Sabiedrības pašvērtējumā traumatiskas atmiņas
Nereti tiek publicētas aptaujas, kurās iedzīvotāji labāk vērtē savu finansiālo situāciju, kritiskāk – valsts situāciju. Kas to ietekmē? Vai tikai kopējais informatīvais fons, kurā nomācoši prevalē konsolidācija, izdevumu apcirpšana, kas, šķiet, nekad nebeigsies? Vai varbūt latvieši ir pieraduši gausties, izpaust vairāk slikto, labo paturot pie sevis?
Sabiedrību veido cilvēki, kuru pašvērtējumu varētu grupēt, un mēs iegūtu grupu pašvērtējumu. Cik tādu grupu būtu: apmierinātie, mazāk apmierinātie, neapmierinātie un pilnīgi neapmierinātie... Katrs tāds aranžējums ir pieņēmums. Tomēr ikdienā mēs katrs saskaramies ar cilvēku attieksmi pašiem pret sevi. Turklāt mūsdienās esam jau pieradināti pie patērniecības formulas, ka katrs ir īpašs un individuāls un ka vispārinājumi nav iespējami.
Tomēr socioloģiskie pētījumi, arī Eirobarometrs, veicot aptaujas, iegūst parametrus par apmierinātām ar dzīvi Eiropas nācijām. Kopumā ar dzīvi ir apmierināti Dānijas, Somijas, Nīderlandes, Zviedrijas iedzīvotāji – tātad Eiropas ziemeļi, un nebūt nav tā, ka dienvidu klimats jau paredz, ka tautas ir laimīgākas. Viens no kritērijiem ir iedzīvotāju sociālās drošības garantijas un apmierinātība ar valsts pārvaldi.
"Nav tā, ka dienvidu klimats jau paredz, ka tautas ir laimīgākas."
Pie šiem diviem kritērijiem ir vērts apstāties, lai mēģinātu saprast, kāpēc Latvijā mēs biežāk dzirdam neapmierinātos un aizkaitinātu cilvēku telefonu zvanus uz radio tiešraidēm, nemitīgo kritiku un nosodījumu visos virzienos un gandrīz vai par visu. Palūkosimies, ko Latvijas sabiedrībai ir nācies piedzīvot pēdējo 70 gadu laikā (no 1941. līdz 2011. gadam), tās ir divas vai pat trīs paaudzes. Latviešu sociālā atmiņa glabā pārāk daudz traumatisku notikumu, gaidu un cerību zudumu. Nacionālā mutvārdu vēstures arhīvā ir ievērojama dzīvesstāstu kolekcija, kurā ir dokumentēta traumatiska cilvēku dzīves pieredze un pārdzīvojumi. Šeit vēlreiz tikai atgādināšu – divas deportācijas 1941. un 1949. gadā, Otrais pasaules karš ar pilnīgi unikālu Latvijas vēstures pieredzi – Kurzemes cietoksni, padomju periodā sauktu par Kurzemes katlu. (Šo pieredzi ir jāstāsta un jāatgādina visiem, arī uzvarētājiem – antifašistiskās koalīcijas valstīm!) Vardarbīgā kolektivizācija, 50. gadu represijas pret latviešu intelektuāļiem, kas aizcirta savstarpējās solidaritātes un uzticēšanās pamatus, ko noslēdza 1957. gadā aizsāktās nacionālkomunistu vajāšanas (tādu 50. gadu notikumu nebija ne Igaunijā, ne Lietuvā). Par visu 20. gadsimtu varam teikt – nav otras valsts šajā Eiropas reģionā, kurai būtu tik sarežģīta vēsture.
Neatkarības atgūšana 1991. gadā saistījās ar daudziem romantiskiem uzstādījumiem: Latvija atdzims no laukiem, Latvija kā tranzītvalsts, Latvija – finanšu centrs; visi pašsapratnes uzstādījumi piedzīvoja krahu. Vai esam izrunājuši, kāpēc tas notika? Domāju, mums ir daudz jautājumu sev pašiem, kāpēc tas ir noticis.
