VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Edīte Brikmane
LV portāls
25. oktobrī, 2016
Lasīšanai: 19 minūtes
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Veselības aprūpe
18
39
18
39

Endokrinologs Valdis Pīrāgs: Par pavārgrāmatas medicīnu un alternatīvu pieeju slimam cilvēkam

LV portālam: Dr med. VALDIS PĪRĀGS, profesors

Profesors Valdis Pīrāgs: “Diemžēl šobrīd pie mums ir instrukciju jeb pavārgrāmatas medicīna, kur jāvadās nevis no tā, kā ārsts sajūt cilvēku, bet pēc konkrētām vadlīnijām, kas ir jāizdara un kādas zāles pie konkrētas diagnozes drīkst izrakstīt.”

FOTO: Evija Trifanova/ LETA

Daudzviet pasaulē strauji attīstās komplementārā jeb integratīvā medicīna, kas piedāvā individuālu pieeju katra pacienta veselībai, apvienojot gan mūsdienu konvencionālajā medicīnā, gan alternatīvajā medicīnā uzkrātās zināšanas un metodes. Kopš 2015. gada arī Latvijas Universitātē ir izveidots Komplementārās medicīnas centrs, kuru vada endokrinologs profesors Valdis Pīrāgs. Viņaprāt, tā ir veselības aprūpes nākotne un ir pēdējais brīdis šāda veida pakalpojumus regulēt arī valstiskā līmenī.
īsumā
  • Pat visbagātākās valstis vairs nespēj segt pieaugošos izdevumus veselības aprūpē. Tas ir saistīts gan ar cilvēku novecošanos, gan neveselīgo dzīvesveidu.
  • Regulācijas slimības ir nepareiza dzīvesveida dēļ, taču cilvēkus ietekmē dažādi. Tāpēc ir jāatšķir, pie kura apakštipa konkrētais cilvēks pieder, un jāizstrādā individuāla ārstēšana tieši viņam.
  • Sākumā jebkura hroniska slimība sākas kā regulācijas traucējumi. Regulācijas traucējumi nav tikai ķermenī, bet arī prātā, emocijās.
  • Holistiska pieeja sevī ietver izpratni, ka cilvēks ir jāārstē kopumā – gan viņa ķermenis, gan psihe, gan emocijas, ne tikai noteikti veselības rādītāji.
  • Medicīna vairs nav kā palīdzība slimam cilvēkam, tā ir biznesa nozare, kuras mērķis ir gūt peļņu no slimību diagnostikas un ārstēšanas.

Pēc Pasaules Veselības organizācijas (PVO) datiem, 70% iedzīvotāju Kanādā un 80% Vācijā savā dzīves laikā ir izmantojuši komplementārās jeb alternatīvās medicīnas pakalpojumus. Kā skaidrojat tendenci komplementārai pieejai medicīnā kļūt arvien populārākai tieši attīstītajās valstīs, kur ir pieejama vismodernākā veselības aprūpe?

Es domāju, ka ne tikai Latvijā, bet visā Eiropas Savienībā šobrīd vērojama krīze medicīnā. Pat visbagātākās valstis vairs nespēj segt pieaugošos izdevumus veselības aprūpē. Tas ir saistīts gan ar cilvēku novecošanos, gan neveselīgo dzīvesveidu – aptaukošanos, mazkustību. Ļoti pieaug hronisku slimību īpatsvars. Daudzi jau jaunībā neveselīga dzīvesveida dēļ saslimst un gadu desmitiem patērē veselības aprūpes pakalpojumus. Neviena nodokļu sistēma nav spējīga nosegt šos pieaugošos izdevumus. Turklāt Latvijā tas varbūt pat ir mazāk jūtams, jo lielu daļu pakalpojumu pacients jau ir pieradis apmaksāt no savas kabatas.

Kaut kas ir jāmaina. Šai ziņā priekšplānā izvirzījusies ASV, kur pēdējos gados mainās veselības aprūpes apmaksas sistēma un universitātēs ļoti attīstās integratīvā medicīna. Arī mēs [Komplementārās medicīnas centrs] Latvijā ļoti gribam attīstīt integratīvu pieeju cilvēka veselībai – ne tikai ārstēšanai, bet arī veselības saglabāšanai, jo tā var novērst daudz hronisku slimību, pirms tās vēl ir pilnā mērā izpaudušās.

Jūs sakāt integratīvā medicīna.

Integratīvā medicīna ir tā pati komplementārā medicīna, tikai Amerikā lieto citus jēdzienus. Latvijā, tāpat kā Eiropā, saka komplementārā un alternatīvā medicīna. Tiešā tulkojumā komplementārā medicīna nozīmē papildu medicīna. Alternatīvs ir kaut kas citāds. Tātad mēs runājam par citādo, papildinošo medicīnu.

Ar uzsvaru uz vārdu – papildinošs, nenoliedzot zinātnes sasniegumus medicīnā.

Jā, tajā apvienojas gan tradicionālās, gan alternatīvās medicīnas pieeja, un tā ir holistiska pieeja. Tas ir vēl viens svešvārds, kas ietver sevī izpratni, ka cilvēks ir jāārstē kopumā – gan viņa ķermenis, gan psihe, gan emocijas, ne tikai noteikti veselības rādītāji. Tas nozīmē, ka neārstē tikai cukura līmeni asinīs vai asinsspiedienu, holesterīnu vai sirds vainagartērijas nosprostojumu, bet ārstē pacientu kopumā - visu viņa ķermeni, psihi un psihoemocionālo  stāvokli. Integrējot šīs tradicionālās metodes, tas ir iespējams. 

Pašlaik Komplementārās medicīnas centrs Latvijas Universitātē piedāvā Ājūrvēdas tālākizglītības programmu. Ājurvēda tulkojumā nozīmē dzīves gudrību, viedumu, spēju izprast likumsakarības. Kā tā var papildināt mūsdienu medicīnu?

Tā ir pilnīgi cita pieeja. Indijas tradicionālā medicīna jeb ājurvēda – dzīves viedums – ir ļoti sistematizēta. Daudzu gadu tūkstošu laikā uzkrātais un sanskritā pierakstītais zināšanu apjoms ir milzīgs. Tā ir izkopta zinātniskā valoda aforismu formā, kas izsmeļoši pastāsta, kā izskatās un kā cilvēks sajūt dažādas kaites un kā tās jāārstē. Tur varam atrast ne tikai precīzus Rietumu diagnožu aprakstus, bet arī informāciju par to, ko pie mums uzskata par preklīniskiem stāvokļiem, kad slimība vēl nav parādījusies. Taču vērīga acs var pamanīt kaut kādas novirzes, piemēram, no rītiem sāp galva, nogurums, atraugas, paliek sausa āda, izkrīt mati.

Šādā situācijā Rietumu medicīna pacientam saka: "Tas vēl nav nekas nopietns. Atpūtieties, izgulieties, samaziniet stresu." Taču tie ir slimību priekšvēstneši, pie kuriem ājurvēda spēj palīdzēt, atgriežot organismu normālā regulācijā. Sākumā jebkura hroniska slimība sākas kā regulācijas traucējumi. Regulācijas traucējumi nav tikai ķermenī, bet arī prātā, emocijās. Tā ir vesela zinātne par sabalansētu uzturu, cilvēku apakštipiem. Viņi tos sauc par došām.

Lai pamanītu nepamanāmo, ārstam ir jāiepazīst pacients.

Jā, tieši tā. Tiek ārstēts ne tikai ķermenis, bet cilvēks viss kopā. Šīs regulācijas slimības ir nepareiza dzīvesveida dēļ, taču cilvēkus tas ietekmē dažādi. Tāpēc ir jāatšķir, pie kura apakštipa konkrētais cilvēks pieder un jāizstrādā individuāla ārstēšana tieši viņam.

Tas nozīmē, ka ājurvēdas speciālistam ir jāvelta daudz laika šim cilvēkam, kas Rietumu medicīnā bieži vien nav iespējams.

Gan jā, gan nē. Mums tiešām tam pietrūkst laika, bet ājurvēdas ārsti sākumā sarunājas un rūpīgi izmeklē pacientu apmēram stundu. Tās laikā speciālists pēc dažādām pazīmēm var noteikt, kādam tipam cilvēks pieder, kāds tieši disbalanss viņam ir, un tālāk izstrādāt individualizētu terapiju.

Pirms vairākiem gadiem Latvijas slimnīcās atvērās t.s. sāpju kabineti cilvēkiem, kuri cieš no hroniskām sāpēm bez medicīniski saprotama iemesla. Biju pārsteigta uzzināt, ka tā ir milzīga problēma mūsdienu medicīnā.

Jā, samērā bieži nevar atrast precīzu sāpju iemeslu un uzskata, ka tās rada kaut kādas izmaiņas smadzeņu sāpju centros. To sauc par fibromialģijas sindromu. Taču ilgstoši lietotas pretsāpju zāles parasti ir ļoti kaitīgas veselībai un tās, lielās devās lietotas, var izraisīt kuņģa, zarnu, nieru problēmas.

Varbūt tas ir saistīts ar psihoemocionālo stāvokli, tāpēc nav medicīniska skaidrojuma? 

Tam ir medicīnisks izskaidrojums, taču jautājums ir, ko darīt tālāk? Protams, var turpināt lietot kaitīgus pretsāpju medikamentus un bojāt savu veselību. Bet ir otrs risinājums – regulatoro sistēmu ārstēšana, regulācijas medicīna. To var mēģināt darīt arī ar psihoterapiju, bet ne visos gadījumos izdodas palīdzēt cilvēkam tikai psihoterapeitiski.

Endokrinologi ir speciālisti, kas ārstē regulācijas slimības, tāpēc pie mums bieži nonāk pacienti, kuriem analīzēs neatrod nekādas izmaiņas, bet pašsajūta ir slikta. Ir daudz endokrīnu slimību, kas izpaužas ļoti dīvaini – kā neparasta svīšana, svara samazināšanās, matu izkrišana. Dažādi it kā sīkumi, taču, ja izprot, ko tie varētu nozīmēt, slimību var atšķetināt. Tāpēc man patīk ājurvēda, jo tur ir līdzīga pieeja.

Tam nepieciešama ļoti liela pacienta paša iesaiste sava ķermeņa un prāta izzināšanā.

Izpratne, inteliģence. Bet ir arī dažādas citas integratīvās medicīnas procedūras – joga, adatu terapija, masāžas, dažādi citi terapiju veidi. Arī augu preparāti reizēm var būt ļoti efektīvi, palīdzot atjaunot dabisko regulāciju cilvēka ķermenī.

Grāmatā "Tikt galā ar sevi", kurai esat līdzautors, jūs neslēpjat uzskatu, ka mūsdienu cilvēks ir zaudējis dabisko intuīciju un spēju izprast šīs senās zināšanas.

Mēs vairāk vai mazāk esam kļuvuši par bioloģiskiem robotiem ar galveno uzdevumu izpildīt funkcijas – atrast darbu, izpildīt uzdevumus, gūt peļņu vai saņemt algu. Mēs nedzīvojam dabiskā vidē, bet tādā kā komandu izpildīšanas režīmā. Pat ģimenes nebalstās uz savstarpēju mīlestību vai cieņu, bet kopējām biznesa interesēm, kredītu atdošanu. Arī bērnu audzināšana reizēm pārvēršas kaut kādā algoritmu pildīšanā.

Mans viedoklis ir, ka modernā skola neaudzina skolēnus kā emocionāli gudrus, domājošus cilvēkus, bet tā dod zināšanas, kas ir iekaltas, atprasāmas un palīdz turpināt izpildīt komandas. Primitīvais tirgus kapitālisms un tā diktētais dzīvesveids padara cilvēkus par funkciju izpildītājiem, kam pretī jāliek sabiedrības izglītošana un emocionālās inteliģences kopšana.

Tai skaitā arī ārstus.

Diemžēl arī tos ārstus, kuriem vairs nav svarīgs cilvēks, bet cik par viņu samaksās Nacionālais veselības dienests vai pats pacients. Vai arī otra galējība – jādomā, kā izpildīt visas normatīvajos aktos noteiktās vadlīnijas un instrukcijas, jāpārbauda, vai maz drīkst pacientu ārstēt ar tādām zālēm. Medicīna vairs nav kā palīdzība slimam cilvēkam, bet tā ir biznesa nozare, kuras mērķis ir gūt peļņu no slimību diagnostikas un ārstēšanas.

Kā ar funkciju, ko kādreiz raksturoja profesors Kristaps Rudzītis – ārstam ir jābūt labam cilvēku pazinējam, lai spētu palīdzēt cilvēkam, ne tikai ārstēt slimību?

Vēl arvien labākie ārsti to spēj. Viņiem piemīt intuīcija, kas palīdz izprast un sajust cilvēku. Diemžēl šobrīd ir instrukciju jeb pavārgrāmatas medicīna, kur jāvadās nevis no tā, kā ārsts sajūt cilvēku, bet pēc konkrētām vadlīnijām, kas ir jāizdara un kādas zāles drīkst izrakstīt pie konkrētas diagnozes. Es neesmu pret vadlīnijām, jo tās tika ieviestas, lai izvairītos no nepareizas, kaitīgas medicīnas. Šobrīd ir panākts pretējs efekts – tās bieži ir ārstu ierobežojošas, medicīnas biznesu, nevis veselības saglabāšanu vai atgūšanu regulējošas vadlīnijas.

Bieži vien jau arī pats pacients nevēlas iedziļināties, kāds ir slimības iemesls un ar tādu pašu attieksmi "patērē" zāles vai pievēršas alternatīvām metodēm – izlasa kaut ko kaut kur, mēģina izpildīt, cerot uz rezultātu.

Arī šajā ziņā sabiedrība ir robotizējusies. Mēs visi kaut kādas funkcijas izpildām. Taču, vai esam ar savām emocijām un dvēseli iekšā, tas nevienu neinteresē. Galvenais pareizi izpildīt kaut kādas darbības.

Taču iekšējais kodols paliek nemainīgs.

Tieši tā. Ja vēlaties mainīt savu pasauli, ir jābūt ticībai un izpratnei par to, ko darāt.

Kādā diskusijā par ilgdzīvošanas noslēpumu jūs teicāt, ka daudzi cilvēki pasaulē mirst no zāļu blaknēm un nevajadzīgiem izmeklējumiem. Ir vajadzīgs gudrs ārsts, kas ne tikai pasargā, bet arī nekaitē.

Tas ir latīņu teiciens – primum non nocere jeb arī primum nil nocere – "pirmkārt nekaitēt". Tā ir sena ārstu formula. Mūsdienās ir tik daudz vilinājumu, piemēram, jaunas zāles. Taču ārsts nezina, kuram pacientam būs blaknes. Blaknes ir jebkurām zālēm. Ja kāds apgalvo, ka šīs ir visdrošākās zāles, tā nav taisnība. Jebkurām zālēm, jo īpaši jaunām, par kurām mazāk  informācijas, - mēdz būt ātrās blaknes, bet ir arī tādas, kas parādās pēc trīs gadu lietošanas un vēlāk. Piemēram, jau minētie pretsāpju līdzekļi pamazām bojā aknas, nieres, ko cilvēks sajūt tikai pēc vairākiem gadiem.

Vai iespējams pateikt, kas ir ilgas un veselas dzīves noslēpums?

Pirmkārt, tā ir izpratne un zināšanas par to, kas ir veselība. To vajadzētu mācīt skolā. Otrs, apzināšanās, kādi ir riski, strādājot savā profesijā. Trešais, informācija, kādas slimības varētu būt iedzimtas. Nozīmīga ir regulāra veselības stāvokļa pārbaude, sevišķi novecojoties, bet visa pamatā ir veselīgs dzīvesveids un pareiza ēšana.

Cik liela nozīme ir dzīves uztverei, dzīvespriekam?

Ājūrvēda māca, ka veselīgs dzīvesveids ietver veselīgu ēdienu, veselīgu izgulēšanos un veselīgu dzimumdzīvi. Ir jābūt šiem komponentiem, lai cilvēks gan fiziski, gan psihiski justos gandarīts par dzīvi.

To taču pateiks jebkurš ārsts, arī tāds, kas noliedz jebkādu alternatīvo pieeju medicīnai!

Jā, viegli pateikt, bet to ir nepieciešams sistemātiski mācīt cilvēkiem. Tas būtu viens no veselības aprūpes pamatiem – slimību prevencija. Manuprāt, Latvijā ir vāja slimību novēršanas programma. Nav arī saprotams, kam ar to īsti ir jānodarbojas.

Runājot par alternatīvām ārstēšanas metodēm, pašu ārstu, tai skaitā Latvijas Ārstu biedrības, attieksme lielākoties tomēr ir noliedzoša, norādot, ka tā ir modes lieta, ko var atļauties tikai turīgi cilvēki.

Tam, protams, ir pamats. Latvijā vienubrīd bija ļoti daudz to, kas uzdevās par kompetentiem Austrumu medicīnas speciālistiem un vēlējās labi ar to nopelnīt. Turklāt šie pakalpojumi nebija cenas ziņā pieejami trūcīgiem cilvēkiem, kuri tad labprātāk devās pie mūsu pašu tautas dziedniekiem. Tagad, manuprāt, situācija ir uzlabojusies. Ārstnieciskie pakalpojumi, ko piedāvā labi izglītoti komplementārās medicīnas speciālisti, var dot līdzvērtīgu efektu hronisko slimību ārstēšanā, bet ir lētāki un ar mazāk blaknēm nekā konvencionālās ārstēšanas metodes. Tikai atšķirība tā, ka komplementāro medicīnu neapmaksā valsts un varbūt tur rodas  tā disonanse – ja ejam uz Ārstu biedrību un runājam, ka šo medicīnas jomu vajadzētu legalizēt un standartizēt, vienmēr ir bažas, ka mēs tūlīt sāksim prasīt, lai to apmaksā no trūcīgā budžeta.

Taču standartizēt komplementāro medicīnu iesaka arī PVO un pēc 2012. gada datiem 69 no organizācijas dalībvalstīm bija izstrādāta tradicionālās medicīnas politika. Par ko tas liecina – par institūciju vēlmi pasargāt iedzīvotājus no nekvalitatīviem pakalpojumiem?

Ir acīmredzams, ka aug pieprasījums pēc šīs medicīnas. Eiropā vienmēr pirmais jautājums ir – cik tas ir droši? Cik tas ir efektīvi? Kā novērst kaut kādu krāpšanu, kad par dārgu naudu tiek pārdoti nezināmas izcelsmes pulverīši izmisušiem cilvēkiem, kuri tādējādi tiek novirzīti no pareizas ārstēšanas? Es domāju, ka tas ir pareizs virziens, jo, piemēram, nosaukums "ājurvēdisks" bieži vien tiek izmantots mārketingā, lai pārdotu kosmētiku, pārtiku lielveikalos. Kvalitatīvie produkti varbūt līdz Latvijas tirgum nemaz nenonāk.

Tātad jūs piekrītat, ka šo medicīnas jomu nepieciešams regulēt, standartizēt?

Jā, tas ir vajadzīgs. Manuprāt, ir pēdējais brīdis Veselības ministrijai atzīt, ka cilvēki šādus pakalpojumus izmanto arvien vairāk, un uzsākt dialogu ar kompetentiem speciālistiem ne tikai Latvijā, bet Indijā, Ķīnā un citur.

Nevajag par to šausmināties un apkarot, bet mēģināt raudzīties, kādi varētu būt racionāli ieguvumi, šo jomu sakārtojot.  Ilgtermiņā medicīna, kas ļauj saglabāt veselību, izdevumus samazina, un tas ir ieguvums. Tāpēc ir vērts aplūkot citu valstu pieredzi. Piemēram, Vācijā t.s. Heilpratiker ir atļauta un reglamentēta profesija kopš 1930. gadiem. Viņi darbojas kā dzīvesveida speciālisti, kuri palīdz cilvēkiem izprast paradumu ietekmi uz veselību un mainīt dzīvesveidu.

Pie mums ir klasiski izglītoti dietologi, kuri visu mēra kalorijās un proteīnos, olbaltumvielās un taukos, lai gan modernā dietoloģija ir daudz plašāka. Ir svarīgi sabalansēt ne tikai makroelementus, bet arī mikroelementus, minerālus, dažādus augus, garšvielas. Tā ir ļoti tuva nozare ājurvēdai. Taču to nevar darīt jebkurš. Domāju, ka arī šādus dzīvesveida speciālistus ir jāizglīto Latvijas Universitātē, tāpēc Komplementārās medicīnas centrā vēlamies atvērt preventīvās medicīnas nodaļu, kas nodarbotos ar dzīvesveida un uztura konsultēšanu, fizioterapiju u.tml.

Kā līdz šim ir veidojies dialogs ar ministriju?

Es mēģinu to darīt, taču valdošais uzskats ir tāds, ka tas ir interesanti, bet nav aktuāli. Es uzskatu, ka vajadzīga patiesa vēlme risināt hroniskās Latvijas veselības aprūpes problēmas, jo šobrīd ļoti daudz naudas medicīnā tiek ieguldīta seku ārstēšanā. Protams, arī pie mums ir psihosomatiskā ārstēšanas pieeja, psihoterapeiti... 

Šie pakalpojumi ir ļoti dārgi un daudziem nepieejami.

Jā, tie ir ļoti dārgi. Interesanti, ka pret ājurvēdu kā zinātnisku koncepciju ļoti kritiski iestājas tieši psihoterapeiti, jo viņi, iespējams, jūt apdraudējumu, ka ar komplementāru pieeju ārstēšanai tiek pārvilināti pacienti. Manuprāt, tā nav pareiza taktika, jo katrai ārstēšanas metodei ir sava specifika un nedomāju, ka tāpēc psihoterapeitiem trūks darba.

Cik saprotu, ājurvēdas ārstiem Indijā ir jāmācās pieci gadi universitātē un vēl vairāki gadi rezidentūrā.

Tas bieži vien ir garāks izglītības ceļš nekā pie mums, turklāt pamatlīmenī ir jāapgūst arī modernā medicīna. Viņi var izrakstīt arī vienkāršākas Rietumu zāles, taču nopietnākos, akūtos gadījumos pacientus sūta uz Rietumu medicīnas centriem, kuri Indijā arī ir ļoti augstā līmenī.

Tātad ājurvēda nevar palīdzēt visām medicīniskām problēmām.

Tieši tā, tā ir liela alošanās. Komplementārā medicīna ir vērsta uz sadarbības principu, nevis būšanu pretējās pozīcijās.

Pateicoties tūkstošiem gadu vecām zināšanām par cilvēka prāta un ķermeņa mijiedarbību, Indijā taču būtu jābūt pilnīgi veseliem cilvēkiem, taču tā nav.

Protams, cilvēki slimo visur. Tā lielākā nelaime Indijā ir kārtu sabiedrība – ir ļoti trūcīgi un ārkārtīgi bagāti cilvēki. Kaut arī ājurvēdas medicīna trūcīgajiem ir pieejamāka nekā Rietumu medicīna, tomēr izglītības, higiēnas un aprūpes līmenis neļauj visus labos ieteikumus realizēt. Indijā nav valsts apmaksātas medicīnas vispār un katram ir jāmaksā par savu ārstēšanu gan pie ājurvēdas, gan Rietumu medicīnas speciālista. Taču šī sociālās problēmas izraisītās sekas nebūt nenozīmē, ka ājurvēda Indijā vai Latvijā nedarbojas. Ir nepieciešama integratīvās medicīnas metožu integrācija jebkurā veselības aprūpes sistēmā.

Labs saturs
39
Pievienot komentāru

LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU