Lai mēģinātu saprast sieviešu neatsaucības iemeslus, Ģimenes plānošanas un seksuālās veselības asociācija "Papardes zieds" sadarbībā ar Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centru SKDS nolēma veikt aptauju "Latvijas sieviešu zināšanas par dzemdes kakla vēzi". Par aptaujas rezultātiem, kā arī sabiedrības izglītošanas seksuālās un reproduktīvās veselības jomā nozīmi vēža, neauglības un neplānotu grūtniecību prevencijā LV portāls aicināja uz sarunu vienu no šīs tēmas aktualizēšanas iniciatorēm – organizācijas "Papardes zieds" valdes priekšsēdētāju IVETU ĶELLI.
Ar kādu mērķi tika veikta sieviešu aptauja par dzemdes kakla vēzi?
Sākšu ar to, ka ir pagājis pietiekoši ilgs laiks, kopš Latvijas valsts apmaksā dzemdes kakla vēža skrīninga programmu, kā arī tiek piedāvāta iespēja vakcinēt jaunas meitenes, lai viņas varētu pasargāt no saslimšanas ar dzemdes kakla vēzi. Neraugoties uz to, laiks iet uz priekšu, bet daudzas sievietes iespēju pārbaudīties neizmanto. Viņu ir pārāk maz, lai programmai būtu pozitīvi rezultāti.
Ir daudz pētīta pati slimība, ārstu zināšanas un attieksme, bet līdz šim nebija skaidrs, kāpēc sievietes pie ārsta neiet. Vēzis ir sarežģīta saslimšana, to var izārstēt, bet tas ir pietiekami garš un sāpīgs process. Tas nes līdzi milzīgus pārdzīvojumus un ciešanas. Ja ir zināms, ka dzemdes kakla vēzis var skart ikvienu sievieti, un vienlaikus ir zināms, ka ir konkrēta rīcība, ko viņa var darīt, lai pietiekami agri atklātu priekšvēža stadiju un nesaslimtu, tad ir jautājums, kādēļ sieviete šo iespēju neizmanto? Kādēļ sieviete tomēr izvēlas neveikt skrīningu vai savu meitu nevakcinēt?
No vienas puses, sievietes it kā zina, ka dzemdes kakla vēzis var skart ikvienu no viņām, bet, no otras, ir daļa sieviešu, kuras uzskata – tas uz mani neattiecas. Un, ja viņas domā, ka tas uz viņām neattiecas, tad tam ir kaut kādi iemesli, kādēļ viņas tā domā. Citādi tas taču ir tik neloģiski - cilvēks apzinās risku, bet tomēr neko nedara, lai no tā izvairītos. Mēs gribējām rast atbildi, kāpēc šīs sievietes pie mediķa nenonāk.
Pēc statistikas datiem, tikai 37% sieviešu, kas saņem uzaicinājuma vēstules veikt skrīningu, to izdara. Vai aptaujas rezultāti jums sniedza nepieciešamās atbildes, kāpēc tik daudzas sievietes tomēr neiet pārbaudīties?
Savā ziņā, jā. Aptaujas rezultāti parādīja to, ka liela daļa sieviešu šo saslimšanu neattiecina uz sevi. Viņas ir pārliecinātas, ka dzemdes kakla vēzis viņas neskar.
Protams, bija arī daudz citu iemeslu, kurus, no vienas puses, varam saprast, no otras – tie tomēr rīcību neattaisno. 32% sieviešu norādīja, ka viņām nav laika, 22% - ka nepatīk procedūra, savukārt 44% atzina, ka to plāno izdarīt kaut kad nākotnē.
Ar aptaujas palīdzību mēs vēlējāmies arī noskaidrot, kam sieviete uzticas, runājot par dzemdes kakla vēzi un vakcinācijas pret šo vēzi iespēju. Nav šaubu, sieviete, kurai ir 12 gadus veca meita, darītu visu, lai viņas meita nesaslimtu. Kā viedoklī viņa ieklausītos, lai izlemtu par labu vai sliktu sava bērna vakcinēšanai? Nav noslēpums, informācijas avoti šobrīd, īpaši par vakcinēšanos un vakcīnām, ir ļoti dažādi un pretrunīgi.
Līdz ar to aptaujas rezultāti diezgan daudz mums pasaka arī par sabiedrību kopumā. Līdz šim domāju, ka cilvēki tomēr vairāk uzticas oficiālajām valsts iestādēm. Ja Veselības ministrija pauž viedokli, tad tas ir pietiekami izsvērts informācijas avots. Ja ministrija uzsāk šādu Vēža kontroles programmu sadarbībā ar Pasaules Veselības organizāciju, tad jau arī ministrijai būtu jāpiestrādā pie tā, lai sabiedrību informētu un lai veidotu šo sabiedrisko domu - kas ir jādara, lai mēs nesaslimtu. Bet diemžēl ministrija tai uzticamības pakāpē palika diezgan zemu.
Aptaujas rezultāti rāda, ka Veselības ministrijas viedoklim uzticas vai drīzāk uzticas vien 38% sieviešu. Ko varam secināt no tā, ka tik maza uzticība ir valsts iestādēm? Tam, ko tās aicina darīt?
Tas jau nav noslēpums, ka mēs neuzticamies politiķiem. Piekrītu SKDS direktora Arņa Kaktiņa viedoklim, ka mēs kopumā kā tauta esam ļoti skeptiski noskaņota. Vienmēr apšaubīsim - tā nevar būt, tur kaut kas nav tīrs... Tas ir arī jautājums par mūsu attieksmi, bet, protams, diskutējams ir ministrijas komunikācijas veids. Dialogu taču var veidot dažādi, ministrijas vārdā var runāt, piemēram, veselības nozarē strādājošie vadošie speciālisti.
Ko varam secināt? To, ka šis dialogs netiek veidots. Un pat, ja tiek veidots, tas ir vienvirziena dialogs. Proti, ja uzrodas kaut kāda nauda, nu labi, ieliekam kaut kādu informāciju kaut kur, bet netiek analizēts, vai šī informācija nonāca līdz sievietēm, kā viņas to saprata. Tikai pastāvot šādai atgriezeniskai saitei, iespējams kaut ko uzlabot. Es neredzu, ka ministrijas saziņā ar tautu šādu procesu varētu novērot.
Pieļauju, ka varbūt pat iedarbojas tāds kā spīts – kaut kāda ministrija man atsūta vēstuli, ka man jāiet pie ārsta. Es neiešu!
Arī iespējams. Tas varbūt vēl ir šis padomju laika mantojums, jo padomju laikā ļoti daudzas lietas cilvēkam bija jādara obligātā kārtā. Cilvēkiem neviens neskaidroja, kādēļ viņi to dara. Manuprāt, tieši tas ir vājais posms – skaidrošana, izglītošana.
Ja mēs gribam redzēt tādu nākotnes sabiedrību, kurā cilvēki saprot potenciālos apdraudējumus savai veselībai un dara visu, lai tos novērstu, ir jānodrošina zināms izglītības un apziņas līmenis.
Vai nesaskatāt pretrunu tajā, ka aptaujā 88% sievietes norādījušas, ka uzticas ginekologam, un 73% - ģimenes ārstam, tomēr tik daudzas līdz tam ārstam savlaicīgi nenonāk? Tātad ir tomēr vēl citi dziļāki cēloņi, ne tikai tas, ka sievietes vienkārši cer izsprukt no slimības. Bailes? Naudas trūkums?
Ir tomēr jārunā par to, ka ginekologs bieži vien ne visām sievietēm ir tik viegli sasniedzams. Īpaši, ja mēs domājam par lauku sievietēm. Ir jāņem vērā ļoti daudzi faktori. Lai cilvēks no laukiem nokļūtu pie ārsta, tas nav tik vienkārši kā Rīgā - darba dienas laikā sarunāsim un uz stundiņu aiziesim. Laukos dažreiz tā ir vesela diena, zinot, cik reti kursē satiksmes līdzekļi. Mums ir grūti iedomāties, kā tas ir, dzīvot dziļos laukos un mēģināt apmeklēt ārstu, nodot analīzes. Varbūt vēl kādu ārstu apmeklēt, kā to saplānot, kad būs transports, cik tas maksās, kas pieskatīs bērnus? Ne jau visiem Latvijas iedzīvotājiem ir auto. Skrīnings ir par brīvu, bet par pārējo ir jāmaksā. Mums ir ļoti daudz trūcīgo ģimeņu. Tie ir papildu sarežģījumi, kāpēc grūti apmeklēt ārstu.
Tāpēc jau tā ir, ka sieviete saka - viņa plāno kaut kad aiziet. Tā tas tiek atlikts un atlikts, domājot, ka nekādu problēmu taču nav, ja būs – aiziešu. Taču dzemdes kakla vēža gadījumā, ja sieviete sagaida simptomus, tad jau tā ir ielaista fāze, kur vajadzīga nopietnāka ārstēšana, kas ir garāka, sarežģītāka, iespējams, Rīgā. Tad tiešām ir jāatliek visa dzīve.
Kardiologs Andrejs Ērglis teica par insultu – jāsaprot, ka insults nav tikai tava personiskā darīšana. Tā ir visu apkārtējo cilvēku problēma. Pilsoniskais pienākums ir dzīvot tā, lai insults nebūtu, jo tad, kad cilvēks jau ir uz gultas un jākopj, tā ir visas sabiedrības problēma. Arī runājot par dzemdes kakla vēzi, kuru iespējams savlaicīgi atklāt un izārstēt, varbūt ir jāuzsver pilsoniskā atbildība, rūpes ne tikai par savu dzīvi, bet tās neizbēgamo ietekmi uz apkārtējiem? Saslimst arī jaunas sievietes, kurām ir ģimene, mazi bērni.
Atgriežoties pie aptaujas rezultātiem, vairāk nekā puse sieviešu uzskatīja, ka viņu iespēja saslimt ir ļoti niecīga. Ko tas pasaka? Pat ja būs šādas reklāmas, cilvēks to uz sevi neattiecina. Tas ir līdzīgi kā ar narkotikām. Ja ar jauniešiem runā par narkotikām, viņi zinās nosaukt 10 pozitīvos faktorus, kāpēc cilvēki izvēlas pīpēt zāli un lietot narkotikas. Ir tāda grāmata "Zoostacijas bērni". Tajā spilgti parādīts - neviens narkomāns nedomā, ka nonāks situācijā, kad čurās un kakās zem sevis, iešpricēs devu un nomirs.
Es gribētu uzsvērt ko citu. Paskatīsimies uz valstīm, kurās ir pozitīvi skrīningu rezultāti, plaša iedzīvotāju aptvere. Kas tur ir citādāks atšķirībā no Latvijas? Mēs redzam, ka tur ir ļoti nopietnas valsts līdzekļu investīcijas sabiedrības veselībā. Ir ļoti pārdomātas, regulāras informācijas un sabiedrību izglītojošas kampaņas. Notiek darbs ar iedzīvotāju grupām, kuras vēlas uzrunāt. Skolās tiek nodrošināta ļoti nopietna veselības izglītība, kas no skolas vecuma veido apziņu, ka tu esi atbildīgs par savu veselību. Tad cits rezultāts arī ir.
Latvijā veselības mācība ir izvēles priekšmets vidusskolās. To izvēlas mazākums, jo šo priekšmetu uzlūko tikai kā iespēju varbūt pacelt vidējo atzīmi. Bet, ja skolēns domā par studijām, tad, protams, izvēlas priekšmetus, kas būs nepieciešami, lai iestātos augstskolā, un tā nav veselības mācība.
Vai uzskatāt, ka veselības mācībai jābūt obligātam mācību priekšmetam jau no mazām klasēm?
Es teikšu tā – ir jābūt obligātai veselības izglītībai skolās. Vai tas ir atsevišķs priekšmets vai integrēts, par to notiek garas un plašas diskusijas. Noteikti ir tēmas, kuras ir grūti integrēt, jo ne katrs pedagogs tās spēj mācīt. Proti, tā pati seksualitātes tēma, alkohola, narkotiku lietošana. Tās ir smagās tēmas. Ir vajadzīga ļoti dziļa izpratne, lai ietu klases priekšā un runātu par šiem jautājumiem. Pārējās tēmas varbūt tiešām var integrēt. Būtu ļoti jādomā, kādā veidā to veselības izglītību varētu atbilstošā vecuma bērniem nodrošināt.
Jaunā Ministru kabineta deklarācijā ir norādīts, ka veselības jomā plānots atjaunot veselības mācību skolās. Tā taču ir laba ziņa!
Šī, manuprāt, jau ir piektā Valdības deklarācija, kur Veselības ministrija norādījusi apņemšanos ieviest veselības mācību. Tas ir absurds pašā saknē, jo Veselības ministrija jau nav atbildīga par izglītības procesu. Un, ja Veselības ministrija raksta, ka viņa būs atbildīga un to izdarīs, tad ir vairāk kā skaidrs, ka... Veselības ministrija var vienīgi rosināt Izglītības ministrijai, lai kaut kas tāds notiktu. Taču ir arī pozitīvas lietas. Grūti pateikt, vai tam būs atbilstošais finansējums un kāds būs īstenojums, bet no nākamā mācību gada veselības mācība būs obligāta profesionāli tehniskajās skolās. Tas ir tāds Veselības ministrijas un arī mūsu liels sasniegums.
Kāpēc tieši profesionāli tehniskās skolās?
Tie jaunieši, kuri dzīvo kopmītnēs un mācās profesionāli tehniskās skolās, bieži vien vairāk ir pakļauti veselības riskiem nekā tie jaunieši, kas mācās vidusskolās. Viņi dzīvo kopmītnēs, ir tālu prom no mājām, daudziem vecāki ir kaut kur ārzemēs. Prombūtnē esoši vecāki gan ir problēma arī citu skolu jauniešiem, bet tieši kopmītnes ir tā vieta, kur parādās iespēja izmēģināt pieaugušo dzīvi ar visām tās negatīvajām pusēm. Tāpēc tie ir jaunieši, kuriem vispirmām kārtām nepieciešama izglītība veselības jautājumos.
"Papardes zieds" strādā tieši jauniešu izglītošanas virzienā. Kādas, jūsu vērtējumā, ir Latvijas jauniešu zināšanas par seksuālo un reproduktīvo veselību?
Šeit jānodala divas lietas. Ja mēs runājam par seksuālo un reproduktīvo veselību – zināšanas ir tikai viena jautājuma daļa. Tas ir līdzīgi kā ar dzemdes kakla vēzi – sievietes apzinās, kas tas ir, bet pie ārsta neiet. Ja mēs vērtējam tikai un vienīgi zināšanas, tad, kā rāda Izglītības un zinātnes ministrijas diagnosticējošie darbi veselības tēmās 5. un 8.klasē – bērniem ir ļoti labas zināšanas šajos jautājumos. Taču problēma ir cita. Ja skatāmies uz datiem, cik veseli ir jaunieši, cik jaunām sievietēm bijuši aborti, kāda ir saslimstība ar seksuāli transmisīvām slimībām, HIV/AIDS, tad šie dati mums pasaka, ka īsti nav ar ko lepoties.
Ja mēs paskatāmies statistiku par abortiem, salīdzinot ar Eiropu, Latvijā tos veic daudz vairāk. Šobrīd Latvijā grūtniecību pārtrauc procentuāli tik, cik Eiropā apmēram pirms 20 gadiem. Bet labā ziņa ir tāda, ka pirms 20 gadiem Eiropā pastāvēja ne vien speciālā jauniešu izglītošana seksualitātes jautājumos, bet arī no valsts finansēta kontracepcija. Latvijā nav ne viens, ne otrs. Ja tā skatās, tad rādītāji salīdzinoši pat ir labi.
Demogrāfija šobrīd ir aktuāla tēma. Tās veicināšana ir viena no valdības prioritātēm. Taču, kas būtu darāms, lai dzimstība pieaugtu, viedokļi atšķiras. Vai, jūsuprāt, lielāki pabalsti jaunajiem vecākiem varētu risināt demogrāfijas problēmas?
Nē, noteikti nē. To jau arī parāda Eiropas valstu pieredze. Tagad gan daudziem nepatīk, ka piemin Ziemeļvalstis, jo tur ir dzimumu līdztiesība, skolās māca par seksualitāti un tā tālāk, bet, ja mēs skatāmies, kāpēc Ziemeļvalstīs dzimstība ir salīdzinoši pozitīva, tad tieši tāpēc, ka sabiedrībā ir dzimumu līdztiesība. Tas nozīmē, ka sieviete var apvienot darbu un mācības ar bērniņa audzināšanu, viņas ir izglītotas, veselas, vīrieši palīdz mājas darbos. Šī vide un līdztiesība mudina sievieti domāt par to, lai viņai būtu vairāki bērniņi.
Es nesaku, ka pabalstiem nav jābūt, bet domāju, ka pabalsti nav panaceja. Pabalsti nav vienīgais. Piemēram, mēs jau sen runājam par mājokli jaunajām ģimenēm – ārkārtīgi būtiska tēma. Ir ļoti daudz šo aspektu. Nevar izcelt tikai pabalstus. Vieni paši pabalsti neveicinās dzimstību.
Daudziem pāriem bērnu nemaz nevar būt. Lai gan nav precīzu datu, Latvijas Ginekologu un dzemdību speciālistu asociācija lēš, ka šādu pāru varētu būt vairāk nekā vidēji Eiropā. Tur to ir ap 10-15%. Līdz ar to neauglības ārstēšana ir svarīga mūsdienu medicīnas daļa, ļoti daudz ģimeņu izšķiras par soli veikt ārpusķermeņa apaugļošanu, kam pēdējos gados arī valsts palielina finansiālu atbalstu. Taču kā vienu no cēloņiem neauglībai asociācija min ne tikai iedzimtas problēmas un tendenci plānot bērniņu arvien lielākā vecumā, bet arī dzīvesveidu, lieko svaru, izslimotas seksuāli transmisīvas slimības u.c. Vai nopietns izglītošanas darbs seksuālās un reproduktīvās veselības jomā nebūtu ilgtermiņa ieguldījums demogrāfiskās situācijas uzlabošanā, mazinot arī neauglības problēmas?
Tas ir tas, ko mēs darām. Esmu organizācijā "Papardes zieds" jau 10 gadus, un visu šo laiku notiek diskusijas ar Veselības ministriju, Izglītības ministriju. Man grūti pateikt, kāpēc veselība paliek prioritāte tikai uz papīra, jo reāli finansējuma prevencijai, kas būtu izglītība, nav.
Jāsaprot, ka nekas tukšā vietā nerodas. Mēs nevaram sagaidīt, ka bērns izaug par apzinīgu pieaugušo, neieguldot nekādus līdzekļus viņa izglītošanā. Nevar sagaidīt, ka visi bērni interneta portālos izlasīs un sapratīs, kāda ir vides un dažādu faktoru ietekme uz organismu, ka viņš pats izaugs vieds. Tā nenotiek. Ir jāiegulda daudz, un jāpaiet ilgam laikam, lai būtu rezultāts.
Kā saprotat deklarācijā noteikto mērķi – "veselība visās politikās"?
Savulaik Somijā, kur bija augsta vīriešu mirstība no sirds asinsvadu slimībām, tika izdarīts lēmums, ko precīzi darīs vairāku gadu garumā, lai samazinātu saslimšanu ar sirds slimībām. Ko tas prasīja? Tas prasīja vairāku ministriju vienošanos, dažādos politikas virzienos veselība tika izvirzīta par prioritāti. Tas prasīja arī budžetu izglītošanas darbam. Pēc 10-15 gadiem somi plūca pirmos augļus – slimību skaits samazinājās, vīriešus tās piemeklēja retāk un lielākā vecumā.
Latvijā tik sistemātiski, skrupulozi nekad neviens veselības jautājums nav risināts. Mums ir Sabiedrības veselības stratēģija – visas ministrijas par to zina, bet nekas nenotiek! Ir deklaratīvas apņemšanās, frāzes, kaut kādi mazi darbiņi. Piemēram, ēdināšana skolu ēdnīcās. Fantastiski, tas ir izdarīts. Bet tas ir viens maziņš solītis. Šie jautājumi jārisina, iesaistot lielāko daļu ministrijas, jo viens ministrs nav karotājs. Veselība nav tikai Veselības ministrijas atbildība.
