„Mēs gribam un spējam aizstāvēt savu valsti”

Stājoties Zemessardzes rindās, nākamie zemessargi nodod šādu zvērestu: "Es, uzņemoties zemessarga pienākumus un apzinoties atbildību savas tautas un likuma priekšā, zvēru būt uzticīgs Latvijas Republikai, tās Satversmei un likumīgajai valdībai, netaupot spēkus, veselību un dzīvību, sargāt Latvijas valsti un tās neatkarību. Apsolos pēc labākās sirdsapziņas veikt zemessarga pienākumus, bez ierunām pakļauties militārajai disciplīnai, vienmēr pildīt savu komandieru pavēles un rīkojumus atbilstoši Latvijas Republikas likumiem."

Par to, ko zemessargi dara un var izdarīt, LV portāla saruna ar Latvijas Republikas Zemessardzes komandieri pulkvedi LEONĪDU KALNIŅU.

Iznāk tā, ka vispirms tika radīta Zemessardze un tikai pēc tam – Latvijas Nacionālie bruņotie spēki...

Jā, tā ir. Patiešām, viens no pirmajiem likumiem pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas bija par Zemessardzes dibināšanu, jo valsti bija (un ir) nepieciešams aizsargāt. 1991.gada 23.augustu mēs uzskatām par Zemessardzes organizācijas dibināšanas gadadienu. Šogad tā būs jau divdesmit trešā, ko atzīmējam. Bet vēlos uzsvērt, ka šodien Zemessardze ir Nacionālo bruņoto spēku (NBS) sastāvdaļa. Zemessardzes organizācija ir uzbūvēta kā stingra militāra struktūra (atšķirībā no radniecīgām organizācijām daudzās citās valstīs Skandināvijā, Baltijā un Rietumeiropā). Mēs Latvijas valsts pilsoņus sagatavojam Latvijas valsts aizsardzībai. Tas ir mūsu primārais uzdevums, un tā noteikts arī Zemessardzes likumā.

Cik daudz zemessargu šobrīd ir Latvijā? Astoņi tūkstoši?

Astoņi tūkstoši ir aktīvo zemessargu, bet vēl ir 830 veterānu, kas arī ieskaitāmi organizācijā. Veterāni ir ļoti svarīga Zemessardzes sastāvdaļa: viņi nodarbojas ar skolu jaunatnes patriotisko audzināšanu, strādā ar jaunsargiem, un tā ir vitāli svarīga misija. Pašlaik Zemessardzes organizācijā 60 procentu ir jauni cilvēki līdz 35 gadu vecumam, un tikai 15 procentiem ir pāri 45 gadiem.

Pēc likuma zemessargs drīkst būt līdz 55 gadiem?

Tieši tā. Bet, ja viņa veselība un fiziskā sagatavotība atbilst šā dienesta prasībām, man ir tiesības pagarināt tā darbību Zemessardzē vēl uz pieciem gadiem. Bet veterāns var būt arī 35 gadu vecumā, ja viņš, piemēram, veselības dēļ vairs nespēj būt Zemessardzē.

Taču dažkārt cilvēki jautā – ko tie zemessargi īsti dara? Nu, labi, valkā formas tērpus un nēsā ieročus, soļo parādēs, un ko vēl?

Man arī ir nācies ko līdzīgu dzirdēt. Iemesls šādai neizpratnei var būt tas, ka mēs kā organizācija aktīvi strādājam rezultātam, bet maz tērējam gan spēkus, gan resursus, lai sevi popularizētu sabiedrībā, dižotos ar panākumiem. No vienas puses, tas varbūt ir slikti, jo cilvēki tiešām, iespējams, pārāk maz zina, ko dara Zemessardze, bet, no otras puses, sabiedrībai arī jāsaprot, ka mēs racionāli izmantojam resursus, kas ir mūsu rīcībā.

