Harkova, bet ne harmonija
Pēdējais pagrieziens Ukrainas politiskajās nostādnēs notika līdz ar Viktora Janukoviča ievēlēšanu prezidenta postenī 2010. gada janvārī. Beidzās "Juščenko ēra", kas diemžēl nesa vilšanos arī tiem, pēc kuru domām politiskās sistēmas demokratizācija mazinās klanu visspēcību. Tā nenotika. Turklāt bijušais prezidents darīja visu, lai sagandētu savas bijušās līdzgaitnieces Jūlijas Timošenko izredzes uzvarēt pēdējās vēlēšanās. Tas pavēra ceļu uz varu Reģionu partijai (V. Janukovičs), kuras galvenais placdarms ir Austrumukraina un tradicionāla orientācija uz Krieviju.
Tāds ir vispārzināmais fons. Tomēr harmoniskas attiecības starp abām valstīm negarantē arī pērn parakstītā "Harkovas vienošanās". Proti, pagarinot Krievijas Federācijas Melnās jūras flotes klātbūtni Sevastopolē līdz 2042. gadam un pretim cerot uz zemākām gāzes piegādes cenām no Krievijas. Šis līgums faktiski noveda pie tālākas ukraiņu sabiedrības šķelšanās, kautiņa Radā (parlamentā) un pārdomām, ciktāl drīkst aiziet ārpolitikas balansēšanas ekspromtos. Tagad apstiprināts, ka vienošanās neparedz neko vairāk kā Ukrainas parādsaistību kārtošanu pret Krieviju. No 1. oktobra ukraiņiem par kaimiņvalsts gāzi (1000 m3) nāksies maksāt 400 dolāru, kas, grozi kā gribi, ir rekordsumma.
No vienas puses, Ukraina ir un paliek Neatkarīgo valstu sadraudzības (NVS) locekle, Krievijas stratēģiskā partnere, nozīmīga energoresursu tranzītvalsts. No otras puses, kā Eiropas Savienības (ES) lielākā Austrumu partnerības valsts Ukraina joprojām ir tikai ceļā uz brīvas tirdzniecības līgumu un asociēta locekļa statusu. Eiropa ir ieinteresēta šādā tuvinājumā, kas tika apliecināts septembra vidū Jaltā notikušajā augsta līmeņa konferencē. Bet oficiālā Kijeva? Ja var ticēt Ukrainas vēstniekam ES Konstantīnam Jeļisejevam, tādu attiecību pārkārtojumu varētu salīdzināt ar "Berlīnes mūra" krišanu. Tāpēc arī tāda kāpjoša spriedze, stīvēšanās un Krievijas pretdarbība, izmantojot visas iespējamās sviras.
J. Timošenko kā katalizators
Pēdējās nedēļās plašu starptautisku rezonansi izpelnījies tiesas process Kijevā pret bijušo premjerministri J. Timošenko. Viņu apsūdz ļaunprātīgā pilnvaru pārkāpšanā, slēdzot līgumu ar Krieviju par gāzes piegādēm 2009. gadā un nodarot valstij zaudējumus.
Dņepropetrovskā dzimusī Jūlija Vladimira meita katrā ziņā nav nekāda "pelēkā pele" uz lielās politikas skatuves. Viņa dēvēta gan par "ukraiņu Žannu d’Arku", gan par "gāzes princesi". J. Timošenko kopā ar vīru jau 90. gadu vidū izveidoja korporāciju "Ukrainas benzīns", lai iepirktu degvielu Baškīrijas naftas pārstrādes uzņēmumos. Arī pirms desmit gadiem pret enerģisko dāmu (vēl tikai vicepremjeres statusā, bez savas tradicionālās bizes) tika ierosinātas vairākas krimināllietas.
Toreiz figurēja apsūdzības - kukuļi augstām amatpersonām Krievijas Aizsardzības ministrijā, kontrabandas veicināšana un finanšu mahinācijas. Viņas reputāciju savulaik centās iedragāt ar pārmetumiem, ka tā metusies vēlāk notiesātā premjera Pāvela Lazarenko apskāvienos. Protams, ne intīmos nolūkos. Jūlija parādīja cīnītājas raksturu, jo bija pamats noticēt arī viņas vārdiem, ka "mani centīsies iznīcināt, izmantojot manu agrāko darbošanos biznesā".
Tagad vairāk izskatās, ka process ar skandalozu pieskaņu ievadīts, lai novāktu ekspremjeri kā V. Janukoviča nopietnāko politisko pretinieci. Opozīcija bez spēcīga līdera izdevīga katram patvaldniekam ("iedvesmojošākais" piemērs Baltkrievija ar Aleksandru Lukašenko, teju, teju "mūža prezidentu"). Turklāt tiesas process pret Timošenko ir tikai daļa no krietni garākas ķēdes. Kā norāda portāls euobserver, V. Janukovičs, nākot pie varas, līdzīgā veidā nobīdījis vairākus Ukrainas politiskās elites pārstāvjus. Tajā skaitā bijušos ministrus, muitas amatvīrus, banku speciālistus, kamēr agrākais ekonomikas ministrs Bogdans Daniļišins pēdējā brīdī pieprasījis politisku patvērumu Čehijas Republikā.
"Attiecību pārkārtojumu varētu salīdzināt ar „Berlīnes mūra” krišanu."
Tas viss kopā ņemot, Rietumos pamatoti nodēvēts par pašreizējā režīma "politiskām vendetām". Tālab arī ES vadošo institūciju reakcija pret Timošenko tiesāšanu bijusi tik asa un neiecietīga. Sarunas par asociācijas līgumu nonāca tuvu stāvoklim, ko apzīmē ar vārdu "iesaldētas". Var kāds izsaukties: kādas tiesības no Briseles diktēt priekšrakstus Temīdai Kijevā! Un tomēr – apsūdzības "gāzes princesei" izvirzītas pēc Ukrainas kriminālkodeksa 365. panta, kas, izrādās, spēkā vēl kopš Staļina laikiem (1938)!
Tātad, lieta vairāk velk uz politiskās atbildības pusi, par ko Latvijā vai, vienalga, kurā Austrumeiropas valstī bezdarbībā vai pilnvaru pārsniegšanā vainotais sodu parasti saņem vēlēšanās. Neapgalvoju, ka tikai ar to vajag samierināties (drīzāk otrādi), bet runa šoreiz ir vispirms par normu un tās piemērojumu.
Vārds prezidentam V. Janukovičam
Ukraina ir valsts ar prezidentālas pārvaldes iezīmēm, kur, līdzīgi kā Polijā, Lietuvā, Somijā un citviet Eiropā, prezidentu ievēlē vispārējās vēlēšanās. Tas nozīmē, ka valsts tālākas attīstības kursu - iekšējās reformas, centra un reģionu attiecības, ārpolitiskās prioritātes - lielā mērā nosaka valsts galva un viņa komanda. Demokrātijai svešs būtu prezidenta diktāts tiesu varai, proti, tieša iejaukšanās procesuālās lietās.
Taču pēc sarunām ar Zviedrijas ārlietu ministru Karlu Bildtu, ES paplašināšanās komisāru Štefanu Fīli un citām augstām amatpersonām V. Janukovičs apsolījis revidēt Kriminālkodeksa pretrunīgo 365. pantu. Process pret J. Timošenko pagaidām iesaldēts - vismaz līdz 29. septembrim, kad Varšavā sanāk ES samits, kura darba kārtībā iekļauti Austrumu partnerības jautājumi.
Polija, liekot lietā visas pašreizējās ES prezidentūras pilnvaras, aizstāv un virza "atvērto durvju" politiku attiecībā uz visām šī Eiropas reģiona valstīm - arī Armēniju, Azerbaidžānu, Gruziju, Baltkrieviju, Moldovu. Ukrainai šajā kategorijā - vēsturiski, ģeopolitiski, ar savu industriālo potenciālu - protams, ierādīta īpaša loma.
Novērotāji kā sporta tiesneši ar hronometru skrejceļa malā fiksē prezidenta V. Janukoviča katru sarunu raundu riņķojumā starp Briseli, Ameriku un Maskavu. Viņš, kā jau iepriekš plānots, ierodas uz ANO Ģenerālās Asamblejas rudens sesiju Ņujorkā, kur žurnālistiem izspēlē "urāna karti". Proti, Ukraina apveltīta ar bagātināta urāna krājumiem, kuru izpētei būtu vajadzīgas amerikāņu tehnoloģijas.
