VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Mudīte Luksa
LV portāls
01. oktobrī, 2012
Lasīšanai: 21 minūte
RUBRIKA: Intervija
TĒMA: Valsts aizsardzība
4
4

„Viss ir atkarīgs no paša cilvēka gribasspēka, pārliecības un mērķiem”

LV portālam: DRUVIS KLEINS, Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra direktors

Druvis Kleins: „Armijā nekad nedrīksti stāvēt uz vietas, visu laiku jāskatās, ko gribi nākamo sasniegt, kas ir jādara, lai to īstenotu.”

FOTO: Māris Kaparkalējs, LV portāls

Tā diena Vērmanes dārzā Rīgā, kad šovasar svinēja Latvijas armijas 93.gadskārtu, bija lietaina un apmeklētājiem nedraudzīga. Tomēr arī pēc pāris mēnešiem vēl arvien acu priekšā mazie jaunsargi formas tērpos, kuri ar īpašu pienākuma apziņu un neslēptu lepnumu pildīja ne tikai uzticētos pienākumus, bet arī aizrautīgi stāstīja, kādas prasmes apguvuši. Nākotnes nodomi viņiem bija teju vienādi – kad izaugsim, dienēsim armijā!

Turpat blakus teltīs bija karavīri – stalti un ar tikpat lielu pašcieņu demonstrēdami ekipējumu, plaši raksturojot to pielietojumu un skopi atbildot, vai tas viss noderējis starptautiskajās militārajās operācijās. Jā, protams, bijuši. Protams, tas ir karavīra pienākums. Ap rekrutēšanas telti spietoja jaunieši, un varbūt dažs no viņiem tieši šajā dienā nolēma pieteikties dienestam Nacionālajos bruņotajos spēkos.

Tieši jaunu karavīru piesaistīšana (rekrutēšana) ir viens no 2010.gadā izveidotā Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra galvenajiem uzdevumiem, un LV portāla saruna ar centra direktoru Druvi Kleinu par to, ko mūsdienās nozīmē būt karavīram un kādas karjeras iespējas sola dienests Nacionālajos bruņotajos spēkos. Starp citu, viņa "kontā" ir dalība četrās starptautiskajās militārajās operācijās – Bosnijā-Hercegovinā (1997), Kosovā (2003), Irākā (2005) un Afganistānā (2009).

No Virķēniem līdz Amerikai

Pirms 22 gadiem esat beidzis Virķēnu lauksaimniecības skolu specialitātē – lauksaimniecības elektroiekārtu elektromontieris. Un tad esat veicis tālu ceļu – no Virķēniem līdz Irākai un Afganistānai, protat trīs svešvalodas, pa trim lāgiem esat mācījies militārās zināšanas ASV, un arī apbalvots ar Viestura ordeni. Vai līdzīga karjera iespējama arī kādam citam jaunietim, varbūt arī no Jaunpiebalgas, kurš ierodas jūsu centrā un vēlas dienēt Nacionālajos bruņotajos spēkos?

Īsā atbilde ir – pilnīgi noteikti! Bet garākā – ar nelielu atskatu laikā. Īstenībā ir tā, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitie gadi sakrita ar laiku, kad mainījās ģeopolitiskā situācija, bet mēs, visi puiši, kas mācījāmies profesionālās izglītības skolās, tikām gatavoti armijai. Tāpat kā citur, Virķēnu skolā bija militārā mācība, ļoti nopietns militārais instruktors, un, pateicoties viņam, man radās pārliecība, ka es arī varētu kļūt par labu karavīru. Tolaik sabiedrībā armiju uztvēra kā vīrišķības simbolu – ja tu esi kārtīgs puisis, tad jābūt dienējušam vismaz obligātajā dienestā, ja ne virsdienestā. Šādas lietas paliek zemapziņā.

Pēc skolas beigšanas strādājāt par elektromontieri?

Jā, tas bija mans pirmais darbs. Turpat Limbažu rajonā. Kad sākās barikādes, paziņojām, ka uz darbu nenāksim, brauksim uz galvaspilsētu. Rīgā zinājām, kā no stacijas atnākt līdz planetārijam, neko vairāk. Sēdējām pie Augstākās padomes un visādi spriedām, ko darīsim, ja armija nāks. Ar šodienas skatu tas šķiet diezgan vieglprātīgi, bet toreiz patriotisms un ticība bija milzīga, un tā mēs visi kopā tur bijām. Tā arī tika ielikts pamats vēlākajai idejai par dienestu Latvijas bruņotajos spēkos.

Lielākā daļa mana vecuma puišu savas gaitas armijā ir sākuši, iestājoties zemessardzē. Tālāk jau viss ir atkarīgs no paša cilvēka gribasspēka, pārliecības un mērķiem, ko viņš vēlas sasniegt.

Pēc dažiem gadiem no zemessardzes pārgājāt uz bruņotajiem spēkiem, bet pa vidu vēl arī Sporta akadēmiju absolvējāt?

Kad mācījāmies par elektromontieriem, mums bija tāds meistars Andris Ummers, kas teica – no šitās skolas augstskolā neviens nav iestājies! To uztvēru kā izaicinājumu – es iestāšos! Izturēju pieklājīgu konkursu – vismaz trīs uz vienu vietu, un biju ļoti lepns, ka, konkurējot ar sporta skolu audzēkņiem, tomēr tiku uzņemts.

Bet zemessardze tolaik bija divās daļās – ārrindas zemessardze un tie, kuri strādāja ikdienā un saņēma atalgojumu. 1993.gadā man piedāvāja darbu vienā no bataljona štābiem, un tas bija pirmais solis ceļā uz profesionālo dienestu. Ar studijām tādēļ gan vedās grūtāk; pagāja diezgan ilgs laiks, kamēr pabeidzu akadēmiju. Tajā laikā mācījos arī visas militārās lietas. Kā jau teicu - armijā nekad nedrīksti stāvēt uz vietas, visu laiku jāskatās, ko gribi nākamo sasniegt, kas ir jādara, lai to īstenotu. Viens no pirmajiem izaicinājumiem bija angļu valodas apguve. Man paveicās ar labiem skolotājiem, valodu apguvu ļoti īsā laikā, un apstākļu sakritības dēļ bija brīvas vietas ASV virsnieku skolā. Angļu valodas testu man izdevās nokārtot ar pirmo reizi, izgāju atlasi, un tā kļuvu par virsnieku.

Līdz ar lielu varu nāk arī liela atbildība

ASV esat mācījies trīs reizes, vēl arī citos militārajos kursos, un piedalījies četrās starptautiskajās militārajās operācijās. Vai pats šādu ceļu izvēlējāties?

Ar armiju ir tā: ja cilvēks tur dienē, tad ir jāsaprot, ka tas ir darbs ar ieročiem rokās, un ir jābūt gataviem doties turp, kur valdība nolemj mūs sūtīt. Līdz iestājai NATO dalība starptautiskās operācijās bija brīvprātīgs lēmums, bet pēc tam nav variantu: ir jābrauc uz svešām valstīm un jāpārstāv Latvijas intereses. Starptautiskās operācijas nevajadzētu uztvert kā kaut ko ārkārtēju; tas pieder pie darba. Tu jau vari iziet visādas skolas un iegūt nezin kādas kvalifikācijas un uzšuves uz formas, bet, kad pienāk tas patiesības mirklis un tev ir jāpasaka, vai tu brauc vai nebrauc uz tādu vietu, kur īstenībā neviens negrib doties, tad vai nu ir jābrauc, jo tavi biedri ir pieteikušies, vai jāiet prom.

Vai, nonākot armijā, nejutāt personiskās brīvības telpas ierobežojumu? Kur liek, tur jāskrien, noteiktā laikā jāceļas, jāsaģērbjas... Jauniešus, kuri vēlētos pieteikties rekrutēšanas centrā, varbūt varētu baidīt tas, ka nekas nav apspriežams, nevar pateikt – es to nedarīšu vai man tas nešķiet pareizi?

Domāju, tas ir jau aizejošs uzskats. Ir, protams, lietas, ko jāvar paveikt noteiktā laika termiņā, kaut vai ekipējuma uzvilkšana trauksmes laikā. Bet, ja tās lietas pareizi izskaidro, arī pats karavīrs vēlas to izdarīt iespējami labāk, jo no tā ir atkarīga viņa dzīvība vai visas vienības panākumi. Tā ir viena puse. Otra ir tā, kas atkarīga no katra cilvēka. Ja viņam gribas vairāk personiskās brīvības, pašam vairāk regulēt notikumu attīstību un pavērsienus, iespējams, viņam ir jāizvēlas virsnieka karjera.

Bet ir jāņem vērā, ka līdz ar lielu varu nāk arī liela atbildība. Ka jebkurš lēmums ir arī atbildība par karavīriem, kas tev uzticēti, atbildība par ekipējumu un galu galā arī par sekām – tostarp arī politiskām. Ir cilvēki, kam tas ir pa prātam un kas no tā nebaidās, un izvēlas virsnieka karjeru. Bet ir arī citādi ļaudis, kuriem patīk mācīt karavīrus, nodrošināt, lai viss notiktu noteiktajā kārtībā, un ir apmierināti ar to, ka nav jāpieņem smagi lēmumi. Viņi īstenībā ir tie, kas liek lietām notikt pēc tam, kad lēmumi ir pieņemti. Un tieši no viņiem lielā mērā ir atkarīgs, kā vienība ir spējīga veikt savus uzdevumus un cik sarežģītus. Var būt vislabākie virsnieki, vislabākie lēmumu pieņēmēji, bet, ja nav ļoti laba instruktoru sastāva, kas lēmumu spēj transformēt uz konkrētām izpildes darbībām, uz karavīru konkrētu apmācību, tad nekas labs nevar sanākt. Tā ka var teikt - armijā nav mazsvarīgu amatu. Katram ir paredzēta sava vieta un sava loma, un armija darbojas kā vienots mehānisms.

Konkurence ļauj izvēlēties

Ļoti nozīmīga jūsu centra darbības daļa ir rekrutēšana. Tātad pienākums sagādāt kareivjus NBS. Pērn dienestam armijā bija pieteikušies vairāk nekā tūkstotis jauniešu, bet tika pieņemti mazāk par četriem simtiem. Vai atbirums ir ļoti liels tādēļ, ka nepieciešamais rekrūšu skaits armijai tika nodrošināts?

Ir jāņem vērā vairāki aspekti. Jo ekonomiskā situācija valstī ir labāka, jo grūtāk atrast cilvēkus, kas gribētu dienēt armijā. No šā skatupunkta nav nekāda pārsteiguma, ka pašlaik ir četri vai pieci cilvēki uz vienu vietu.

Tad jau krīze jums nākusi par labu?

NBS tas nav slikti, un bruņoto spēku komandieris iespēju dienēt ir nodēvējis arī kā sociālo atbalstu cilvēkiem, kam grūtāk atrast darbu. Ja ir tik liela konkurence, mēs tiešām varam atlasīt veselākos, kvalitatīvāk sagatavotos un izglītotākos jauniešus.

Kādi ir rekrutējamie jaunieši no jūsu centra skatupunkta?

Pielāgojoties paaudžu maiņai, esam mainījuši pieteikšanās kārtību. Šī ir digitāla paaudze: ļoti daudz informācijas tā meklē internetā un pirmās zināšanas par potenciālo darbavietu, iespējamo karjeru iegūst tīmeklī. Būtu jocīgi, ja mēs nepiedāvātu iespēju internetā aizpildīt pieteikšanās veidlapas un iegūt visu nepieciešamo informāciju. Bet tas ir vieglākais posms. Tad, kad šie ļaudis atnāk pie mums, izvērtējam, kāda ir izglītība, vai nav sodāmības...vai veselība kārtībā, vai psiholoģiski kandidāts ir gatavs dienēt un viņam var uzticēt ieroci u.tml.

Kāda izglītība ir vajadzīga?

Karavīru sastāvā ir atļauts uzņemt jauniešus ar pamatskolas izglītību, bet, pastāvot tik lielai konkurencei, viņiem nebūs lielu izredžu. Standarts šobrīd ir vidējā un augstākā izglītība. Karavīram ir jābūt arī gudram, nepietiek ar to, ka ir stiprs un smuks. Bet lielākās problēmas sākas, kad viņi nonāk medicīnas komisijā. Diemžēl šeit skaidri parādās skolu sistēmas radītais brāķis. Armijā ir diezgan augsti standarti veselībai. Jo ir jāpanes ekstremāli augstas fiziskās slodzes, it sevišķi militārajās operācijās, kur lielā karstumā pilnā ekipējumā, kas sver ap 30 kilogramu, jāveic pārgājieni kalnos. Mediķi skatās, vai rekrutējamam jaunietim ir kārtībā mugura, vai normāli funkcionē locītavas, vai nav plakanās pēdas. Diemžēl rādītāji ar katru gadu kļūst sliktāki. Manā rīcībā ir kāds 2010.gadā veikts veselības apsekojums sporta skolās, kas liecina: pēc armijas kritērijiem tikai diviem trim procentiem pusaudžu ir augstākā līmeņa (A6) veselība. Lielākā daļa ir B5 līmenis, un arī C4, kas dienestam būtībā nav derīgi. Runa, protams, ir par bērniem, un viņi, nodarbojoties ar fiziskām aktivitātēm, vēl daudz ko var uzlabot. Bet rezultāti paši par sevi ir biedējoši.

Realitāte: armijai nederīgi, un arī darbaspēks vājš

Pat sporta skolās? Tur taču ir fiziski stiprākie un veselākie bērni.

Jā, tie ir bērni, kas kaut ko vēl dara... Jāteic, ka tie, kas izstrādāja rīcībpolitiku par sporta stundām skolās, lēma par finansējuma samazināšanu gan sporta skolām, gan tā dēvētajam tautas sportam, ir pieļāvuši kļūdu pašos pamatos. Jo tie jaunieši, kas vairs regulāri nenodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, lielākoties veselības stāvokļa dēļ ne tikai nav derīgi armijai, bet nebūs īpaši kvalitatīvi arī kā darbaspēks. Tāda ir realitāte. Mums, protams, ir idejas, ko vajadzētu darīt, un pašlaik gan ar sporta funkcionāriem, gan ierēdņiem notiek sarunas. Plānojam nākamgad sākt ieviest vecās, aizmirstās lietas vismaz Jaunsardzē, izstrādāt un ieviest sistēmu, līdzīgu kādreizējai "Gatavs darbam, aizsardzībai" (GDA).

Patiešām, skolās senāk taču bija cītīgi jāsporto un jākārto šīs obligātās fiziskās sagatavotības normas daudzos sporta veidos!

Jā, tādu "piezemētāku" variantu gatavojam Jaunsardzei un, ja ministrijas vadība un valdība akceptēs, tad būs šāds pilotprojekts jaunsargiem. Jaunsardzē ir pieci tūkstoši bērnu un jauniešu, un domājam, ka vismaz divas trešdaļas pārliecināsim par to, ka ir vērts un vēlams regulāri nodarboties ar fiziskām aktivitātēm, iegūstot kādu atzinības zīmi, kaut vai nozīmīti, kas apliecina panākumus.

Tātad vecākiem, neatkarīgi no armijas lietām, būtu ļoti jādomā par bērnu fizisko attīstību un veselību?

Es audzinu divus bērnus un teikšu – nav daudz iespēju bērnus kādos sporta veidos nodarbināt par brīvu. Paradoksāli, bet lielākās pilsētās, kur ir piemērota infrastruktūra un vajadzētu būt plašākām iespējām nodrošināt sporta nodarbības, par brīvu faktiski nav nekā. Vecāku līdzdalības maksājums un sporta veidam nepieciešamais ekipējums (it sevišķi, ja ģimenē ir vairāki bērni), ņemot vērā vidējo algu mūsu valstī, veido nesamērīgi augstas izmaksas. Piemēram, hokejs vai teniss kļuvuši par sporta veidiem tikai bagātu vecāku bērniem. Jo tehniskāks sporta veids, jo dārgāks un nepieejamāks vienkāršajai tautai. Šis tirgus ekonomikas modelis, samazinot sporta skolu skaitu, visus pakalpojumus izveidojot par maksu, valstij pēc gadiem desmit var izmaksāt ļoti dārgi – kā sociālās garantijas tiem, kuri veselības stāvokļa dēļ nebūs spējīgi normāli strādāt.

Bruņotajos spēkos ir ļoti daudz iespēju

Cik lielas ir karavīru algas? Vai ģimeni ar tām viņi var uzturēt?

Visas algas ir uzrādītas mūsu centra mājaslapā, tādēļ sīki nesaukšu skaitļus. Teikšu tā – deviņpadsmitgadīgam jaunietim, kam šī ir pirmā darbavieta, salīdzinājumā ar to, ko varētu nopelnīt civilā darbā, alga, manuprāt, ir ļoti laba. Papildu iespējas, ko sniedz armija ar treniņu, dzīvošanas apstākļiem, kompensācijām un pabalstiem, un sociālajām garantijām, nodrošina konkurētspēju darba tirgū. Citādi kļūst tad, kad šie puiši un meitenes nodien pāris līguma termiņus. Tad viņiem jau ir vairāk gadu, nodibinātas ģimenes, un ļoti sāpīgi jūtams reformas laikā samazinātais finansējums. Šajā posmā vidējam virsnieku un instruktoru sastāvam alga ir maz motivējoša. Bet tie ir speciālisti, ko valsts apmācījusi ļoti specifiskās lietās – inženieru, ieroču, fiziskajā sagatavotībā. Viņos ir ieguldīta liela nauda, viņi ir pieprasīti arī "ārpusē". Tad, kad šiem cilvēkiem pienāk laiks izlemt, pagarināt vai nepagarināt kārtējo līgumu uz pieciem gadiem, viņi sāk izvērtēt savas iespējas… Iznākumā daudzus arī zaudējam, ļoti daudzus zaudējam. Viņi aiziet strādāt, piemēram, banku sektorā IT jomā, komercsabiedrībās par menedžeriem. Armijā viņiem esam iemācījuši pieņemt lēmumus, menedžēt resursus, personālvadību, augstu darba disciplīnu, svešvalodas. Daudz pozitīvāk kopumā izskatās tie jaunieši, kas nāk no Jaunsardzes: viņi ir tendēti dienēt ilgāk, jo tas ir viņu aicinājums. Viņi saprot, uz kurieni nāk, un jau iepriekš ir vēlējušies savu dzīvi saistīt ar šo jomu.

Rezumējot – ja jaunietis ir armijai derīgs, centīgs un gudrs, tad viņš NBS var veiksmīgi veidot karjeru?

Bruņotajos spēkos ir ļoti daudz iespēju, un visas turklāt ir valsts apmaksātas. Ja cilvēks iestājas karavīru sastāvā, labi dienē, viņu nosūta mācīties uz instruktoru skolu, kur tam piešķir instruktoru pakāpes; viņš var izvēlēties civilās augstskolas, un valsts viņam apmaksā arī šos izdevumus; ja viņš ir viens no kādiem desmit labākajiem profesionāļiem savā vienībā, viņam paveras lielas iespējas mācīties arī ārzemēs - ASV, Francijā, Vācijā vai citās valstīs.

ASV, piemēram, ir militārās skolas, kas mums pieejamas IMET programmas (International Military Education and Training) ietvaros. Esmu pats piedalījies trijos šādos kursos, kur ir ļoti augsts sagatavošanas līmenis. Bet negribētu teikt, ka mūsu Nacionālā aizsardzības akadēmija būtu sliktāka. Mācību līmenis pēdējā laikā ir ievērojami paaugstināts, un arī šeit sagatavo labus virsniekus. Piemēram, viens no labākajiem virsniekiem, ko jebkad esmu pazinis un ar kuru kopā bijām Afganistānā, šobrīd ārkārtīgi augstas klases šauras tehniskas jomas speciālists NBS, ar izcilību ir pabeidzis Nacionālo aizsardzības akadēmiju. Protams, viņš mācījās arī ASV, bet tas viss bija pēc tam.

Dienot armijā, sevišķi Ādažos, kur ir dislocētas sauszemes spēku brigādes vienības, nav pārsteiguma, uzzinot, ka karavīrs ir bijis dažādās misijās. Drīzāk jocīgi izskatās, ja kāds dien sauszemes spēkos, bet nav piedalījies nevienā starptautiskā operācijā. Jā, mūsu puiši ir bijuši visos karstajos punktos, kur vien Latvija savas vienības ir sūtījusi.

Izpratne par armiju arvien mazāka

Kas notiek ar jauniešu patriotisko audzināšanu? Karavīram taču ir jābūt savas valsts patriotam?

Kopš deviņdesmitajiem gadiem situācija ir dramatiski mainījusies, un lielā mērā tādēļ, ka Latvijā vairs nav obligātā dienesta. Profesionālajam militārajam dienestam ir daudz pozitīvu aspektu, bet sabiedrības viedokļa un armijas tēla veidošanas ziņā tas tomēr ir zaudējums. Sabiedrība arvien vairāk attālinās no izpratnes par to, kas ir bruņotie spēki, jo ar armiju ir arvien mazāka saskare. Varbūt vietā būtu pārmetums, ka šajā jaunajā situācijā mēs pietiekami daudz neesam strādājuši. Taču daudz braucam uz skolām, piedalāmies publiskajos pasākumos, arī Latvijas armijas dzimšanas dienā Vērmanes dārzā. Bet īpašus aģitācijas pasākumus karavīru rekrutēšanai nerīkojam, jo pašlaik kandidātu ir vairāk, nekā spējam paņemt.

Taču paredzams, ka nākamajos piecos gados situācija mainīsies: tuvojamies laikam, kad deviņdesmito gadu demogrāfiskās krīzes laikā dzimušie būs iesaucamā vecumā, un statistikas dati izskatās dramatiski. Pirms pāris gadiem Latvijā nebija desmit tūkstoši četrpadsmitgadīgu puišu. Pēc trim gadiem jaunekļi būs iesaucamā vecumā – cik daudzi no viņiem būs veseli, gribēs kaut ko dzirdēt par armiju, būs ieguvuši pienācīgu izglītību, būs vēl Latvijā? Pieļauju, ka tad šā vecuma puišu, kurus vispār ir vērts uzrunāt, būs vēl uz pusi mazāk.

Situācija izvēršas diezgan bēdīgi, un domāju, ka bez īpašas bruņoto spēku pozitīvā tēla veidošanas sabiedrībā un nopietnām investīcijām Jaunsardzes kustībā mēs nespēsim ieinteresēt to mazo saujiņu jauniešu, kas varētu būt mūsu mērķauditorija.

Pēc dažiem gadiem mēs būsim spiesti par pilsoņiem konkurēt gan ar Iekšlietu ministriju, kam arī ir ļoti augstas veselības prasības saviem darbinieku kandidātiem, gan ar Valsts robežsardzi, Ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, valsts iestādēm. Pieļauju, ka pēc gadiem pieciem arī manas paaudzes vīriem, kas pašlaik dienē armijā, būs vajadzīga maiņa. Lai nenonāktu īpašās grūtībās, jau šodien ir jāizstrādā īpaša politika, kā piesaistīt jauniešus dienestam.

Kādi uzpleči ir jums, un (atvainojiet par jautājumu!) kāpēc tagad nēsājat civilo uzvalku?

Esmu atvaļināts majors. Pēdējā misija Afganistānā ietekmēja veselību: kļuvu derīgs vien štāba darbam. Pēc atgriešanās no šādām misijām man šķita, ka štāba darbs ir diezgan garlaicīgs – tas ir viens aspekts. Otrs –komandēt vienību, apzinoties, ka ar saviem karavīriem kopā nekad nekur vairs nevarēšu aizbraukt, teikt - puiši, tagad gatavojieties, mēs jūs sūtīsim uz kaut kādu elli, bet pašam vakara ziņās skatīties, kā viņiem iet, - tas man nebija pieņemami. Tādēļ pieņēmu lēmumu, ka ir laiks dzīvē darīt kaut ko citu. Nav tā, ka dzīve pēc armijas apstājas.

Protams, mums starptautiskās operācijās ir arī kritušie, ievainotie, un tā ir dienesta ēnas puse: ne vienmēr apstākļus var ietekmēt tā, ka lodes un šķembas lido garām. Taču (jāpieklauvē pie galda!) jāteic, ka šajos gados mums ir salīdzinoši labi gājis un puiši ir tikuši sveikā cauri. Tas liecina par Latvijas karavīru profesionālismu – viņiem ir ieaudzinātas tādas iemaņas, ka tie spēj izdzīvot pat vistrakākajās situācijās un sveiki un veseli atgriežas mājās. Tagad ir tādi ieroči un tehnoloģijas, ka neviena bruņa cilvēku neaizsargās, ja viņš pats nerīkosies saprātīgi un profesionāli. Kopš 1996.gada, kad aktīvi piedalāmies starptautiskajās militārajās operācijās, armija ļoti strauji augusi profesionālajā ziņā un arī ekipējums ir attīstījies.

Labs saturs
4
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
PIEKRĪTU