Bet Zemessardzi jūs varat redzēt gandrīz visur. Zemessargi ļoti aktīvi atbalsta Valsts policiju, meklējot, piemēram, pazudušus cilvēkus, piedalāmies glābšanas darbos. Zemessargi piedalījās arī glābšanas darbos "Maxima" traģēdijas laikā.

Kā jūs definētu, kas ir zemessargs?

Zemessardzē uzņem Latvijas Republikas pilsoņus, kuri sasnieguši 18 gadu vecumu un vēlas dienēt Zemessardzē, kuri nav tiesāti vai apsūdzēti noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, kuriem nav ierobežota rīcībspēja un kuri nestrādātā tā dēvētajās spēka struktūrās (piemēram, Valsts policijā, Muitas pārvaldē, Valsts robežsardzē). Šāds nodalījums ieviests tādēļ, lai mēs savā starpā nekonkurētu ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem.

Zemessargs valsts aizsardzības nodrošināšanai ziedo savu brīvo laiku. No profesionālā dienesta jeb pilna laika dienesta karavīriem zemessargi atšķiras ar to, ka visas militārās zināšanas apgūst no pamatdarba vai studijām brīvajā laikā, tātad – ilgākā periodā. Bet prasības un spējas viņiem ir tādas pašas kā regulārā dienesta karavīriem. Arī fiziskās sagatavotības kritēriji ir tādi paši. Zemessargi tāpat ir labi speciālisti gan ķīmiskajā, gan inženieraizsardzībā, viņi ir prasmīgi artilēristi. Tagad zemessargiem jau sākam piešķirt tādus pašus kaujas formas tērpus kā regulāro spēku karavīriem. Līdz šim ierobežoto finanšu līdzekļu dēļ to nebija iespējams nodrošināt.

Pēc obligātā militārā dienesta likvidēšanas mēs pildām arī sekundāro uzdevumu – sagatavojam Latvijas pilsoņus kā Bruņoto spēku rezervi krīzes situācijā. Papētīju - cik ilgi Latvijas pilsonis nodienē Zemessardzē? Pat man par pārsteigumu izrādījās, ka vidēji tie ir astoņi gadi. Obligātajā militārajā dienestā cilvēks dienēja astoņus vai 12 mēnešus - tātad salīdzinoši ļoti īsu laiku. Var pat teikt, ka tā bija valsts naudas izšķiešana no tāda viedokļa, ka jauniešus nepārtraukti apmācījām, bet pēc dienesta viņi nepalika valsts aizsardzības struktūrās un zaudēja kvalifikāciju.

Tagad gan Zemessardzē, gan profesionālajā dienestā iestājas cilvēki, kuri brīvprātīgi grib ar to nodarboties.

Nozīmīgs papildinājums Zemessardzei droši vien nāk no jaunsargu rindām?

Jaunsardze patiešām ir viens no galvenajiem Zemessardzes cilvēku resursu avotiem. Jaunsardzē var būt līdz 19 gadu vecumam, un Zemessardzē var iestāties no 18 gadu vecuma. Bet pats galvenais (un nākamajos likuma grozījumos būs noteikts pat īpašs uzdevums to darīt) - mēs Jaunsardzi vienmēr esam atbalstījuši.

Jaunsargi ir ļoti veiksmīgs projekts, jo viņi jau ir lielā mērā sagatavoti, lai varētu dienēt Zemessardzē vai Bruņotajos spēkos. Jāatzīst gan, ka 2008. un 2009.gada ekonomiskā krīze līdztekus citām valsts struktūrām ir iecirtusi lielus robus arī NBS, Jaunsardzes un Zemessardzes attīstības veicināšanā.

Kāda pamatvilcienos ir Zemessardzes struktūra?

Vispirms Zemessardze ir sadalīta novados - kas ir tipiska sauszemes brigādes uzbūve. Novados Zemessardze ir sadalīta 18 bataljonos, kuri izvietoti visā valsts teritorijā. Kaut arī bataljons ir dislocēts kādā pilsētā, piemēram, Valmierā, tas nenozīmē, ka zemessargi savus uzdevumus veiktu tikai šajā vietā. Pēc teritoriālā principa zemessargus organizācijā iesaistām tuvāk viņu dzīvesvietai, bet uzdevumu izpilde teritoriāli nav ierobežota. Vēl vairāk – mēs izpildām savus uzdevumus ārpus Latvijas robežām: aktīvi piedalāmies gan starptautiskajās operācijās, gan NATO reaģēšanas spēkos.

Vai varat nosaukt kādu vietu Latvijā, kur zemessargi ir visaktīvākie?

Nē, jo visi bataljoni ir ļoti aktīvi - vai tā ir Rīga, lielpilsēta ar daudziem citiem vilinājumiem un iespējām, Rēzekne, Preiļi vai Kuldīga.

Bataljoniem ir arī noteikta specializācija?

Specializācija bija vajadzīga tādēļ, ka militārajā mākslā, lai veiktu operācijas, ir vajadzīgas gan vienības, kas to dara, gan atbalstošās vienības, gan vienības, kuras pilda specifiskas funkcijas. Zemessardze ir tipisks regulāro spēku veids, kur apkopotas gandrīz visas šīs funkcijas. Mums ir gan inženieri, gan artilērija, gan aizsardzība pret masu iznīcināšanas ieročiem (ķīmiķi, bioloģiskās piesārņotības speciālisti u.tml.), gan arī pretgaisa aizsardzības vienība. Esam ļoti norūdījušies, ļoti dinamiski, ātri spējam reaģēt uz jauninājumiem, kas skar valsts drošību.

Tāpēc dibināt arī kiberaizsardzības vienību jeb kiberzemessardzi?

Sākām ar ideju 2012.gadā, pērn jau nodibinājām vienību.

Valsts institūcijās, kā zināms, trūkst augsti kvalificētu šīs jomas speciālistu, bet jūs kadrus spējat nokomplektēt. Kā tas nākas?

Valsts struktūrām, kas darbojas kiberaizsardzības sfērā, ja būtu liels apdraudējums informācijas tehnoloģiju sistēmām, resursu varētu nepietikt. Ideja par kiberzemessardzes dibināšanu uzreiz guva ļoti lielu atbalstu Aizsardzības ministrijā, šo ideju atbalstīja NBS komandieris, bet lielākais atspaids, kas palīdzēja šo vienību izveidot, bija tas, ka ļoti daudzi augstas kvalifikācijas speciālisti, kuri strādā gan banku sistēmā, gan lielās sakaru kompānijās, bija gatavi bez atlīdzības iesaistīties šajā apakšvienībā. Projekts virzās ļoti labi, un līdztekus šiem augstas klases speciālistiem ir pieteikušies arī studenti, kuri apgūst informācijas tehnoloģijas, jo viņi Zemessardzē redz vietu, kur iegūt praktiskās zināšanas; zināmā mērā ir pat atlases konkurss. Kiberdrošības situācija mainās katru dienu, rodas jauni apdraudējumi, un pieredzi var iegūt, ja esi iesaistīts šajā procesā.

Apdraudējumi kiberaizsardzības jomā, kur mēs varētu iesaistīties, būtu tad, ja, piemēram, tiktu radīts masveidīgs traucējums, lai iedragātu mūsu valsts ekonomiku vai valsts drošību - tie var būt masveida uzbrukumi ar dažādiem vīrusiem gan banku sistēmām, gan sakaru jomā.

Tātad šīs vienības darbība nav ierobežota ar militāro sfēru?

Vienības darbība ir paredzēta visas valsts mērogā, mēs atbalstīsim valsts struktūru uzdevumus. Informācijas tehnoloģijas tagad izmanto tik plaši, ka tas attiecas gan uz elektroapgādi, gan ūdensapgādi. Šāda kiberzemessardze nav ekskluzīvs Latvijas izgudrojums, par līdzīgām struktūrām domā arī citās Eiropas valstīs.

Pēdējā laikā, it īpaši ar notikumiem Ukrainā, izskanējušas bažas par Latgales informatīvās telpas piesātinājumu ar kaimiņvalstu informāciju un iespējamu ideoloģisko uzstādījumu atšķirību. Kā ir ar ZS šajā valsts reģionā?

Man ir pretējs viedoklis šim vispārpieņemtajam. Es redzu, ka Latgale ir ļoti patriotiska mūsu Latvijas sastāvdaļa. Mums tur ir dislocētas vienības ar ļoti aktīviem zemessargiem. Es viņiem dažreiz uzdodu daudz grūtākus uzdevumus nekā, piemēram, centrālajam reģionam vai arī rietumu reģionam. Viens no piemēriem, kad viņi ļoti labi izpildīja šo uzdevumu, bija Eiropas Savienības kaujas grupa, ko viņi pagājušajā gadā sagatavoja, testēja Lielbritānijā un nodežūrēja pusgadu. Viņi bija gatavi izpildīt uzdevumus jebkurā pasaules malā. Latgalē ir lielākais skaitliskais sastāvs pēc vienību skaita.

Sabiedrībā nezin kāpēc izveidojies priekšstats, ka Latgale ir nabadzīgs, nolaists reģions, kas vairāk orientējas uz Krievijas informatīvo telpu. Es savā kabinetā pavadu ļoti maz laika, apmeklēju Zemessardzes vienības visā valstī, un man ir iespēja salīdzināt, piemēram, pilsētas Kurzemē, Zemgalē vai Latgalē. Tur daudzviet ir sakoptākas pilsētas nekā valsts otrā malā. Jā, šie cilvēki ģimenēs varbūt lieto krievu valodu, arī artilērijas bataljonā Daugavpilī viņi savstarpēji mēdz sarunāties krieviski, bet tas nenozīmē, ka viņi būtu mazāk patriotiski vai sliktāk izpildītu savus uzdevumus. Es esmu kategoriski pret šādiem uzskatiem un esmu pateicīgs zemessargiem, ne tikai tiem, kuri dienē Latgalē, bet visiem par to, ka viņi ir iesaistījušies šajā organizācijā, lai nodrošinātu mūsu galveno uzdevumu – valsts aizsardzību.

Kad televīzijā redzam jauniešus, kuri neko nezina par Lāčplēša dienu vai 18.novembri, dažkārt izskan nožēla, ka nav vairs regulārās armijas, kur tomēr viņiem gribot negribot iedotu šādas zināšanas, iztaisnotu muguru un padarītu vīrišķīgākus. Varbūt jūs arī teiksiet, ka daļa mūsu jauniešu nav diezgan tizli?

Gan Zemessardze, gan NBS ar prieku un atbildības sajūtu ir uzņēmušies šo misiju – patriotisko audzināšanu mūsu sabiedrībā. Obligātais dienests to pilnā apjomā nerisināja. Dažos mēnešos to nemaz nav iespējams izdarīt. No kurienes nāk jaunietis ar patriotisku nostāju? No ģimenes. Ja ģimenē to neiedodam, tad arī skolai būs grūti to turpināt. Kaut gan skolas daudz dara. Mums nupat bija partizāņu Īles bunkura 65.gadadienas atzīmēšana Dobeles pusē. Tur skolas atveda tik daudz savu bērnu un jauniešu. Bet galvenais ir ģimene. Mums ģimenē saviem bērniem ir jārāda piemērs un jāsaprot, ka tas ir valstiski svarīgi. Tai ir jābūt konsekventai, ne kampaņveidīgai politikai uz ilgiem gadiem.

Pa šiem 20 gadiem izaugusi jauna paaudze. To jūtat savā organizācijā? Dēli nomaina tēvus?

Ne tikai. Piemēram, Rīgā pretgaisa aizsardzības bataljonā ir ģimene – tēvs ar saviem dēliem, Jēkabpilī Zemessardzē ir seši brāļi, un tā ir daudzviet. Tēvs ir dienējis, sasniedzis noteikto vecumu, viņu nomaina bērni, un ļoti patīkami, ka mazbērni ir Jaunsardzē. Mums ir virkne dinastiju, kas šādi turpinās.

Kāda ir ZS struktūra? Piemēram, jūs esat armijas cilvēks, kas iecelts šajā amatā. Kas vēl ir armijas amatpersonas ZS?

Mums ir ļoti pieticīgs skaits tādu profesionālā dienesta karavīru, kāds esmu es un kuri dienē Zemessardzē. Profesionālā dienesta karavīri ir bataljonu, rotu komandieri un arī atbalsta personāls, kuriem ir jāstrādā pilna darba diena saistībā ar mācību organizēšanu, munīciju un ieročiem. Visā Zemessardzē viņu īpatsvars ir mazāk nekā četri procenti. Pārējie visi ir nepilna laika karavīri – zemessargi. Man kopā ar saviem padotajiem ir jānoorganizē apmācības tādā kvalitātē, lai zemessargi būtu spējīgi izpildīt savu uzdevumu un aizstāvēt mūsu valsti. Tāpēc arī tiek rīkotas realitātei ļoti tuvas mācības; mēs nodrošinām zemessargiem ļoti racionālu laika aizpildījumu.

Kas, jūsuprāt, cilvēku pamudina iestāties ZS? Saprotu - var dziedāt korī, dejot tautiskās dejas, spēlēt amatierteātrī, bet piedalīties smagās kaujas un teorētiskajās mācībās, glābt cilvēkus plūdos – tā nav nekāda izprieca...

Dalība Zemessardzē nav brīvā laika pavadīšana. Tas nevar būt vaļasprieks. Bet Latvijas valstī, paldies Dievam, ir cilvēki, kuri saista sevi ar valsts aizsardzību, uzskata to par savu misiju. Viņi smagi strādā līdz septītajiem sviedriem, arvien papildina savas iemaņas, un tas atkal nāk no šī paša vārda "patriotisms". To jums pateiks arī paši zemessargi: "Mēs esam Latvijas pilsoņi, un mēs gribam aizstāvēt savu valsti."

Zemessardzē ir arī sievietes?

Jā, ir – no 12 līdz 15 procentu no visa sastāva. Viņas ir ļoti aktīvas, fiziski izturīgas un nereti ar savu piemēru šajās aktivitātēs ievelk arī puišus.

Līdzīgas organizācijas ir arī citviet pasaulē – ASV Mičiganas štata Nacionālā gvarde, jūsu sadarbības partneri Lietuvā un Igaunijā... Zemessargi piedalījušies arī starptautiskajās miera nodrošināšanas misijās Kosovā, Irākā, Bosnijā, Afganistānā. Tad viņiem jāatprasās no darba, jāņem atvaļinājums, lai tik tālu dotos prom?

Ja zemessargs dodas misijās, saskaņā ar likumu darba devējam ir jāsaglabā šis darbs, tiek parakstīta īpaša vienošanās. Mums ir ļoti laba sadarbība ar Mičiganas Nacionālo gvardi - tā ir viena no galvenajām organizācijām, kas sniegusi atbalstu Zemessardzes izveidošanā un spēju pilnveidošanā, bet jāuzteic arī kaimiņi lietuvieši, igauņi, arī zviedri, dāņi.

Mēs esam ļoti dažādas organizācijas – vienas stingri militāras kā mēs un Mičiganas Nacionālā gvarde, citi vairāk orientēti uz atbalstošo funkciju veikšanu. Bet jebkurā gadījumā tas ir ļoti svarīgs ierocis jebkuras valsts sastāvā, jo ir saikne starp valsti un sabiedrību. Mēs esam spējīgi mobilizēt lielus spēkus, un valstij nav vajadzības pastāvīgi uzturēt milzīgas divīzijas. Afganistānā zemessargi pildīja tikpat atbildīgus uzdevumus kā regulārā dienesta karavīri; viņi dzīvoja kopā ar afgāņiem kišlakos un nodarbojās ar civili militārās saiknes nodibināšanu starp vietējiem iedzīvotājiem un NATO kontingentu, nodarbojās arī ar novērošanu – tātad ar ļoti bīstamiem uzdevumiem. Starp viņiem tikai viens bija profesionālā dienesta karavīrs, visi pārējie – zemessargi.

Pirms dažiem gadiem mācību laikā Ādažos bija ļoti nelāgs atgadījums, kad zemessargs sarīkoja sprādzienu, kurā cieta viņa līdzbiedri. Tātad nav tā, ka starp šiem deviņiem tūkstošiem zemessargu visi ir absolūti likumpaklausīgi un apzinīgi?

Tas notika tieši manas komandēšanas pirmajās nedēļās. Man uz sirds joprojām ir drūma ēna, jo zaudējām viena zemessarga dzīvību. Daži tika smagi ievainoti, viņiem joprojām ir veselības problēmas. Mēs, protams, ar cilvēkiem pastāvīgi strādājam, apmācības arvien tiek uzlabotas, taču viņiem arī pašiem ir jāmāk izvērtēt savu rīcību, un gadās pa kādam izņēmumam. Protams, pēc tam notika plaša izmeklēšana, izdarīti secinājumi, lai turpmāk šādu gadījumu nebūtu. Es joprojām, tāpat kā daudzi komandieri, to smagi pārdzīvoju. Bet – mēs esam Latvijas pilsoņu sastāvdaļa, mēs nevaram būt citādāki...

Kādu profesiju cilvēki dienē Zemessardzē?

Mūsu rindās nav bezdarbnieku. Zemessargos ir studenti, daudz uzņēmēju, individuālā darba veicēji, vietējo pašvaldību deputāti, izcila pārstāvniecība no studējošās jaunatnes. Studenti ir visos bataljonos Latvijas teritorijā. Rīgas Studentu bataljona nosaukums ir vēsturiski saglabāts, tas ir 1918.gadā dibinātās Atsevišķās studentu rotas tradīciju un ideju mantinieks. Tur ir ne tikai studenti, bet arī augstskolu mācībspēki.

Zemessargiem ir ļoti aktīva iekšējā komunikācija, līdztekus mācībām notiek arī dažādi pasākumi, piemēram, jūsu minētie svētki Īlē, arī svinīgas ZS zvēresta nodošanas ceremonijas.

Mums ir milzīgs pasākumu klāsts ik mēnesi. Zemessargi piedalās sociālajos pasākumos tajās pilsētās, kur tie dislocēti, arī valsts mēroga pasākumos. Šogad piedalāmies trijās parādēs. Valmierā jau trešo reizi notiks 4.maija parāde, kas jau kļūst par tradīciju; Cēsīs kopā ar igauņiem pirms Jāņiem vienmēr notiek parāde. Šogad tas būs plašāks pasākums, jo abu valstu prezidenti nākuši klajā ar iniciatīvu par vērienīgāku Cēsu brīvības kauju cīņā pret boļševikiem 95.gadadienas atzīmēšanu. Valkā -Valgā 23.jūnijā notiks Latvijas Zemessardzes, NBS vienību un Igaunijas zemessardzes organizācijas "Kaitseliit" kopīga parāde. Ikviens ir gaidīts noskatīties šīs parādes norisi.

Mūsu zemessargi ir plaši pārstāvēti militārajās parādēs 11. un 18.novembrī. Bez parādēm mums ir vēl daudz citu pasākumu. Piemēram, pērn kopā ar citu spēka struktūru pārstāvjiem piedalījāmies lāpu gājienā visapkārt valsts robežai. Bijām arī Nacionālās bibliotēkas grāmatu ķēdē. Bet mūsu galvenais uzdevums, protams, ir militārā apmācība.

Ar jauniesaucamajiem jums problēmu nav? Tik daudzi cilvēki spēka gados no Latvijas aizbraukuši.

