Iesaistīšanās likumdošanā: 2011.gada pieredze un atziņas

LV portāls jautā: Kādas atziņas jums šogad devusi iesaistīšanās tiesiskās vides veidošanā?

Ideālo likumu nav, ir tikai kompromisi

Foto: Māris Kaparkalējs, LV portāls

Agnese Priedīte, Latvijas Ārpustiesas parādu piedzinēju asociācijas valdes priekšsēdētāja:

"Šis gads mūsu asociācijai saistās ar topošo Parādu atgūšanas likumu. 22.decembrī tas tika apstiprināts Saeimā pirmajā lasījumā, un nu jau gatavojam priekšlikumus 2.lasījumam.  

Likumprojekta ceļš līdz Saeimai bija lēns. To ilgstoši skatīja Ministru kabineta līmenī, bet mums saprotamu iemeslu dēļ: likumdošanas procesus var ietekmēt ļoti daudzi ārējie faktori, un šogad tādu bija īpaši daudz: Saeimas ārkārtas vēlēšanas, "Krājbankas" krahs, "airBaltic" problēmas. Jebkurš šāds notikums ietekmē arī tādus likumdošanas procesus, kas ar konkrēto jomu izskatās nesaistīti, un tas ir saprotami – galu galā dzīvojam vienā sabiedrībā un šādi notikumi lielākā vai mazākā mērā ietekmē visus.

Mūsu asociācijas šī gada pieredze skaidri apliecina: likumdošanas procesus ir iespējams ietekmēt, tikai vajadzīgs daudz enerģijas, pacietības un darba. Parādu atgūšanas likuma tapšanā iesaistījās ļoti daudzas institūcijas, un katra ar savu nostāju. Latvijas Ārpustiesas parādu piedzinēju asociācija arī aktīvi piedalījās tā izstrādē, un mūs uzklausīja un ņēma vērā daudzus mūsu priekšlikumus. Ar savu neatlaidību esam panākuši pietiekami daudz.

Šaubos, vai iespējams pieņemt kādu ideālo likumu, bet likumdošanas procesā atrast kompromisu – tas gan ir iespējams, un par to šogad pārliecinājāmies."

Viss atkarīgs no likumdevēja ieinteresētības

Foto: A.F.I

Gints Treijs, Reproduktīvās veselības centra "Embrions" direktors:

"Jau gadiem cenšamies panākt izmaiņas un uzlabojumus likumos, kas nodrošinātu valsts atbalstu neauglīgajām ģimenēm. Ir jāsaprot: šī nav mediķu, bet valsts problēma. 2011.gads iezīmējās ar to, ka sarunas par valsts atbalstu neauglīgajām ģimenēm ir notikušas visaugstākajā līmenī, tādēļ man jāatzīst, ka neauglības problēmu aktualizēšanas jomā šis gads bija veiksmīgākais pēdējo gadu laikā.  Lai arī konkrētu panākumu – attiecīgo grozījumu likumos – joprojām nav, tomēr ir izkristalizējusies taktika nākotnei: kas un kam jādara, lai soli pa solim tuvotos mērķim.

Atskatoties uz šo gadu, jāsaka: iespēja ietekmēt likumdošanas procesus ir tad, ja profesionāļi satiekas ar likumdevējiem, kas ir ieinteresēti tajā, par ko ar viņiem vēlas runāt. Ieinteresētību rada dažādi iemesli: pašu likumdevēju vai viņu tuvinieku personīgā pieredze, iepazīšanās ar pētījumiem un citu valstu padarīto utt.

 Šogad ieinteresēto neauglības problēmas risināšanas jautājumos bija daudz: Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa, veselības ministrs Juris Bārzdiņš, daudz deva arī politiķa Andra Šķēles iniciētā Demogrāfijas apakškomisija Saeimā un citi. Ja šī interese būtu sakritusi ar laiku, kad valstij nebūtu tik ierobežots budžets – iespējams, jau būtu pieņemtas arī reālas izmaiņas likumos. Bet šobrīd jautājums paliek tas pats – ir nauda vai nav naudas. Ja valstij naudas, ar ko atbalstīt neauglīgos pārus, nav, tad arī izmaiņas likumos nav iespējamas, un to mēs saprotam.

Saskaņā ar Seksuālās un reproduktīvās veselības likumu ir spēkā Ministru kabineta noteikumi "Medicīniskās apaugļošanas organizatoriskā kārtība un neauglīgo ģimeņu reģistra, medicīniskās apaugļošanas reģistra, dzimumšūnu donoru reģistra un donoru dzimumšūnu banku izveidošanas kārtība". Redzot, ar kādu interesi likumdevēji neauglīgo ģimeņu problēmās iedziļinājās šogad, ceru un prognozēju, ka nākamgad tiks izveidoti vismaz divi no trim noteikumos minētajiem reģistriem: medicīniskās apaugļošanas reģistrs un dzimumšūnu donoru reģistrs. Un tas būs liels solis uz priekšu."

Ir vērts celties kājās un teikt, kas mums sāp

Diāna Blūma, vecāku iniciatīvas grupas "Nauda seko bērnam" pārstāve:

"Viss sākās 2011.gada sākumā, kad vērsos Rīgas domē, lai noskaidrotu, kādas ir iespējas manam bērnam tikt pie vietas bērnudārzā. Atbilde bija īsa – vietu nav un rindā vairāk par 5000 bērniem! Man, tāpat kā daudziem, nācās izvēlēties privātā bērnudārza pakalpojumu un atdot par to visu nopelnīto algu. Jā, varēju to nedarīt, bet tad nāktos zaudēt savu darba vietu, jo bērna kopšanas atvaļinājums ir pusotrs gads.

2011.gada sākumā, kad Rīgas dome publiskoja savu ideju par veselu grupiņu pirkšanu no privātajiem bērnudārziem, sapratu, ka tas ne tuvu nebūtu efektīvākais risinājums bērnudārzu rindu problēmai. Iedziļinoties lietas būtībā, sapratu, ka tūkstošiem ģimeņu patiesībā vēlas pavisam ko citu! 

Vecākiem, kam nav iespējas sūtīt bērnus uz pašvaldības dārziņu (jo ir milzum garas rindas) ir iespēja izvēlēties privāto bērnudārzu, bet par to ir jāmaksā dārgāk nekā par augstāko izglītību. Vidēji tie ir 2000 latu gadā! Nodokļus taču maksājam mēs visi... tad kāpēc gan summa, ko pašvaldības tērē viena bērna uzturēšanai savos bērnudārzos, nevarētu sekot arī uz jebkuru privāto bērnudārzu? Un vecākiem būtu jāpiemaksā tikai bērnudārza noteiktās cenas starpība. Galvenais secinājums - ja pašvaldība maksā par bērnu "A" kaut 1 latu, tad tāds pats 1 lats būtu jāmaksā arī par bērnu "B". Loģiski, vai ne?

Tā nu mēs, iepriekš nepazīstami absolūti dažādi vecāki, apvienojāmies vecāku iniciatīvas grupā "Nauda seko bērnam" un aktīvi uzsākām darbošanos pirmsskolas izglītības nodrošinājuma sakārtošanas jomā. Saskārāmies ar pašvaldību neieinteresētību procesa virzībā. Rīgas domes amatpersonu izpratnē atbalsts vecākiem būtu privāto bērnudārzu sponsorēšana, nevis atbalsts vecākiem, kuriem netiek nodrošināts pakalpojums no pašvaldības puses.

Rīgas domes ierēdņi mūs laipni pasūtīja pie likumdevēja... un tur arī griezāmies pēc palīdzības. Patiesību sakot, biju patīkami pārsteigta par Saeimas deputātu atsaucību (ar izņēmumiem, protams). Esam secinājuši, ka kaut ko panākt var tikai tad, ja iet un konstruktīvi izstāsta deputātiem iespējamo risinājumu, nevis tikai lamā un kritizē par nepareiziem lēmumiem. Ir vērts celties kājās un teikt, kas mums sāp. Ja klusēsim, tad neviens nekad neuzzinās, ka var kaut ko arī mainīt... jo ne visiem lēmējiem ir bērni, ne visi zina mūsu sāpi.

Rezultātā esam panākuši grozījumus Vispārējā izglītības likuma 21.pantā, kas nosaka: "Vietējās pašvaldības savā administratīvajā teritorijā nodrošina vienlīdzīgu pieeju pirmsskolas izglītības iestādēm bērniem no pusotra gada vecuma".  Tas nozīmē, ka esošais pašvaldības finansējums pirmsskolas izglītībai sadalāms vienlīdzīgi visiem bērniem un seko uz attiecīgo bērnudārzu neatkarīgi no tā, vai tā ir pašvaldības vai privāta iestāde. Atbalstot likuma grozījumus, deputāti vēlējās panākt, ka pašvaldības finansējums, lai cik liels vai mazs tas būtu, bērnam seko arī uz privāto bērnudārzu.

Jā, tas bija grūti, nenoliegšu. Ir stāsts par vardīti, kas sasniedza kalnu virsotni tikai tāpēc, ka tā bija kurla un nedzirdēja apkārtējo saucienus: "Jums neizdosies, tas ir tik augstu, tas ir par grūtu!"

Lai arī likumā ir veikti grozījumi, pašvaldības atļaujas to ignorēt, aizbildinoties ar naudas trūkumu. Mēs uzstājam, ka finansējums pirmsskolas izglītībai ir sadalāms vienlīdzīgi visiem bērniem un līdzekļi tam meklējami, pareizi izvērtējot prioritātes. Darba vēl daudz, tāpēc aicinu vecākus atbalstīt mūsu centienus. Pat ja pašiem nav ne laika, ne vēlmes iet cīnīties ar vējdzirnavām. Ticiet man, tās dzirnavas ir iespējams izkustināt, ja vien to dara ar sirdi, prātu un pietiekamu tautas atbalstu!

Ja man kāds jautātu - ja atgrieztu laiku atpakaļ un zinātu, ko tas prasīs, vai  tomēr darītu to pašu? Uz šādu jautājumu ļoti grūti atbildēt. Iespējams, ka darītu tāpat,  kaut man pašai personīgi visi mūsu pūliņi vēl nav devuši nekādu taustāmu rezultātu. Bet noteikti turpināsim iesākto, līdz taisnīgai uzvarai!"

Morāls atbalsts ir, bet turpmākās virzības nav

Laura Zvirbule, projekta "Baby Box – vieta bērna dzīvībai" vadītāja un īstenotāja:

"2007.gadā sabiedrisko attiecību kompānija "Divi gani" uzsāka darbu pie projekta "Baby Box – vieta bērna dzīvībai" jeb glābējsilītes izveides Latvijā. 2009.gada rudenī tika atklāts pirmais baby Box – Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā.

Pašlaik Latvijā glābējsilītes ir arī Liepājā, Daugavpilī un Ventspilī, nākamajā gadā tās plānots ieviest Vidzemes un Rēzeknes slimnīcā. Latvija var lepoties ar savu Baby Box projektu, jo ir vienīgā valsts, kurā projekts ne tikai ļauj anonīmi atteikties no jaundzimušā, bet sniedz iespēju nelaimē nonākušai sievietei ar zīdaini bez maksas zvanīt visu diennakti, lai saņemtu gan praktisku, gan psiholoģisku palīdzību.

Divu gadu laikā Latvijas glābējsilītes ir izglābušas dzīvības 12 mazuļiem, kuri ir Latvijas pilsoņi un potenciālie nodokļu maksātāji. 2011.gada novembrī Krievijas pilsētā Permā tika atklāta pirmā vieta bērna dzīvībai, kura tika ieviesta, balstoties uz Latvijas pieredzi, un projekta īstenošanā tika izmantota Latvijā ražotā glābējsilīte.  

Šo dažu gadu laikā Baby Box kļuvis par Latvijas mēroga projektu, tādēļ nolēmām, ka ir nepieciešama vienota sistēma, lai to varētu īstenot ikviena Latvijas slimnīca. Lai sasniegtu projekta mērķi – glābtu bērnu dzīvības -, ir jāspēj nodrošināt apstākļus, lai bērns nonāktu drošā vidē un sekotu tūlītēja mediķu rīcība; svarīga arī anonimitāte personām, kas bērnu glābējsilītē ievieto.

Līdz ar to mūsu projekta aktivitātes šogad deva nebijušu pieredzi: iesaistījāmies likumdošanas procesos. Doma par atsevišķu Ministru kabineta noteikumu nepieciešamību radās pēc saskares ar vairāku slimnīcu vadītājiem, kuri piedāvāja glābējsilīti izvietot, piemēram, slimnīcas ceturtajā stāvā, telpā, kur atrodas cilvēki, vai telpā, kas atrodas aiz citām durvīm. Šādi ieteikumi ir pretrunā ar projekta būtību, kas paredz atsevišķu telpu ar piekļūšanu no ārpuses, kur nav ne kameru, ne apsardzes, vienlaikus telpai jāatrodas tuvu māsu postenim.

Morālā līmenī projektu atbalsta gan valsts institūcijas, gan pašvaldības, arī Saeimas Bērnu un jaunatnes lietu apakškomisija, kurā viesojāmies divas reizes. Pēdējā reizē – 2011.gada 8.februārī – komisija uzdeva Veselības ministrijai atbalstīt projektu un veicināt nepieciešamo noteikumu izveidi. 2011.gada 15.februārī nosūtījām viņiem oficiālu vēstuli, uz kuru 12.aprīlī saņēmām ļoti izvairīgu atbildi.

Turpmākās virzības diemžēl nav. Fakts, ka joprojām nekas nenotiek, ir ļoti mulsinošs. Tas savā ziņā pauž attieksmi, ka šādi noteikumi nav vajadzīgi, ka tas ir mūsu ziņā vienoties ar katru slimnīcu – tas neliecina par projekta mērķa izprašanu ministriju līmenī.

Noteikumi ir vajadzīgi, lai ikreiz var uzsākt un īstenot šo projektu pareizi, kvalitatīvi un domājot par bērna drošību atbilstoši vienotam standartam – lai neradītu draudus atstātajam zīdainim. Es ceru, ka Veselības ministrija tomēr novērtēs nepieciešamību ielikt šo projektu noteiktos "rāmjos" – izstrādāt un pieņemt glābējsilīšu tiesisko regulējumu, tā parādot šī projekta nozīmi un svarīgumu Latvijai."