša šobrīd ir sadarbība starp Latvijas un ārvalstīs dzīvojošajiem Latvijas izcelsmes zinātniekiem un kā to iespējams stiprināt.
Saistībā ar pētījumu esat paudusi: "Pasaules prakse apliecina sadarbības ar diasporas zinātniekiem potenciālos ieguvumus gan valstij, gan pašiem zinātniekiem." Kādi tie būtu, īpaši jau runājot par diasporas zinātniekiem?
Jā, nebūtu pareizi uz Latvijas zinātniekiem skatīties tikai kā uz "saņemošo" pusi. Arī viņiem ir, ko piedāvāt. Sadarbība ar Latvijas zinātniekiem var, piemēram, nodrošināt nepieciešamo kompetenci par tēmām, kas saistītas ar šo reģionu, iegūt sadarbības partnerus starptautiskiem projektiem, palīdzēt konkurēt uz Latvijas zinātniskajiem grantiem, organizēt pētnieciskas vizītes un lekcijas, nodrošināt piekļuvi dažādiem resursiem un kopumā saglabāt saikni ar Latviju. Interesanti, ka sākotnējie aptaujas rezultāti liecina, ka tomēr spēcīgākā motivācija ir nesavtīga – iespēja palīdzēt un atbalstīt Latvijas zinātnes attīstību!
Kā ir sekmējusies zinātnieku uzrunāšana ārzemēs? Kādi bija cerētie rezultāti, un kāda ir faktiskā aina, ņemot vērā, ka pagarinājāt viņu anketēšanas termiņu no 15. līdz 30. oktobrim?
Manuprāt, sadarbība sekmējusies ļoti labi. Šobrīd jau atsaukušies ap 400 Latvijas un latviešu izcelsmes zinātnieku ārvalstīs. Latvijā kopumā strādā ap 1600 zinātnieku. Esam patiesi pateicīgi mūsu informatīvajiem atbalstītājiem – Latvijas Ārlietu ministrijai, Latvijas Jauno zinātnieku apvienībai, Valsts zinātnisko institūtu asociācijai, Latvijas Rektoru padomei, Latvijas Republikas Izglītības un zinātnes ministrijai, Latvijas Zinātņu akadēmijai un citiem. Protams, cenšamies sasniegt pēc iespējas lielāku respondentu skaitu, kas mums ļaus izdarīt precīzākus secinājumus arī par situāciju konkrētās nozarēs vai valstīs, tādēļ pagarinājām aptaujas laiku. Ceram, ka tas dos iespēju šajā unikālajā aptaujā, kas pieejama vietnē diaspora.lu.lv, piedalīties arī tiem, kuri līdz šim nav varējuši atrast tam laiku.
To, cik daudzus no ārvalstīs dzīvojošajiem zinātniekiem mums jau izdevies sasniegt, izvērtēt ir grūti, ņemot vērā, ka informācijas par Latvijas un latviešu zinātnieku skaitu ārvalstīs nav. Saku "Latvijas izcelsmes un latviešu" tādēļ, ka daudzi pārstāv tā saukto veco diasporu un, iespējams, pat nav dzīvojuši vai strādājuši Latvijā, taču vienalga pieder Latvijas diasporai. Interesanti, ka katrs sestais no šobrīd atbildes sniegušajiem zinātniekiem devis priekšroku anketai angļu valodā.
Starp svarīgākajiem faktoriem, lai zinātnieks atgrieztos Latvijā, ir ne tikai atalgojums, bet arī pārliecība, ka te patiešām ir ko darīt, perspektīva zinātnē. Kādas, jūsuprāt, ir šīs perspektīvas? LZA prezidents Ojārs Spārītis šonedēļ medijiem paudis, ka Latvija melojusi Eiropas Savienībai un Eiropas Komisijai par to, ka 2020. gadā finansējums zinātnei mūsu valstī sasniegs 1,5% no valsts iekšzemes kopprodukta. Vai nav riskanti aicināt atgriezties zinātniekus Latvijā, ja, šķiet, nav iespējams viņiem piedāvāt prognozējamas perspektīvas vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz valsts zinātnes politiku un atbalstu?
Mūsu mērķis arī nav aicināt zinātniekus atgriezties. Ir pilnīgi skaidrs, ka lielākā daļa no viņiem tuvākajā laikā Latvijā neatgriezīsies, taču iespējama dažāda veida sadarbība. Protams, papildus centīsimies izzināt arī iespējas attīstīt mehānismu ārvalstu pieredzi ieguvušu zinātnieku iekļaušanai Latvijas augstākās izglītības sistēmā. Piemēram, Polijā un Igaunijā jau šobrīd valsts konkursa kārtībā piedāvā grantu finansējumu izcilākajiem reemigrējušajiem zinātniekiem vismaz dažu gadu garumā. Taču mūsu pētījumā lielākā uzmanība pievērsta tieši tīklojumam un sadarbībai.
Protams, Latvijas zinātnē ir problēmas, un finansējuma apjoms un pastāvīgums, neapšaubāmi, ir jautājumi, kas steidzami jārisina. Taču ir zinātnieki, kas atgriežas, iespējams, saskatot Latvijā priekšrocības, kādu nav citur. Šobrīd intervējam arī reemigrējušos zinātniekus par viņu motivāciju un pieredzi. Lai gan iemesli atgriezties lielākoties ir personīgi, tomēr tiek novērtēta arī iespēja, tā sakot, "būt lielākai zivij mazā dīķī", palīdzēt attīstīt zinātni Latvijā, kur šī zinātnieka ieguldījumam ir lielāks svars un nozīme nekā kādā lielā universitātē vai institūtā ārvalstīs.
Kādas sadarbības formas un kādās zinātnes jomās patlaban šķiet visperspektīvākās?
Ir ļoti daudz dažādu iespēju sadarboties – veidojot partnerības konkurētspējīgu projektu un ideju realizācijai, sagatavojot kopējus starptautiskus granta pieteikumus, starptautiskas publikācijas, veicinot sadarbību starp universitātēm, palīdzot dalībai zinātniskā personāla un studentu mobilitātes programmās, kā arī, protams, piesaistot šos cilvēkus Latvijas zinātnei vieslektoru kapacitātē, kā ekspertus projektu izvērtējumam, disertāciju un grāmatu recenzēšanai u. tml. Perspektīvākā? Es teiktu – sadarbība projektos. No tā tad jau izriet citas lietas.
Cik, kādi un kādās jomās strādājoši diasporas zinātnieki Latvijai ir visnepieciešamākie?
Lielisks jautājums! Uz to atbildi sniegt būtu jāspēj ekonomikas un zinātnes politikas veidotājiem Latvijā, sasaistot to ar Latvijas ilgtermiņa attīstības prioritātēm. No otras puses, Latvijā kopumā nepieciešama mērķtiecīga politika attiecībā uz ārvalstīs dzīvojošo Latvijas izcelsmes cilvēku intelektuālā un sadarbības potenciāla piesaisti ne vien ekonomikas, bet arī zinātnes, izglītības, kultūras un citās jomās – līdzīgi, kā tas ir daudzās valstīs.
Ja varētu piesaistīt dažus procentus labāko zinātnieku postdoktorantūras līmenī, tas būtu gandrīz vai pietiekami, jo Latvijā zinātne nav tik liela, uzskata Lielbritānijā jau kopš 90. gadu vidus strādājošais informātiķis Alvis Brāzma. Kāds ir jūsu viedoklis par Latvijas zinātnes potenciālo absorbētspēju?
Nepiekrītu, ka ir kaut kāda augšējā robeža, kad zinātnieku ir par daudz. Ir zinātnieki, kas atbrauc un būtībā sāk Latvijā attīstīt jaunu zinātnes virzienu, kā, piemēram, Jurģis Šķilters kognitīvajās zinātnēs. Ir zinātnieki, kas strādā industrijā, nevis akadēmiskā vidē. Daudzi veiksmīgi piesaista finansējumu no ārpuses. Jebkurā gadījumā zinātnieku skaits Latvijā kopumā ir ļoti mazs, ja kaut vai salīdzinām ar mūsu kaimiņvalstīm, nemaz nerunājot par Ziemeļeiropas vai Rietumeiropas valstīm, tādēļ par pārlieku lielu zinātnieku pieplūdumu es noteikti nesatrauktos. Cita lieta, ka Latvijā strādājošie zinātnieki diemžēl dažkārt jaunpienācējus no ārvalstīm uzlūko kā konkurentus.
Kad domājat nākt klajā ar pētījuma rezultātiem, secinājumiem?
Tie tiks publicēti jau gada beigās mūsu tīmekļa vietnē diaspora.lu.lv.
Kāda būs pētījumam sekojošā rīcība, lai tā rezultātus un sadarboties gatavos zinātniekus iesaistītu reālā zinātnes darbā? Ir taču skaidrs, ka tam būs nepieciešams koordinējošais darbs, materiālie, administratīvie, politiskie resursi.
Protams. Bet pirmais solis ir apkopot informāciju, apzināt situāciju un saprast, ko vispār ir vai nav vērts darīt, kādas ir iespējas. Pie tā arī šobrīd strādājam. Ceram, ka zināms "blakus efekts" būs arī jautājuma par zinātnes nozīmi sabiedrībā un ekonomikas izaugsmē aktualizēšana kopumā. Rezultātu praktiskie pielietotāji un ieviesēji jau būs citi – gan Izglītības un zinātnes ministrija, gan augstskolas un institūti, kurus daudzus interesē mūsu apkopotie rezultāti. Jau šobrīd esam saņēmuši vairākus pieprasījumus un jautājumus, kad varēs iepazīties ar rezultātiem. Praktisks pielietojums būs, par to esam droši.
Pērn tika publicēts jūsu vadībā 2014. un 2015. gadā tapušais līdz šim plašākais pētījums par diasporu ārzemēs. Starp secinājumiem bija arī atziņa, ka aizbraucējus no atgriešanās attur pieņemama darba, atalgojuma, kā arī pārliecības par pozitīvu valsts attīstību trūkums. Pētījumā kā viens no repatriācijas sekmīguma riska faktoriem bija minēts arī politiskās gribas trūkums kaut ko mainīt minēto faktoru uzlabošanā. Kāda ir situācija patlaban? Kādas tendences uzskaitītajās jomās vērojamas, un kādas ir prognozes?
Par tendencēm vēl pāragri runāt. Jau tuvākajā laikā plānots īstenot pētījuma "Latvijas emigrantu kopienas" otro vilni, tad arī iegūsim lielāku skaidrību par izmaiņām. Skatoties uz ārējām izmaiņām, no vienas puses, nenoliedzami, ekonomiskā situācija uzlabojas. Tiesa, ārvalstīs dzīvojošie pārsvarā ir kritiskāk noskaņoti un, iespējams, grūtāk pārliecināmi. Slikti, ka ir beidzies Reemigrācijas atbalsta pasākumu plāns. Vismaz simboliskā nozīmē tas parādīja, ka valstij svarīgi aizbraukušie cilvēki. Taču, šobrīd būdama iesaistīta turpmākajā diasporas politikas plānošanas procesā, varu droši teikt, ka pēdējos gados vērojama arvien lielāka aktivitāte gan no pašas diasporas puses, gan arī atbalsts un ieinteresētība Kultūras ministrijā, Ārlietu ministrijā un citās saistītajās institūcijās, kas ļauj likt cerības uz pozitīvām pārmaiņām.
Tuvākajās dienās jūs saņemsiet Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas balvu par sasniegumiem migrācijas procesu un jaunatnes lietu pētniecībā. Kādas prognozes jūsu pieredze ļauj izdarīt par reemigrācijas reālo apmēru Latvijā tuvākajā desmitgadē? Cik lielā mērā un kā ar to būtu iespējams kompensēt iedzīvotāju zuduma radīto problemātiku Latvijā?
Domāju, situāciju, kad atgriežas vairāk, nekā aizbrauc, nesasniegsim vēl vismaz 10 gadus. Tas nozīmē, ka darbaspēka trūkuma jautājums tikai aktualizēsies. Daudz kas, protams, būs atkarīgs no efektīvas valsts politikas, saglabājot saikni ar aizbraukušajiem un palīdzot tiem, kuri vēlas atgriezties. Liekot cerības uz reemigrāciju, tai jāparedz attiecīgs finansējums. Citādi uz brīnumu cerēt ir ne vien naivi, bet bezatbildīgi.
