FOTO: Freepik.
Pirmsskolas izglītības iestādēm jānodrošina bērniem ēdināšana trīs reizes dienā, ievērojot stingras produktu un to sastāva prasības. Tomēr atsevišķos gadījumos iespējama arī ēdienkartes pielāgošana bērna individuālajām vajadzībām. Skaidrojam būtiskākos jautājumus par bērnu ēdināšanu bērnudārzos, kā arī sniedzam atbildes uz lasītāju jautājumiem par pieredzētajām problēmām.
Kārtību, kādā organizējama ēdināšana pirmsskolas izglītības iestādēs, regulē vairāki tiesību akti; no tiem visplašāk – Ministru kabineta noteikumi Nr. 172 “Noteikumi par uztura normām izglītības iestāžu izglītojamiem, sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūciju klientiem un ārstniecības iestāžu pacientiem”. Vienlaikus izglītības iestādes, ievērojot tiesību aktos ietvertās normas, var izstrādāt arī savus iekšējās kārtības noteikumus.
Saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 172 pirmsskolas izglītības iestādēm, kurās bērni uzturas līdz 12 stundām dienā, jānodrošina audzēkņiem trīs ēdienreizes: brokastis, pusdienas un launags.
Veselības ministrijas (VM) Veselības veicināšanas un atkarību profilakses nodaļā LV portālam skaidro, ka regulējums neparedz, cikos organizējama katra no ēdienreizēm, taču iestādēm jāņem vērā MK noteikumos Nr. 890 “Higiēnas prasības bērnu uzraudzības pakalpojuma sniedzējiem un izglītības iestādēm, kas īsteno pirmsskolas izglītības programmu” iekļautā prasība starp ēdienreizēm nodrošināt trīs līdz četru stundu intervālu.
Ēdienkarti vismaz nedēļu uz priekšu izstrādā izglītības iestādes vadītājs vai kāda cita atbildīgā persona, saskaņojot ar vadītāju. Ar kalendārās nedēļas ēdienkarti jāiepazīstina arī vecāki, to izvietojot izglītības iestādes apmeklētājiem pieejamā vietā.
MK noteikumi Nr. 172 paredz, ka ēdienkartē iekļaujami ēdieni, kas pagatavoti no neapstrādātiem pārtikas produktiem, piemēram, gaļas, zivīm, graudaugiem, dārzeņiem utt., papildus iekļaujot arī apstrādātus un pārstrādātus pārtikas produktus, kā, piemēram, maizi, jogurtu u. c.
Izglītojamo uzturā katru dienu jāiekļauj:
Gatavotajam ēdienam jābūt svaigam – pagatavotam tajā pašā dienā.
Papildu prasības noteiktas gaļas produktiem un apstrādātiem zvejniecības produktiem, kurus bērnu ēdienkartē atļauts iekļaut ne biežāk kā divas reizes nedēļā.
Paredzēts, ka apstrādātiem gaļas produktiem jāsatur vismaz 70% gaļas, bet zvejniecības produktiem – 60% zivju. To sastāvā nedrīkst būt mehāniski atdalīta gaļa un izejvielas, kas ražotas no ģenētiski modificētiem organismiem, kā arī sojas pupas un to produkti.
MK noteikumos Nr. 172 noteikts, ka, sastādot ēdienkarti, jānodrošina, ka pusdienu ēdienkartē iekļauts pamatēdiens un zupa vai pamatēdiens un deserts, vai zupa un deserts. Citām ēdienreizēm šādu nosacījumu nav.
“Tiek dota izvēle, kā plānot pusdienu ēdienkarti. Vienu dienu tā var būt zupa un deserts, otrā dienā – zupa un pamatēdiens. Galvenais: jāņem vērā minimālais nedēļas ēdienkartē iekļaujamo produktu daudzums, piemēram, vismaz 180 g liesas gaļas vai zivs, vismaz 780 g piena, kefīra, jogurta vai citu skābpiena produktu, vismaz 400 g augļu vai ogu (bērniem 3–6 gadu vecumā) u. c. Tā, kādos ēdienos minētos pārtikas produktus iekļaut, ir ēdinātāja izvēle, tomēr jānodrošina, ka ēdieni nedēļas ēdienkartē neatkārtojas,” paskaidro VM Veselības veicināšanas un atkarību profilakses nodaļā.
MK noteikumi Nr. 172 regulē arī sāls un cukura daudzumu bērnu ēdienkartē ietvertajam ēdienam. Noteikts, ka gatavajam ēdienam pievienotā sāls daudzums nedrīkst pārsniegt 0,4 g uz 100 g produkta un kopējais pievienotā sāls daudzums ēdienā nedrīkst pārsniegt 2 g dienā.
Savukārt uz gaļas produktiem un apstrādātiem zvejniecības produktiem attiecas prasība saturēt sāli mazāk par 1,25 g uz 100 g gaļas produkta un 1,5 g uz 100 g apstrādāta zvejniecības produkta.
Ēdienam pievienotā cukura daudzums nedrīkst pārsniegt 11 g dienā, bet dzērienam, kas tiek pasniegts kopā ar ēdieniem, pievienojams cukurs ne vairāk kā 2,5 g uz 100 ml produkta, kā arī ieteicams nodrošināt dzeramo ūdeni.
MK noteikumos skaidrots, kādus produktus vai to sastāvdaļas ir aizliegts iekļaut bērnu ēdienkartē. Tie ir ģenētiski modificēti produkti vai produkti, kuri satur ģenētiski modificētus organismus, tāpat arī aizliegtie produkti, kuru sastāvā ir krāsvielas, izņemot Eiropas Parlamenta un Padomes Regulā Nr. 1333/2008 noteiktās II grupas pārtikas krāsvielas, garšas pastiprinātāji, konservanti (izņemot etiķskābi (etiķi), sēra dioksīdu – sulfītus, citronskābi, pienskābi, askorbīnskābi, ābolskābi) un saldinātāji. Aizliegums neattiecas uz vanilīnu un dabīgajiem aromatizētājiem.
Izglītojamo uzturā neiekļauj:
MK noteikumos Nr. 172 skaidrots: ja bērnam ir ārsta apstiprināta diagnoze (piemēram, celiakija, cukura diabēts, pārtikas alerģija vai nepanesība), kuras dēļ nepieciešama uztura korekcija, izglītojamajam tiek nodrošināta enerģētiskās vērtības un uzturvielu normām atbilstoša ēdināšana saskaņā ar ārstniecības personas rakstveida norādījumiem.
“Ģimenes ārsts, uztura speciālists vai cita ārstniecības persona ir tiesīga sastādīt individuālas rekomendācijas, norādot ēdienkartē iekļaujamos un no tās izslēdzamos produktus atbilstoši bērna diagnozei, nepieciešamības gadījumā norīkojot bērnu papildu izmeklējumu veikšanai vai cita veselības aprūpes speciālista konsultācijai,” LV portālam norāda VM Veselības veicināšanas un atkarību profilakses nodaļā.
Tāpat izglītības iestāde var nodrošināt veģetāru ēdienkarti, ja bērna likumiskais pārstāvis izglītības iestādē iesniedz rakstveida iesniegumu ar attiecīgu lūgumu. Vienlaikus MK noteikumos Nr. 172 paskaidrots, ka veģetāra ēdienkarte šo noteikumu izpratnē ir ēdienkarte, kurā nav iekļauta gaļa un zivis, kā arī to produkti. Ēdienkarti izstrādā saskaņā ar veselīga uztura pamatprincipiem un vecumam atbilstošām uztura normām, un to atbilstību izvērtē un saskaņojumu sniedz uztura speciālists vai dietologs.
Taču VM uzsver, ka ēdienkartes pielāgošana neattiecas uz gadījumiem, kad bērns ir izvēlīgs un neēd atsevišķus produktus. Lai gan tādā gadījumā vecāki var mēģināt vienoties ar ēdinātāju izslēgt konkrētos produktus no bērna porcijas, tomēr ēdinātāja pienākums nav izstrādāt individuālu ēdienkarti.
“Būtiski, ka bērns jau agrīnā vecumā apgūst veselīga uztura pamatprincipus un galda kultūru, kā arī iepazīst jaunas garšas, tādējādi sekmējot, ka arī pieaugušā vecumā viņš būs atvērtāks pamēģināt un iekļaut uzturā jaunus produktus, paplašinot savu ēdienkarti ikdienā un nodrošinot veselīga un daudzveidīga uztura uzņemšanu,” akcentē VM Veselības veicināšanas un atkarību profilakses nodaļā.
Normatīvos nav noteikts, vai ēdienu no mājām drīkst vai nedrīkst nest, taču izglītības iestādēm ir tiesības izstrādāt savus iekšējās kārtības noteikumus, kuros var būt iekļauts attiecīgais regulējums, tāpēc jautājums būtu jārisina konkrētajā izglītības iestādē.
Vienlaikus jāņem vērā, ka izglītības iestādes vadītāja pienākums ir nodrošināt bērniem veselībai un dzīvībai drošus apstākļus, turpretī ēdinātājam jāvadās pēc normatīvajiem aktiem par pārtikas aprites uzraudzību un uztura normām izglītības iestāžu izglītojamajiem.
Līdz ar to, ja vecāki savam bērnam nes ēdienu no mājām, izglītības iestādes vadītājs nevar kontrolēt tā kvalitāti un uzņemties normatīvajos aktos noteikto atbildību.
MK noteikumos Nr. 172 regulētas uztura normas pirmsskolas izglītības iestāžu izglītojamajiem, ņemot vērā viņu vecumu. Noteikumos arī skaidrots, ka ēdināšanu izglītības iestādē organizē tā, lai uzturvielas un enerģētiskā vērtība ēdienreizēs (brokastīs, pusdienās un launagā) tiktu sadalīta fizioloģiski pareizi.
Saskaņā ar noteikumiem 6 gadus vecam bērnam enerģētiskajai vērtībai vienas dienas uzturā jābūt 860–1170 kcal, ik dienu iekļaujot 22–44 g olbaltumvielu, 29–52 g tauku, 97–176 g ogļhidrātu.
Situāciju un iespējamos risinājumus aicinām pārrunāt izglītības iestādē.
Minētā summa, visticamāk, ir līdzmaksājums jeb tikai daļa no pilnā izmaksu apmēra, pārējo sedzot pašvaldībai saskaņā ar Izglītības likuma 17. panta trešajā daļā ietverto pašvaldību kompetenci noteikt tos izglītojamos, kuru ēdināšanas izmaksas tā sedz.
Savukārt Pārtikas aprites uzraudzības likums noteic, ka par pārtikas kvalitāti un nekaitīgumu, kā arī izplatāmās pārtikas atbilstību normatīvajos aktos noteiktajām un uzņēmuma deklarētajām prasībām atbild pārtikas uzņēmums (ēdinātājs). Konkrēto prasību ievērošanu kontrolē Pārtikas un veterinārais dienests.
MK noteikumi Nr. 890 uzliek par pienākumu izglītības iestādes atbildīgajai personai pirms ēdiena sadales bērniem paņemt pagatavotā ēdiena paraugus, kas 24 stundas jāuzglabā ledusskapī. Tādējādi, piemēram, gadījumā, ja bērni saindējušies ar pārtiku, iespējams pārbaudīt, vai inficēšanās avots ir ēdinātāja sarūpētais ēdiens.
Līdz ar to pastāv mehānismi, kā tiek uzraudzīta ēdiena, kas pasniegts bērniem, kvalitāte.
Izglītības iestādes pienākums ir izstrādāt bērniem ēdienkarti saskaņā ar MK noteikumos Nr. 172 paredzētajām uztura normām, kas veidotas sadarbībā ar uztura speciālistiem.
Atbilstoši iepriekš minētajiem MK noteikumiem gaļas produktus, tātad arī cīsiņus, ir atļauts iekļaut bērnu ēdienkartē. Tomēr, tāpat kā uz citiem produktiem, arī uz cīsiņiem attiecas papildu prasības, piemēram, tiem jāsatur vismaz 70% gaļas, sāls daudzums nedrīkst būt lielāks par 1,25 g uz 100 g gaļas produkta, u. c. prasības.
Turpretī miltu konditorejas izstrādājumu (bulciņu) sastāvā nedrīkst būt daļēji hidrogenētu augu tauku. Turklāt, ēdienreizē pasniedzot bulciņu, kopējais dienas ēdienkartē iekļauto ēdienu cukura daudzums nedrīkst pārsniegt 11 g dienā (neieskaitot cukura daudzumu, kas tiek pievienots uz vietas gatavotiem miltu konditorejas izstrādājumiem) u. c.
Nepieciešams precizēt, cik bieži attiecīgie produkti bērniem tiek piedāvāti, jo MK noteikumos Nr. 172 iekļauta prasība, ka ēdieni nedēļas ēdienkartē nedrīkst atkārtoties (izņemot ēdienu piedevas un maizi), tādēļ cīsiņiem un bulciņām ēdienkartē nevajadzētu būt biežāk par reizi nedēļā.
