Bez "korozīvas diplomātijas"
Tagad 1. jūlijā Polija pārņems Eiropas Savienības (ES) prezidentūru, neslēpjot savas ambīcijas un izvirzot tālejošus plānus visas 27 valstu kopienas vārdā. Eiropas integrācija definēta kā attīstības avots, kā pamatvirziens. Polija iestājas par drošu un atvērtu Eiropu, kura spēj pretoties nākotnes izaicinājumiem.
Varšavā tapušajā programmā ES iekšējais tirgus nodēvēts par Savienības "pašu lielāko trumpi" un centieni sekmēt tā padziļināšanu – par prezidentūras prioritāti. Austrumeiropas vadošā valsts, kas vēsturiski bieži nonākusi Vācijas un Krievijas spīlēs, uz pusgadu pati modelē dienaskārtību saviem partneriem un kaimiņiem. Tēlaināk izsakoties, poļu diplomāti un eksperti servēs Briseles kāpostus, kurus viņu tautieši vēl nesen atļāvušies smādēt.
Tiesa, šī nav pirmā valsts no jaunpienācēju desmitnieka (2004), kas pārņems prezidentūru ES Padomē - šajā statusā bijušas Slovēnija, Čehijas Republika un kopš šī gada 1. janvāra – Ungārija. Taču Polijas loma noteikti citos svaros liekama. Kā iedzīvotāju skaita ziņā, tā ar savu finanšu kapitālu tā ir sestā lielākā ES dalībvalsts. Kā NATO loceklei tai ir spēcīga militārā infrastruktūra un tradicionāla eiroatlantiskā saikne. No eiropiešu miņas nav izdzēsts ieguldījums, ko šī tauta, Romas pāvesta Jāņa Pāvila II apgarota un iedrošināta, devusi komunisma totalitārās sistēmas sabrukumā. Centrālās un Austrumeiropas redzamākais pārstāvis Briselē un Strasbūrā ir Eiropas parlamenta prezidents polis Ježijs Buzeks. Un tās nav vienīgās poļu ietekmes sviras.
Tagad Polija gatava izmantot savu prezidentūru ES kā tramplīnu, lai līdzās Vācijai, Francijai un Lielbritānijai apliecinātu sevi kā vienu no Eiropas politikas arhitektiem. Kāpēc tas nav noticis agrāk? Skaidrojumi vairāki. Vēl nesen Polijas eiropeiskajam tēlam par labu nenāca amerikāņu "Trojas zirga" atspulgs Eiropā. Šodien tas vairs nav tik aktuāli. Tiesa, nupat maijā ASV prezidents B. Obama viesojās Varšavā, Polijas teritorijā izvieto amerikāņu raķetes Patriot, nekāds atsalums šajās attiecībās nav iestājies. Notikušas vien dažas akcentu (mazāk atlantisma, vairāk eiropeisma) pārbīdes.
"Mērķis [būt ES elites grupā] bija netverams Rietumu aizspriedumu un Polijas iepriekšējās vadības korozīvās diplomātijas dēļ," konstatē portāls www.euobserver.com . Tulkojot šo tekstu tiešākā valodā, atcerēsimies Varšavas iecirtību dažās eiropeiskās integrācijas lietās, kā arī pārmēra asumus attiecībās ar Krieviju, kas Eiropas smagsvaru acīs ir un paliek svarīga ES partnervalsts.
Oktobra sākumā - uz Krakovu
Pirmskara Polija, būdama arī Latvijas robežvalsts 105 kilometru garumā austrumos, bija agrāra zeme un lielā mērā lētu darbaroku rezervuārs. Iesoļojusi 21. gadsimtā, tā jūtas uzlādēta kārtējam tehnoloģiskam lēcienam, piedāvājot risinājumus, par kādiem dažās citās ES valstīs ir tikai aptuvens priekšstats. Piemēram, prezidentūras vadlīnijās iezīmēts kurss "uz vienotiem Eiropas e-paraksta likumiem" (tas, protams, nemulsinās ne igauņus, ne somus) un uzdevums līdz 2020. gadam "būtiski attīstīt elektronikas tirgu". Pēdējais akcents dotu kopējā IKP pieaugumu par veseliem 4 procentiem.
Tam visam jābalstās uz kaut ko vairāk kā dažas direktīvas no Briseles un uzņēmīgu cilvēku entuziasms jauna tipa ražotnēs. Par vienu no motoriem izvēlēta augstākās izglītības modernizācija, veidojot ciešāku saikni starp biznesu un universitātēm, paaugstinot zinātniski pētniecisko līmeni. Poļi Eiropas integrācijas pulsam, domājams, piedāvās savu pieredzi un know how ēdienkarti, teiksim, studentu un dažādu ekselences centru pilsētas Vroclavas vai Varšavas institūtu veidolā.
"Polijas loma noteikti citos svaros liekama."
Kopumā gan Polijai vēl krietni jāpieliek, lai pietuvotos ES izvirzītajam kritērijam, proti, atvēlot 3 procentus no iekšējā kopprodukta pētniecībai un attīstībai. Tagad tie ir samērā pieticīgie 0,7 procenti (Latvijai pat ne tik daudz).
Krakovā 3.-4. oktobrī ieplānots liels ES valstu forums, veltīts iekšējam tirgum un dažādu barjeru nojaukšanai cilvēku, kapitāla, kopēju projektu un citu plūsmu ceļā. Protams, tas ir tikai viens daudziem pasākumiem, kuros aicinātas piedalīties ES dalībvalstis. "Polija vēlas parādīt sevi kā nopietnu dalībvalsti, kas pietiekami nobriedusi, lai atrastos pie Eiropas Savienības vadības pults," sacījusi Sabiedrisko lietu institūta (Varšava) pētniece Agņeška Lada. Zināma ķīla tam - Donalda Tuska valdības pragmatisms, Vācija kā spēcīga ekonomiskā aizmugure un atvērtība jaunām idejām no visas pārējās Eiropas.
Par mūsu un jūsu drošību
Viens no virzieniem, kam jau pērn tikusi pievērsta ekspertu uzmanība, ir Polijas centieni piešķirt lielāku svaru ES kopējai aizsardzības politikai. Tā sakot, no ilgajām sarunām pāriet pie konkrētiem darbiem. Šajā jomā ir jau dažas aprises un pavisam reālas iestrādes. Piemēram, aizvadītā gada decembrī trīs valstis - Vācija, Francija un Polija - parakstījušas nodomu protokolu aizsardzības jautājumos. Mērķis ir panākt, lai ES kaujas grupas pilnveidotu tiktāl, ka tās var izvietot noteiktā laikā un vietā. Citiem vārdiem - radīt Savienības ietvaros pastāvīgas civilās un militārās krīzes vadības struktūras. Tā dēvētā Veimāras trijstūra konfigurācijai ar pastiprinātu vērību seko Krievija, ar kuru Varšava zināmā mērā attiecības jau pārskatījusi.
Kadafi režīma savaldīšana Lībijā uz laiku Eiropas valstis šajā jomā it kā pašķīrušas. Kamēr Francija un Lielbritānija uzreiz nosvērās par militāras pārmācības akcijām, Vācija tāpat kā Irākas karā izrādījās tuvāk Krievijas pozīcijai. Vai līdz ar to pārvilkta svītra Polijas iecerei ES aizsardzību padarīt par vienu no prioritātēm? Varšavā tā nedomā. Tur Lībijas krīzi vairāk uztver kā katalizatoru 27 valstu kopējas drošības un aizsardzības politikas sabalansēšanai.
Pārfrazējot Itas Kozakevičas mūsu Atmodas gados iemīļoto spārnoto teicienu "par mūsu un jūsu brīvību", varam sacīt, ka mūsdienu Polija līdzīgā veidā operē ar vārdu "drošība". "Šajās dienās Varšava izskatās krietni tuvāka Briselei un Berlīnei nekā Vašingtonai Kolumbijas apgabalā," norāda žurnāls "The Economist".
Savu grūdienu vienotas eiropeiskas drošības politikas virzienā var izdarīt arī kalendārs. Lieta tāda, ka nākamā militāri nozīmīgā valsts ar ES prezidentūras pilnvarām būs Lielbritānija. Taču uz to būs jāpagaida līdz 2017. gadam.
Džordža Frīdmena vīzija
Katrā gadsimtā veidojas jaunas valstu konstelācijas ( jauni valstu grupējumi), kas sākumā var likties gluži neticami. Tāda tēze caurvij amerikāņu publicista Džordža Frīdmena grāmatu "Nākamie simts gadi" (George Friedman, The next hundred years). Autors neslēpj savu amerikanocentrismu un caur šo prizmu ielūkojas nākamajos gadu desmitos.
Var ar vieglu roku atmest tās futuroloģiskās fantāzijas, kurās detalizēti aprakstīta gan 21. gadsimta Pīrlharbora, gan ASV un Meksikas jauna kara situācijas, gan Krievijas neizbēgama sašķelšanās. Šajās vīzijās krietna vieta ierādīta arī Eiropai, un te nu priekšplānā nav ne Vācijas, ne Francijas, ne 19. gadsimta pasaules jūru valdnieces Albionas, kad tolaik virs "britu impērijas nekad nenorietēja saule".
Trīs valstis, kas jau tagad ir reģiona līderes vai par tādām veidojas, Dž. Frīdmena skatījumā ir Japāna, Turcija un Polija. Tās visas, protams, svarīgas ir arī no ASV ģeostratēģisko interešu un eventuālo sadursmju skatupunkta. Polijai šajā ne tik tālās nākotnes veidojumā ierādīta Austrumeiropas koalīcijas vadošā centra loma. "Tā [Polija] asociējas ar Eiropas un Krievijas ģeogrāfisko robežu un kalpo par ģeogrāfisko pamatni jebkuram mēģinājumam aizsargāt Baltiju," konstatē grāmatas autors.
Saprotama lieta, ka tieši šajā koalīcijā vēlamies redzēt arī trīs Baltijas valstis - Latviju, Lietuvu un Igauniju. Pagājušā gadsimta 90. gados Polija konsekventi aizstāvēja NATO "atvērto durvju" politiku, tādējādi baltiešiem bruģējot ceļu uz eiroatlantisko aliansi. Tagad esam vienas saimes locekļi kā Ziemeļatlantijas savienībā, tā Eiropas pašā lielākajā valstu kopienā ES. Tālākais - lielā mērā pašu rokās.
"Polija katapultēta augstāk par dažiem „vecās Eiropas” flagmaņiem."
Ja pavisam īsi par vīzijām, kurās Polija katapultēta augstāk par dažiem "vecās Eiropas" flagmaņiem, tie nav tikai skaistas fantāzijas aizmetņi. Nekāds izrāviens "nākamajos simts gados", visticamāk, nav gaidāms bez trim stabilas attīstības garantiem. Pirmais - pozitīva demogrāfija. Otrs - modernas tehnoloģijas. Trešais - izteikta nacionālā centrtiece. Cik mūsdienu Eiropā ir tādas lielas un vidēji lielas valstis, kuras vienlaikus atbilst visiem trim kritērijiem?
Polijas spēja pildīt reģiona līdera un Rietumu un Austrumu attiecību modelētājas funkciju tiks pārbaudīta jau 2011. gada otrajā pusē. Tas, ko no Briseles gaida Maskavā, ir jauna Krievijas un ES sadarbības "ceļa karte". Krievu politologi arī konferencēs Rīgā nereti žēlojušies par "eiropeisku augstprātību", par "strupceļa situācijām", kādās novedot sarunas ar priekšnoteikumiem. Tādi pārmetumi adresēti gan Lietuvai, gan Zviedrijai, gan agrāko gadu Polijai. Grūti bijis runāt par vienprātību ES dialogā ar Krieviju, nonākot pie izvēles starp lielāku stingrību un saprātīgu elastību. "Šo jautājumu [kopsaucēju] Varšavai nāksies risināt kā vienu no pirmajiem," atgādina "Ņezavisimaja gazeta" (Maskava).
Cik atvērta būs Eiropa?
Cerības, ka Polijas prezidentūras laikā izdosies likt jaunus pamatus ES sadarbībai ar Krieviju, nav vienīgais ārpolitiskais vektors.
Kā karstu kartupeli Briselē virpina jautājumu par Turcijas pievienošanos integrētajai Eiropai. Tās dalība ES ir galvenā strīdu tēma jautājumā par Eiropas Savienības paplašināšanos. Turcijas pievienošanās sarunas turpinās kopš 2005. gada rudens. Šķiet, dažu eiropiešu prātos 2011. gada pavasara nemieru vilnis Tunisijā, Ēģiptē, Lībijā un citās arābu pasaules valstīs nevis mazinājis, bet vairojis kluso islamofobiju. "Moderna, ekonomiski stipra un sociāli attīstīta Turcija būtu ES spēcinošs faktors," atgādina Polija kā 27 valstu saimes Padomē prezidējošā valsts. Vēlreiz atsaucoties uz Dž. Frīdmenu, nenovērtēsim šo faktoru par zemu pašas Eiropas nākotnes interesēs.
Par dažiem citiem ES reflektantiem tikpat kā viss skaidrs. Mazā Horvātija no dienvidiem ir tuvu savam galamērķim - līguma parakstīšanai par pievienošanos. Mazā Īslande ziemeļos, kura gadu desmitus vadījusi "lepnā izolācijā" (termins, ko izvēlējās Norvēģija pēc sava noraidošā balsojuma 1994. gada referendumā), tāpat šī sliekšņa tuvumā. Polija no savas, tas ir, ES prezidentūras puses, sola pielikt visus spēkus, lai panāktu ievērojamu progresu pievienošanās sarunās ar Īslandi.
Protams, arī Savienības ārlietu politiku nosaka smagnējs daudzpakāpju mehānisms pašā Briselē. Tomēr katra prezidentūra, turklāt ja tā solās būt tik ambicioza kā 2011. gada otrā pusē gaidāmā, var šajā virzienā dot paātrinājumu un piešķirt kādu jaunu akcentu.
