Šajā mācību gadā Jaunsardzes pasākumi ir īpaši – tie norisinās organizācijas 20.dzimšanas dienas zīmē. Svinīgais pasākums par godu šai jubilejai 30.novembrī notiks Latviešu biedrības namā. Bet pavisam drīz, oktobra beigās skolēnu brīvlaikā, jaunsargi atkal pulcēsies kopā, dosies izturības pārgājienos, mērosies spēkiem fiziskās sagatavotības, orientēšanās, šaušanas, militārās apmācības un citās prasmēs.
Jaunsardze ir Aizsardzības ministrijas organizēta un finansēta Latvijas skolu jaunatnes kustība. Jaunsargu apmācību process tiek īstenots kā brīvprātīga interešu izglītība. Lai nodrošinātu jauniešu izglītošanu valsts aizsardzības jomā, ir izstrādāta jaunsargu mācību paraugprogramma, kuru īsteno sadarbībā ar izglītības iestādēm, pašvaldībām un Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS).
Ieskatam – mācību priekšmeti ir Latvijas teritorijas atbrīvošanas cīņu un Latvijas nacionālās armijas un Nacionālo bruņoto spēku vēsture; novadpētniecība; NATO un ES; Latvijas, rajona un pagasta vēsture; vides izglītība; vadības pamati; uzvedības kultūra; drošības noteikumi. Mācību programma ir veidotā tā, lai mācību procesā ikvienam jaunietim būtu iespēja pilnveidot sevi, iegūstot jaunas zināšanas, kas papildina skolu mācību programmā apgūto.
Kā uzsver Aizsardzības ministrija, šī mācību programma jauniešiem sniedz dzīvē nepieciešamās prasmes un iemaņas, veicina interesi par NBS, popularizē dažādas militārās specializācijas.
Par Jaunsardzes kustību Latvijā LV portāla saruna ar Rekrutēšanas un Jaunsardzes centra direktoru Druvi Kleinu.
20.gadadienas zīmē
Jaunsargi ir stabila un uzticama armijas rezerve. Cik daudz jauniešu ir šajā organizācijā – pieci tūkstoši?
Šis skaits ik gadu mainās. Tie, kuri pabeidz augstāko – ceturto līmeni, nokārto pārbaudījumus un saņem apliecību par jaunsarga apmācību programmas apguvi, ik pavasari atstāj Jaunsardzes rindas, jo iestājas augstskolās, sāk strādāt, tātad iekļaujas pieaugušo dzīvē. Savukārt ik rudeni uzņemam jaunus dalībniekus.
Pērn jaunsargu interešu izglītība tika īstenota 166 mācību vietās, kur bija 328 mācību grupas. Tātad jaunsargu kustība ne tuvu nav katrā skolā.
Nav pat katrā pašvaldībā. Šeit noderēs neliels atskats vēsturē. Zemessargi deviņdesmitajos gados, nākot uz nodarbībām, nereti ņēma sev līdzi bērnus. Viņiem šīs nodarbības ļoti patika, un ap 1992.gadu radās ideja, ka vajadzētu izveidot atsevišķu organizāciju jauniešiem, lai viņi konkrētās vietās instruktoru vadībā pēc noteiktas programmas varētu iegūt zināšanas, dažādas iemaņas un lietderīgi pavadīt laiku. Tā arī izveidojās šī kustība. Tad, iestājoties NATO, jaunatnes organizācija no Bruņotajiem spēkiem bija jānodala, un 2004.gadā tika izveidots atsevišķs Jaunsardzes centrs.
Pirms diviem gadiem aizsardzības sistēmas reorganizācijas gaitā apvienoja vairākas iestādes un tika izveidots Rekrutēšanas un Jaunsardzes centrs, kurā Jaunsardzes departaments ir viena no struktūrvienībām.
Jaunsardze vēsturiski vienmēr ir bijusi Aizsardzības ministrijas paspārnē, allaž ir bijusi vēlme šo kustību saglabāt. Jaunsardzei pastāvīgi ir atvēlēts Aizsardzības ministrijas finansējums, un kopš 2010.gada šai organizācijai cenšamies plašāk piesaistīt arī pašvaldību interesi un finanšu resursus.
Bet šogad no valsts puses ir izskanējis pirmais konkrētais lēmums pēdējos gados, ka Jaunsardzei nepieciešams iedalīt vairāk līdzekļu un šo kustību izvērst plašākā mērogā. Budžeta grozījumos Jaunsardzei ir papildus paredzētas 12 štata vietas ar visu finansējumu, kas vajadzīgs, lai mācību grupas nodrošinātu ar ekipējumu. Tas lielā mērā ir saistīts ar pēdējā laika notikumiem, jo Jaunsardze ir ļoti pateicīgs formāts bērnu un jauniešu integrācijas veicināšanai – šeit viņus absolūti nedalām ne pēc nacionalitātes, ne pilsonības. Ja cilvēki legāli dzīvo Latvijā, viņu bērni var pieteikties Jaunsardzes kustībā.
Lielākā daļa nodarbību notiek ārpus klasēm un saistītas ar dažādām aktivitātēm – alpīnismu, tūrismu, izdzīvošanas spēlēm, pārgājieniem, vēstures izziņu, braucot uz dažādām piemiņas vietām. Vienīgais, ja tā varētu teikt, ierobežojums – nodarbības notiek latviešu valodā.
Viņiem nekas savā starpā vairs nav jādala
Ko vēl vecāki vairāk var gribēt, ja viņu spriganais un nevadāmais bērns, kas nezina, kur likt enerģiju, šādi tiek nodarbināts?
Jaunsardze viņiem ir īstā vieta. Turklāt lietas, ko viņiem māca, ir saistītas ar lokālpatriotismu, valsts pamatvērtībām – biedriskumu, izpratni par vēsturi, brīvības cīņām, fizisko attīstību, veselīgu dzīvesveidu. Šie jaunieši, četrus piecus gadus darbojoties kopā, pēc pilngadības sasniegšanas varbūt dzīvē aiziet katrs savu ceļu un nesaista savu dzīvi ar militārismu. Bet viņiem savā starpā vairs nav ko dalīt, nav jautājumu par valsts vēsturi un šaubu par to, vai Latvijā ir jābūt vienai vai divām valsts valodām, kam jābūt pilsoņiem un tamlīdzīgi.
Šī patriotisma audzināšana nav saistīta tikai ar militārismu, tā ir ticības audzināšana savai zemei, piederības sajūta savai dzimtajai vietai...
Tad jau var cerēt, ka šie jaunieši neteiks – es mīlu šo zemi, bet ienīstu šo valsti?
Tas ir tāds "spārnots" teiciens, kam es neredzu loģiku. Šie jēdzieni ir nedalāmi – ja nebūtu valsts, nebūtu šādas zemes un cilvēkiem - ne darba, ne izglītības. Tie, kuri tā runā, nenovērtē, ko valsts patiesībā viņiem nodrošina. Gan iespēju šeit dzīvot, gan sociālo drošību, gan vispār drošību kā tādu, cilvēktiesību ievērošanu un visu pārējo.
Teikšu tā – lielākā daļa šīs filozofijas atbalstītāju nekad tā īsti nav apskatījušies, kas notiek aiz Eiropas Savienības robežām. Tur ir gluži cita pasaule, un salīdzinājumā ar mūsu problēmām lielā pasaules daļā tā ir bēdu ieleja.
Jūs to visu esat redzējis savās karavīra gaitās starptautiskajās militārajās operācijās, un tādēļ ir cits skats uz dzīvi?
Protams. Lai cik mēs labklājības ziņā esam atšķirīgi no vecajām Eiropas Savienības valstīm, mēs nekādi nevaram samēroties ar to, kā cilvēki dzīvo, piemēram, Vidējos Austrumos vai dažās postpadomju valstīs. Jā, esmu dzirdējis, ka šādam salīdzinājumam nav pamata, to nevajag un pat nedrīkst darīt. Bet kāpēc ne? Objektīvam vērtējumam tas nāk tikai par labu. Mums ir patiešām daudz ko zaudēt, jo mēs neprotam novērtēt to, kas mums ir.
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks, tiekoties ar izglītības ministru Robertu Ķīli, lūdza mazināt virkni birokrātisko šķēršļu, lai Jaunsardzes kustību varētu izvērst plašāk. Kādas ir problēmas?
Jaunsardze pēc veida, kā tā darbojas, ir kaut kas daudz vairāk nekā interešu izglītība, bet īsti nav arī profesionālās ievirzes izglītība. Esam kaut kas pa vidu, kas izglītības sistēmā īsti nav definēts. Jaunsardzei kā jauniešu organizācijai ir jāievēro visas ārējo normatīvo aktu prasības gan saistībā ar nometņu, gan nodarbību organizēšanu. Taču tās ir rakstītas izglītības iestādēm, kas darbojas konkrētā laikā un vietā, nevis visā Latvijā.
Ir ļoti daudz pretrunu starp to, ko regulē ārējie normatīvie akti un ko mēs darām vai gribam darīt. Šos dokumentus ir grūti sakārtot un sinhronizēt, lai varētu produktīvi strādāt. Piemēram, mēs neesam valsts iestāde un neesam izglītības iestāžu reģistrā, tādēļ katrā pašvaldībā Jaunsardzes programmas īstenošanai ir jāsaņem pašvaldības izdota licence. Daudzām pašvaldībām nemaz nav šādu licencēšanas komisiju, tās ir speciāli jāveido, kas, protams, nesekmē Jaunsardzes kustības izvēršanu. Turklāt katrā pašvaldībā šī Jaunsardzes programma atsevišķi jāsertificē kā interešu izglītības programma. Bet grūtības rodas ar to, ka interešu izglītības programmai ir noteikts mācību stundu skaits, kuru mēs pārsniedzam vismaz četras reizes.
Jaunsardzes kustība šobrīd ir organizēta vairāk nekā 80 pašvaldībās un visās lielajās pilsētās. Lai sakārtotu kaut vai šo vienu pašu jautājumu, ir vajadzīgs milzīgs birokrātisks darbs un laiks. Tādējādi rodas visādas normatīvo aktu prasību kolīzijas, kurām īsti netiekam pāri.
Esam aicinājuši mūsu ministrijas vadību sagatavot īpašu Jaunsardzes likumu, kurā visus šos problemātiskos jautājumus varētu sakārtot un visu šo jomu reglamentēt ar pavadošiem Ministru kabineta noteikumiem. Ministrijas lēmums par to jau ir pieņemts.
Tālākais punkts uz austrumiem – Zilupe
Bet jaunsargi taču arī šauj, vai ne?
Šo jomu regulē Ieroču aprites likums, to mēs stingri ievērojam, vienīgi pašlaik nav īsti noteikts, kādā veidā Bruņotie spēki (tostarp Zemessardze) drīkst sniegt atbalstu Jaunsardzei gan šaušanas nodarbībās, gan aicinot jaunsargus uz kopējiem pasākumiem un mācībām. Arī šis ir viens no normatīvajos aktos līdz galam nenoregulētiem jautājumiem.
Šaušana jauniešiem ļoti patīk, bet Latvijā par to ir izplatīts diezgan greizs priekšstats, nereti saistot šo sporta veidu ar agresivitāti, karošanu, vardarbību. Vēlos uzsvērt, ka tas ir sekls viedoklis, jo šaušana, manuprāt, ir uzskatāma par sporta veidu, kas no cilvēka prasa pašdisciplīnu, fizisko un psiholoģisko sagatavotību, gribasspēku. Tas ir labs, elegants sporta veids, kas attīsta personību.
Jūsu centra publiskajā pārskatā par darbību 2011.gadā teikts, ka pērn "centrs ir sasniedzis primāros mērķus un apturējis tālāku Jaunsardzes kustības izzušanu". Kādas izmaiņas skārušas jaunsargus?
Jāteic, ka 2009.gads visai aizsardzības nozarei bija ļoti smags: finansējums nozarei tika samazināts aptuveni uz pusi (šķiet, lielākais samazinājums, kāds vispār bija valsts pārvaldē), un Jaunsardzē tas visvairāk (septiņkārtīgi) skāra izdevumu pozīciju, kas saistīta ar jauniešu praktiskajām aktivitātēm. Jaunsardzes praktiskās nodarbības (pārgājieni, nometnes, piemiņas pasākumi, sporta nodarbības, militārā apmācība u.tml.) ir pati interesantākā un saistošākā apmācību programmas daļa. Protams, ka instruktori jauniešu interesi bez šīm aktivitātēm vairs nespēja noturēt. Tika samazināts arī instruktoru štata vietu skaits, bet katrs no viņiem vada ap simts jaunsargu. Tādējādi jaunsargu skaits kustībā nokritās apmēram uz pusi, un tikai pērn mēs sākām vērot kaut kādu pieaugumu. Pašlaik no trīsarpus tūkstošiem jaunsargu 2009.gada nogalē esam tikuši atpakaļ pie pieciem tūkstošiem.
Lielā mērā šī kustība neizzuda, pateicoties tam, ka instruktori ir sava darba entuziasti un ir atraduši motivāciju ar šiem jauniešiem strādāt, nereti bez atalgojuma vai pat ziedojot savus līdzekļus. Laiku pa laikam arī Aizsardzības ministrija atrod papildu līdzekļus Jaunsardzes atbalstam – nedaudz vairāk, nekā iestādes budžetā paredzēts. Bet, kā jau minēju, šis gads ir pozitīvs ar to, ka valsts budžeta grozījumos ir paredzēts vērā ņemams finansējums šīm jaunsargu aktivitātēm.
Jau šogad 900 jaunsargiem būs iespēja piedalīties nometnē, kas iepriekš iestādes budžetā vispār nebija plānota. Šī Jaunsardzei, it īpaši Latgalē, ir ļoti pozitīva ziņa: puse no papildu instruktoru slodzēm būs tieši šim reģionam, kas dos mums iespēju Jaunsardzes kustību Latgalē izvērst vienmērīgāk. Tālākais punkts uz austrumiem, kur darbojas Jaunsardze, tagad būs Zilupe.
Nav pašvaldības atbalsta - nav jaunsargu
Jaunsardzes kustība, šķiet, ir ļoti atkarīga no katras pašvaldības atsaucības, kā arī spējas materiāli atbalstīt. Pērn centram bija sadarbības līgumi ar 59 pašvaldībām. Tātad ar pusi no visām, un tas nav ļoti daudz.
Var teikt tā: ja nav pašvaldības atbalsta, pašvaldībā nav arī Jaunsardzes. Aizsardzības ministrija var sniegt nelielu savu atbalstu. Bet, ja pašvaldība nebūs ieinteresēta šo organizāciju savā novadā atbalstīt ar telpām, transportu, lai bērnus aizvestu uz pasākumiem, vasarā apmaksāt kādas nometnes rīkošanu, tad ministrija viena pati visus izdevumus nespēs nodrošināt nepieciešamā apjomā.
Tā kā pirmām kārtām tie ir konkrētā pašvaldībā dzīvojoši bērni, lielākā daļa pašvaldību atrod kādus līdzekļus, lai apmaksātu gan mācību telpu izmantošanu, gan telpas ekipējuma novietošanai. Šī ir bezmaksas kustība, tādējādi bērniem ne par ko nav jāmaksā.
Ar kurām pašvaldībām izveidojusies vislabākā sadarbība?
Vispirms uzsvēršu kopējo tendenci: lai cik paradoksāli tas būtu - jo lielāka ir apdzīvotā vieta un bagātāka pašvaldība, jo tradicionāli mazāks atbalsts jaunsargiem. Pašlaik mums visgrūtāk vedas ar Rīgu un Pierīgas pašvaldībām; tikai tagad sāk attīstīties sadarbība ar Ventspili, Liepāju. Pērn diezgan labi sākām sadarboties ar Valmieru, Cēsīm, Daugavpili.
Ir pašvaldības, kam ir daudz naudas un liels iedzīvotāju skaits, bet atbalsts salīdzinoši mazs. Un ir pretēji – mazas pašvaldības ar ierobežotiem līdzekļiem atrod iespēju sniegt samērā lielu atbalstu. Kā piemēru par veiksmīgu sadarbības modeli gribētu minēt Stopiņus – šī gana turīgā pašvaldība finansē saviem jaunsargiem pilnīgi visu, sākot ar instruktora darba apmaksu, ekipējumu, nometnēm un beidzot ar ēdināšanu un transportu.
Jaunsargiem ir arī formas tērpi, kas tos sagādā?
Galvenokārt Aizsardzības ministrija; ir ļoti maz pašvaldību, kas to nodrošina par savu naudu. Šogad interesi ir izrādījusi Jelgava, izskatās, ka tā varētu šajā lietā ko darīt; savu bērnu atbalstīšanā iesaistījusies arī Ventspils.
Pašlaik ar pašvaldībām intensīvi runājam par sadarbības līgumu slēgšanu. Centra mērķis ir līdz 2015.gadam Jaunsardzes kustību nodrošināt visās 119 pašvaldībās. Bez pašvaldību atbalsta un sadarbības tas nebūs iespējams. Vai visās Latvijas skolās – tas jau ir valsts politikas jautājums.
Kādreiz Jaunsardze bija sadalīta piecos administratīvajos novados, un attiecīgi tika numurētas vienības. Šobrīd esam ierosinājuši, ka būtu lietderīgi vienības pārdēvēt pēc vietvārdiem. Piemēram, Stopiņu vienība. Lokālais nosaukums dotu atpazīstamību arī pašvaldībai, it sevišķi, ja vienības piedalās valsts mēroga pasākumos un vēl iegūst uzvaras. Arī pašiem jaunsargiem būtu vieglāk sevi asociēt tieši ar savas vienības atrašanās vietu un būt lepniem, ka viņi pārstāv tieši savu pašvaldību.
Varbūt varētu rīkot jaunsargu Vislatvijas sacensības?
Mēs tās jau organizējam. Nevis kā olimpiādi tradicionālā izpratnē, kā sacensības dažādos sporta veidos, bet ļoti plašas Jaunsardzes Vīru spēles. Šīs sacensības ir vairāk militarizētas - tiek pārbaudītas, piemēram, zināšanas dažādu mezglu izmantošanā, orientēšanās un navigācijas prasmes, izmantojot kartes, veiklība kokā kāpšanā ar virvēm, tiek testētas militārās iemaņas, komandu spēja sadarboties, ierindas mācība un tamlīdzīgi. Arī šajās skolēnu brīvdienās visos reģionos notiks jaunsargu nometnes. Viņi ir kārtīgi puikas un meitenes, un brīvajā laikā jauniešiem vajag rast iespēju nodarboties ar kaut ko aizraujošu.
Vai kārtīgie puikas un meitenes tiek arī uz ārzemēm?
Šo sadarbību gan neesam vēl atguvuši pirmskrīzes līmenī – uz nometnēm ārvalstīs tiek tikai atsevišķas vienības. Bet ir viena laba, šogad aizsākta iniciatīva (un ceru, ka tā šādā līmenī arī turpināsies) - Baltijas jaunsargu nometne (Baltic Guards), kurā pulcējas bērni un jaunieši no visām trim Baltijas valstīm. Šogad šī nometne ar ievērojamu pašvaldības un sadarbības partneru atbalstu notika Cēsīs.
Vai tas nozīmē, ka jaunsargi ir arī citās valstīs?
Viņi, protams, nesaucas par jaunsargiem, bet līdzīgas organizācijas, piemēram, Igaunijā, Lietuvā, Lielbritānijā un citās valstīs ir. Jāsaka, ka Latvijas Jaunsardze ir proporcionāli viena no lielākajām šāda veida organizācijām Eiropas Savienībā. Šogad Baltic Guards nometni ļoti dāsni atbalstīja arī Cēsu pašvaldība. Es ceru, ka nākamgad šādu pasākumu izvēlēsies rīkot vai nu Lietuvas, vai Igaunijas sadarbības organizācijas.
Cēsīs jaunsargiem arī šobrīd ir nopietns atbalsts. Atgriežoties pie pašvaldībām, teiksim tā – lielākā daļa pašvaldību jaunsargus iespēju robežās atbalsta; pašlaik grūtāk rit sadarbība ar lielām pilsētām. Bet iespējams, ka mēs paši īsti neesam spējuši šo jautājumu pietiekami prasmīgi un pareizā līmenī aktualizēt; varbūt nemākam sevi īsti labi parādīt, lai viņiem (pašvaldību vadītājiem) būtu interesanti pievērsties arī mūsu problēmai.
Šogad būs viens notikums, kas noteikti mainīs attieksmi pret jaunsargu kustību –Jaunsardze pirmo reizi ir uzaicināta soļot 18.novembra parādē Krastmalā. Pat ne katram karavīram dienesta laikā armijā ir dota tāda iespēja un gods. Tas ir ļoti nozīmīgs žests no aizsardzības ministra puses, parādot augsto Jaunsardzes novērtējumu. Cerams, ka šī iespēja izveidosies par tradīciju.
