VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
29. oktobrī, 2014
Lasīšanai: 14 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Veselība
3
5
3
5

Profesors Ģirts Briģis: būt veselam – tās ir cilvēka pamattiesības

LV portālam: Prof. ĢIRTS BRIĢIS, Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs

Ģirts Briģis: „Vēlams, lai veselība kļūtu par prioritāti ne tikai vārdos pirms vēlēšanām, bet tik tiešām arī pēc vēlēšanām veselība visas valdības līmenī kļūtu par prioritāti.”

FOTO:Kalvis Kalsers

Gan valsts, gan sabiedrība ir līdzatbildīga, lai ikvienam būtu iespēja saņemt vislabāko veselības aprūpi, uzskata medicīnas doktors Rīgas Stradiņa universitātes Sabiedrības veselības un epidemioloģijas katedras vadītājs profesors Ģirts Briģis. LV portāls piedāvā sarunu par veselības aprūpes finansēšanas modeļiem, kas būtu darāms nākamajam veselības ministram un kas ir nopietnākie draudi sabiedrības veselībai laikā, kad pasaule ar bažām seko līdzi Ebolas vīrusa izplatībai.

Veselības aprūpe mūsu valstī kļūst arvien aktuālāka tēma, un ne viens vien politiķis esošo situāciju medicīnā Saeimas priekšvēlēšanu debašu karstumā raksturojis kā "bardaku". Kā tas iet kopā, piemēram, ar Pasaules Veselības organizācijas pārstāves Latvijā Aigas Rūrānes pausto saistībā ar gatavību reaģēt, ja bīstamais Ebolas vīruss nonāktu līdz mums, ierindojot Latviju starp pasaules attīstītajām veselības aprūpes sistēmām ar labu infrastruktūru, profesionālu mediķu un laboratoriju klātesamību, kā arī labi organizētu infekcijas slimību uzraudzības un kontroles mehānismu?

"Bardaks" droši vien nav īstais vārds, bet par to, ka veselības aprūpē ir problēmas, apliecina ne tikai veselības rādītāji, bet arī iedzīvotāju viedoklis un neapmierinātība ar esošo situāciju. Taču vērtējums vienmēr ir relatīvs. Piemēram, ja pētnieki aizbrauc uz Āfriku, kur naudas nav, ārstu nav un medicīna ir tuvu nullei, un iedzīvotājiem vaicā, kā viņi vērtē savu medicīnas sistēmu, tad paradoksālā kārtā viņi saka – lieliski. Viņi nekad neko citu nav redzējuši, un tās gaidas jeb kā angliski saka – expectations – viņiem ir ļoti zemas. Tas, ko sagaidām mēs, lai šeit būtu vismaz Eiropas līmenis. Tā skatoties, ir skaidrs, ka mūsu neapmierinātība ir diezgan pamatota.

Kā epidemiologi vērtē sabiedrībā kultivētās bailes no dažādu bīstamu infekciju slimību, piemēram, Ebolas vīrusa izplatības? 

Šobrīd risks saslimt ar Ebolu Eiropā un Latvijā ir tuvu nullei, bet ir cita lieta – potenciālie draudi. Ja nu kāda infekcijas slimība ir lipīga un mēs kaut ko līdz galam nezinām par tās iespējamo izplatīšanos, ir pamats baidīties, ka var rasties lielas problēmas. Mums savlaicīgi ir jāizdara viss iespējamais, lai tie draudi nepalielinātos. Lai arī Ebolas vīrusa izplatīšanās ceļi izprasti labi, augstais tās lipīgums un arī mirstība ir iemesls, kāpēc gan Eiropas Savienība, gan PVO tam pievērš diezgan lielu uzmanību.

Bet vai nevar teikt, ka mūs vienlīdz apdraud citas nopietnas slimības, piemēram, HIV/AIDS vai C hepatīts, slimības, kas ir plaši izplatītas?

Nē, riski nav vienādi. Tie ir mainīgi, un daudz kas atkarīgs no vietas, laika un personības.  Piemēram, ja cilvēks Latvijā ir kļuvis par intravenozo narkotiku lietotāju, tad skaidrs, ka viņa risks saslimt ar HIV vīrusu ir daudz augstāks. Tas uzreiz visu izmaina. Epidemioloģijas uzdevums ir sekot un brīdināt sabiedrību, ja reāli draudi parādās, kā arī norādīt svarīgākās prioritātes.

Ebolas vīrusam, protams, pievērsta ļoti liela uzmanība. Taču risks saslimt ir zems. Galvenie riska faktori, lai saslimtu ar Ebolas vīrusu, ir došanās uz Rietumāfriku. Tāpat interesants ir fenomens, ka mediķiem, kas aprūpē šos slimniekus, riski ir augstāki nekā vietējiem iedzīvotājiem. 

Tai pašā laikā, ja mēs sevi pieskaitām pie valstīm ar vidējiem ienākumiem. Kas ir mūsu galvenie riska faktori, lai mēs saslimtu un nomirtu? PVO izrēķinājusi, ka pirmais riska faktors ir augsts asinsspiediens. Tā ir visbīstamākā lieta, kas vien var būt Latvijas iedzīvotājam. Otrā vietā ir smēķēšana. Trešā vietā – liekais svars un aptaukošanās, fiziska neaktivitāte, alkohola lietošana, tad nāk augsts cukura līmenis asinīs, piemēram, neatpazīts diabēts. Tie ir vislielākie draudi, ne jau Ebolas vīruss.

Tas ir tāds riska uztveres paradokss - no kā cilvēks baidās. Piemēram, risks iet bojā lidmašīnas katastrofā ir viens pret miljonu, bet cilvēki baidās no lidmašīnu katastrofām. Taču viņi nebaidās apēst trīs kūciņas šodien, lai gan tas ir daudz bīstamāk, nekā lidot ar lidmašīnu.

Epidemioloģija pēdējās desmitgadēs ir kļuvusi par zinātni, kas ne tikai pēta dažādu slimību izplatību, bet dažādu jomu, tostarp ekonomikas, mijiedarbību un ietekmi uz sabiedrības veselību kopumā. Kā no šāda skatu punkta tiek vērtētas idejas sasaistīt veselības aprūpi ar nodokļu nomaksu?

Ja runājam par iepriekšējās veselības ministres Ingrīdas Circenes sagatavoto likumprojektu, šis bija viens no punktiem, par ko tas tika kritizēts. Centrālie jautājumi, kas tajā dominēja, protams, bija finanšu jautājumi, taisnīguma princips attiecībā uz nodokļu maksātājiem un valsts pakalpojumu saņemšanu, taču analīzes, kā tad šāds modelis ietekmēs sabiedrības veselību kopumā, iztrūka. Tas bija nopietns pamats likumprojektu kritizēt, jo sekas varētu būt drīzāk negatīvas nekā pozitīvas.

Ir skaidrs, ka nauda, ekonomika, ja runājam par veselību, ir tikai palīglīdzeklis, lai pie veselības tiktu. Nauda nevar būt pašmērķis, un tas ir tikai viens faktors, kas ietekmē sabiedrības veselību.

Kā tad vērtēt situāciju, ka Latvijas veselības aprūpes politikā vismaz pēdējos gadus centrālais jautājums ir bijis par Latvijas situācijai piemērotāko veselības aprūpes finansēšanas modeli?

Tas tiešām ir ļoti būtisks jautājums. Cilvēka veselību nosaka daudz dažādu faktoru - gan bioloģiskie, gan dzīvesveida faktori, gan iedzimtība un, protams, starp tiem faktoriem ir arī veselības aprūpe. Medicīnai ir noteikta loma cilvēka veselībā, un, ja runā par to dziļāk, tāds aspekts kā pieejamība veselības aprūpei ir ļoti svarīgs. Pašlaik medicīnā zinātniski var izdarīt ļoti daudz, bet problēma ir, ka nevar par to samaksāt. Tā nav tikai mūsu, tā ir globāla problēma - naudas jautājums  medicīnas ietvaros ar katru brīdi paliek arvien svarīgāks. Latvijā tas ir īpaši sāpīgs, jo hroniski, gadiem ilgi medicīna un veselība plašāk bijusi pakārtotā, mazāk svarīgā lomā. Tas daudzu gadu gaitā rezultējies ar to, ka mums ir milzu problēmas.

Sliktie veselības rādītāji?

Tā ir tikai viena no izpausmēm. Jāņem vērā, piemēram, iedzīvotāju neapmierinātība. Nupat konstatējām, ka arī Darba devēju konfederācija ir neapmierināta ar esošo situāciju. Ir daudzi aspekti, pēc kuriem varam novērtēt veselības aprūpes sistēmu.

Ne tikai pašmāju darba devēji, bet arī Ārvalstu investoru padomes pozīcijas paziņojums par Latvijas veselības aprūpes sistēmas attīstību ir nopietns signāls, ka neizdarība veselības aprūpes jomā var nopietni ietekmēt ārvalstu investīciju apjomu. No otras puses, mediķu balsij pievienojies vērā ņemams papildspēks, ko būs grūtāk ignorēt.

Jā, tas tiešām ir ļoti pozitīvi, un dokuments ir ļoti kvalitatīvs. Skaidrs, ka tas ir ļoti patīkami arī veselības profesionāļiem, kas gadiem zina tās problēmas, jo Latvijas apstākļos ārvalstu investoru balss varētu tikt sadzirdēta labāk nekā Latvijas vietējo speciālistu balsis. Šobrīd darba grupa, kas izpilda veselības ministra pienākumus, lielā mērā savu stratēģisko redzējumu, ko vajadzētu Latvijā veselības jomā darīt, ir balstījusi uz šo dokumentu.

Bez tam dokumentā akcentētas dažas lietas, kas stratēģiski ir ļoti būtiskas, bet līdz šim mūsu politiķiem nedaudz pietrūcis drosmes šos jautājumus risināt. Es gribētu pieminēt vienu īpašu piemēru. Tas ir jautājums par attiecībām starp publisko un privāto sektoru, kas sniedz veselības pakalpojumus. Nozares profesionāļi un jo īpaši ārvalstu eksperti, kas analizē mūsu sistēmu, redz, ka esam pazaudējuši robežu, kur sākas privātais un kur sākas publiskais sektors veselības aprūpē. Ja  robeža ir neskaidra, tad, kā zināms, duļķainā ūdenī zvejot ir diezgan izdevīgi.

Es nezinu, vai tas ir noticis apzināti vai netīšām, vai varbūt tāpēc, ka privātais sektors vispār tiek  uztverts kā neaizskarama svētā govs, ņemot vērā valdošo labēji centrisko un labējo partiju ideoloģiju, taču tā ir gadiem ielaista problēma. Pirms ārvalstu investoriem neviens neuzdrošinājās pieminēt, ka tā  ir problēma.

Bet vai, jūsuprāt, ir nepieciešams jauns finansēšanas modelis? Ja hroniski trūkst naudas, kā jūs sakāt, vai finansēšanas sistēmas maiņa nav darbības imitācija, kā rezultātā tik un tā vajadzēs vairāk naudas? 

Skaidrs, ka neviena sistēma nav ideāla. Ikvienai sistēmai ir kādi trūkumi. Vienmēr kaut kas var būt labāk. Un, ja mēs runājam par sistēmu iedalījumiem, piemēram, Eiropā, tās tik ļoti nemaz neatšķiras, pamatelementi ir vieni un tie paši un atšķirības minimālas. Tas nozīmē, ka izšķirošs ir jautājums, nevis kādā veidā tiek iegūta nauda, bet naudas kopapjoms - ko mēs gribam un ko par šo naudu iespējams izdarīt?

Vai domājot par piemērotāko veselības aprūpes finansēšanas modeli, ir jāņem vērā nacionālās īpatnības? Var gadīties, ka labi strādājošs, sevi pierādījis modelis, piemēram, Nīderlandes modelis, iespējams, tik labi nestrādās Latvijā, kur ir cits sabiedrības veselības stāvoklis, sociālā situācija, tradīcijas.

Katra veselības sistēma ir integrēta un cieši saistīta ar daudziem sabiedrības dzīves aspektiem:  vēsturi, reliģiju, kultūru u.c. Mēdz teikt, ka veselības aprūpes sistēmas jautājumi ir nevis medicīnas, bet drīzāk sociālo zinātņu jautājumi. Ne velti antropologu un sociālo zinātņu pārstāvju vidū ir populārs joks: "Jūs, dakteri, ziniet kaut ko par slimībām, bet par veselību gan jūs neko nezināt." Daļēji tā ir taisnība. Šī sistēma ir saistīta ar ļoti daudz dažādiem aspektiem. No otras puses, slimības dažādās valstīs tik ļoti neatšķiras.

Vai Latvijā ir kādas specifiskas lietas attiecībā uz sabiedrības veselības jomu, kas to atšķir no citām valstīm?

Skatoties Eiropas kontekstā, Latvijā ir redzamas visas tās pašas problēmas - galvenie nāves cēloņi, galvenie riska faktori, kas ietekmē cilvēka veselību visā Eiropā vairāk vai mazāk ir vieni un tie paši. Protams, atšķirība ir turīgumā un naudas daudzumā.  Ja skatāmies veselības rādītājus, redzama sakarība - jo nabadzīgākas valstis, jo sliktāki rādītāji.

Saprotams, ka bagāti tik drīz nebūsim, tomēr risinājumi jāmeklē jau tagad. Kurš Latvijai, ņemot vērā minēto, būtu piemērotākais ceļš?

Ir dažādas klasifikācijas, taču pamatmodeļi ir tikai trīs vai četri: valsts nodokļu sistēma, sociālo fondu vai sociālās apdrošināšanas sistēma, privātās apdrošināšanas sistēma. Kā ceturto varētu minēt tiešo maksājumu sistēmu bez apdrošināšanas.

Eiropā pamatā pastāv pirmās divas – valsts un sociālo fondu sistēmas. Taču tīrā veidā neviens no minētajiem modeļiem nepastāv tikpat kā nekur. Ir elementi no dažādiem modeļiem. Šobrīd Latvijā nauda veselības aprūpei nāk no vispārējiem nodokļiem. Tie nav personificēti, un veselības aprūpi cilvēks saņem neatkarīgi no tā, vai ir maksāti nodokļi. Kritērijs - Latvijas iedzīvotājs. Tajā pašā laikā Latvijā pastāv vēl cits elements, kas raksturīgs sociālās apdrošināšanas modeļiem, - šī nauda nonāk vienā institūcijā, Latvijas gadījumā – Nacionālajā veselības dienestā, kas slēdz līgumus ar veselības pakalpojumu sniedzējiem, kas var būt gan valsts, gan privātie. Tas nozīmē, ka Latvijā jau ir no dažādām sistēmām dažādi elementi. Strīds ir par to, vai Latvijā veselības pakalpojumi pienākas visiem vai tikai tiem, kuri ir kaut ko speciāli maksājuši.

Kāds ir Jūsu viedoklis?

Varu atsaukties uz starptautiskiem dokumentiem. Jau kopš 1940.-1950.gadiem Eiropā dominē pamatdoma, un tas ir ierakstīts Pasaules Veselības organizācijas dokumentos, ka veselība visaugstākajā sasniedzamajā līmenī ir katra cilvēka pamattiesības. Tas nozīmē, ka veselība ir cilvēktiesību sastāvdaļa. Būt veselam – tās ir cilvēka pamattiesības. Gan valsts, gan sabiedrība kopumā ir līdzatbildīga par to, lai būtu cilvēkam maksimālās iespējas saņemt veselības aprūpi.

Ko sagaidāt no nākamā veselības ministra? Kas būtu galvenās lietas, kas veselības aprūpes politikā jāizdara vispirms?

Es drīzāk teiktu nevis no ministra, bet valdības kopumā. Mums ir bijuši veselības ministri, kuriem ir ļoti labas idejas un mērķi. Domāju, arī Circenes kundzei mērķi bija ļoti labi. Taču, ja nav visas valdības kopējs redzējums un katrs ministrs savu lauciņu mēģina vilkt tikai uz savu pusi, kamēr pārējie tam stāv pretī, tad, protams, tur nekas nevar iznākt. Tas nozīmē, ka tas, ko sagaidu no valdības kopumā, lai veselība kļūtu par prioritāti ne tikai vārdos pirms vēlēšanām, bet tik tiešām arī pēc vēlēšanām.

Ir taču arī kādas pozitīvas tendences veselības jomā Latvijā.

Ja runājam par sistēmu, pēdējos 10-15 gados izdarīts arī ļoti daudz pozitīvu lietu, bet ir pietrūcis finansējuma, lai tā efektīvi strādātu. Protams, no ekonomikas un sistēmas viedokļa vienmēr var kaut ko darīt ekonomiskāk un labāk, var atrast, kur neracionāli tiek iztērēts un var ietaupīt. Taču, ja paskatāmies plašāk – ko, iztērējot noteiktu naudas summu veselības aprūpē, varam iegūt Latvijā un ko citā valstī, redzam, ka par šo mazo naudiņu Latvijā varam iegūt ļoti daudz, kamēr citur par to pašu iztērē ievērojami vairāk. Tas nozīmē, ka daudz kas ir racionāls un sakārtots. Jāmin arī tas, kas tiek darīts veselības veicināšanas laukā. Veselīgs dzīvesveids kļūst arvien populārāks. Nupat dzirdēju, ka izveidota veselības veicināšanas mobilā aplikācija skolēniem. Manuprāt, fantastiska ideja. Ir jāpriecājas, ka pie mums tas notiek un daudzas valstis var mācīties arī no mums.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU