Ziemeļkoreja, veicot atbilstošas izmaiņas konstitūcijā, pasludinājusi sevi par kodolvalsti. Phenjana, kas pēdējos mēnešus pastāvīgi izteikusi kara draudus ASV un Dienvidkorejai, uzstāj, ka sarunām par komunistiskās valsts turpmāko kodolprogrammu jābūt kā "dialogam starp kodolvalstīm un viena puse nedrīkst pieprasīt otrai atteikties no kodolieročiem", vēsta Ziemeļkorejas laikraksts "Rodong Sinmun".
Neņemot vērā starptautiskās sabiedrības prasības, Ziemeļkoreja 12.februārī veica savu trešo kodolizmēģinājumu. Pirmie divi notika 2006. un 2009.gadā. ANO rezolūcijas, kas sekojušas šiem notikumiem, līdztekus sankcijām pieprasa Phenjanai izbeigt kodolizmēģinājumus un ballistisko raķešu palaišanu, atteikties no kodolieroču izstrādes un atgriezties pie sarunām par Korejas pussalas kodolatbruņošanu.
Izredzēto piecnieks un dubultstandarti
Kodolvalstu statuss ir nostiprināts Kodolieroču neizplatīšanas līgumā (KNL), kuru, nolūkā stingri ierobežot ar kodolieročiem bruņoto valstu loka paplašināšanos pasaulē, augstā kara gados izstrādāja ANO. Līgums, stājoties spēkā 1971.gadā, faktiski fiksēja esošo situāciju, pasludinot, ka par kodolvalstīm ir uzskatāmas valstis, kuras īstenojušas kodolsprādzienus līdz 1967.gada 1.janvārim. Tās bija ASV, Padomju Savienība (tiesības tagad pārņēmusi Krievija), Lielbritānija, Francija un Ķīna, kuras vienlaikus ir arī ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles ar veto tiesībām visos nozīmīgākajos starptautiskajos jautājumos.
KNL uzliek tā dalībvalstīm stingrus kodolieroču un kodolmateriālu izplatīšanas ierobežojumus, kā arī pakļauj kontrolei kodolvalstu kodolarsenālu un kaut kad nepārredzamā nākotnē sola kodolbrīvu pasauli. Mūsdienās KNL pievienojušās gandrīz visas valstis.
"Līgums, stājoties spēkā 1971.gadā, faktiski fiksēja esošo situāciju, pasludinot, ka par kodolvalstīm ir uzskatāmas valstis, kuras īstenojušas kodolsprādzienus."
KNL tik tiešām ir ierobežojis kodolvaru skaitu pasaulē, taču vienlaikus šis līgums nodrošina piecu valstu monopolstāvokli attiecībā uz kodolbruņojumu, jo pārējām, kas neietilpst tā dēvētajā kodolklubā, dotas tiesības atomenerģiju izmantot tikai miermīlīgiem nolūkiem – galvenokārt elektroenerģijas ražošanai.
Tādējādi līguma leģitimitāte, vērtējot pēc ANO valstu vienlīdzības principa, ir apšaubāma. "Te dominējošie ir nevis juridiskie, bet politiskie argumenti, kārtējo reizi apstiprinot Džordža Orvela atsegto patiesību, ka visi ir vienlīdzīgi, bet daži tomēr ir vienlīdzīgāki par citiem," atzīst Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Andris Sprūds. Vienlaikus viņš norāda: "Šai sistēmai, kas izveidota aukstā kara apstākļos, ir spēcīgi argumenti. Kodolvalstu skaita ierobežošana automātiski nozīmē globālus centienus nepieļaut atomieroču nonākšanu neprognozējamu un agresīvu režīmu rokās. Kas visai tieši attiecas arī uz Latviju – pēc PSRS sabrukuma kodolieroči nepalika bijušajās Padomju Savienības republikās, kur tie iepriekš bija izvietoti. Vai mēs tagad justos droši, ja Ukrainas vai Baltkrievijas rīcībā tagad būtu atombumbas?" retoriski jautā politologs.
Pātaga un burkāns
Taču nebūt ne visur ir mierā ar kārtību, ko nosaka Kodolieroču neizplatīšanas līgums. No gandrīz diviem simtiem ANO dalībvalstu līgumu nav parakstījušas Indija, Pakistāna, Izraēla, bet Ziemeļkoreja 2003.gadā dalību līgumā atsaukusi. Pirmās divas no minētajām ir kodolvalstis jau vairākas desmitgades. Ziemeļkoreja sevi par tādu pasludināja 2005.gadā. Par kodolvalsti kopš pagājušā gadsimta 60.,70.gadiem uzskata arī Izraēlu, kas gan oficiāli to noliedz.
Indija un Pakistāna ilgu laiku starptautiskajai sabiedrībai nebija pieņemamas kā kodolvalstis, ko lielā mērā noteica bažas par kara izcelšanos starp tām Kašmiras reģiona piederības konflikta dēļ. Situācija ievērojami mainījās, kopš abas valstis 2001.gadā apsolīja atbalstu ASV globālajā karā pret terorismu. Lai arī Indijas un Pakistānas kodolstatuss de jure joprojām nav starptautiski atzīts, pasaulē uz šo faktu lūkojas "caur pirkstiem".
Ņemot vērā lielvaru specifiskās intereses, kā arī sankciju un draudu maziedarbīgumu, starptautiskās organizācijas un pašas lielvaras izvēlējušās pātagu nomainīt ar burkānu - piekukuļošanas un piejaucēšanas politiku, lai panāktu neatzīto kodolvalstu labprātīgu pakļaušanos. Šo principu līdz šim akceptējusi arī Ziemeļkoreja, savu kodolprogrammu sekmīgi izmantojot, lai no Dienvidkorejas un tās Rietumu sabiedrotajām izspiestu dažāda veida palīdzību un manipulētu ar sankciju piemērošanu.
"Lielvaras izvēlējušās pātagu nomainīt ar burkānu - piekukuļošanas un piejaucēšanas politiku, lai panāktu neatzīto kodolvalstu labprātīgu pakļaušanos."
Vienlaikus, kā norāda A.Sprūds, atrašanās ārpus Kodolieroču neizplatīšanas līguma šīm neatzītajām kodolvalstīm, kā arī Izraēlai ir pietiekami izdevīga, jo tās vienmēr var aizbildināties, ka nav uzņēmušas nekādas saistības šajā jomā.
Citādi ir ar Irānu, kura parakstījusi līgumu, taču pastāvīgi tiek turēta aizdomās par kodolieroču izstādi un, spītējot starptautiskām sankcijām, regulāri radījusi dažādus šķēršļus Starptautiskās Atomenerģētikas aģentūras pārbaudēm. Šī institūcija ir ANO izveidota autonoma starptautiska organizācija, kura faktiski īsteno KNL izpildes kontroli – raugās, vai dalībvalstis nepārkāpj vienošanos par kodoltehnoloģiju neizmantošanu militāriem mērķiem. Tiklīdz Irāna paziņos par tās rīcībā esošiem kodolieročiem, to pašu nekavējoties izdarīs arī galvenā tās pretiniece reģionā - Izraēla, uzskata A.Sprūds.
Visbīstamākās – Ziemeļkoreja un Irāna
Vai pasaulē ir palielinājušies kodolkara draudi? Lai gan Ziemeļkorejas pastāvīgie solījumi lietot kodolieročus pret saviem ienaidniekiem pēdējo mēnešu laikā pievērsuši pasaules uzmanību atomkara problēmai, visticamāk, ka aiz Phenjanas kareivīgajiem paziņojumiem nestāv nekas vairāk, kā komunistiskās valsts vēlme vairot savu starptautisko ietekmi un panāk kārtējo rietumvalstu piekāpšanos sev interesējošos jautājumos.
Tāpat problēmas ar Irānas kodolprogrammu, konfliktsituācija Tuvajos Austrumos, kā arī sarežģījumi ASV un Krievijas attiecībās, kurus mēdz aplūkot pasaules kodoldrošības kontekstā, lai gan var radīt zināmas bažas, tomēr nav nekas principiāli jauns un situāciju nav vērts dramatizēt, atzīmē A.Sprūds. Viņš pat norāda uz zināmu paradoksu – ir analītiķi, kas uzskata, ka kodolvalstu skaita palielināšanās nevis kaitē globālajai drošībai, bet pat nāk tai par labu, jo šīm valstīm liek piesardzīgāk raudzīties uz sekām, ko varētu izraisīt kodolieroču lietošana reālā karadarbībā. Tajā pašā laikā, neskaitot prognozējamus kodolkara izcelšanās iemeslus, pilnībā tomēr nevar izslēgt kādus neparedzamus vai nejaušus faktorus, kas to varētu izprovocēt, piebilst eksperts.
Vislielākās bažas tieši savas neprognozējamības dēļ patlaban raisa Ziemeļkoreja. Lēmumu pieņemšana šajā valstī tiek turēta tik lielā slepenībā, ka par tiem ārpus robežām nav zināms gandrīz nekas, atsaucoties uz sarunu ar Dienvidkorejas vēstnieku Latvijā, atzīst Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Kalniņš. Starptautiskajai sabiedrībai joprojām nav īsti skaidra ne jaunā valsts līdera Kima Čenuna patiesā loma Phenjanā, ne tā nodomi. Cerības uz to, ka režīms rīkosies pēc ierastās saspīlējuma-atslābuma shēmas balstās tikai uz līdzšinējo pieredzi, bet ne uz drošas un svaigas informācija pamata.
Ziemeļkorejas rīcībā esošās raķetes, iespējams, spēj veikt starpkontinentālus attālumus un sasniegt Eiropu, taču pagaidām tās tomēr nejaudā šādā attālumā nogādāt komunistiskās valsts rīcībā esošos kodollādiņus, uzskata militārie eksperti. Eiropas valstis daudz vairāk apdraudētu potenciāls kodolkonflikts Tuvajos Austrumos. Kodolieroči šajā reģionā varētu būt vienīgi Izraēlas rīcībā. Taču šī valsts Rietumiem nav naidīga un pieturas pie konstruktīvas un prognozējamas politikas.
"Iespējamais apdraudējumus no Irānas ir galvenais iemesls, ar ko tiek pamatoti Rietumu centieni radīt NATO pretraķešu aizsardzības vairogu Eiropā."
Citādi ir ar Irānu – ideoloģizētu, noslēgtu un agresīvu valsti, kuras bruņojumā kodolarsenāla gan pagaidām vēl nav, taču kaut kad varētu parādīties. Tieši iespējamais apdraudējumus no Irānas ir galvenais iemesls, ar ko tiek pamatoti Rietumu centieni radīt NATO pretraķešu aizsardzības vairogu Eiropā, kuru iecerēts pabeigt 2018.gadā. Taču ASV kā galvenā projekta īstenotājas distancēšanās no tā patlaban liek izteikt tikai minējumus, vai iekļaušanās plānotajos termiņos ir reāla.
Savienotās Valstis patlaban paziņojušas, ka atsakās no Eiropas pretraķešu aizsardzības sistēmas pēdējās fāzes īstenošanas, lai koncentrētu resursus savas teritorijas aizsardzībai pret Ziemeļkorejas draudiem. Ir arī skaidrs, ka Vašingtona īpaši nealkst konfliktēt ar Maskavu, kura norādot uz savu ģeopolitisko interešu apdraudējumu, pastāvīgi iebilst pret minētās sistēmas radīšanu. Krievijas piedāvājumu veidot kopīgu aizsardzības sistēmu ar NATO Rietumi ir noraidījuši.
Kodoluzbrukums Krievijai, kā arī iespējamība, ka tā varētu vērst šādu uzbrukumu pret kādu citu valsti tiek uzlūkoti kā faktiski neiespējami. To patlaban izslēdz gan politiski, gan ekonomiski, gan militāri faktori, norāda Latvijas Ārpolitikas institūta vadītājs. Tikpat mazticams ir kodoltrieciens, kurš tiešā veidā varētu skart Baltijas reģionu. Ja vispār kaut kur pasaulē izceltos karš ar atomieroču lietošanu, tad Latvija tajā varētu tikt iesaistīta tikai pastarpināti kā NATO dalībvalsts.
Latentie draudi
Papildus jau minētajām kodolvalstīm pasaulē ir virkne citu valstu ar atomieroču radīšanai nepieciešamo potenciālu. Urāna bagātināšanas tehnoloģijas, kuras iespējams izmantot kā elektroenerģijas, tā kodolieroču ražošanai, ir Japānai, Vācijai, Itālijai, Spānijai, Beļģijai, Nīderlandei, Austrālijai, Brazīlijai, Argentīnai un citām.
Virkne valstu, no kurām ir atkarīga pasaules kodoldrošība, apliecina visai rezervētu attieksmi pret to. To vidū arī tādas, kuras diktē kodolstandartus citām valstīm. Vispārējais līgums par kodolizmēģinājumu aizliegumu, ko parakstījušas 183 un ratificējušas 157 valstis, joprojām nav stājies spēkā, jo saskaņā ar šī akta noteikumiem tas nevar notikt, kamēr ratifikāciju nav veikušas visas līguma 2.pielikumā minētās valstis (ar kodoltehnoloģiju kapacitāti 1996.gadā). Kopā tādu ir 44, no kurām ratificēt līgumu atsakās ASV, Ķīna, Izraēla, Irāna un Ēģipte, bet nav pat parakstījušas Indija, Pakistāna un Ziemeļkoreja.
Kodolieroču neizplatīšanas līgumu, kas aizliedz kodolizmēģinājumus un jebkādus citus kodolsprādzienus uz zemes, zem zemes, atmosfērā un zem ūdens, Latvija parakstījusi 1996. un ratificējusi 2001.gadā. Līgumam Latvija pievienojusies 1992.gadā.
