VIEDOKĻI
>
Par Latviju. Par Tevi Latvijā.
TĒMAS
Māris Pūķis
Dr. oec. Latvijas Universitātes asociētais profesors, Latvijas Pašvaldību savienības padomnieks
03. martā, 2011
Lasīšanai: 8 minūtes
RUBRIKA: Komentārs
TĒMA: Ekonomika
5
5

Par pašvaldībām nākotnē un ministriju motivāciju

Publicēts pirms 11 gadiem. Izvērtē satura aktualitāti! >>

FOTO: Inga Kundziņa, A.F.I

Saistībā ar plānošanas reģionu likvidēšanu Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) atbalsta pāreju uz tieši vēlētām otrā līmeņa pašvaldībām. Otrā līmeņa esamība vai neesamība, kā arī šā līmeņa atbildības un finansējuma apjoms ir strukturālas problēmas.

Gan saistībā ar 2011. gada budžetu, gan vērtējot sociālo un ekonomisko situāciju, gandrīz visi atzīst, ka strukturālās reformas nav notikušas. Ja uzskatām, ka šajā valstī nepieciešamas strukturālās reformas, tad ir īstais laiks, kad to vajadzētu darīt, efektīvi likvidējot ieviesušās disproporcijas valsts pārvaldē un līdz ar to arī iemeslus, kuru dēļ Latvija faktiski ir iebraukusi grāvī iepriekšējos gados pieļauto darbību dēļ.

Viens no iemesliem ir tas, ka reģionālās intereses valsts pārvaldē nav pietiekami pārstāvētas. Tiek īstenota nozaru politika, kurai raksturīga nekoordinēta sacensība par resursiem un reģionālo, kā arī vietējo vajadzību ignorēšana. Stāsts par reģionālo interešu ievērošanu horizontālo prioritāšu veidā bija tikai paņēmiens, kā mazināt pašvaldību uztraukumu. Neviena ministrija horizontālās reģionu intereses nav ņēmusi vērā. Tas uzskatāmi izpaudās gan iepriekšējos ES fondu līdzfinansējuma plānošanas periodos, gan investīciju sadalījumā. Statistikas dati liecina, ka attālākās valsts teritorijas aizvien vairāk atpaliek no tām, kuras ir tuvāk galvaspilsētai.

Otrkārt, it bieži tiek pieminēts administratīvi teritoriālās reformas turpinājums. Skan piedāvājumi atkal apvienot pašvaldības, nemaz nepārbaudot, vai esošās ir izrādījušās attīstīties spējīgas. Loģiski būtu sagaidīt faktus, nevis izgudrot, ka jaunās pašvaldības nekam neder.

"Attālākās valsts teritorijas aizvien tālāk atpaliek no tām, kas ir tuvāk galvaspilsētai."

Latvijas Pašvaldību savienībā 23. februārī norisinājās pirmā konceptuālā saruna (aizsākumi jau bija krietni agrāk) par to, kā mazie novadi redz savu nākotni un pirmām kārtām – saistībā ar nākamo programmēšanas periodu.

Pietiekama kapacitāte jeb rīcībspēja ES fondu apgūšanā ir lielajām pilsētām. Lielās pilsētas ir parādījušas pozitīvu piemēru un izstrādājušas sev piemērotu attīstības stratēģiju, kas kļuva par pamatu ES fondu programmai. Bet mazajām pašvaldībām ir savas prioritātes un savi īpatnēji ceļi, kā attīstīties. Mazās pilsētas, mazie novadi (un pie tiem sevi pašlaik pieskaita no 35 līdz pat 70 novadiem) meklēs alternatīvu un izvirzīs jautājumu – kādai attīstības programmai ir jābūt par pamatu nākamajām investīciju programmām?

Puse no administratīvi teritoriālās reformas – vietējā reforma - ir īstenota, un jaunajiem novadiem ir jādod iespēja izmēģināt savus spēkus, nedrīkst izjaukt to, kas tikko izdarīts. Ir jāļauj tiem, kuri ir veikuši savus administratīvos pārkārtojumus, pielāgoties jaunajai situācijai un mēģināt attīstīties.

Apgalvojums, ka mazie novadi noteikti to nespēs, neatbilst vadības zinātnes atziņām. Jo, piemēram, privātajā menedžmentā par efektīviem atzīst ļoti mazus un ļoti lielus uzņēmumus. Problēmas ir tieši vidējiem uzņēmumiem. Mazie ir efektīvi tāpēc, ka rīkojas citādāk nekā lielie. Vidējiem rodas problēmas tādēļ, ka pie nepietiekama mēroga tie rīkojas līdzīgi lielajiem. Taču, ja mazajām pašvaldībām attīstība nesekmēsies, tad patiešām būtu jāsper nākamais solis, īstenojot administratīvi teritoriālās reformas otro posmu lielāku un jaudīgāku vietējo pašvaldību veidošanā.

Nākamais - ja aplūkojam reģionu skaitu, tad, manuprāt, galīgi nav pamatotas bažas par to, ka, plānošanas reģionu vietā izveidojot deviņas apriņķu pašvaldības ar administratīvajiem centriem, kas būtu republikas nozīmes pilsētas, noteikti dominēs šīs pilsētas, novadu pašvaldības atstājot pabērnu lomā. Sekmīgas reformas problēma ir nevis, kā samazināt pilsētu nozīmi reģionā, bet gan – kā palielināt, un ir jāpanāk kaut kāds kompromiss. Katra pilsēta kopš viduslaikiem cenšas būt patstāvīga, tai ļoti svarīgi, lai reģions kļūtu par sabiedroto, nevis kungu.

"Skan piedāvājumi atkal apvienot pašvaldības, nemaz nepārbaudot, vai esošās ir izrādījušās attīstīties spējīgas."

Patiesībā vietējās pašvaldības var kļūt ne tikai plānošanas reģionu (vai arī iespējamo apriņķu) atbalstītājas, bet arī pretinieces. Dabiskas pretinieces. Jo tām vienmēr šķiet, ka varbūt būs vēl viens kaklakungs, nevajadzīgs starpnieks, kas diktēs savus nosacījumus, kaut ko regulēs un vēl atņems naudu. Šādas aizdomas pirmām kārtām veidojas pret lielajām pilsētām.

Piemēram, aktuāls ir jautājums par Rīgu. Galvaspilsēta 1998. gada Administratīvi teritoriālās reformas likuma tekstā izcīnīja, ka tai paredzēja īpašu statusu, neiekļaujot plānošanas reģionā. Arī pārējās republikas nozīmes pilsētas var vēlēties izolāciju no reģiona. Jau iepriekšējos Eiropas Savienības fondu programmēšanas periodos parādījās varianti, ka varētu būt pieci reģioni un vēl, teiksim, septiņas vai deviņas pilsētas. Tā kopā iznāktu divpadsmit vai sešpadsmit reģioni.

Ja pilsēta ir iekļauta plānošanas reģionā, tas noteikti nozīmē, ka ir divas vēlēšanas un ir jāpadalās ar varu. Piemēram, Rīgas deputātiem ar Rīgas reģiona deputātiem. Ja tas notiek, tad rodas politiska problēma – kā līdzsvarot abu līmeņu pašvaldību intereses.

Tādēļ reģionu veidošanas problēma ir nodrošināt ieinteresētajām personām savu pamatinterešu garantijas arī pēc reģionālās reformas. Par šādiem mehānismiem esam sākuši domāt, tostarp viens no atslēgas jautājumiem varētu būt investīciju garantijas vai veto tiesības lielajām pilsētām un novadiem.

Apriņķa pašvaldībā ir jābūt deputātiem, kuri spēj atbildēt par visu teritoriju un kuriem ir tieši šāds precīzs mandāts. Pilnīgi piekrītu, ka apriņķu pašvaldību vēlēšanām ir jānotiek kopā ar Saeimas vēlēšanām, lai partijām būtu lielāka stabilitātes sajūta.

"Līdz šim nevienai ministrijai nav bijis motivācijas sevi uzlabot."

Kas attiecas uz ministriju vēlēšanos vai nevēlēšanos deleģēt pašvaldībām daļu savu funkciju, šāda saruna bija jau iepriekšējā Reformu vadības grupā. Mēs mudinājām vairāk domāt par motivāciju. LPS šajā vadības grupā strukturālajām reformām piedāvāja ne mazāk izvērstu programmu kā valdība. Kaut arī Ministru kabinets pamatā to neakceptēja, vienu punktu mums izdevās panākt – tas ir motivācijas princips.

Līdz šim nevienai ministrijai nav bijis motivācijas sevi uzlabot. Saglabāt administrācijā balastu šajos laikos, kad notiek valsts budžeta mehāniska konsolidācija, ir ļoti ērti. Šis balasts noderēs pie nākamās "jostas savilkšanas", un to cenšas saglabāt katra ministrija. Kamēr ministriju ierēdņiem nav nekāda labuma no tā, ka viņi kaut ko lietderīgu izdarījuši, tikmēr nav arī motivācijas. Tāpēc ministrijas cenšas paturēt maksimāli daudz funkciju, nevis deleģēt tās reģioniem.

Ja kāda ministrija redzēs, ka, atdodot reģioniem svarīgas funkcijas, arī tai ir jūtams labums, tad pasīvā attieksme mainīsies. Nepieciešams, lai tiem, kuri veic reālas strukturālas reformas, algas un prēmijas pieaugtu.

Patiešām optimāls risinājums būtu kopā ar nākamajām Saeimas vēlēšanām vēlēt otrā līmeņa pašvaldības un līdz tam saglabāt plānošanas reģionus un gatavoties pārejai uz jauno sistēmu.

Labs saturs
5
Pievienot komentāru
LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI
LATVIJAS REPUBLIKAS OFICIĀLAIS IZDEVUMS
ŽURNĀLS TIESISKAI DOMAI UN PRAKSEI
LIETOTĀJU IEVĒRĪBAI
Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot LV portālu, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk
SAPRATU