Kāpēc mūsu jaunās neatkarības laika politisko līderu lielai daļai kalpošana sabiedrībai ir pārvērtusies par sava biznesa veidošanu? Tāda uzvedība nebūt nav visās pēcpadomju valstīs, te vairāk domāju Čehiju, Slovākiju, Poliju, arī Lietuvā un Igaunijā šādu politisko darboņu tomēr ir mazāk nekā Latvijā. Vai esam pietiekami bijuši klāt mūsu valsts augšanai un attīstībai, domājot un analizējot, ko ievēlam Saeimā?
Es aicinātu vairāk jautāt sev un meklēt atbildes sevī. Latvijas mediji strādā vecajā neproduktīvajā musturī – slikta ziņa ir laba ziņa. Mediji ne tikai atspoguļo realitāti, bet tie arī vienlaikus rada realitāti. Valdība nepietiekami sarunājas ar sabiedrību. Valdis Dombrovskis runā grāmatvedības terminos vai izmanto PR speciālistus. Latvijas valsts pirmās personas neizmanto tiešraides, lai sabiedrībai precīzi noraidītu informāciju, ko reāli valdība dara, lai valsts atgūtu ekonomisko attīstību. Būtu nepieciešama lietišķa komunikācija ar sabiedrību, kas paveikts, lai valstī attīstītos ražošana, rastos jaunas darba vietas. Dzīves kvalitātei svarīga ir sabiedrības apmierinātība ar valdības darbu. Sabiedrība netiek informēta, nav godīgas sarunas par valsts grūtībām. Tās ir lielākas, nekā patlaban tiek ziņots. Cilvēki to jūt labāk, tāpēc arī ir izmisums. Un tas izpaužas cilvēku izmisuma zvanos un ir pamatā satraukumam par valsts ekonomisko pastāvēšanu. Arī šobrīd, kad sabiedrība aicināta izteikties par Valsts prezidenta kandidatūru, lielākā daļa sliecas atbalstīt esošo. Redzam taču, ka valsts pārvaldē svarīgs ir cilvēka raksturs un profesionalitāte. Gribu uzsvērt raksturu, jo neizlēmīgs un gļēvs raksturs pat ar profesionālu izglītību ir mazefektīvs šobrīd Latvijas valstī. Pašlaik svarīgi ir prasīt radikālas pārmaiņas valsts pārvaldē visos līmeņos.
Pesimisms un tautas mentalitāte
Socioloģijā mentalitāti saprot kā ar kultūru pārmantotas un izglītībā iemācītas un apgūtas sabiedrības dalībnieku kopīgas reakcijas, attieksmes un attiecības. Eiropas ziemeļvalstis ir apmierinātas ar dzīvi, varētu teikt, optimistiskas par sevi un savu nākotni, taču latviešu pesimisms veidojies ne tik daudz klimata, bet vairāk vēstures pieredzes iespaidots.
Varētu runāt par deformēto mentalitāti. Izglītības sistēmā lielākajai daļai paaudžu Latvijā ir mācīta latviešu oriģinālliteratūra, kas iekļauta skolas izglītības programmā ar nodomu veidot savas kultūras dalībniekus. Palūkojiet šo literāro portretu galeriju un sameklējiet, cik tur atrodami laimīgi, optimistiski cilvēki, kas uzvar situācijas un pašrealizējas! Latvieši pēc Ingelharta pētījuma datiem pieder pie racionāli sekulārā un izdzīvotāju modeļa pēc praktizētājām dzīves vērtībām. Latvijas 20. gadsimta vēsture ir veicinājusi izdzīvošanas stratēģijas, nevis ļāvusi dzīvot un realizēt savus mērķus. Divu pasaules karu frontes šķērsojušas Latviju, neredzama frontes līnija dala sabiedrību arī šodien (divkopienu valsts). Pārāk daudz negatīva pieredzē un sevis redzējumā. Tas var ilgtermiņā nopietni bremzēt sabiedrības iespējas saprast sevi, ieraudzīt sevī kvalitātes, kas palīdz pārvarēt arī šā brīža sajūtu, ka pārāk daudz zaudēts.
"Vēsture ir veicinājusi izdzīvošanas stratēģijas, nevis ļāvusi realizēt savus mērķus."
Latviešiem grūtāk savā starpā vienoties, jo vēsturiski esam piederējuši arī dažādām baznīcām. Var teikt, ka tam šodien nav tik svarīgas nozīmes. Tomēr procesiem, ar kuriem mums jātiek skaidrībā, ir saistība ar sevis izpratni, pašapziņu – tie ir apziņas jautājumi. Apziņa mainās ļoti lēni. Saglabājot viensētnieku mentalitāti un ar to lepojoties, varam zaudēt iespēju izprast iekšējās solidaritātes nozīmi kopīgu mērķu sasniegšanai. Mācīties dzīvot pilsētās, nebēgt tikai uz laukiem! Skatiet, Rīgā un citās lielajās pilsētas latvieši ir minoritātes! Valsts politika, tās liktenis tiek lemts pilsētās. Sargāsim tās!
Šajā situācijā, kad riski pieaug, var ieteikt medijiem vairāk informēt par procesiem Eiropas Savienībā, jo patlaban norises ir līdzīgas kā lielajā tautas staigāšanas – ceturtajā – gadsimtā. Cilvēki aizceļo no savas zemes labāk apmaksāta darba meklējumos. Tas notiek arī Vācijā, Nīderlandē un citviet. Ir jāpēta cēloņi, kāpēc tas notiek. Nav pat jābrauc uz šīm zemēm, ar satelīttelevīziju var iegūt pietiekami daudz materiālu šādām reportāžām. Vērojams, ka ir izzudusi analītiskā žurnālistika, kas cilvēkiem palīdzētu saprast kopējos procesus Eiropā, arī pasaulē. Tāda perspektīva palīdzētu sabiedrībai orientēties Latvijas situācijā. Tas, protams, neaizbildina Latvijas cilvēku aizceļošanas iemeslus, kam pamatā ir valsts nemākulīga vadība. Saeimā ievēlēti cilvēki, kas domā grāmatvedības un monetārās politikas kategorijās, bet nav apveltīti ar talantu redzēt lietas valstiski, domāt par sabiedrības, par kopējo labumu. Mums ir jāmeklē šādi cilvēki. Tādi ir katrā sabiedrībā. Un nepieciešams vairāk domāt par to, kas mums ir, un mazāk skumt par to, kā mums nav. Manuprāt, medijiem katru dienu vajadzētu mācēt gudri atgādināt, kādas ir priekšrocības un iespējas.
"Mākam iekļauties jau gatavā varas sistēmā, bet neatnesam šo modeli līdz Latvijai."
Nepieciešams arī stāstīt par uzvarām pār Latvijas birokrātiem. Mūsu Latvijas birokrātu mentalitāti īpaši raksturo burta kalpība un aplama ES regulu piemērošana Latvijai. Mediji maz pēta, kāpēc Latvijas ierēdņi netiek galā ar viņiem uzticētiem uzdevumiem – pārstāvēt valsts intereses. Kāpēc Latvijā ir tik liela neizdarība jaunu investīciju un projektu piesaistīšanā, kas taču dotu jaunas darba vietas? Vai mediji seko līdzi LIAA sasniegumiem? Domāju, mediji varētu būt nopietnāks ceturtās varas pārstāvis, kas iedrošina sabiedrību mainīt ierēdņu attieksmi: ka viņi ir mūsu dēļ, nevis sabiedrība vai indivīds viņu dēļ. Ministrijās ierēdņu skaits nav mainījies kopš LPSR laikiem, turklāt vēl pievienoti ES struktūrām atbilstoši ierēdņu štati. Nevienai valdībai nav izdevies pat pirmais solis mazas un efektīvas valsts pārvaldes sistēmas radīšanā.
Mūsu valsti spēs izglābt uzņēmēji un godprātīgi ierēdņi. Ir svarīga viņu savstarpējā sadarbība, ieinteresētība un atbalsts, situācijas izpratne un ES likumu atbilstoša piemērošana Latvijai. Nepieciešams domāt tikai par vienu: kā viena vai otra ES regula vai norādījums atbilst vai neatbilst Latvijas nacionālajām interesēm.
Reģioni un tautas attīstība
Eiropā ir tendence pārvietoties no laukiem uz pilsētām, mēs uzturam spēkā mītu, ka šeit, Latvijā, būs citādi. Ko varētu ieteikt gan sabiedrībai, gan likumdevējiem, gan arī pašvaldībām, kuras ļoti bieži valstī notiekošo neattiecina uz sevi, bet izturas kā trūkumcietējs, kam pienākas saņemt naudu, bet ne palīdzēt to nopelnīt savā teritorijā?
Eiropā daudzas lietas ir sakārtotas citādi. Beigsim skatīties tikai uz to, kā ir Eiropā. Vispirms jāredz, kā ir Latvijā un ko vajag attīstīt. Eiropas Savienība nav totalitāra savienība. Eiropa var tikai ieteikt. Latvijā pilsētu kultūra ir maz attīstīta. Socioloģiski runājot, latvieši ir atnākuši līdz pilsētai, tas bija 20. gadsimta sākumā. Bet drīz vien pēc neatkarīgās valsts izveidošanas Latvijas attīstība pagriezās lauku virzienā. Pēc 20 neatkarības gadiem 21. gadsimtā latvieši ir atkal atnākuši līdz Rīgai darba meklējumos, bet liela daļa devusies tālāk uz Eiropu.
Kāpēc? Kāpēc mēs, latvieši, mākam labi iekļauties jau gatavā varas sistēmā, tirgus ekonomikā, bet neatnesam šo modeli līdz Latvijai? Kas pietrūkst mūsu mentalitātē, lai veidotu savu valsti sev? Vai jāmācās dzīvot pilsētās, veidot kontaktus, sadarboties, solidarizēties, cīnīties par savām tiesībām šeit? Mums jāmācās atkal no jauna citam citu atbalstīt, priecāties par otra panākumiem. Prieks par otra panākumiem nozīmē, ka panākumi iespējami arī mums. Starpkaru Latvijā, kad garāmgājēji redzēja citus strādājam, tos iedvesmoja ar labdienu un dievpalīgu. Atcerēsimies, kādu solidaritāti un atbalstu laukos cilvēki sniedza viens otram mēslu un mašīntalkās! Tāda līdzdarbošanās vajadzīga arī šodien. Mums taču ir Pašvaldību savienība. Ko tā ir iespējusi kopīgiem spēkiem? Pastāstiet to visai Latvijai!
Tieši pašvaldības ir tās, ar kurām var sākties Latvijas valsts. Būsim kritiski pret pašvaldību vadītājiem. Palūkojiet, cik tajās vēl atrodas cilvēku ar veco, padomju laiku domāšanu. Jebkuras varas pārstāvis ir tautas vēlēts un viņam jāstrādā sabiedrības labā. Ir jāmeklē līderi un vadītāji, kuriem ir talants cilvēkus iedvesmot, uzrunāt un motivēt. Nepieciešams meklēt jaunus līderus, jo ilgstoša atrašanas varas pozīcijā samaitā cilvēkus. Tajā nepieciešami cilvēki, kuri dzird sabiedrību.