V. Janukovičs pirms tam ticies ar Krievijas Federācijas prezidentu Dmitriju Medvedjevu Sočos. Bez rezultātiem. Pašas lielākās likmes tika liktas uz 24. septembra sarunām Maskavā. Vai beidzot izdosies vienoties par Ukrainai izdevīgākām gāzes cenām? Krievijas nepiekāpība iezīmējusies jau agrāk: Kijevai jāakceptē iestāšanās NVS Muitas savienībā (kopā ar Krieviju, Baltkrieviju un Kazahstānu) un jāatļauj monopoluzņēmumam "Gazprom" pārņemt pusi no ukraiņu nacionālās gāzes transporta sistēmas tīkliem. Bet arī ar to vēl nav pateikts viss.
"ES samita darba kārtībā Austrumu partnerības jautājumi."
Šoreiz pie sarunu galda apsēdās arī Vladimirs Putins - ne vien kā premjerministrs, bet drīzāk kā nākamais Krievijas prezidents. Pretim cits tonis, un Ukrainas prezidents nostādīts vēl smagākas izšķiršanās priekšā.
Arī Dņepras krastos netrūkst politisko spēku un internacionālisma sludinātāju, kas V. Janukovičam iesaka no jauna pārdomāt "ģeopolitisko uzvedību". Nav šaubu, ka Krievijā varas vertikāle tiks nostiprināta kā politikā, tā ekonomikā, ko izjutīs arī tuvākie kaimiņi, vispirms jau tās atkarībā nonākušie sadarbības partneri.
Civilizācija. Bet kura?
Lai cik cieši kāds censtos sapārot abas lielākās austrumslāvu valstis, arī tam ceļā nopietni šķēršļi. Ukraina nav Krievija. Tēze, kuru savā grāmatā paudis bijušais prezidents Leonīds Kučma, nav zaudējusi aktualitāti.
Pārmēru integrācija pēc postpadomju standartiem radītu nepārvaramu pretdarbību vispirms Rietumukrainā, kur nacionālā pašapziņa, ukraiņu valoda un rietumnieciskās vērtības ir pašsaprotamas kategorijas. Tas nav stāsts tikai par Ukraiņu sacelšanās armijas, par banderoviešu slavinājumiem prezidenta V. Juščenko valdīšanas laikā. Ukraiņu kā lielas nācijas pašcieņu aizskar katrs Krievijas politiķu izlēciens, kad tas skar valsts vienotību (Krima), vēsturi (30. gada golodomora noliegumi) vai Krievijas magnātu virskundzības tieksmes. Par pašu pēdējo runājot, "to nevēlas ne tikai elite, bet arī ukraiņi kopumā", atzīst Eiropas enerģētikas problēmu eksperts Juris Ozoliņš.
"Novērotāji fiksē katru prezidenta sarunu raundu riņķojumā starp Briseli, Ameriku un Maskavu."
Tagad slāvu stratēģiskās partnerības aizstāvji apelē arī pie tā sauktās "austrumslāvu pareizticīgo baznīcas civilizācijas kopības". Tā, lūk, esot sadūrusies ar gāzes cenām, Konstantinopoles patriarha Bartomoleja šķeltnieciskiem mēģinājumiem un vēl nez kādiem zemūdens akmeņiem.
Dilemmas konteksts 2011. gada rudenī ir krietni plašāks. Ukrainas tuvināšanās Eiropas Savienībai un eiroatlantiskajām drošības institūcijām ir būtiski svarīga šīs valsts ietekmīgām biznesa grupām. Savukārt "tās eirointegrācija nav pieņemama nevienam Krievijas līderim, jo tā grauj koncepciju par krievu pasauli" (Viktors Čumaks, ukraiņu analītiķis).
Atliek uzmanīgi pavērot, ciktāl šajās ģeopolitiskajās kalkulācijās vēlēsies iesaistīties vēl viens spēlētājs, proti, Savienotās Valstis.
