VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Inese Helmane
LV portāls
Edīte Brikmane
LV portāls
11. jūlijā, 2016
Lasīšanai: 25 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Veselība
1
10
1
10

Veselības ministre Anda Čakša. Par naudas meklēšanu, rūgtumu un atrunām

LV portālam: ANDA ČAKŠA, veselības ministre

Veselības ministre Anda Čakša: “Ja nebūtu ministre, arī es uz obligātās veselības apdrošināšanas jautājumu skatītos mazliet citādāk. Taču šobrīd mans uzdevums ir rūpēties par visiem iedzīvotājiem, kuriem nepieciešama veselības aprūpe. Ja cilvēkam ar 500 eiro algu no sava maka ir jāizņem 25-45 eiro, tas viņam kaut ko nozīmē, turklāt katru mēnesi. Mēs nedrīkstam lielai daļai iedzīvotāju pasliktināt dzīves apstākļus.”

FOTO: Ieva Lūka, LETA

Nav bieži tādu gadījumu, ka, ministram stājoties amatā, pirmie redzamie darbi ir priekšgājēja pieņemto lēmumu atcelšana. Ir pagājušas mazliet vairāk nekā divas nedēļas, kopš bijusī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētāja ANDA ČAKŠA ir pārņēmusi veselības aprūpes nozares grožus, bet Ministru kabinets jau apstiprinājis viņas virzītos grozījumus, lai nodrošinātu cilvēkiem iespēju saņemt Latvijā nepieejamus medikamentus no trešajām valstīm. Jācer, ka tikpat raiti uz priekšu ies arī jauna veselības aprūpes finansēšanas modeļa izstrāde un ieviešana. Pati ministre gan neslēpj, ka neatbalsta privātās obligātās veselības apdrošināšanas modeli un intervijā LV portālam vairākkārt uzsver, cik svarīgi ir uzlabot savstarpējo komunikāciju un mainīt domāšanu pašos pamatos – gan mediķiem, gan pacientiem.
īsumā
  • Ar 70 miljoniem eiro uzreiz viss netiek atrisināts. Ir svarīgi, ka palēnām kāpinām finansējumu, jo mērķis ir 4,5-5% no IKP.
  • Veselībai aprūpei ir nepieciešams daudz vairāk naudas. Un ar daudz šajā gadījumā domāju tiešām daudz – papildu simtiem miljonu eiro.
  • Mērķis ir jau šovasar izšķirties par vienu no modeļiem un virzīties tālāk.  Ir jāsaprot katra modeļa plusi un mīnusi un tad mērķtiecīgi jāvirzās ar vienu projektu tālāk.
  • Pašreizējais princips, ka, iepērkot noteiktu pakalpojumu skaitu, netiek analizēts, kādā veidā pakalpojums ir saņemts, vai tas ir standartizēts u.tml., ir jāmaina.
  • Jebkurā gadījumā, pārejot uz vienu no finansēšanas modeļiem, tiks ieviesta elektroniskā pacienta karte, kurā tiks uzskaitīti visi saņemtie pakalpojumi, un tiem varēs viegli izsekot.
  • Viens no instrumentiem rindu sakārtošanā būtu centralizētas rindas ieviešana. Tā kā šobrīd ir iespēja pieteikties pie viena veida speciālista vairākās vietās, rindas neuzrādās adekvātā garumā.
  • Veicot tarifu pārrēķinu, pakalpojuma cenā tiek iekļauta arī ārstniecības personu atalgojuma daļa.  Mērķis ir panākt, ka šī atalgojuma daļa ir atbilstoša.
  • Ja mēs visu laiku sodām ārstus, tas ko iegūstam, ir sistēma, kurā pastāv daudz noslēptu kļūdu un nav nekādu uzlabojumu. 

Vakar [saruna notiek 6.jūlijā] Ministru kabinets atcēla aizliegumu zāļu, kas paredzētas personīgai lietošanai, saņemšanai pasta sūtījumā no trešajām valstīm. Tuvākajā laikā plānojat atcelt šī gada sākumā ieviesto zāļu piegādātāju pienākumu nodrošināt medikamentu sekundāro iepakojumu slimnīcām. Vai ir vēl kaut kas, ko grasāties mainīt vai atcelt, kas izdarīts iepriekšējā ministra [Gunta Belēviča] laikā?

Domāju, ka ar to šobrīd būs gana. Ja runājam par medikamentu ievešanu no trešajām valstīm, man grūti komentēt, kāpēc šāda norma tika ieviesta. Varu tikai pieņemt, ka tas saistīts ar pacientu drošību. Ja runa ir par nezināmas izcelsmes medikamentiem, tad šobrīd ir panākta vienošanās, ka atļauja attiecas uz medikamentiem, kurus izraksta ārsts, iepriekš brīdinot pacientu, ka zāles Latvijā nav pieejamas un tās var saņemt no trešajām valstīm. Līdz ar to daļai pacientu tiek noņemts apgrūtinājums saņemt šos medikamentus.

Runājot par zāļu iepakojumu slimnīcām, pēc būtības tas ir uzņēmuma iekšējais uzdevums sakārtot savu loģistiku un precīzi noteikt kārtību, kā medikaments nonāk līdz pacientam. Tas īsti nav Ministru kabineta noteikumu jautājums. Ja zāles speciāli tiek marķētas slimnīcai, tas rada papildu ieguldījumus un attiecīgi atspoguļojas cenā.

Zāļu saņemšana pasta sūtījumā no trešajām valstīm - vai šajā situācijā kaut nedaudz nav saskatāma negodīga biznesa iespēja? Piemēram, zāles pasūtīs un par dārgāku cenu  pārdos tālāk, bet lētāk nekā iespējams nopirkt analogas zāles Eiropas Savienībā?

Izrakstot recepti? Zāles domātas individuālai pacientu lietošanai. Tas nekādā veidā nevar tikt uzskatīts par tāda veida biznesu.

Tad jau tas būtu konkrēta ārsta pārkāpums.

Tieši tā, un segments, kam zāles nepieciešamas, ir ļoti, ļoti mazs.

No iepriekšējā ministra esat pārņēmusi arī darbu pie trim iespējamajiem veselības aprūpes finansēšanas modeļiem. Pati aizstāvat to, kas paredz trīs gados katru gadu veselības aprūpei novirzīt 1% no sociālā budžeta ieņēmumiem. Vai tas nodrošinātu papildu 70 miljonus eiro katru gadu?

Tas ir diskusijas jautājums, vai runājam par 1% no sociālā nodokļa vai par kāda cita nodokļa izmaiņu, piemēram, augstāku pievienotās vērtības nodokli ekskluzīvām vai akcīzes precēm. Man kā veselības ministrei ir jāsaka: veselības aprūpei ir nepieciešams daudz vairāk naudas. Un ar daudz šajā gadījumā es domāju tiešām daudz – papildu simtiem miljonu eiro.

Šobrīd stāsts ir par hroniski ilgu finansējuma nepietiekamību.  Ja no iekšzemes kopprodukta (IKP) finansējums veselībai ir tikai 2,9% gadā, par efektīvu un labu veselības aprūpi nevar runāt. Tāpēc esmu lūgusi padomu finanšu ministrei, kā vislabāk iejaukties šajā situācijā, lai veselības aprūpe saņemtu vajadzīgos līdzekļus. Visi šie modeļi lielā mērā ir vērsti uz to, lai saprastu, kā izmainīt finansējumu, lai novirzītu medicīnai vairāk naudas.

Pirmā priekšlikumā 1% no sociālā nodokļa sastāda 70 miljonus gadā – varbūt risinājumu atradīsim šajā modelī. Protams, ka tādā gadījumā tā ir saruna ar labklājības ministru, un arī ar 70 miljoniem jau uzreiz viss netiek atrisināts. Ir svarīgi, ka pakāpeniski kāpinām finansējumu, jo mērķis ir 4,5-5% no IKP. Mūsu kaimiņvalstī Igaunijā tas jau sasniedzis 6%.

Otrs variants ir Latvijas Bankas piedāvātais t.s. Nīderlandes modelis, kas balstās uz strādājošo obligātās privātās apdrošināšanas iemaksām, un gadā šādā veidā varētu iegūt aptuveni 300 miljonus eiro. Bet, cik saprotu, esat kategoriski pret šādu modeli.

Ja es nebūtu ministre, arī es uz šo jautājumu skatītos mazliet citādāk. Taču šobrīd mans uzdevums ir rūpēties par visiem iedzīvotājiem, kuriem nepieciešama veselības aprūpe. Mēs zinām, kāds ir vidējais atalgojums valstī. Ja cilvēkam ar 500 eiro algu no sava maka ir jāizņem 25-45 eiro, tas viņam kaut ko nozīmē, turklāt katru mēnesi. Mēs nedrīkstam lielai daļai iedzīvotāju pasliktināt dzīves apstākļus.

Savukārt trešais veselības aprūpes finansēšanas modelis balstās uz valsts budžeta finansējumu, kas nodrošinātu neatliekamo medicīnisko palīdzību, un pārējais pakalpojumu grozs tiktu nodrošināts, balstoties uz konkrētā cilvēka maksātajiem nodokļiem.

Šajā gadījumā runājam par dalīto pakalpojumu grozu – tas nozīmē, ka vispirms ir minimālais grozs, kura ietvaros nodrošinām neatliekamo medicīnisko palīdzību, tā būtu pilnīgi visiem. Bet otrs pakalpojumu grozs pienāktos tikai nodokļu maksātājiem. Tāpēc man ne pārāk patīk dalītā groza princips, jo tādā veidā mēs kaut ko mēģinām izdalīt ārā. Zinu, ka sabiedrībā ir [neapmierinātība] par to, ka daudzi mūsu valsts iedzīvotāji ir aizceļojuši citur, nemaksā nodokļus un saņem veselības aprūpes pakalpojumus Latvijā, taču uzskatu, ka viņi vienalga ir mūsu cilvēki, un mēs gribam, lai viņi kādā brīdī atgriežas. Arī viņi iegulda savus līdzekļus te, piemēram, sūtot maksājumus. Turklāt līdz galam neviens nezina, cik daudz šādu cilvēku ir.

Kāpēc ir tik grūti noskaidrot patieso skaitli?

Ne visi šie cilvēki ir izreģistrējušies un patlaban skaitās Latvijas iedzīvotāji. 

Nesen bijusī Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektore Ināra Pētersone teica, ka viņa jau gadiem lūgusi, lai visi medicīnisko manipulāciju čeki uz VID tiktu sūtīti elektroniski, lai cilvēkiem, atgūstot pārmaksāto iedzīvotāju ienākuma nodokli, nav klapatas ar izbalējušiem čekiem. Tas būtu risinājums.

Paldies, ļoti labs jautājums. Man liekas, ka svarīgāk ir veikt izmaiņas nevis modelī, bet sistēmas iekšienē. Mēs runājam par e-veselību, par elektronizāciju, par veidu, kā pasūtām pakalpojumu, kā sekojam tam līdzi. Jebkurā gadījumā, pārejot uz vienu no šiem [apdrošināšanas] modeļiem, tiks ieviesta elektroniskā pacienta karte. Tajā elektroniski tiks uzskaitīti visi saņemtie pakalpojumi, un tiem varēs viegli izsekot līdzi. Arī šobrīd Nacionālajā veselības dienestā (NVD) var izsekot līdzi personas kodam, bet, iespējams, pašam pacientam patlaban to saprast ir sarežģītāk. Sistēmai ir jākļūst caurskatāmākai, vieglāk līdzizsekojamai.

Kad tā būs?

Šajā gadā ir plānots ieviest divus moduļus – e-recepti un e-slimības lapu. Tad turpināsim attīstīt pārējos moduļus – e-rindu, e-pierakstu. Ir vairāki moduļi, uz ko ejam: lai visi pacientu dati uzkrātos, ārstniecības iestādes savstarpēji spēj komunicēt un dati par pacientiem ir pieejami.

Kad e-veselības projekts būs pieejams pilnībā?

Uz šo jautājumu šobrīd nevaru atbildēt, jo esmu pārņēmusi sistēmu pēc ļoti daudz dažādiem projektiem brīdī, kad ir jānodod divi moduļi. Ja mums izdosies šos divus moduļus labi parādīt gan ārstiem un aptiekām, gan pacientiem, tad pieņemu, ka tas būs lielāks spēks dzīt uz priekšu visu e-veselību.

Ministru prezidents ir teicis: nekāda nauda veselības aprūpei, ja nenotiks strukturālas reformas. Arī bijušais ministrs uzsvēra, ka naudu liet caurā mucā nav jēgas. Vai tiešām naudas trūkums ir pati galvenā un vienīgā problēma veselības aprūpes sistēmā?

Vai tā ir vienīgā problēma? Noteikti nē, sistēmā uzlabojumi ir vajadzīgi nepārtraukti. Ja runājam par problemātiskām lietām, tad pašreizējais princips, ka, iepērkot noteiktu pakalpojumu skaitu, netiek analizēts, kādā veidā pakalpojums ir saņemts, vai tas ir standartizēts u.tml., manā skatījumā ir jāmaina. Tās četras prioritātes, ko esmu nodefinējusi – onkoloģija, grūtnieču aprūpes pilns cikls, neatliekamā medicīniskā palīdzība un ģimenes ārsti -, tās sākam likt šajā kvalitatīvajā rāmī.

Ģimenes ārsti ir sistēmas pamatā, piramīdas bāze, kuriem ir jābūt stipriem. Ja tie ir stipri, labi un spēj darīt visas lietas, tad attiecīgi arī pārējos līmeņos kļūst vieglāk strādāt. Tas, kā mums šobrīd pietrūkst, - nav skaidru standartu, skaidru kritēriju, kas ir kas. Pie tā ir jāstrādā.

Vai jūs ar to domājat, piemēram, uz diagnozēm balstītu pakalpojumu apmaksu?

Uz diagnozēm balstīta pakalpojumu apmaksa būtu, kad skatāmies, ka viens pakalpojums vienas vai dažādu slimnīcu ietvaros izmaksā ļoti dažādi. Tad var analizēt, kāpēc tas ir tā – gan par izmaksām, gan par kvalitāti.

Vērtībās bāzēts (value based) pakalpojums nozīmē to, ka pasūtām nevis konkrētu [pakalpojumu] skaitu, bet konkrētu rezultātu. Pieņemsim, ka tiek pasūtīts radioloģiskais  izmeklējums, kas maksā 100 eiro konkrētā pilsētā – nesaukšu konkrēti, lai neviens neapvainojas. Ar šo izmeklējumu pacients atbrauc uz Rīgu, bet tur cits dakteris saka: tas nekur neder, ir jātaisa jauns izmeklējums. Un valsts samaksā arī otrai iestādei 100 eiro. Kāpēc pirmais izmeklējums nederēja?

Tātad nav standartizētu kritēriju, kas nosaka, ka izmeklējumi tiek veikti pēc vienādiem parametriem, lai, atbraucot uz Rīgu, šis pats izmeklējums būtu derīgs diagnozes noteikšanai.  Mums ir jāvienojas, kādi ir šie parametri, kurus iepērk NVD. Ir jāizskauž tādas lietas, ka par vienu izmeklējumu tiek maksāts divreiz. [Pakalpojumi] ir skaidri jāsagrupē. Nezinu, cik tuvs jums ir Lean princips.

Kas ir Lean princips?

Strādājot Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā, bija mērķis kļūt par pirmo Lean slimnīcu, iespējams, pat Baltijā. Tas ir moderns princips, nāk no Japānas, kad visu standartizē, sagrupē, izņem lieko, maksimāli visu efektivizējot. Tāda es esmu savā domāšanā, diezgan sistēmiska – man gribas, lai viss ir skaidri salikts – apkārt ir sazīmēti procesi, bet vidū ir pacients, un skaidri zinām, ko viņam vajag. Ja pacientam ir muguras sāpes, tad 20% [gadījumu] tas var būt tas, izmeklējumi ir tādi, un ir rezultāts. Ir jābūt skaidram, ka pie noteiktas diagnozes ir jādara konkrētas darbības.

Taču liela daļa pacientu, saskaroties ar nopietnām veselības problēmām, apmeklē vairākus speciālistus. Piemēram, man bija īkšķa kaula deformācija – Veselības centrā 4 ieteica likt apavos speciālus klamburus, kuri nopērkami tikai šīs ārstniecības iestādes telpās esošajā aptiekā. Savukārt ARS speciālists ieteica veikt ļoti dārgu operāciju. Tas pats ārsts ieteica apmeklēt ortopēdisko klīniku, kur piedāvā izveidot speciālu pēdiņu apaviem, lai mazinātu deformāciju. Lūk, cik dažādi varianti! Un jūs sakāt, ka vienam ārstam ir jānosaka diagnoze un ārstēšanas metode.

Bet jūs jau būtu bijusi priecīga, ja viens ārsts jums uzreiz izstāstītu visus iespējamos variantus. Tas ir tas, ko sagaidām no ārstiem, nevis ieinteresētību kaut kādā citā aspektā, bet labākā rezultātā pacientam.

Kā jūs to panāksiet – vai ar papildu kontroles mehānismiem? Jūs runājat par ļoti nopietnu domāšanas maiņu pašos pamatos ne tikai mediķu, bet arī pacientu vidū.

Saprotiet, kaut kad jau to ir jāsāk darīt. Domāju, sistēma kā tāda pierāda, ka ir spējīga mainīties. Mana pieredze Bērnu slimnīcā liecina, ka, radot pareizo motivāciju un izpratni, kā turpmāk strādāsim, cilvēki pie cita veida domāšanas un mērķiem pierod. To nevar panākt sodot, bet rādot ceļu pareizā virzienā. Protams, tas nenotiek vienā dienā. Tas ir līdzīgi kā ar pacientu drošības sistēmām jeb t.s. drošības ziņojumiem. Medicīnā neizbēgami notiek daudz dažādu negadījumu, bet cilvēki baidās par tiem ziņot ar atrunu, ka Latvija ir maza, pēc tam, iespējams, vēlreiz nāksies konsultēt šo pacientu vai strādāt kopā ar to ārstu.

Pat, ja ir zināms, ka kolēģis darbu nav izdarījis pietiekami labi, neviens defekta aktu neraksta. Bet pacienta drošības sistēma būtībā nozīmē to, ka ārstniecības persona var uzrakstīt par notikušo situāciju, lai, nevienu nenosodot, to varētu izanalizēt un saprast, kāpēc negadījums ir noticis - vai kļūdas pamatā ir sistēmiskas, organizatoriskas problēmas vai arī patiešām cilvēciskais faktors, zināšanu trūkums vai kāda cita problēma. Ja problēma tiek analizēta, tai var atrast risinājumu, nebaidoties, ka kāds tiks sodīts. Taču, ja mēs visu laiku sodām, tas ko iegūstam, ir sistēma, kurā pastāv daudz noslēptu kļūdu un nav nekādu uzlabojumu. 

Vai, jūsuprāt, ārsti ir gatavi mainīties un pieņemt jaunus spēles noteikumus?

Ārsts ir viena no tām profesijām, kurā ir jāmācās visu dzīvi. Cilvēks izvēlas kļūt par ārstu, labu nodomu un ideālu vadīts - neviens nekļūst par ārstu, lai darītu kaut ko sliktu. Diemžēl šobrīd, ņemot vērā hronisko finansējuma nepietiekamību un ļoti zemo atalgojumu daļai medicīnas personāla, sistēmā iekšēji ir radies aizvainojums un rūgtums par to, ka veselības nozare nav pietiekami novērtēta.  Mēs ar savu rīcību to esam nepārprotami parādījuši. Uz to norāda kaut vai finansējuma procents no IKP.

Taču, atgriežoties pie tā, ko teicāt par izmeklējumu dublēšanos. Ir tikai saprotams, ka liela daļa pacientu vēlas uzklausīt pēc iespējas pieredzējušāku ārstu viedokli par turpmāko ārstēšanu un papildus poliklīnikas ārsta slēdzienam dodas pie speciālistiem, kuri ikdienā strādā arī slimnīcā un ir guvuši lielāku praksi. Tāpēc pie labiem ārstiem ir garas rindas, bet pie citiem var tikt jebkurā laikā. Ārstu kvalifikācija un darba kvalitāte ir ļoti atšķirīga.

Protams, ka pacienti izvēlas iet tur, kur ir labāks rezultāts. Bet ne vienmēr. Ļoti svarīga ir ārsta spēja komunicēt ar pacientiem – izstāstīt, uzklausīt, iedziļināties. Medicīnā liela procentuālā daļa no rezultāta ir saistīta ar to, kā ārsts prot komunicēt ar pacientiem. Šajā ziņā mēs diemžēl diezgan daudz grēkojam.

Tikmēr ārsti ir teikuši, ka birokrātijas dēļ viņiem nav laika komunicēt – ir jāaizpilda dokumentācija, kamēr pievērsties pacientam iespējams labi ja trešo daļu vizītes laika. 

Vienmēr ir ļoti daudz dažādas atrunas, kāpēc nav laika komunicēt ar saviem bērniem, vecākiem vai vēl ar kādu. Es domāju, visā šajā stāstā ir ļoti daudz atrunu. Protams, ka medicīna ir saistīta ar dokumentācijas sakārtošanu, jo tā ir reglamentēta profesija. Taču jājautā, kāpēc ir ārsti, kuriem ir laiks? Tāpēc es šim apgalvojumam negribētu piekrist. Jā, šobrīd ir tādas ambulatorās konsultācijas, kuru apmaksas tarifos ir ierēķināts ļoti mazs laika posms vizītei. Taču tā laika nav arī tāpēc, ka ārsts vēlas uzņemt pēc iespējas vairāk pacientu. Tad darbam pazūd kvalitāte.

Runājot par garajām gaidīšanas rindām, pirms pusgada valdība apstiprināja grozījumus Ministru kabineta noteikumos Nr. 1529 "Veselības organizēšanas un finansēšanas kārtība", kas paredzēja no šī gada 1. jūlija ieviest pacientu prioritizēšanas kārtību. Iecerētais tika pēdējā brīdī atcelts. Kāpēc pacientu rindu organizēšana un sakārtošana pat pie labākās gribas ir izrādījusies teju neiespējamā misija?

Viens no instrumentiem rindu sakārtošanā būtu centralizētas rindas ieviešana. Tā kā pacientam ir iespēja pieteikties pie viena veida speciālista vai uz izmeklējumu vairākās vietās, rindas neuzrādās adekvātā garumā. Līdz ar to mēs nezinām, cik pacientu uz attiecīgu pakalpojumu gaida. Tā ir viena lieta.

Otrs – rindu prioritizācijai ir jābūt balstītai uz pacienta stāvokli, nevis piederību kaut kādai sabiedrības grupai, kā to paredzēja grozījumi – bērns, grūtniece vai personas, kurām izsniegta darbnespējas lapa. Šādā veidā pacientam būtu nepareiza motivācija doties pie ārsta tikai, lai izņemtu slimības lapu un tiktu uz izmeklējumu ātrāk. Tā vietā ļoti būtiski ir panākt, ka onkoloģiskajiem pacientiem desmit dienu laikā ir jātiek pie izmeklējuma, jo viņa veselības stāvoklis prasa ātru rīcību.

Runājot par prioritizāciju, nedrīkst aizmirst, cik svarīga ir komunikācija, gan starp pacientu un ārstu, gan ārstam ar ārstu. Kā pacients pats var izvērtēt, cik ilgā laikā izmeklējums vajadzīgs? Ja ārsts pateicis, ka vajag, pacientam ir skaidrs – tātad šodien, rīt vai parīt. Taču ir iespējams, ka konsultācija nav steidzama, tā var būt pēc mēneša, diviem. Papildu konsultācija pēc būtības ir vajadzīga nevis pacientam, bet ģimenes ārstam, kuram kā pacienta ārstējošajam ārstam ir nepieciešams kolēģa – ārsta speciālista slēdziens, kā turpināt ārstēšanu. Pasaulē šī informācijas apmaiņa notiek starp ārstējošo ārstu un speciālistu, nevis pacients izmisis skraida un meklē, nesaprotot, cik ātri un kur saņemt konsultāciju. Bet līdz tam ir sarežģīts un grūts ceļš ejams.

Vai, strādājot pie reformu plāna, tiek domāts arī par lielāku atalgojumu medicīnas darbiniekiem valsts ārstniecības iestādēs?

Veicot tarifu pārrēķinu, pakalpojuma cenā tiek iekļauta arī atalgojuma daļa. Mērķis ir panākt, ka šī atalgojuma daļa ir atbilstoša. Šobrīd ministrija strādā pie grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Nr. 595 ["Noteikumi par zemāko mēnešalgu un speciālo piemaksu ārstniecības personām"], lai noteiktu adekvātu minimālo atalgojumu. Pie tiem tika sākts strādāt jau iepriekšējā ministra laikā, un šis darbs tiks turpināts. Tas ir viens no valdības rīcības plāna punktiem.

Tātad, pārskatot tarifus, pieaugs arī medicīnas personāla darba samaksa?

Protams, taču tas notiks vienlaicīgi ar finansējuma pieaugumu, sākot ar akūtākajām jomām. Esmu jau minējusi galvenās prioritātes – onkoloģijas pacienti, grūtnieču aprūpe, neatliekamā palīdzība un ģimenes ārsti. Tas nozīmē, ka viena no akūtākajām problēmām, piemēram, ir ginekologu trūkums slimnīcās. Ambulatori speciālistu pietiek, bet slimnīcās trūkst, jo atalgojums nav salīdzināms.

Runājot par neatliekamo palīdzību, tā ir viena no grūtākajām vietām, tāpēc ir jādomā, kāds atalgojums nepieciešams, lai nodrošinātu pietiekami daudz cilvēku, kas tur būtu gatavi strādāt. Ja runājam par onkoloģiju, šobrīd Latvijā ir 61 onkologs. Jautājums ir, cik speciālistu pietrūkst un kas jādara, lai to mainītu. Tas pats attiecas uz ģimenes ārstiem. Ir diskusija par kapitācijas naudu.

Kad valdībā varētu skatīt trīs iespējamos veselības aprūpes finansēšanas modeļus?

Mērķis ir jau šovasar izšķirties par vienu no modeļiem un virzīties tālāk. Tādēļ domāju, ka ir ļoti labi, ka tieši šobrīd notiek asas diskusijas, jo mēs runājam par veselības aprūpes nākotni, kas ir svarīga mums visiem. Tagad ir labākais laiks par to izstrīdēties, ir jāsaprot katra modeļa plusi un mīnusi un tad mērķtiecīgi jāvirzās ar vienu projektu tālāk. Nevajag domāt, ka es gribu kādam kaut ko ļaunu izdarīt. Man vienkārši ir iekritis šajā posmā šeit būt, un situācija ir tāda, ka gadījumā, ja tuvāko mēnešu laikā valdībai pietrūks drosmes pieņemt izšķirošus lēmumus, tad mēs reāli nonāksim līdz pilnīgai pārejai uz maksas medicīnu. No politiķu viedokļa tā būtu godīga savas nespējas atzīšana - jā, tiktāl mēs esam noveduši savu veselības sistēmu un neko vairāk par neatliekamo palīdzību jums vairs nespējam sniegt.

Tātad pēdējais vārds sakāms politiķiem – tā būs politiska izšķiršanās?

Es personiski atbalstu pirmo modeli, kas paredz nodrošināt pakalpojuma grozu no valsts budžeta un ieņēmumiem no valsts obligātās veselības apdrošināšanas, kas būtu daļa no sociālajām iemaksām. Ir jāsaprot, no kurienes ņemt  papildu nodokļu ieņēmumus. Piemēram, ir zināms, ka Igaunijā 13% no sociālā nodokļa tiek novirzīti veselības aprūpei, Lietuvā – 9%. Es šobrīd runāju tikai par 1%.

Tātad ir jānodrošina vienots pakalpojumu grozs, kuru iepērk Nacionālais veselības dienests, savukārt pakalpojuma sniedzēji savstarpēji konkurē gan ar kvalitāti, gan cenu, lai visiem pacientiem nodrošinātu vienādu pakalpojumu. Papildu servisam ir iespēja iegādāties brīvprātīgo veselības apdrošināšanu, kas ir ārpus pakalpojumu groza. Tie lielākie sāpju punkti ir papildu finansējuma avots, spēcīgs Nacionālais veselības dienests un darbs pie pakalpojumu kvalitātes katrā ārstniecības iestādē.

Un skaidrs, ka mums arī iedzīvotājiem jāstāsta, kas tad par to būs, vai tāpēc kļūs sliktāk vai tomēr kļūs labāk, jo viņi iegūs pieejamāku veselības aprūpi.

Minējāt vienādu pakalpojumu nodrošināšanu. Pēc manipulācijas veikšanas bijušajam veselības ministram ārpus rindas Austrumu slimnīca nāca klajā ar priekšlikumu izstrādāt īpašu "VIP pacientu" sarakstu un slepenu ārstēšanas kārtību. Vai, jūsuprāt, tā ir pieņemama prakse?

Uzreiz pasaku - nekādu VIP sarakstu nebūs. Ja kādam gribas cita veida pakalpojumu, kas nav valsts apmaksāts, tad katrai ārstniecības iestādei ir maksas pakalpojumu cenrādis un pacients, attiecīgi samaksājot, to var saņemt. 

Taču dzīves novērojumi rāda, ka daudzi joprojām t.s. VIP statusu izmanto – gan mākslinieki, gan politiķi. 

Ja sistēma ir sakārtota  un pacients zina, kur un kā viņš var saņemt pakalpojumu, nekāds statuss nav jāpiemēro. Protams, tas atkal ir stāsts par domāšanas maiņu gan no pacienta, gan ārsta puses. Kamēr vieni prasīs un otri realizēs, droši vien, ka nekas nemainīsies. Lai tas mainītos, ir jābūt sakārtotai sistēmai.

Strādājot Bērnu slimnīcā, novēroju, ka bieži vien nepieciešamais pakalpojums ir pieejams, bet cilvēkiem trūkst informācijas par to, kur un kā to iespējams saņemt. Visi vēlas saņemt aprūpi kādā no lielajām slimnīcām, lai gan pavisam netālu ir poliklīnika, kur vajadzīgais speciālists ir pieejams pāris dienu laikā. Cilvēki par to nezina.

Bet tur nav šo augsti kvalificēto speciālistu.

Jā, varbūt viņiem nav skaļu uzvārdu, taču viņi ir pieejami un dara savu darbu labi. Jāsāk ar to, ka rinda pie ārsta ir pārskatāma mājaslapā un pacientam ir skaidrs, kur ir tuvākā vieta dzīvesvietai, lai tiktu pie ārsta. Mums jāsāk ar tādām mazām lietām, kas neprasa lielus ieguldījumus, piemēram, kļūt saprotamākiem. Komunikācija ar ārstniecības iestādēm un ārstu mēdz būt pārlieku sarežģīta.

Vai jūtat politisku atbalstu un aizmuguri, lai vajadzīgās reformas īstenotu?

Šobrīd es teiktu, ka jā. Neskatoties uz to, ka politikā esmu ienākusi bez politiskās piederības, partija [kandidātu veselības ministra amatam izvirzīja Zaļo un zemnieku savienība] mani atbalsta un ir solījusies sniegt pilnu atbalstu arī turpmāk. Veselības tēma šobrīd ir ārkārtīgi svarīga – tā ir valdības prioritāte līdzās izglītībai. Līdz ar to es tiešām jūtu, ka izpratne par to, cik nopietnas izvēles priekšā esam, ir gan valdībā, gan partijā, un atbalsts ir ļoti jūtams.

Labs saturs
10
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU