Publicēts pirms 12 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>
Artis Pabriks: „Jā, esmu par ciešāku sadarbību, jo uzskatu, ka tas ir vienīgais veids, kā panākt lielāku drošību, efektīvāku līdzekļu izmantošanu un attīstīt konkurētspēju. Mums nav citu variantu. Ja kontinents savas globālās pozīcijas nenoturēs, Latvija būs viena no lielākajām zaudētājām.”
FOTO: Māris Kaparkalējs, LV
Drošība Eiropā samazinās - pietrūkst naudas un vienotības, bet ne jaunu vajadzību un risku. Izdzīvos tie, kas sadarbosies, tuvojoties NATO samitam Čikāgā, secina aizsardzības ministrs ARTIS PABRIKS.
Gaidāmā NATO samita galvenā aktualitāte, kuru dalībvalstis apspriedīs maijā Čikāgā, būs sadarbības uzlabošana ierobežotu aizsardzības budžetu apstākļos. Kā risinājums patlaban izvirzīta tā dēvētā viedā aizsardzība - ES un NATO dalībvalstis meklē iespējas, kā nodrošināt iespējami lielāku efektu kopējo drošības interešu īstenošanā, izlietojot pēc iespējas mazāk līdzekļu.
Lai gan Valsts aizsardzības finansēšanas likums paredz, ka Latvija šai jomai tērē 2% no IKP, valsts to nepilda. Aizsardzības finansējums 2012.gadā samazināts līdz 1% no IKP jeb 144 miljoniem latu.
NATO Čikāgas samits notiek laikā, kad dalībvalstis ierobežo izdevumus aizsardzībai, ir jārēķinās ar ASV uzmanības novēršanos no Eiropas un Savienoto Valstu ietekmes pakāpenisku samazināšanos pasaulē. Vai ir pamats secināt, ka samazinās arī drošības līmenis Eiropā un Latvijā?
Jā, ir pamats domāt, ka drošība kopumā samazinās. Mēs dzīvojam ne vien laikmetā, ko raksturo globālas klimata izmaiņas, bet arī globālas drošības izmaiņas. Pašlaik redzam, ka Eiropas jeb Rietumu pasaules 200 gadus ilgusī dominance pasaulē lēnām zaudē spēku, vietu dodot straujas attīstības valstīm Āzijā. Šīs valstis pieaugošu uzmanību velta ne vien ekonomikai, bet arī savu militāro spēju attīstībai.
Mūsu kaimiņvalsts Krievija bruņojumam pašlaik tērē proporcionāli pat vairāk nekā ASV. Ja Eiropa aizsardzības jomā nespers acīmredzamus soļus uz priekšu, jau nākamajos desmit gados tās drošība samazināsies. Patlaban šī mazināšanās noris kopā ar nespēju izlemt, kā turpināt mūsu ekonomisko un politisko sadarbību Eiropas kontinentā. Valstīm, kas atrodas pie Eiropas robežām, tas nozīmē īpašus draudus.
"Eiropas 200 gadus ilgusī dominance pasaulē lēnām zaudē spēku."
Diemžēl pašlaik minētās negatīvās tendences iet roku rokā ar retoriku, ka mums jāstiprina sava suverenitāte uz Eiropas sadarbības samazināšanas rēķina. Taču, ja patiesi vēlamies, lai Latvijas suverenitāte pieaug, mums ir jābūt to valstu vidū, kas sadarbību spēcina. Pretējā gadījumā mūsu spējas kaut ko ietekmēt starptautiskajā vidē samazināsies. Sabrūkot kādām starptautisko drošību stabilizējošām institūcijām, mazās valstis nonāk daudz lielāka apdraudējuma priekšā nekā vidējās vai lielās.
Vēl viena izplatīta kļūda ir mīts, ka Latvija ir tik maza, ka ietekmēt starptautiskās drošības jomā tā neko nespēj un tādēļ tērēt līdzekļus aizsardzībai nav jēgas. Taču ieguldījums aizsardzības jomā ir pielīdzināms apdrošināšanai. Aizsardzības budžets ir apdrošināšanas summa, kas pielīdzināma 2% no IKP. Un tā, ja kaut kas notiek, ir nodrošinājums visam, kas mums vispār ir, – kopsummai, ko veido valsts ekonomika, kultūra, cilvēki. Domāju, 2 procenti šim nolūkam nudien nav daudz. Turklāt, ja Latvijai savu pašreizējo drošības līmeni vajadzētu uzturēt vienai, aizsardzībai nāktos veltīt nesalīdzināmi vairāk.
Potenciālais agresors, aplēšot uzbrukuma iespējas, vienmēr rēķinās ar to, cik savai aizsardzībai ir veltījis potenciālais upuris. Jo lielāki būs zaudējumi, ko uzbrucējs varētu piedzīvot agresijas gadījumā, jo mazākas iespējas, ka tā notiks. 2% no IKP plus laba sadarbības ES un NATO ietvaros, ko varam likt pretī, jau ir pietiekami liels risks, lai uzbrukums neatmaksātos.
Ministru prezidents Valdis Dombrovskis nupat pavēstījis: aizsardzības budžets tiks palielināts "atbilstoši reālajām iespējām". Kā tas sasaucas ar valdības apņemšanos ik gadu palielināt aizsardzības budžetu par 15 miljoniem, lai 2020.gadā sasniegtu 2% procentus no IKP?
Ja mēs ievērotu pašu pieņemto likumu, kas aizsardzībai paredz atvēlēt 2% no IKP, man patlaban nevajadzētu jūs pārliecināt, ka tie valsts drošībai ir patiešām jāatvēl.
Mēs jau nepieprasām neko neiespējamu – ikgadējais finansējuma pieaugums aizsardzībai ir pieticīgs, vērtējot citu nozaru pieprasījumu salīdzinājumā. Tajā pašā laikā mēs liekam pretim ļoti sakārtotu sistēmu un pārskatāmu, pamatotu līdzekļu izlietojumu. Aizsardzībai neprasām straujāku pieaugumu, nekā būs IKP pieaugums.
"Agresors, aplēšot uzbrukuma iespējas, vienmēr rēķinās ar to, cik savai aizsardzībai ir veltījis potenciālais upuris."
Uzskats, ka, atņemot līdzekļus aizsardzībai, tos varētu veltīt kādiem valsts izaugsmei vairāk vajadzīgiem mērķiem, ir aplams. Kā jau sen aplēsuši militārie un politikas teorētiķi - mazas, bagātas, bet neapbruņotas valstis, ja tām blakus ir ekspansionistiskas lielvalstis, ilgi nepastāv, jo tiek "aprītas".
Esat paudis, ka pašreiz ASV neatsakās no saviem sabiedrotajiem Eiropā, bet to nevar izslēgt nākotnē. Ko tieši jūs ar to domājat, ar ko būtu jārēķinās?
Patlaban ir pateikts, ka ASV samazina savu klātbūtni Eiropā. ASV mūs, savus sabiedrotos, ir pārliecinājuši, kas tas negatīvi neietekmēs Baltijas drošību. Taču, attīstoties pašreizējām globālajām tendencēm, nevar izslēgt, ka amerikāņi savu klātbūtni Eiropā nevēlēsies samazināt vēl vairāk. Tas nozīmē, ka šis laiks Eiropā ir jāizmanto, lai nostiprinātos ekonomiski, politiski un arī militāri. Un var gadīties, ka īpaši daudz laika mums vairs nav atlicis.
Latvijai nozīmīgākais jautājumus Čikāgas samitā ir lēmums par turpmāko NATO gaisa telpas patrulēšanu Baltijas valstīs. Kādas patlaban ir prognozes?
Ja spēsim apliecināt, ka esam gatavi šajā patrulēšanā ieguldīt papildu līdzekļus, sedzot izmaksas, kas saistītas ar partnervalstu aviācijas vienību uzturēšanu Baltijā, domāju, ka mums ir visas iespējas sagaidīt pozitīvu atrisinājumu.
Par kādu summu varētu būt runa?
Šobrīd precīzu summu vēl nevaram nosaukt, jo notiek sarunas ar alianses partnervalstīm, taču skaidrs ir tas, ka šī summa būs lielāka nekā līdz šim. Uzskatu, ka tas ir pieņemami, jo, ja gaisa patrulēšanu vajadzētu nodrošināt mums pašiem, tas, iespējams, maksātu miljardu, kas ir daudz, daudz vairāk. Domāju, ka koalīcija vienosies par pozitīvu lēmumu, vienīgi tas var būt laika jautājums.
Atklāts ir jautājums par Latvijas karavīru un civilo ekspertu iesaisti Afganistānas drošības stiprināšanā pēc 2014.gada. Kādi ir iespējamie scenāriji?
Mēs rīkosimies atbilstoši kopējam NATO scenārijam. Pavisam konkrēti pagaidām uz šo jautājumu atbildēt nevaru, jo tas aliansē būs kopīgi pieņemams lēmums.
Patlaban uzmanība ir pievērsta arī ES un NATO sadarbības problēmām, ko raksturo nespēja raudzīties pāri savu organizāciju ietvariem un pat savstarpēja konkurence. Vai ir iemesls bažām par Rietumu savstarpējo attiecību krīzi drošības jomā?
Patlaban lielākā problēma ir atsevišķu valstu attiecības un nespēja izlemt par tālāko ES attīstību. Konkrēti – jautājums par ES tālāko paplašināšanos un solījumiem Turcijai. ES un NATO labāku sadarbību nespējam panākt tāpēc, ka dažas valstis, galvenokārt Kipra un Grieķija, bloķē Turcijas, kas ir NATO valsts, uzņemšanu ES. Tādējādi nespējam izmantot to potenciālu, ko ES iegūtu arī drošības jomā, ja Turcija kļūtu par savienības dalībvalsti.
Vācijas un Francijas pozīcija Turcijas jautājumā arī nav viennozīmīga...
Šo valstu un daļēji arī Austrijas pozīcija attiecībā uz Turciju man nešķiet pieņemama, jo ir divkosīga un neatbilst Eiropas kontinenta tālākas attīstības interesēm. Turcija ir oficiāli deklarēta kā ES kandidātvalsts, un vienīgais kritērijs, kas varētu būt attiecināms uz Turciju, ir, vai šī valsts izpilda nosacījumus par dalību ES. Taču tagad jautājums ir nostādīts tā – patīk vai nepatīk. Ar šādu attieksmi ES nespēs sekmīgi risināt ne Vidusjūras, ne Tuvo Austrumu, ne globālās ekonomikas jautājumus.
Rietumeiropas valstu savstarpējās nesaskaņas pēc Otrā pasaules kara lielā mērā bijušas iespējamas, pateicoties ASV militārai un materiālai patronāžai. Kā, jūsuprāt, Savienotu Valstu klātbūtnes samazināšanās kontinentā ietekmēs ES vienotību?
Ir skaidrs, ka ilgstoši Eiropa nevar tā atļauties dzīvot. Arī ASV resursi nav neizsmeļami, un amerikāņi uzdod loģisku jautājumu: dāmas un kungi Eiropā, ja esat pietiekami bagāti, kāpēc mums ir jāmaksā par jūsu drošību? Eiropai nav citas izejas, kā mainīt līdzšinējo politisko domāšanu un padziļināt savstarpējo sadarbību.
"Ja ES sabruks, viens no pirmajiem „namiņiem” būs tieši Baltijas valstis."
Man pārmet, ka esmu pret suverenitāti un par Eiropas federalizāciju. Jā, esmu par ciešāku sadarbību, jo uzskatu, ka tas ir vienīgais veids, kā panākt lielāku drošību, efektīvāku līdzekļu izmantošanu un attīstīt konkurētspēju. Mums nav citu variantu. Ja kontinents savas globālās pozīcijas nenoturēs, Latvija būs viena no lielākajām zaudētājām.
Saeimas ārlietu debatēs norādījāt uz bīstamību, ko rada izolācija drošības politikā. Kā šajā kontekstā tagad, kad tuvojas astotā gadskārta, kopš esam ES, vērtēt Latvijā tradicionāli augstos eiroskepses rādītājus?
Tie noteikti ir augsti apdraudējuma riski. Tikai ar starptautisko sadarbību patlaban mēs varam nodrošināt nākamajām paaudzēm Latvijas valstiskuma pastāvēšanu. Vēršanās pret ES un NATO ir neapzināta un atsevišķos gadījumos arī apzināta Latvijas valstiskuma graušana. Ja ES sabruks, viens no pirmajiem "namiņiem" būs tieši Baltijas valstis.
Latvija ir drošības patērētāja, kas savu aizsardzības budžetu ir samazinājusi uz pusi no vēlamā, ko mūsu NATO partneri patlaban akceptē. Taču kas no Latvijas tiek sagaidīts, un ko varam piedāvāt tā dēvētās viedās aizsardzības ietvaros, kas būs viena no samita galvenajām tēmām samazinātu aizsardzības resursu apstākļos?
Mums nevajadzētu būt tik paškritiskiem – neesam tikai drošības patērētāji vien. Latvija veiksmīgi piedalās starptautiskajās operācijās. Pateicoties ģeogrāfiskajam reģionam un zināšanām, esam arī pietiekami labs politiskās lemšanas un plānošanas avots NATO. Tajā pašā laikā Latvijai, kā to paredz mūsu saistības aliansē, ir jāattīsta saviem resursiem atbilstošs militāro spēju līmenis. Pagaidām šajā jomā atpaliekam no vidējā līmeņa. Ar atbilstošu plānošanu un aizsardzības budžetu tas Latvijai ir jāpanāk un jāattīsta jomas, kurās mums jau ir labas iestrādes.
Kādās jomās tas varētu notikt?
Ja sagaidām alianses palīdzību krīzes gadījumā, mums ir jāpiedalās starptautiskajās operācijās. Viena iespēja ir, piemēram, sūtīt 200 cilvēkus uz tādu vietu kā Afganistāna, taču varam arī nosūtīt vienu patruļkuģi uz Somālijas piekrasti. Tas būtu dārgāk, bet drošāk. Latvijas specializācija ir mīnu kuģi, ar ko mēs varētu piedalīties starptautiskās operācijās. Ir dažādas jomas, kur mēs savus resursus varētu izmantot gudrāk, ar mazākiem riskiem, reizē pilnveidojot savu militāro speciālistu sagatavotību.
Arī jaunās Valsts aizsardzības koncepcijas projekts paredz, ka Latvijas dalība starptautiskajās operācijās varētu tikt palielināta. Kur konkrēti tas varētu īstenoties?
Maijā kopā ar kolēģiem no Mičiganas nacionālās gvardes sūtīsim divus mūsu ekspertus uz Āfriku, Libēriju. Tā nebūs kaujas, bet drīzāk apmācības misija, taču to varam uzskatīt par savu pienesumu starptautiskai drošībai, jo īpaši Eiropas Savienības politikā, kur Āfrikas problemātika ir viena no prioritārajām. Tātad varam darboties arī šādos virzienos. Afganistāna nav vienīgais. Konkrētu virzienu nospraušanai gan vēl vajag politisko akceptu un papildu finansējumu.
Pērn ekonomikas lejupslīde un tās diktētās izmaiņas Nacionālo bruņoto spēku (NBS) karavīru atalgojumā bija radījušas deficītu vidējā komandējošajā sastāvā. Kāda situācija ir patlaban? Kā domājat piesaistīt cilvēkus NBS, ko paredz arī jaunizstrādātā Aizsardzības koncepcija?
Cilvēki domā ne tikai par šodienu. Ja nevaram dot politisko signālu, ka karjerai bruņotajos spēkos ir nākotne, virsnieki arī turpmāk meklēs labākus risinājums, kā uzturēt savu ģimeni un turpināt karjeru.
Jāsaka gan, ka pēdējos divos gados kritums virsnieku sastāvā ir beidzies. Pašlaik situācija ir pielīdzināma pirmskrīzes periodam – 2006., 2007.gadam. Ja ticību NBS izdosies nostiprināt ar pieaugošu aizsardzības budžetu, domāju, kadru jautājums vairs nebūs aktuāls.
Nesen Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Kažociņš norādīja, ka Krievijas ārpolitikas mērķos attiecībā uz Latviju ir diskreditēt to kā neizdevušos ksenofobisku valsti, kurā atdzimst fašisms. Vai varam sagaidīt kādus jaunus pavērsienus drošības jomas prioritātēs?
Latvijas starptautiskā diskreditācija nebeigsies. Redzam, ka Krievija dažādās starptautiskās institūcijās turpina aktualizēt tēmu par mazākumtautību diskrimināciju un cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā.
Kā jaunu risku šajā kontekstā pirmkārt minētu kiberdrošību. Otrkārt, mediju drošību. Attiecībā uz aktuālākiem sabiedriski politiskajiem jautājumiem, domāju, var teikt: jau norisinās mediju karš un informācijas telpā Latvija pagaidām zaudē. Līdz šim neesam pietiekami atbalstījuši paši savus medijus savas valsts teritorijā.
"Nelabvēļi ik pa laikam turpinās pārbaudīt mūsu gatavību aizstāvēt savu valsti."
Sliktākais ir tas, ka padodamies propagandai, ka esam slikti un nespējīgi. Atbilstoši pēdējam tā dēvētajam starptautiskajam laimes indeksam, latvieši, kuru valsts pēc ekonomiskās attīstības rādītājiem ir 40.vietā pasaulē, sevi ierindojuši vien 106.vietā. Ja uzskatām sevi par nelaimīgākiem, nekā cilvēki Irākā, Lībijā un tamlīdzīgās valstīs, kaut kas ar mūsu psihi nav kārtībā. Un trakākais, kā to apliecina socioloģiskās aptaujas, mēs esam jau sākuši ticēt, ka nespējam uzturēt savu valsti.
No šī viedokļa pozitīvs pavērsiens bija valodas referendums, kas tomēr apliecināja, ka spējam mobilizēties un sevi apliecināt. Taču nevar atslābt. Domāju, ka nelabvēļi ik pa laikam turpinās pārbaudīt mūsu gatavību aizstāvēt savu valsti. Tāpēc vēlētos izmantot iespēju un aicināt cilvēkus pastāvēt par sevi un savu valsti.