Katru gadu Zemessardzē uzņemam vidēji no 500 līdz 700 zemessargu – gandrīz viena bataljona apmērā. Tādējādi mēs regulāri atjauninām to zemessargu sastāvu, kuri dažādu iemeslu dēļ aiziet no mūsu organizācijas. Aizpērn rekrutējām ap 800 jaunu zemessargu, pērn par 300 mazāk. Nenoliedzami, mēs arī jūtam demogrāfisko problēmu ietekmi, taču nepieciešamo zemessargu skaitu spējam nokomplektēt.

Ko valsts dod zemessargam?

Pirmām kārtām piešķir ekipējumu – formas tērpu un gan individuālos, gan kolektīvos aizsardzības līdzekļus – mīnmetējus, lielgabalus, autotransportu, teltis. Atbilstoši Latvijas Republikas Zemessardzes likumā noteiktajam ir jāatlīdzina zemessargam piedalīšanās mācībās, un šī kompensācija galvenokārt paredzēta transporta izdevumiem. Zemessargi, kā jau minēju, ir dislocēti visā Latvijas teritorijā, un viņiem līdz uzdevuma pildīšanas vietai ir jānokļūst. Vidēji tas ir (atkarībā no pakāpes) 24 eiro dienā. Kompensācija pienākas, ja zemessargs piedalās mācībās vai kādu dienesta uzdevumu izpildē ne mazāk par astoņām stundām. Tas ir nepieciešami, lai cilvēkam un viņa ģimenei nenodarītu materiālos zaudējumus.

Mūsu pienākums ir arī zemessargus paēdināt vai samaksāt viņiem uzturnaudu, un tie ir septiņi eiro.

Likums arī noteic, ka atļauts kompensēt tikai 30 dienas; pārējā laikā viņš drīkst nākt brīvprātīgi (ZS viņu paēdinās vai izmaksās uzturnaudu, bet ceļa izdevumu atlīdzināšana vairs nepienākas). Ar šo limitu nevaram nodrošināt dažu apmācību procesus, kuri ilgst vairāk par četrām nedēļām, un šo problēmu patlaban risina Aizsardzības ministrija.

Latviju satraukusi ziņa, ka NATO palīdzību kritiskā gadījumā varam saņemt ātrākais piecu dienu laikā.

Mēs esam NATO organizācijas sastāvā, un kolektīvā aizsardzība pirmām kārtām sākas no mūsu pašu sētas – kā mēs savu valsti aizsargāsim. Neviens Latvijā netaisās gaidīt un neko nedarīt. Piecpadsmit tūkstoši – tas ir diezgan nozīmīgs spēks. Nacionālie bruņotie spēki ir labi sagatavoti, lai mūsu iedzīvotāji savās mājās varētu justies droši. Tās piecas dienas ir noteiktas dažādos plānos, bet tas absolūti nenozīmē, ka Latvijas valsts netiks aizsargāta no pirmās minūtes, ja kāds apdraudējums būtu. Mēs 23 gadus gatavojamies savu valsti aizsargāt, un to dara visi Latvijas Nacionālie bruņotie spēki.

Jums ir ļoti liela vara – ZS komandierim piešķirta vienpersoniska vadība.

Tas ir komandēšanas – vienvadības - princips Bruņotajos spēkos. Stingra hierarhija, kur tālāk ir novadu, bataljonu komandieri, tāda hierarhijas piramīda. Bet amats patiešām ir ļoti atbildīgs: es nesu personisku atbildību gan par zemessargu sagatavošanu, gan to, kā viņi izpilda uzdevumus.

Ja nu tagad, sava pilsoņa pienākuma aicināti,  Zemessardzē sāktu pieteikties daudz jauniešu, vai jūs spētu viņus pieņemt un sagatavot?

Ja viņi atbildīs mūsu noteiktajām prasībā, tad – jā. Varu teikt – esat gaidīti Zemessardzē!