Publicēts pirms 9 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
FOTO: Lita Krone/ LETA
Pagājušajā mācību gadā Latvijā 309 skolās bērnu skaits nebija lielāks par simts. Lai gan šajā skaitā ietilpst arī privātskolas, tomēr tendence ir nemainīga – iedzīvotāju skaits sarūk, arī skolas paliek tukšākas. 84% no mazajām skolām atrodas lauku teritorijās. Lai gan daudzas skolas tiek apvienotas, tomēr mazajiem novadiem šādas iespējas nemaz nepastāv – nereti tie pat nevar nodrošināt pienācīgu skolēnu skaitu vienīgajā pagasta skolā.
Izglītības un zinātnes ministrija jau iepriekš ir norādījusi: ikvienam bērnam neatkarīgi no dzimšanas vietas un sociāli ekonomiskā stāvokļa jābūt iespējai saņemt kvalitatīvu izglītību. Turklāt bērniem no 1. līdz 6.klasei ir jāmācās tuvu pie mājām. Savukārt pārējie var mērot arī lielāku ceļu. Tomēr, lai veiksmīgi nodrošinātu kvalitatīvu izglītību, bērni līdz skolai arī jānogādā, un tas ir pašvaldības pienākums.
Autobusi braukā līkločos pie bērniem
Pašvaldības skolēnus pārvadā vai nu ar autobusiem, kas ir to īpašumā, vai arī slēdz līgumu ar pārvadātājiem. No attālākām vietām tos bieži vien ved oranžie autobusi, kurus pašvaldības no valsts saņēma 2010.gadā un kuri tika iegādāti Latvijas un Šveices sadarbības programmas ietvaros. Savukārt tie, kas dzīvo tuvāk, brauc ar sabiedrisko transportu, un pašvaldība naudu par biļeti kompensē.
Problēma rodas tāpēc, ka pašvaldību pasūtītie un sabiedriskā transporta autobusu maršruti mēdz pārklāties, jautājumu iepriekš Ilgtspējīgas attīstības komisijas sēdē akcentēja Autotransporta direkcijas valdes priekšsēdētājs Kristiāns Godiņš. Tas notiek, jo pārvadātāji maršrutus savstarpēji nesaskaņo. Lai sistēmu padarītu efektīvāku, būtu jāizbūvē jaunas pieturvietas, kas prasītu līdzekļus no valsts. K.Godiņš norādīja, ka vidējais maršrutu ieņēmumu segums pār izmaksām svārstās no 34% Vidzemes, Latgales plānošanas reģionos līdz 62% Rīgas plānošanas reģionā.
Papildu pieturas tomēr nevar atrisināt visas problēmas. Ir pašvaldības, kurās daudzi bērni dzīvo viensētās. Piemēram, Pāvilostā, kas ir trešais mazapdzīvotākais novads Latvijā, bērnus ved ar sešiem autobusiem, kas brauc tiem pakaļ 4 km attālumā no lielceļa. Pāvilostas pašvaldības domes priekšsēdētājs Uldis Kristapsons aicināja ņemt vērā to, ka novads 46 km garumā robežojas ar jūru, līdz ar to nevarētu piesaistīt skolēnus no visām pusēm, kā to var darīt citi novadi. Šāda līkumošana gan izmaksā dārgi, toties bērni tiek aizvesti.
Līdzīgi ir Apes novadā, kur robeža ar Igauniju ir 60 km gara. Apes novadā stundas sākas 8.45 no rīta, bet pirmie bērni autobusā iekāpj jau pēc sešiem no rīta, stāsta Apes novada domes priekšsēdētāja Astrīda Harju. Autobuss no rīta izbraukā 18 pieturas, tāpēc, ja šo maršrutu gribētu pagarināt, bērnam, kas dzīvo vistālāk, būtu jāceļas jau piecos.
Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters savukārt akcentēja, ka 21.gadsimtā bērni varētu mācīties, izmantojot internetu, no skolas pārraidītām lekcijām. Šādu domu noraidīja deputāts Juris Šulcs, uzsverot, ka bērni, kas visu laiku paliek viensētā, ar laiku veidosies par vienpatņiem. Komunikācija ir nepieciešama ikvienam, un īpaši svarīgi, ka bērni piedalās interešu izglītības aktivitātēs.
Pašvaldības maksā vecākiem par bērnu vešanu
Ir arī tā: ja bērni dzīvo tālu no lielceļa, tad pašvaldības mēdz piemaksāt vecākiem par to aizvešanu līdz šim ceļam, ņemot vērā faktiski patērēto degvielas daudzumu. Šāda kārtība ir, piemēram, Madonas, Kuldīgas u.c. pašvaldībās. Madonas novada domes priekšsēdētājs Andrejs Ceļapīters ir neapmierināts, ka no šīs samaksas tiek aprēķināts iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Viņš iesaka vairāk uzticēties līdzcilvēkiem, kas ikdienā brauc uz darbu un pie viena aizvestu arī kaimiņa bērnu līdz skolai.
Savukārt Talsu novada domes priekšsēdētājs Aivars Lācarus norādīja uz paradoksu, ka šobrīd lielākas dotācijas no valsts tiek piešķirtas tieši rentabliem maršrutiem, kur daudzi skolēni iekāpj pieturās uz lielceļa. Vairāk jāmaksā būtu tieši tādos gadījumos, kad pašvaldības brauc pakaļ bērniem viensētās, jo tas neatmaksājas.
Komisijas sēdē izskanēja doma problēmu risināt ar internātu palīdzību, kas gan lielu sajūsmu klātesošajos neaizraisīja, jo vairums no pašvaldību vadītājiem atzina, ka labāk tomēr skolēniem palikt mājās pie ģimenes, nevis dzīvot atstatus, īpaši agrīnā vecumā. Šādu variantu ieviest pašvaldības apsvērtu tikai vidusskolēniem.
Tā kā autobusu izmaksas ir lielas, tad vēl viena problēma ir aizliegums pašvaldībām skolēniem paredzētajos autobusos pārvadāt citus cilvēkus, lai gan tehniski tās to dara. "Mēs pārkāpjam likumu un ar oranžajiem autobusiem vedam cilvēkus uz darbu un citu vajadzību risināšanai. Ir tomēr svarīgi, lai iedzīvotāji no viensētām vispār varētu apmeklēt, piemēram, ārstu," pieredzē dalījās Pāvilostas novada domes priekšsēdētājs Uldis Kristapsons.
Jādomā arī, lai skolotāji būtu mobili
Sēdes laikā neviens pašvaldību vadītājs nepieskārās ļoti svarīgam jautājumam, kas skar vēl citu iesaistīto pusi. Tas ir pedagogu mobilitātes jautājums, uz ko norādīja Latvijas Valsts prezidenta Stratēģiskās attīstības komisijas koordinators Valērijs Stūris. Šodienas situācija no profesionāliem pedagogiem pieprasīs arī mobilitāti, un ļoti bieži tieši skolotāji ir tie, kas protestē pret strādāšanu citā vietā. Tas ir saprotams – konkrētajā vietā ir savs īpašums, mājlopi. Tomēr jārisina arī šis jautājums, kā pedagogam veiksmīgi pārcelties, lai arī viņš būtu gatavs pārmaiņām un neprotestētu pret nerentablas skolas slēgšanu.
Vietā ir arī norāde par pedagogu skaitu skolā. Pašvaldības joprojām nevar aizmirst tos laikus, kad to teritorijā dzīvoja gandrīz uz pusi vairāk iedzīvotāju, secina Madonas novada domes priekšsēdētājs A.Ceļapīters. Pirms laika novads slēdza Sarkaņu skolu, kurā tobrīd mācījās 34 skolēni, bet strādāja 18 pedagogi. "Tas viss ir "uzaudzēts" laikos, kad bija daudz skolēnu," atzina domes priekšsēdētājs.
"Pašvaldības joprojām nevar aizmirst tos laikus, kad to teritorijā dzīvoja gandrīz uz pusi vairāk iedzīvotāju."
Izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile iepriekš LV portālam ir norādījusi, ka šo tendenci nozarei pārmet arī Finanšu ministrija - Latvijā, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, ir ļoti liels skolotāju skaits uz noteiktu ieguldīto līdzekļu apjomu vispārējās izglītības nodrošināšanā.
Valērijs Stūris stāstīja par pieredzi Somijā, Lapzemē. Tur ir mazs iedzīvotāju blīvums, tāpēc valsts ir pārņēmusi rūpes par šādām mazapdzīvotām vietām, jo pašvaldības nespēja savstarpēji vienoties un iedzīvotājiem piedāvāt pilnu pakalpojumu komplektu.
Tiem, kas skolas aizvēruši, iet labāk
Neskaidrības rada arī pašvaldību savstarpējo norēķinu jautājums, ko tās risina atbilstoši MK noteikumiem Nr.250 "Kārtība, kādā veicami pašvaldību savstarpējie norēķini par izglītības iestāžu vai sociālās aprūpes iestāžu sniegtajiem pakalpojumiem". Šie noteikumi paredz: ja pašvaldībā deklarētais skolēns mācās citā pašvaldībā, tad tai pašvaldībai, kur skolēns deklarēts, jāsedz šī skolēna ikdienas transporta izdevumi saskaņā ar pakalpojuma sniedzēja iesniegto un pašvaldības domes apstiprināto izdevumu tāmi. Slēdzot līgumu, pakalpojuma saņēmējs paziņo pakalpojuma sniedzējam par pakalpojuma veida izvēli.
Finanšu ministrija komisijas sēdē skaidroja, ka esošās sistēmas pamatā tātad ir personas deklarētā adrese. Deklarētais bērns ir tas, par kuru rēķina naudu – gan kā par izglītojamo, gan kā par iedzīvotāju, bet finanšu līdzekļi principa nauda seko skolēnam ietvaros, nonāk tajā pašvaldībā, kurā bērns ir deklarēts.
Tāpēc arī pastāv pašvaldību norēķini un cīņa par to, lai bērns nemācītos citā pašvaldībā, bet paliktu savējā. Ministrijas pārstāve norādīja, ka sistēmu varētu mainīt, tomēr tas nebūs vienkārši. Tas nozīmētu, ka nauda nonāktu tajā pašvaldībā, kurā bērns mācās. Viņa norādīja, ka atteikties no norēķiniem nebūs godīgi pret tiem, kas bērnus apmāca.
Lai gan pašvaldības pārsvarā grib skolas saglabāt, tomēr tām, kas pustukšās skolas aizvērušas, finansiāli iet labāk nekā tām, kuras skolas uztur, komisijas sēdē atzina Talsu novada domes priekšsēdētājs A.Lācarus.
Cilvēks, kas nemāk peldēt
Šobrīd pašvaldības sāk noprast, ka skolas nebūs tās, kas nodrošinās iedzīvotāju palikšanu novadā. Vecāki meklēs dzīvesvietu, kur nopelnīt iztiku pilnvērtīgai dzīvei, bet viņu atvasēm ir nepieciešama skola, kas sniedz kvalitatīvu izglītību un paver nākotnes iespējas. Tādēļ bērni līdz ar vecākiem ir gatavi mērot tālāku ceļu uz lielāku skolu. Tā tas notika Gaujienā Apes novadā, kur bērni tagad brauc mācīties uz skolām, kas atrodas Smiltenē (~35 km) un pat tālajā Valmierā (~75 km), situāciju komentē Apes novada domes priekšsēdētāja A.Harju.
Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijas vadītājs Māris Kučinskis uzsvēra, ka šāda situācija, ka lauku reģionos nav iespējams labi nopelnīt, pastāv ne tikai Latvijā. Vēl viņš norādīja uz kādu tendenci, kas valda sarunās Saeimā – no tribīnes deputāti parasti vēlas, lai nodokļi iedzīvotājiem tiktu samazināti, tomēr, runājot par izglītību, visi atbalsta lielu līdzekļu piešķiršanu. "No kurienes tad šo naudu, ko piešķirt, iegūt?"
Pašvaldību vadītājiem gan katram ir savas rūpes, tāpēc iesaistīto pušu nespēju vienoties negatīvi vērtēja deputāts Ivars Zariņš. Viņš šāda veida diskusijas salīdzināja ar veselīgu, enerģisku cilvēku bez peldētprasmēm, kas iemests ūdenī un spirinās, bet nekur tālāk netiek, tādā veidā norādot uz pašvaldību vadītāju ļoti šauru skatījumu.
21.oktobrī Saeimas Ilgtspējīgas attīstības komisijā noritēs noslēdzošā sēde, kuras mērķis ir dot diskusijas rezumējumu. Tomēr, kā norādīja komisijas vadītājs Māris Kučinskis – Izglītības un zinātnes ministrija pat ar viskompetentāko ministru nespēs visas problēmas atrisināt viena pati, tāpēc arī citām ministrijām ir jādomā, kā problēmu ar izglītības pieejamību risināt kontekstā ar skolu tīkla reformām.
