Esat atzīts par aizvadītā Eiropas gada cilvēku Latvijā. Šis tituls ik gadu tiek piešķirts cilvēkam, kurš ar saviem darbiem ne vien devis ieguldījumu Latvijas vārda popularizēšanai Eiropā, bet arī Eiropas kopējo vērtību integrēšanai Latvijā. Kādu Eiropas vērtību vai ideju attīstību Latvijā jūs vēlētos sekmēt jo sevišķi?
Runājot par sava lauka zinātni, tās pārvaldība un organizācija neapšaubāmi būtu jātuvina Eiropas labākajiem paraugiem, piesaistot zinātnisko projektu izvērtēšanai neatkarīgus ārzemju ekspertus, kuri tiek atlasīti pēc kompetences, nevis pēc tā, ka viņiem ir saiknes ar kādu šeit.
Runājot par plašāku sabiedrību, galvenās Eiropas vērtības, kuras vēlētos uzsvērt, ir gatavība sadarbībai un atvērtība – cilvēku gatavība sadarbībai savā starpā un ārpus Latvijas, atvērtība jaunām idejām, atvērtība pret atšķirīgiem cilvēkiem.
Aizvadītais gads jo sevišķi atklāja, ka Eiropa ir gatava apšaubīt savas vērtības, kuras to savulaik padarīja bagātu, pievilcīgu un ietekmīgu. Kāpēc tā notiek?
Pirmkārt, tā ir cilvēku vēlme pēc pārmaiņām, iestāšanās pret to, ko viņi uzskata par netaisnīgu. Ja sabiedrība tiešām ir netaisnīga, šī ir ļoti laba vēlme. Ja sabiedrība tomēr funkcionē saskaņā ar normālām vērtībām, vēlme pēc protesta var viegli aizvest neceļos. Manuprāt, tas, kas patlaban notiek Eiropā, ir tāda kā panikas lēkme. Ja Eiropa noturēsies un paliks kopā, domāju, pēc gadiem divdesmit uz šo laiku raudzīsimies kā uz panikas lēkmi, kad apdraudējums uztverts nopietnāk, nekā tas reāli ir.
Tātad lielākoties raugāties uz šo parādību kā pārejošu fenomenu?
Sabiedrība mainās. Runājot ar saviem Rietumeiropas kolēģiem, redzu, ka Eiropas vērtības tur joprojām ir spēkā, taču ir sabiedrības daļa, kura par tām nav tik pārliecināta.
Trampa uzvara prezidenta vēlēšanās ASV daudziem bija pārsteigums. Domāju, ka viņa atbalstītāju koalīcija ir ļoti raiba. Liela daļa no tiem ir cilvēki, kuri vīlušies tajā, kas notiek pilsētās, kurās viņi dzīvo, kur iet bojā rūpniecība. Pirms astoņiem gadiem, cerot, ka kaut kas mainīsies uz labo pusi, viņi bija gatavi balsot par Obamu, taču vīlās, un tagad nobalsoja par Trampu. Vēl pēc astoņiem gadiem, iespējams, viņi jau būs gatavi balstot par kaut ko radikāli pavisam citu.
Ja no tā kaut ko mēģina vispārināt, es teiktu, ka Rietumu sabiedrībā diemžēl ir sabiedrības daļa, apdzīvotas vietas, kuras it kā ir palikušas aiz pārējās sabiedrības, kuriem neiet labi vietējo ekonomikas problēmu dēļ, viņi jūtas atstumti un lieki. Pirms 30 gadiem viņi strādāja rūpnīcā, labi pelnīja, varēja atļauties māju un vasarnīcu pie ezera, bet tagad tas ir zudis. Manā amatiera skatījumā par pasaules attīstību, šī ir lielākā pasaules problēma. Zināmā mērā to varam attiecināt arī uz Latvijas laukiem.
Eksprezidente Vīķe-Freiberga nupat kādā intervijā norādīja – pasaules lielākais izaicinājums ne tik tālā nākotnē būs nevis Marsa apgūšana, bet risinājumu meklējumi situācijai, kad tehnoloģiju attīstības rezultātā darbs būs vien nedaudziem, augsti kvalificētiem speciālistiem, un nāksies domāt, kā nodarbināt un rast dzīves jēgu, piepildījumu pārējai sabiedrības daļai, lai tā nekļūtu destruktīva, bīstama.
Esmu par to domājis un lielos vilcienos šajā ziņā piekrītu Vairai Vīķei-Freibergai. Kāda daļa no šiem cilvēkiem, visticamāk, atradīs sev nodarbošanos radošā darbā, radot kaut ko sev un līdzcilvēkiem – kaut ko tādu, ko varbūt varētu radīt mehāniski, bet būs interesantāk, ja to būs radījis cilvēks. Taču problēma, protams, pastāv –pat ja 60% cilvēku atrastu sev vietu šajā jaunajā ekonomikā, paliek 40%, kuri neatrod sev vietu. Patiesībā tas ir baisi daudz. Es nebaidos no situācijas, ka tikai 10% cilvēku ir darbs, bet no tā, ka 40% cilvēku paliek aiz sabiedrības borta.
Līdzīga problēma pastāvēja jau Senajā Romā, kad tā, lai izvairītos no sabiedriski politiskiem satricinājumiem, ar "maizi un izpriecām" uzturēja desmitos tūkstošu mērāmu plebeju skaitu, kuriem nebija ne īpašuma, ne nodarbošanās, jo darba devējiem izdevīgāk bija nodarbināt vergus, nevis brīvos pilsoņus par maksu. Tātad vienas pilsētas mērogā minētā problēma jau ir piedzīvota.
Jā, vienas pilsētas mērogā tas ir piedzīvots daudzkārt. Nesenākā pagātnē – 20. gadsimta 60. gados Čikāgā, kad, rūpnīcas masveidā pārceļot uz Āziju, tur darbavietu zuduma dēļ izveidojās sociāli ļoti nelabvēlīga melnādaino kopiena. Arī tie Briseles rajoni, no kuriem tagad nāk džihādisti, izveidojās tādēļ, ka savulaik tur ieveda arābu izcelsmes viesstrādniekus, bet 10 – 20 gadus pēc tam rūpnīcas, kur viņi strādāja, pazuda.
Oksfordas vārdnīca par gada vārdu ir izraudzījusies post truth jeb postpatiesība. Kā jūs, būdams zinātnieks – patiesību meklētājs savā nozarē, jūtaties postpatiesības laikmetā, kurā patiesībai sabiedrības acīs var nebūt nozīmes?
Smagi. Man ir žēl, ka mūsdienu cīņa par varu politikā ir līdz kaut kam tādam nonākusi. Daļa politiķu, pārsvarā no noteiktiem politiskiem novirzieniem, savu politisko mērķu vārdā ir gatavi ļoti smagi izkropļot patiesību.
Taču šai problēmai ir arī otra puse – mediju patērētāji, kuri šādu sagrozītu informāciju, ja tā atbilst viņu simpātijām un uzskatiem, ir gatavi pieņemt par patiesību, pat apzinoties, ka tā tāda nav.
Jā, tā ir smaga problēma, kura turklāt ir redzama arī kontekstos, kuri nav politiski.
Var secināt, ka postpatiesības laikā zinātne un zinātnieki, iespējams, kļūst par vēl elitārāku, arī marginālāku parādību nekā līdz šim…
Tas uzliek zinātniekam pienākumu runāt ar sabiedrību un to pārliecināt par patiesību. Ne visas, taču ir jomas, kurās tas ir iespējams. Piemēram, diskusijās par vakcīnu vai ģenētiski modificētās pārtikas ietekmi uz veselību. Zinātnieka pienākums ir būt aktīvam un negaidīt, kamēr kāds paprasīs viņa viedokli.
Jūsu pārstāvētā zinātnes nozare – kvantu skaitļošana – ir visai specifiska joma. Lūdzu, īsumā paskaidrojiet, ko tā nozīmē?
Kvantu skaitļošana balstās kvantu fizikā – fizikas nozarē, kura apskata dabas likumus atomu un daļiņu līmenī. Kvantu skaitļošana mēģina radīt datoru, kura darbības pamatā ir kvantu fizikas likumi. Priekšrocība ir tāda, ka kvantu fizika šādai skaitļošanas ierīcei pieļauj būt daudz lielākā stāvokļu skaitā nekā parastai skaitļošanas ierīcei un veikt daudz plašākas darbības ar šiem stāvokļiem. Balstoties uz to, kvantu dators dažas lietas varētu izskaitļot būtiski ātrāk nekā parastais.
Kādas tās būtu praktiski?
Pirmā lieta, kāpēc tika izdomāts kvantu dators, bija kvantu fizikas modelēšana. Daudzām lietām ir lietderīgi kaut ko modelēt ar datora palīdzību. Ja vēlamies uzbūvēt automašīnu vai lidmašīnu, tās pārvietošanos modelē uz datora. Veicot šādu modelēšanu, nācās konstatēt, ka kvantu mehāniku modelēt uz parasta datora ir ļoti grūti. Attiecīgie fizikas likumi ir zināmi, bet, kā teica kāds ļoti ievērojams 1920. gadu fiziķis, vienādojumi, kas sanāk, ir pārāk sarežģīti, lai tos atrisinātu. Tā radās doma, ka, uzbūvējot kvantu datoru, ar to būtu iespējams labāk modelēt kvantu fiziku. Piemēram, būtu iespējams dažādas molekulas un ķīmiskas reakcijas aprakstošus vienādojumus nomodelēt daudz labāk. Pielietojums zinātnē būtu iespējams jebkur, kur ir nepieciešama fizika vai ķīmija. Piemēram, ja 19. gadsimtā vajadzēja noskaidrot, kādu materiālu vislabāk izmantot baterijās vai citur, vienīgais, ko varēja darīt, bija uzbūvēt 100 dažādas ierīces un eksperimentāli tās visas izmēģināt. Tagad to varam paveikt ar parasto datoru, bet nākotnē daudz labāk varēsim to izdarīt ar kvantu datoru. Varēsim modelēt lietas, kuras šobrīd nespējam.
Kad kvantu dators varētu kļūt par realitāti, turklāt tādu, kuru iespējams izmantot plašākā mērogā?
Par realitāti plašākā mērogā – apmēram pēc desmit divdesmit gadiem. Taču uzreiz varu pateikt, ka kvantu datoru uz katra galda nesaskatu, jo tajā esošās tehnoloģijas ir pārāk sarežģītas, lai tas būtu iespējams. Ar laiku uzbūvēt kvantu datoru būs vienkāršāk un lētāk, nekā tas šķiet tagad, bet līdz situācijai, kad tas atradīsies uz katra galda un maksās 100 eiro, mēs nekad nenonāksim.
Varbūt vidusmēra cilvēkam nemaz nebūs vajadzības pēc tik komplicētas un efektīvas tehnoloģijas?
Jā, tā ir otra puse. Pašlaik zinām tikai dažus iespējamos pielietojumus – jau minētā kvantu fizikas modelēšana… Tās nav lietas, kas būtu nepieciešamas parastam cilvēkam, taču ir ļoti svarīgas sabiedrībai. Spilgtākais piemērs, kuru lieto kvantu skaitļošanas entuziasti, ilustrējot, ko varētu izdarīt zinātnieki ar kvantu datoru, ir ķīmiskās reakcijas amonjaka ražošanas rūpniecībā. Patlaban tā to veic ļoti augsta spiediena apstākļos, patērējot 2% no visas pasaulē saražotās enerģijas. Ja izdotos izdomāt, kā to izdarīt normālos apstākļos bez milzīga spiediena, izmantojot pareizos katalizatorus un reakcijas, tas būtu milzīgs pienesums pasaulei. Kvantu dators šeit būtu noderīgs, jo ķīmiskas reakcijas būtībā ir kvantu process.
Zinām, ka būtiski zinātniski jaunatklājumi dažkārt savu pirmo pielietojumu rod militārajā jomā. Piemēram, kā atomenerģija 20. gadsimta 40. gados masu iznīcināšanas ieročos. Vai jums nav bažas, ka tāds pats liktenis varētu būt attiecināms arī uz kvantu datoriku un iespējām, ko tā paver?
Ķīmiskas reakcijas var modelēt ļoti dažādiem nolūkiem. Tai skaitā ne tik labiem. Es teiktu, ka 90 – 95% situāciju, kad kāds kaut ko gribētu modelēt ķīmiskajās reakcijās, ir, lai radītu kaut ko pozitīvu sabiedrībai, nevis ķīmiskos ieročus.
Ir cita lieta, kas ar kvantu datoru būtu daudz efektīvāka, – šifru uzlaušana. Tātad ar kvantu datoru pavērtos iespējas izlasīt slepenu informāciju, kas šobrīd tiek pārraidīta ar interneta starpniecību. Militāristiem tas varētu būt interesanti.
Kādas perspektīvas ir kvantu datorikas pielietojumam mākslīgā intelekta jomā?
Šis ir tas lielais jautājums, par kuru patlaban zinātniskā sabiedrība domā. Ir ļoti liela vēlme kvantu datorus pielietot šajā jomā. Daži pielietojumi jau ir atrasti, un zinātnieki intensīvi strādā. Droši vien tuvāko piecu desmit gadu laikā redzēsim, vai tas ir iespējams.
Vai redzat kvantu datorikai pielietojumu arī bioinformātikā – zinātnes nozarē, kurā vadošu pētnieku grupu Eiropas Bioinformātikas institūtā Kembridžā patlaban vada latviešu zinātnieks Alvis Brāzma, pētot gēnu darbības principus, apkopojot un analizējot datus par tiem, tādējādi meklējot jaunas iespējas medicīnā un farmācijā?
Pagaidām uz to atbildēt īsti nevaru. Kā jau teicu, ja varam modelēt ķīmiskas reakcijas, varam ietekmēt arī tādas, kuras ietver medikamentu iedarbību. Tātad potenciāls pielietojums jaunu zāļu izstrādei ir.
Cik kvantu fizikas fenomeni cilvēcei vispār ir skaidri?
Šī ir izpētīta joma. Neizpētītas ir vietas, kur tā saskaras ar citām jomām. Ja runājam par vienas, divu vai piecu daļiņu uzvedību, kvantu fizika ir ļoti skaidra un saprotama. Nav skaidra pāreja, kur kvantu fizika pāriet parastajā fizikā. Konceptuāli saprotam, kā tas notiek, bet šis konceptuālais skaidrojums kaut kādā ziņā ir dīvains. Ja iedomājamies 1000 daļiņu sistēmu, kuru apraksta kvantu fizikas likumi, tur ir 2000 mainīgo, tas ir 2 kāpināts 1000. pakāpē. Tad var uzdot jautājumu, kur tie 2000 mainīgo dabā glabājas, kā tās tūkstošdaļiņas var saturēt tik daudz informācijas? Tāda īsti apmierinoša skaidrojuma sev man nav.
Runājot par kvantu fiziku, dažkārt tiek norādīts, ka viena daļiņa var atrasties vairākās vietās vienlaikus. Vai var teikt, ka kvantu fizikas gadījumā fizika jau iesniedzas metafizikā?
Ja cilvēks, kurš nezina matemātiku, dzird šādas frāzes, viņš var uztvert kvantu fiziku kā metafiziku. Es teiktu, ka kvantu fizika nav metafiziska, metafiziskas ir analoģijas, kuras izmanto, lai to skaidrotu. Tas ir fizikas parādību pārpopularizēšanas efekts.
Pirms dažiem gadiem noskaidroja tā dēvētā Higsa bozona jeb Dieva daļiņas eksistenci, bez kuras, kā uzskata, nebūtu iespējama Visuma rašanās. Kāds ir jūsu viedoklis par kreacionismu, saprātīgas radīšanas iespējamību?
Ja par kreacionismu runā tādā izpratnē, ka Zeme ir radusies pirms 6000 gadiem, tas ir pretrunā ar tik lielu daudzumu arheoloģisko un ģeoloģisko datu, cik vien tas ir iespējams. Ja runā par tādu teoriju, ka radītājs pakāpeniski kādos brīžos ir iejaucies planētas attīstībā miljardu gadu laikā, stingri zinātniski to izslēgt ir daudz grūtāk. Taču, kā zinātniekam evolūcija man liekas daudz vienkāršāks un dabiskāks izskaidrojums tam, kā ir veidojusies pasaule.
Attiecībā uz Higsa bozonu, man liekas, arī vērojams pārpopularizēšanas efekts. Ja Higsa bozons nepastāvētu, tas nozīmētu, ka tā vienādojumu sistēma, kura apraksta elementārdaļiņu fiziku, ir aplama.
Manuprāt, tās dziļākās lietas, kuras mēs īsti apmierinoši nespējam izskaidrot, ir nevis Visuma fizika, par kuru var teikt, ka tāda tā patiešām arī varētu būt un tur nav nekādas nepieciešamības pēc saprātīga radītāja, bet tā dziļākā mistērija ir dzīvības rašanās un tas, kā šī dzīvība no vienšūnu organismiem ir nonākusi līdz mums. Šis ir aspekts, par kuru varētu diskutēt. Te ir jautājums, cik labi mēs izprotam tos sarežģītākos un konceptuāli atšķirīgākos posmus evolūcijā, kur organismi ir kaut kā radikāli mainījušies. Ar to domāju nevis to, kā dzīvniekam ar laiku ir pazudusi aste, bet to, kā ir notikusi iekšējā funkcionēšana šūnu līmenī.
No pretējās puses raugoties, tas, kas man liktu šaubīties par kādu gudro radītāju, ir – ja visu par 98% var izskaidrot ar evolūciju, ļoti varbūt, ka arī tie divi atlikušie procenti ir izskaidrojami ar evolūciju. Proti, ja sapratīgā radītāja iejaukšanās ir bijusi vajadzīga tik maz, varbūt visam ir pilnīgi evolucionārs izskaidrojums. Cik es savā populārā līmenī saprotu evolūcijas teoriju, tā tomēr izskaidro ārkārtīgi daudz.
Jūsu nominācijas par Gada Eiropas cilvēku pamatā ir Latvijas vārda atpazīstamības veicināšana. Kāda ir Latvijas reputācija Eiropā un pasaulē zinātnes jomā?
Mūsu jomā esam atpazīstami. Kvantu skaitļošanas teorijā esam viens no vadošajiem pētniecības centriem Eiropā. Pēc divām nedēļām Sietlā (ASV) par kvantu skaitļošanas teoriju notiks pasaules galvenā konference, kuras programmas izvēli vadīju es.
Latvijai laba reputācija ir dažos spēcīgos virzienos, kuri šai zinātnei ne īpaši labvēlīgajā vidē spējuši izdzīvot un uzplaukt. To skaitā kvantu skaitļošana un vēl daži datorzinātnes un fizikas virzieni, Organiskās sintēzes institūts. Daži pozitīvi piemēri mums ir, bet adekvāta finansējuma apstākļos to neapšaubāmi būtu vairāk.
Kur rodat finansējumu savai jomai?
Pārsvarā dažādos Eiropas Savienības projektos.
Lai gan jums bija iespēja strādāt labākajos Rietumvalstu institūtos, jūs pirms deviņiem gadiem atgriezāties Latvijā. Kāpēc pieņēmāt šādu lēmumu? Cik pilnvērtīgi varat strādāt savā jomā, atrazdamies Latvijā?
Ja būtu palicis ASV vai Kanādā, droši vien zinātnei varētu veltīt vairāk laika, bet esmu pietiekami apmierināts ar to, ko šeit izdaru. Pirmkārt, pēdējos deviņos gados esmu diezgan daudz izdarījis, atklājis lietas, kuras ir pietiekami nozīmīgas zinātnei. Pirms gada atrisinājām vienu ļoti ilgi neatrisinātu jautājumu par to, cik liela var būt kvantu datora priekšrocība, par ko bija patiešām liela pasaules zinātniskās sabiedrības interese. Tas kvantu skaitļošanas teorijā noteikti bija starp nozīmīgākajiem gada rezultātiem. Latvijā man vairāk laika aizņem organizatoriskas lietas, kuras citur pasaulē padarītu kāds cits. Meklēju savai grupai finansējumu, lasu lekcijas par lielāku skaitu priekšmetu, kas saistīti ar manu darbības jomu. No otras puses saskatu, ka manai darbībai ir atdeve, kas nav tieši saistīta ar manu zinātnisko darbību – ir jaunie zinātnieki, kuriem esmu palīdzējis uzsākt ceļu zinātnē.
Individuāli, strādājot Latvijā, esmu izdarījis mazāk, bet mans devums mūsu zinātniskajai sabiedrībai ir lielāks, nekā tas, ko es būtu devis ASV vai Kanādas zinātniskajai sabiedrībai, ja būtu palicis tur. Man gribējās būt Latvijā, vietā, kur es varu pietiekami daudz ko mainīt.
Filozofe Maija Kūle savā jaunākajā grāmatā par vērtībām un zināšanām Latvijā norāda, ka, prevalējot eksaktajām zināšanām un utilitārai pieejai zinātnei, novārtā palikušas humanitārās, sociālais zinātnes, kuras sabiedrībai spēj dot vērtību ietvaru, bez kura nav iespējama jēgpilna attīstība.
Piekrītu, ka atbalsta principi zinātnei Latvijā ir ļoti utilitāri un uz tiešu pielietojamību vērsti. Tādējādi novārtā paliek atstātas ne tikai humanitārās, bet arī fundamentāli vērstas eksaktās zinātnes, ne tikai filozofija, bet arī tīrā matemātika. Tam ir sliktas sekas.
Raugoties uz matemātiku, tā ir piramīda, kuras augšgalā ir daži cilvēki, kuri nodarbojas ar dziļu tīro matemātiku, bet tālāk seko visi Latvijas skolēni, kuri mācās matemātiku ikdienā. Ja zūd šis augšējais līmenis, tas pakāpeniski atstāj negatīvu ietekmi uz nākamajiem līmeņiem aizvien vairāk un vairāk. Tas mani reāli satrauc, redzot situāciju matemātikā, kā arī runājot ar cilvēkiem no sociālajām humanitārajām zinātnēm, kur redzu finansējuma atšķirību, kura mēdz būt kā diena pret nakti.
Latvijā priekšrocība finansējumā ir tiem zinātnes virzieniem, kuri var apliecināt kādu lietišķumu. Ja ne tiešas lietojamības līmenī, tad vismaz tādā, lai tam lietišķumam atskaitē varētu noticēt. Ja netiek adekvāti atbalstītas humanitārās zinātnes, sabiedrība no tā cieš. Diskusijās par dažādām sabiedrībai aktuālām tēmām ir nepieciešams zinātnieka skatījums.
Jūs izglītojat jaunos Latvijas zinātniekus Latvijas Universitātes Datorikas fakultātē. Kā vērtējams viņu potenciāls, vai redzat viņu vidū izcilības?
Noteikti. Mums ir ļoti spējīgi studenti. Mans kādreizējais students Aleksandrs Belovs jau ir pasaulē atzīts zinātnieks kvantu skaitļošanas teorijā līmenī, kurš ir līdzvērtīgs manam. Trīs gadus pabijis dažādās ārvalstu universitātēs, tagad viņš ir atgriezies Latvijā. Arī starp saviem pašreizējiem studentiem redzu dažus ļoti spējīgus. Viens no tiem – Mārtiņš Kokainis, ārkārtīgi talantīgs matemātiķis, par kuru varu teikt, ka viņš izdomā lietas, par kurām es neesmu pārliecināts, ka pats to spētu.
Ar ko atšķiras studenti Latvijā no studentiem Rietumvalstīs?
Studentiem ASV un Kanādā ir labākas komunikācijas prasmes. Viņi prot labāk izteikties, labāk sakārtot domas, rakstot bakalaura darbus.
Ar ko šīs atšķirības ir izskaidrojams? Vai ar pašnovērtējumu?
Es nedomāju, ka tik daudz tas būtu saistāms ar pašnovērtējumu, cik ar to, ko izglītības sistēma iemāca. Ja runājam par zinātni, tur ir vajadzīgs ļoti daudzveidīgs prasmju komplekss. No vienas puses, tajā ir nepieciešams pašnovērtējums, lai cilvēks spētu pateikt to, kas viņam ir. No otras puses, vajag reāli prast pietiekami sarežģītas lietas. Šeit ir jānorāda uz diviem sliktiem variantiem. Pirmais – cilvēks, kuram ir zināšanas un spējas, bet kuram pietrūkst pašnovērtējuma. Otrais – cilvēks, kuram šādu spēju nav, bet viņš iedomājas, ka var izdarīt ļoti daudz. Visbiežāk man nākas saskarties ar cilvēkiem, kuri gan spēj kaut ko izdomāt, bet kuriem ir grūti matemātiski sarežģītas domas noformulēt vārdos, un tāpēc viņiem pietrūkst arī pašnovērtējuma. Proti, ne tikai izdomāt, bet arī skaidri pateikt, kas ir izdomāts.
Kādi faktori vispār veido gudru sabiedrību, ja neskaita izglītību?
Pirmkārt, vide ģimenē; gudriem vecākiem ir gudri bērni. Latvijas problēma ir demokrātijas pieredzes īslaicīgums, kas attiecināms ne tikai uz politiku, bet visām sfērām. Tas, kas pastāv Rietumos, arī attiecībā uz izglītību un zinātni, ir sistēma, kura veidojusies ļoti ilgu gadu laikā un ietver demokrātiju un augstus citus pārvaldības standartus. Mūsu sabiedrība ir veidojusies padomju laikā, kad cilvēki centās apiet standartus un pārvaldi, kura tai tos uzspiež. No tā sekām mēs joprojām ciešam ļoti daudzās jomās.
Vai sistēma pašatražojas?
Neapšaubāmi. Saprotu, ka cilvēkus ir nogurdinājuši salīdzinājumi ar Igauniju kā pozitīvo piemēru, taču tur, šķiet, šādas pašatražošanās ir mazāk. Manuprāt, tas pārliecina, ka arī mēs varam labāk.
