VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Laura Studente
LV portālam
24. aprīlī, 2014
Lasīšanai: 12 minūtes
RUBRIKA: LV portāls jautā
TĒMA: Pirmsskola
3
3

Kā lai sakārto skolu tīklu?

LV portālam: EVIJA PAPULE, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore; INGRĪDA MIKIŠKO, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja; INĀRA DUNDURE, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības, bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumos; MĀRIS KUČINSKIS, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors
Publicēts pirms 10 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina – pagājušajā mācību gadā Latvijā darbojās 832 vispārizglītojošās skolas jeb par 160 skolām mazāk kā pirms pieciem gadiem. Tomēr jau patlaban aktuāls ir jautājums: par kādu skolu skaitu runāsim pēc nākamajiem pieciem gadiem?

Ieva Čīka, LETA

Problēma ir skaidra un rosina diskusiju jau ilgu laiku – skolēnu skaits pakāpeniski samazinās, jo īpaši lauku reģionos, kur bērni tāpēc nereti ir spiesti mācīties apvienotajās klasēs. Šādos gadījumos zaudētāji ir ne tikai skolēni, kas nesaņem vienlīdzīgi kvalitatīvu izglītību ar pilsētniekiem, bet arī pedagogi un skolas, jo tiek īstenots princips „nauda seko skolēnam”.
Kā lai šo problēmu risina, sabalansējot un stimulējot gan izglītības, gan reģionālo attīstību?

Šobrīd Saeimā savu apstiprinājumu gaida Izglītības attīstības pamatnostādnes 2014.-2020.gadam, kuras paredz arī uzdevumu optimizēt jeb sakārtot skolu tīklu Latvijā, īstenojot principu – jo mazāks skolēns, jo tuvāk skola.

Līdz ar to Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nākotnē plāno pirmsskolas izglītību nodrošināt maksimāli tuvu dzīvesvietai neatkarīgi no ģeopolitiskiem kritērijiem, bet sākumskolas izglītību (1.-6.klase) – pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai. Savukārt vidējo izglītību (10.-12.klase) pamatā koncentrēs uz reģionālas nozīmes pilsētām un novadu centriem.

LV portāls jautā: Kā jūs vērtējat skolu tīkla optimizācijas nepieciešamību un uzdevumus?

Evija Papule, Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības departamenta direktore:

Skolu tīklu optimizācija ir viens no nosacījumiem, ko ministrija ir izvirzījusi kā būtisku. Tas iet roku rokā ar demogrāfiju. Pašvaldībām, skatoties uz iespējām iegūt atbalstu nākamajā struktūrfondu plānošanas periodā, kur viena no aktivitātēm ir vispārējā infrastruktūras uzlabošana – gan vispārējā, gan profesionālā izglītībā, ir jāskatās uz šo skolu attīstību kopumā. Ir skaidrs – ja pašvaldība vēlēsies iegūt atbalstu, tai ir jāveido sava izglītības stratēģija un jāpārskata skolu tīkls. Pašvaldībām ir savstarpēji jāsadarbojas un jārunā, jāmeklē kopīgi risinājumi.

Mēs esam noteikuši principu: sākumskolai jeb 1.-6. klasei ir jābūt pēc iespējas tuvu mājām, lai vecākiem būtu drošības sajūta, ka skola ir pieejama. Savukārt vidusskolas mēs gribētu koncentrēt atbilstoši skolēnu skaitam. Šobrīd vēl ir aktīvas diskusijas par to, kas notiks ar pamatskolām.

Risinājuma ātrums ir atkarīgs no tā, cik attiecīgais reģions ir ekonomiski attīstīts. Ja ir ekonomiskā aktivitāte un nav demogrāfiskā izaicinājuma, tad skolu tīklu sakārtošana jau ir notikusi vai vispār nav bijusi problēma.

Jāņem gan vērā, ka to, vai skola ir maza, nevar izmērīt tikai ar bērnu skaitu tajā. Jāskatās gan reģiona dzimstība, gan ekonomiskā attīstība. Tas nozīmē, ka tādai skolai nepieciešams cits attīstības modelis, jo tā līdztekus var kļūt arī par kultūras centru, kur sanāk pieaugušie. Tādējādi mācību procesu tur finansē kā izglītības iestādē, bet dienas otrā pusē, skolai veicot citas funkcijas, finansējums pienāk no citām nozarēm – reģionālās attīstības, labklājības un veselības.

Saprotams, ka, optimizējot tīklu, ir jāskatās, cik mazā skola ir tuvu vai tālu no lielās. Ja tuvākās mācību iestādes ir nesasniedzamas ģeogrāfisku iemeslu dēļ, piemēram, nav ceļu, priekšā meži utt., tad skolai ir jāpastāv. Finansēšanas modelis un papildfinansējuma piešķiršana ir tas, kas šo skolu atšķirs no pilsētu skolām.

Ir skaidrs – pašvaldībām un to apvienībām savs tīkls arī jāpārskata un jāsakārto līdz tam brīdim, kad tiktu nodrošināta iespēja apgūt struktūrfondu līdzekļus. Mēs paredzam, ka tas vēlākajā gadījumā varētu būt 2016.gads. Ir pašvaldības, kas to jau ir izdarījušas, bet viņiem ir jauni izaicinājumi – kaimiņu pašvaldības, ar kurām jāsadarbojas un kurās var būt citāds demogrāfiskais stāvoklis. Līdz ar to visiem nevar piemērot vienu risinājumu.

Ingrīda Mikiško, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja:

Skolu tīkla jautājums noteikti ir jāsakārto. Pašlaik citās valstīs ir noteikts minimālais un maksimālais skolēnu skaits, ar ko var atvērt klasi. Gan Igaunijā, gan Lietuvā tas ir noteikts valsts līmenī. Savukārt mūsu valstī to var noteikt katra pašvaldība. Līdz ar to, tā kā pašvaldības saņem naudu pedagogu algām no valsts, tās to tikai pārdala, un šis jautājums neietekmē viņu budžetu, jo pretējā gadījumā pašvaldības domātu – var skolu atļauties vai nevar. Tāpēc šobrīd tās faktiski īsteno politiku, ka tiek saglabātas skolu telpas kā tādas. Es nepiekrītu apgalvojumam "nebūs skolas, nebūs pašvaldības". Man jāsaka – ja pašvaldībā nav darbavietu, tad skola vienalga nīks ārā, jo vecāki iesēdina bērnus mašīnā un ved tur, kur viņi strādā.

Mums šobrīd ir 295 skolas, kurās bērnu skaits ir mazāks par simtu. Līdz ar to tām skolām fantastiski trūkst finansējuma, un tas ir milzīgs skaits – tie ir 33% no visām skolām. Ja skolā mācās 26 bērni, tad mēs nevaram runāt par vienlīdzīgi kvalitatīvu izglītību, jo bērni nevar piedalīties tādās aktivitātes, kurās pilsētnieki, piemēram, veidot savas sporta komandas, korus utt. Mēs nevaram salīdzināt to, kas ir pieejams pilsētas bērniem, un to, kas mazās lauku skolās.

Visa Eiropas Savienība iebilst pret apvienotajām klasēm, bet mums ir apvienotās klases, jo mums nav bērnu piepildījuma. Līdz ar to pedagogiem nav slodzes un nav arī algas. Grūti kaut ko komentēt, ja mēs šo jautājumu risinām jau cik gadu un nevaram atrisināt.

Ināra Dundure, Latvijas Pašvaldību savienības padomniece izglītības, bērnu, jaunatnes un ģimenes jautājumos:

Uz skolu tīklu jāskatās plašākā kontekstā – ņemot vērā arī reģionu attīstību un sabiedriskā transporta kustību. Kritiski jāskatās arī uz ceļu stāvokli, kāds tas vairumā gadījumu ir – ar nepietiekamu segumu un transporta kustību. Ne visur ceļi ir tik labi, lai pa tiem ērti varētu braukt skolas autobuss.

Jāskatās arī vecuma grupu kontekstā. Bērnudārziem un pamatskolai ir jābūt maksimāli tuvu dzīves vietai, tomēr jautājums ir, kas notiek pēc septītās klases, jo tur ir dabaszinības un atbilstoši kabineti. Tajā pašā laikā bērns nedrīkst pavadīt pusotru divas stundas ceļā uz skolu un pēc tam uz mājām, jo tas nozīmē, ka veselas trīs vai četras stundas viņš pavada, tikai braucot autobusā! Savukārt vecākiem ir jājūtas drošiem par savu bērnu.

Vidusskolu līmenī savukārt ir jārunā par profesionālās izglītības nostiprināšanu un tās prestiža celšanu. Profesionālai izglītībai jābūt balstītai uz mūsdienu tehnoloģijām un ar skatu uz nākotni. Jā, mums ir brīnišķīgs Ogres Valsts tehnikums. Ir vēl daudz labu piemēru, taču daudzas profesionālās izglītības iestādes neatbilst tam, ko prasa darba tirgus. Otra lieta – ir svarīgi, ka vidusskolām ir jābūt dienesta viesnīcām, jābūt internātiem.

Latvijas Pašvaldību savienības viedoklis ir – mēs nevaram runāt tikai par principu "nauda seko skolēnam" un tad skatīties, cik tas ir izdevīgi vai neizdevīgi. Mūsu uzstādījums ir, ka lauku skolas ir jāsaglabā. Protams, pašvaldības pašas skatās un pieņem lēmumus, un skolu slēdz, ja redz, ka ir iespēja bērniem nodrošināt ātru nokļūšanu mājās no citas skolas.

Šobrīd mēs runājam, ka vajag samazināt, ka tas ir atslēgvārds, tomēr, manuprāt, atslēga ir līdzsvarotā valsts attīstībā. Es esmu iepazinusies ar principa "nauda seko skolēnam" īstenošanu citās Eiropas valstīs. Biju Polijā, Lietuvā, un jāsaka, ka viņi nonākuši pie secinājuma – pedagogi ir demogrāfijas ķīlnieki.

Šis princips apmierina lielās pilsētas – jo pilsētai ir pienesums no laukiem. Taču, skatoties nacionālā valsts līmenī, mēs faktiski turpinām depopulāciju. Laukos paliek arvien mazāk cilvēku. Jaunās ģimenes neizvēlēsies dzīves vietu laukos, pat ja atradīs nodarbošanos, ja tur nebūs skolu. Ir lietas, kurām jābūt tuvumā.

Iespējamie principa "nauda seko skolēnam" risinājumi būtu lauku mazās skolas gradācija pa skolēnu skaitu vai arī valsts finansējums pa klašu komplektiem, vai iestrādātiem koeficentiem atkarībā no attāluma. Ir jābūt pilnīgai attiecībai skolotājs pret audzēkņu skaitu.

Nedrīkst pretstatīt lielās skolas pret mazām lauku skolām un šādās kategorijās skatīties uz mūsu bērniem. Izglītības iestāde ir arī kultūras centrs, kopienas skola. Par katru skolu ir jāveic rūpīga analīze, lai pieņemtu lēmumu par šīs skolas nākotni.

Bieži vien sēžot pie datora, mēs varam Microsoft Excel viegli sazīmēt skaitļus – ietekmi, kādi būs kāpumi un kritumi. Bet tie ir cilvēki, mūsu bērni, par viņiem nevar pieņemt lēmumu vien Excel tabulas līmenī.

Māris Kučinskis, Latvijas Lielo pilsētu asociācijas izpilddirektors:

Skolu tīkla optimizācijas vajadzība ir viens no Latvijas galvenajiem iekšpolitikas jautājumiem, jo pēdējais Eurostat pētījums uzrāda: 15% no valsts budžeta aiziet izglītībā, bet skolotāju algas ir, maigi sakot, katastrofālas. Tādēļ arī esošā budžeta ietvarā vajadzētu sākt strādāt izglītības līmeņa un skolotāju algu kāpināšanā. Tomēr to faktiski "noēd" nesakārtotais skolu tīkls.

Ar pašvaldību darba pieredzi varu teikt: tās jebkuru savu institūciju turēs līdz "beidzamajam dzīvajam". Tā ka gaidīt, kad pašvaldības izdarīs šo pēc viņu domām "politisko pašnāvību", ir diezgan grūti.

Vienlīdz mūsu analīze parāda: šis jautājums ir risināms. Jāsaprot, ka šī nav tikai IZM problēma. Šajā jautājumā ir jāiesaista gan Vides attīstības un reģionālās attīstības ministrija, gan Satiksmes ministrija.

Pirmkārt, ir jāpārveido Latvijas zonējums, jāizvērtē reģionālā karte un jāidentificē lauku teritorijas. Nevar būt tā, ka ārpus Rīgas robežām sākas lauki, kas ir pielīdzināmi Zilupei. Tā ir VARAM kompetence – noteikt, kurā vietā nepieciešams lielāks finansiāls atbalsts, bet kurā jāsaglabā esošais, jo pēc tā tiek rēķināta skolotāju alga, ievērojot principu "nauda seko skolēnam".

Pēc tam kad šīs teritorijas ir noteiktas, valstij ir jāveido atbalsta programma, lai samazinātu skolēnu izmaksas par nokļūšanu. Autobusi jau šobrīd ir, tomēr transporta izmaksu attiecība pret ienākumiem ir pārāk liela.

Līdz ar to šis jautājums ir jāskata valstī kopumā un jāsaprot viens – kamēr neparāda modeli un nedod visiem skaidru signālu, kā skolēni nokļūs skolās, ir lieki gaidīt, ka pašvaldības piekritīs kaut vienas skolas slēgšanai. Vispirms, protams, jāsāk ar vidusskolām, jo vidusskolā ir jādomā par kvalitāti – vienreiz ir jābeidz "ražot" skolēnus Īrijas siltumnīcām. Mēs taču gribam redzēt viņus visus Latvijā!

Un tālāk jau sekundārais ir nodrošināt sākuma izglītību tuvu mājām. Mūsu skatījumā, līdz sestajai klasei izglītībai ir jābūt tuvu dzīves vietai, tomēr līdz devītajai klasei to īstenot būtu pagrūti. Ir novadi, kuros šo jautājumu veiksmīgi risina ar filiāļu palīdzību. Skolotāji brauc mācīt no centra pilsētas un uzņemas arī atbildību, lai kvalitāte būtu jau pirmajās klasēs.

Esam jau nokavējuši šī gada septembri, lai veiktu izmaiņas, tomēr varam vēl saņemties un izdarīt to līdz 2015.gada septembrim.
***
Šajā publikācijā paustais intervētās personas viedoklis un skatījums var nesakrist ar LV portāla redakcijas nostāju. Ar LV portāla redakcionālo politiku var iepazīties šeit.
Labs saturs
3
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI