Ja būs stipras pašvaldības...

Latvijas Pašvaldību savienība un pašvaldības kopumā aizvadījušas sarežģītu un smagu gadu. LPS ar valdību noritēja ilgstošas un nesekmīgas pārrunas par iedzīvotāju ienākuma nodokļa ieņēmumu pārdali un pedagogu atalgojumu, tādēļ saņemti pašvaldību pārmetumi par nespēju aizstāvēt to intereses.

Pērn maijā no savienības izstājās Krāslavas novada pašvaldība, pamatojot savu lēmumu ar to, ka LPS neatbalsta reģionu vienlīdzīgu attīstību un novadus, bet oktobrī tai sekoja Rīgas dome, pārmetot, ka valdība šīs organizācijas lēmumus un rezolūcijas ignorē un darbība tajā nav lietderīga, jo lielo pilsētu intereses netiek aizstāvētas.

Šogad LPS izskatīšanai kongresā gatavo vairāku rezolūciju projektus - par autoceļiem un sabiedrisko transportu, par vidēja termiņa budžetu, par pašvaldību darbinieku motivācijas sistēmu, par pašvaldību tiesībām un spēju rīkoties ar savu īpašumu un veikt uzņēmējdarbību iedzīvotāju interesēs. Valdībā jau sākta 2014.-2016.gada valsts budžeta veidošana, un šā procesa gaitā noskaidrosies, cik lielā mērā kongresā nolemtais būs īstenojams.

Pirms kongresa iestājusies rosība: ar LPS pārstāvjiem nule kā ticies finanšu ministrs Andris Vilks, solot, ka nākamajam gadam tiek meklēts fiskāli atbildīgs risinājums pašvaldību budžetu stabilitātei un prognozējamībai vidējā termiņā, nodrošinot pašvaldību budžeta attīstību līdzvērtīgu valsts budžeta pamatfunkciju pieaugumam vidējā termiņā. Arī kongresā neielūgtais vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs 7.augustā tikās ar finanšu ministru un zemkopības ministri Laimdotu Straujumu, lai pārrunātu pašvaldību attīstību un budžeta veidošanu, kā arī Eiropas Savienības fondu finansējumu no 2014. līdz 2020.gadam un līdzekļu piešķiršanu lauku ceļu infrastruktūras sakārtošanai. Savukārt Ministru prezidents Valdis Dombrovskis šajā dienā par pašvaldību budžeta lietām runāja ar Latvijas Lielo pilsētu asociācijas biedriem.

LV portāls jautā: Kādi ir šā gada Pašvaldību savienības kongresa svarīgākie uzdevumi?

Protams, pirmām kārtām ar kongresu beidzas tas cikls, kas sākās ar vēlēšanām – reizi četros gados kongress vai nu apstiprina iepriekšējo vadību, vai ievieš izmaiņas to cilvēku sastāvā, kas nākamos četrus gadus aktīvi strādās un veidos LPS politiku. Tā ir organizatoriskā puse.

Otrs jautājums dalāms divās kategorijās. Pirmā ir finanšu perspektīva.

Iepriekšējos gados valdība kā savus plānus izvirzīja dažādus taupības pasākumus, šajā saistībā pieņemot virkni lēmumu, kas ievērojami var samazināt pašvaldību finanšu autonomiju un arī to apjomu. Šie lēmumi nav atcelti, pie tiem turpina strādāt, un pašvaldības par to ir ļoti nobažījušās.

Pašlaik grūti ir atbildēt, cik lielā mērā premjeram izdosies nogludināt šo spriedzi. Bet tas var novest gan pie ļoti liela attiecību saasinājuma, gan arī pie samērā līdzsvarotām sarunām.

Runa ir par vairākiem virzieniem. Pirmais – tā dēvētā darbaspēka nodokļu samazināšanas problēma, kuru bija nolemts kārtot tikai uz pašvaldību rēķina, būtībā nekompensējot tām radītos zaudējumus. Ja pašvaldību budžetu saglabā iepriekšējā līmenī pēc naudas daudzuma, tad, ņemot vērā inflācijas līmeni, dažu gadu laikā pašvaldību finansēs rodas milzīgs kritums. Tādējādi, no vienas puses, ir visu izdevumu sadārdzinājums, pašvaldību funkciju pieaugums, no otras puses, faktiskais līdzekļu samazinājums.

Otra ir ideja par veselības nodokļa ieviešanu uz pašvaldību rēķina – intensīvi tiek runāts par to, ka varētu ieviest veselības nodokli, attiecīgi samazinot iedzīvotāju ienākuma nodokli. Tas atkal netieši ļoti stipri ietekmētu pašvaldības. Trešais ir dažādi sociāli pasākumi, tādi kā neapliekamā minimuma celšana, kas principā ir vērtējams pozitīvi, bet atkal – ja visu to uzliek uz pašvaldībām, šie trīs faktori tām rada bezcerīgu perspektīvu.

Ceturtkārt, bažas rada virkne priekšlikumu (gan ne visi) par finanšu izlīdzināšanu, kur ministrs atkal un atkal atgriežas pie idejas, ka pašvaldību patstāvīgos nodokļu ieņēmumus varētu aizstāt ar valsts dotācijām, kad pēc kaut kāda principa valdība dalītu, kurai pašvaldībai cik daudz naudas pienākas un kurai nepienākas. Katrs no šiem punktiem izraisa bažas pašvaldībām, un uz šā fona kopumā parādās tendence samazināt pašvaldību spēku un nozīmi.

Mēs piekrītam, ka valdībai ir dažādas brīvības, bet vajadzētu ievērot proporcionalitātes principu starp pašvaldību ieņēmumiem no nodokļiem un valdības ieņēmumiem no nodokļiem. Mēs piedāvājam pašlaik nesamazināt pašvaldību daļu un tālāk to uzturēt apmēram proporcionāli. Var būt runa, ka to pienāktos varbūt drusku pacelt, bet tas ir diskutējams jautājums. Ir jāveido skaidra sistēma, kad nekādas manipulācijas nav iespējamas. Valsts nodala to daļu, kas pienākas pašvaldībām, un tās var domāt un pārvietot savus līdzekļus mērķiem, kurus atzīst par vajadzīgiem. Tad pašvaldībām ir garantijas, ka tās cilvēkam tuvākās funkcijas varētu izpildīt. Mēs cīnāmies par tiesībām veidot vidēja termiņa budžetu. Kā zināms, ne investīciju, ne attīstības plāni nav izpildāmi vienā gadā.

Otra lielā svara kategorija. Iepriekšējā kongresā īpaši uzsvērām uzņēmējdarbības attīstības nozīmi, to galu galā atzina, izstrādājot Nacionālo attīstības plānu. Bet tagad, kad veido nākamā programmēšanas perioda reālo budžetu, tas viss ir pazudis. Valsts investīciju programmas attiecina tikai uz dažām pašvaldībām, un ir jautājums – ko darīs pārējās 89 pašvaldības? Tādēļ domājam, ka vismaz jādod brīvas rokas pašvaldībām, lai tās var vairāk iesaistīties uzņēmējdarbības reālā veicināšanā, nepieciešamības gadījumā arī dibinot savus uzņēmumus.

Vienmēr intereses būs atšķirīgas, arī pašvaldībām. Cilvēki arvien vairāk atšķir lokālās vajadzības un mērķus no vispārīgajiem, un diez vai šis process apstāsies: rēķināt protam arvien labāk. Taču vienlaikus domājam, ka pašvaldību vienotību izdosies nostiprināt. Jā, tas arī ir viens no kongresa centrālajiem jautājumiem.

Kopumā svarīgākais jautājums ir pašvaldību iekļaušana valsts daudzgadu budžetā visā pilnībā. Bet neesmu pārliecināts, ka tāds ir visu pašvaldību viedoklis, jo tas saistās ar zināmām neērtībām plānošanā. Šķiet ļoti svarīgi, lai, valstij pārejot uz trīs gadu budžetu, arī pašvaldības ietu vienotā ritmā. Likumā ir jāieraksta, ka arī pašvaldībām, tāpat kā valstij, ir trīs gadu budžeta plānošana. Pašlaik faktiski ir tā, ka valdības ikgadējās sarunas ar pašvaldībām notiek post factum, kad valsts budžets jau ir pieņemts, un tās beidzas kā nu kuro reizi.

Pašvaldības (vismaz lielās noteikti) savas investīcijas plāno vairākus gadus uz priekšu, un domāju, ka arī iedzīvotājiem ir svarīgi zināt, kas pašvaldībā ir iecerēts vidējā termiņā, kāds ir tās budžets. Ja nav skaidrības, tad katru gadu ir neziņa, kas savukārt rada dažādas iespējas manipulēt. Reizi par visām vajadzētu vienoties par pašvaldību budžeta daļu un tad nevarētu tik daudz svārstīties starp valdību un pašvaldībām saistībā ar budžeta līdzekļu sadali.

Diemžēl likums "Par pašvaldību finanšu izlīdzināšanu" šobrīd neatbild uz minētajiem jautājumiem un neatbilst šīm tendencēm. Normatīvais akts ir jāmaina, bet pat pašvaldības savā starpā par to nevar tikt skaidrībā. Ir bijuši dažādi grozījumu varianti; pēdējais, ar ko Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija mūs iepazīstināja pirms nedēļas, šķita gana jēdzīgs, bet process atkal ir apstājies. Šobrīd ir izveidota darba grupa un nekas cits neatliek kā gaidīt.

Kamēr pašvaldības ir tik dažādas, cerēt uz absolūti vienotu viedokli var tikai tad, ja tās visas apkaisīs ar zeltu. Pašreizējā finanšu trūkuma apstākļos, kas šobrīd ir visā Latvijā, vienotu nostāju būs grūti atrast. Bet lielākais pārmetums mums ir tas, ka nevar izšķirties par galveno virzību. Bez likuma, kā finanses sadalās, var paveikt tikai pusdarbiņu. Tātad jātiek skaidrībā par finanšu bāzes noteikumiem – kā veidojas pašvaldību finanses ilgtermiņā un darbojas finanšu izlīdzināšanas sistēma kopumā. Tad atkristu vismaz puse problēmu, par ko rudens sarunās visi diskutē. Dotāciju dalīšana un skaidru noteikumu neesamība arī rada šo viedokļu dažādību. Galu galā tikai 17 pašvaldības maksā izlīdzināšanas fondā, pārējās no tā saņem.

Pašvaldību dažādība ir jāizmanto, un nevis kā šķelšana, jo sarunās var definēt arī pašvaldību atšķirīgās intereses un nekaunēties no tā, ka daudzos jautājumos viedokļi nesakrīt. Ir vismaz divas trešdaļas jautājumu, kur šī viedokļu atšķirība nepastāv.

Bet neesmu īsti pārliecināts, vai kongresā to visu izdosies pilnībā izrunāt un pieņemt kādus konkrētus lēmumus.

Kongresa galvenā tēma ir vadības ievēlēšana, tā mazliet būs (kā jebkurā šādā pasākumā) spēka demonstrācija. Nedomāju, ka Aucē kāds nodarbosies ar dziļu analīzi un būs kādi jauni risinājumi. Bet, ja kongress ieliktu pamatu, spertu pirmos soļus konstruktīvu darbību virzienā, būtu sākums analīzei un piedāvājumiem, tas jau būtu liels sasniegums.

Pirmām kārtām kongresā ir svarīgi izveidot vadības struktūru, kas būtu spējīga mērķtiecīgi darboties turpmākos četrus gadus.

Otrkārt (tas jau ir ilgstošāks process) ir jāsaprot, ka Latvijā nav tāda dalījuma - liela vai maza pašvaldība, bet ir pašvaldības. Grūtākos gadus pēc neatkarības atjaunošanas esam pārdzīvojuši, otrs smagākais posms bija šis krīzes laiks. Šobrīd ir jādomā par attīstību, un šajā ziņā pašvaldībām ir jābūt pilnīgi vienotām – neskatoties uz to, vai tā ir maza, vidēja vai liela pašvaldība, republikas pilsēta vai novads. Tam nebūtu nekādas nozīmes, jo varam jau dalīt vēl tālāk – piejūras pašvaldība, pierobežas pašvaldība, iekšzemes pašvaldība un tā tālāk, un katrai situācija būs citādāka, atšķirīgas intereses un citāds nākotnes redzējums. Taču lielās, kopīgās lietas, kas saistās ar attīstību, ir kopīgas. Jo tieši pašvaldības ir tās, kas redz visas valsts sociāli ekonomisko pārklājumu un virza šos procesus.

Mums ir jābūt pietiekami nopietniem sociāliem partneriem valdībai un jācer arī, ka valdība un parlaments mūs sapratīs (kas pēdējā laikā gan bijis citādi). Tas ir, sākot no finansēm, nodokļu ieņēmumu pārdali un turpinot ar citiem jautājumiem.

Kompromiss starp pašvaldībām iekšēji jau tika panākts, pie tā arī jāpaliek un kopīgi jādomā par visas valsts attīstību. Tāpēc jau ir šī organizācija – Latvijas Pašvaldību savienība, kas nu jau ilgstoši ir spējusi aizstāvēt visu pašvaldību intereses, profesionāli aizstāvēt. Domāju, ka ir jāstiprina šīs organizācijas loma, un tā mēs tikai iegūsim un varēsim runāt par valsts kopējo attīstību.

Svarīgi tas, ka kongresā piedalīsies Ministru prezidents, un ceru, ka viņš uzkavēsies mazliet ilgāk. Kā liecina iepriekšējo gadu pieredze, būtiska jau nav tā svētku uzruna, bet svarīgi ir dzirdēt un izprast pašvaldībām svarīgos problēmjautājumus. Šajā gadījumā premjers pārstāv visu Ministru kabinetu un viņam tad arī šī atbildība būs jāuzņemas tālāk, kā veicināt pašvaldību attīstību.

Kā jau minēju, ne tikai pašvaldību, bet tādējādi visas valsts tālāko gaitu. Jau vēsturiski ir pierādījies – ja būs stipras pašvaldības, tad stipra būs visa valsts kopumā.